2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. pantam, kā arī Līguma par Eiropas

Savienības darbību (turpmāk - LESD) 18. panta pirmajai daļai un

21. panta pirmajai daļai.

Tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu par apstrīdēto normu.

Minētās lietas ietvaros tiesībsargs sniedzis atzinumu, kurā

aicinājis Rīgas domi izslēgt apstrīdēto normu no Saistošajiem

noteikumiem Nr. 148. Rīgas dome atteikusies tiesībsarga

norādītajā termiņā novērst konstatētos trūkumus.

Atbilstoši Satversmes 91. panta otrajam teikumam demokrātiskā

tiesiskā valstī neesot pieļaujama personas pamattiesību

ierobežošana, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju.

Savukārt LESD 18. panta pirmā daļa nosakot, ka ir aizliegta

jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Turklāt atbilstoši LESD

20. panta otrajai daļai un 21. panta pirmajai daļai Eiropas

Savienības (turpmāk arī - ES) pilsoņiem esot tiesības brīvi

pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā. Arī saskaņā ar

Eiropas Savienības Pamattiesību hartu personu brīva pārvietošanās

esot uzskatāma par pamattiesību. Tādējādi, ņemot vērā Latvijas

starptautiskās saistības, pilsonība esot uzskatāma par vienu no

Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietilpstošajiem aizliegtajiem

kritērijiem.

Eiropas Komisija esot norādījusi uz nepieciešamību novērst

tādas situācijas, kad vienas ES dalībvalsts pilsonis, pērkot

īpašumu citā ES dalībvalstī, nevar izmantot nodokļu atbrīvojumus

vai arī ir spiests maksāt augstāku nekustamā īpašuma nodokli nekā

vietējie iedzīvotāji. ES dalībvalsts šādas pārrobežu situācijas

varētu risināt atšķirīgi no vietējām situācijām tikai tad, ja to

attaisnotu atšķirīgi apstākļi attiecībā uz nodokļa maksātāju.

Neesot pieļaujami neattaisnoti ierobežojumi ES dalībvalsts

pilsoņiem citā dalībvalstī, jo tādējādi tiekot kavēta kopējās

ekonomiskās un tiesību telpas attīstība.

Lai izvērtētu, vai ir pārkāpts diskriminācijas aizlieguma

princips, esot nepieciešams konstatēt aizliegtā kritērija esību,

konkrētajā situācijā salīdzināmās grupas, atšķirīgo attieksmi, kā

arī to, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Konkrētajā gadījumā aizliegtais kritērijs esot pilsonība.

Savukārt salīdzināmās grupas esot Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi,

no vienas puses, un citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas

Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņi, no

otras puses. Atšķirīgā attieksme izpaužoties dažādajās nekustamā

īpašuma nodokļa likmēs, kuras tiekot piemērotas atkarībā no

īpašumā deklarētās personas valstiskās piederības.

Ja persona, kas nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis, savā

īpašumā deklarē dzīvesvietu, saskaņā ar apstrīdēto normu

samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes tai piemērošot tikai

pēc septiņiem gadiem. Taču Latvijas pilsonim vai nepilsonim tādā

pašā situācijā minētās likmes piemērošot jau nākamajā taksācijas

gadā. Tādējādi personai, kas nav Latvijas pilsonis vai

nepilsonis, septiņus gadus tiekot liegtas tiesības pretendēt uz

samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm. Ja nodokļa

maksātājs - Latvijas pilsonis vai nepilsonis - savu īpašumu

izīrēs ārzemniekam, ļaujot viņam deklarēt tur savu dzīvesvietu,

viņam netikšot piemērota samazinātā nodokļa likme. Šā iemesla dēļ

dzīvojamo telpu īpašnieki labprātāk izīrējot tās Latvijas

pilsoņiem vai nepilsoņiem, nevis ārzemniekiem. Esot jāņem vērā

arī tas, ka atbilstoši likumam "Par dzīvojamo telpu

īri" īrniekam ir jākompensē likumā noteiktais nekustamā

īpašuma nodokļa maksājums. Turklāt apstrīdētā norma citstarp

nosakot, ka tādas personas atbilstību septiņu gadu deklarēšanās

prasībai, kura nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis, izvērtē

vienu reizi un prasību uzskata par izpildītu pat tad, ja šī

persona Latvijā deklarējusi dzīvesvietu kaut vai uz vienu

dienu.

Rīgas dome norādot, ka apstrīdētās normas mērķis ir aplikt ar

samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tikai tos

īpašumus, kuros deklarētas personas, kam ir ilgstoša un pastāvīga

saikne ar Latviju. Pēc tiesībsarga ieskata, tas nevar tikt atzīts

par objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgajai attieksmei,

turklāt konkrētajā gadījumā neesot saskatāms arī nekāds cits

objektīvs un saprātīgs atšķirīgās attieksmes pamats. Personu

valstiskā piederība neesot objektīvs kritērijs samazināto nodokļa

likmju piemērošanai ES ietvaros. Turklāt pašvaldībai neesot

tiesību darboties ārpus savas kompetences robežām un regulēt ar

imigrāciju saistītus jautājumus. Līdz ar to apstrīdētā norma

pārkāpjot diskriminācijas aizlieguma principu.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem tiesībsargs norāda, ka

atbilstība apstrīdētajā normā ietvertajai prasībai neapliecina

personas ilgstošu un pastāvīgu saikni ar Latviju. Izskatāmajā

lietā esot jāņem vērā arī tas, ka ārzemnieki, kas deklarējuši

dzīvesvietu Latvijā, Latvijas nodokļu regulējuma izpratnē ir

uzskatāmi par iekšzemes nodokļu maksātājiem (rezidentiem) tāpat

kā Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi.