7. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda uz apstrīdēto normu

neatbilstību tieši Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem, nevis visam pantam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.

lpp.). Tādēļ Satversmes tiesa šajā lietā vērtēs apstrīdēto

normu atbilstību tikai Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

7.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz

īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-09-03 11.2. punktu).

Tiesības uz īpašumu demokrātiskā tiesiskā valstī nav

absolūtas. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī

īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz

īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz

īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu

leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-38-03 12. punktu).