3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam,

kā arī LESD 18. panta pirmajai daļai un 21. panta pirmajai

daļai.

Apstrīdētā norma esot izdota divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai

palielinātu to personu skaitu, kurām piemērojamas samazinātās

nekustamā īpašuma nodokļa likmes, otrkārt, lai nodrošinātu to, ka

ar šīm likmēm tiek aplikti tikai tie īpašumi, kuros deklarētas

personas, kam ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju. Šāda

saikne apstrīdētās normas izpratnē esot uzskatāma par pierādītu

pat tad, ja persona savu dzīvesvietu Latvijā ir deklarējusi kaut

vai uz vienu dienu, proti, 1. janvāri, kas bijis septiņus gadus

pirms attiecīgā taksācijas gada.

Konkrētajā gadījumā samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa

likmes tiekot piemērotas nevis atkarībā no personas pilsonības,

bet gan pēc citiem, tas ir, šādiem kritērijiem: 1) vai īpašums ir

paredzēts dzīvošanai; 2) vai īpašums tiek izmantots dzīvošanai

(proti, vai kāda persona ir deklarējusi tajā savu dzīvesvietu);

3) vai personai, kas to izmanto dzīvošanai, ir ilgstoša un

pastāvīga saikne ar Rīgu (tātad arī ar Latviju).

Izdodot apstrīdēto normu, esot ņemts vērā tas, ka Latvijas

iedzīvotāji, no vienas puses, un citas Eiropas Savienības

dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts, Šveices

Konfederācijas pilsoņi vai personas, kas saņēmušas pastāvīgās

uzturēšanās atļauju Latvijā (turpmāk arī - ārzemnieki), no otras

puses, neatrodas vienādos apstākļos. Latvijas pilsoņi un

nepilsoņi pretstatā ārzemniekiem esot ilgstoši un pastāvīgi

saistīti ar Latviju. Turklāt ārzemnieki esot ekonomiski un

sociāli labāk nodrošināti nekā Latvijas iedzīvotāji. Rīgas domei,

izdodot saistošos noteikumus, vajagot objektīvi izvērtēt

iedzīvotāju maksātspēju un ekonomisko stāvokli. Apstrīdētās

normas izslēgšana no Saistošajiem noteikumiem Nr. 148 nostādīšot

Latvijas iedzīvotājus sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar citu

valstu pilsoņiem, jo Latvijas iedzīvotājiem esot lielāks nodokļu

slogs. Turklāt pašvaldībai, ievērojot tai pieejamos resursus,

neesot citas iespējas individuāli izvērtēt to, vai konkrētai

personai ir ilgstoša un pastāvīga saikne ar Latviju.

Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums deklarēt dzīvesvietu

esot vienīgais kritērijs, pēc kura varot objektīvi grupēt gan

ārzemniekus, gan Latvijas iedzīvotājus, lai noteiktu šo personu

saistību ar Latviju un attiecīgi tām piemērojamo nekustamā

īpašuma nodokļa likmi. Prasība pēc deklarētās dzīvesvietas

konkrētā īpašumā arī Īpašuma nodokļa likumā esot atzīta par

pamatotu un atbilstošu objektīva grupējuma principam. Tādējādi

apstrīdētā norma neaizskarot ārzemnieku tiesības brīvi

pārvietoties un izvēlēties savu dzīvesvietu.

Apstrīdētajā normā ietvertais septiņu gadu periods esot

saprātīgs kritērijs, kas ļaujot pārliecināties par ārzemnieka

nodomu ilgtermiņā saistīt savu dzīvi ar Latviju. Piemēram,

atbilstoši Imigrācijas likumam personai, lai tā varētu saņemt

pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vajagot nepārtraukti uzturēties

Latvijā vismaz piecus gadus. Savukārt priekšnoteikums tam, lai

persona varētu tikt naturalizācijas kārtībā uzņemta Latvijas

pilsonībā, esot tās pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā vismaz pēdējo

piecu gadu periodā. Turklāt citas valsts pilsonim piecu gadu

termiņš tiekot skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas

saņemšanas dienas. Izstrādājot apstrīdēto normu, esot vērtēti arī

citi kritēriji, pēc kuriem varētu konstatēt personas ilgstošu un

pastāvīgu saikni ar Latviju, tostarp darba ņēmēja statuss

Latvijā, kāds tai bijis noteiktu laiku. Tomēr šāds kritērijs būtu

bijis apgrūtinošāks nekā apstrīdētajā normā ietvertais.