4. pants

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantam un LESD 18. panta pirmajai daļai,

tomēr personām LESD 21. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības tā

tieši neierobežo.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija,

pamatojoties uz likuma "Par pašvaldībām" 45. panta otro

daļu, esot izvērtējusi Saistošo noteikumu Nr. 148 tiesiskumu.

Attiecībā uz nodokļa likmēm, kas ietvertas minētajos noteikumos,

ministrijai neesot bijis iebildumu. Tomēr tā lūgusi Finanšu

ministrijas viedokli par deklarēto dzīvesvietu kā kritēriju

samazināto nodokļa likmju piemērošanai. Finanšu ministrija

norādījusi, ka šāds kritērijs atbilstot objektīva grupējuma

principam un attiecīgi arī Īpašuma nodokļa likuma 3. panta

pirmajai daļai un 3.1 panta pirmajai daļai.

Savukārt, vērtējot Grozījumu tiesiskumu, Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrija lūgusi Rīgas domi apsvērt, vai

apstrīdētajā normā paredzētais septiņu gadu periods attiecībā uz

deklarēto dzīvesvietu Latvijā ir samērīgs. Pēc ministrijas

ieskata, šāda norma ierobežojot īpašnieka tiesības brīvi

izvēlēties īrnieku. Tomēr Rīgas dome apstrīdēto normu atstājusi

negrozītu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

esot lūgusi arī Tieslietu ministrijas viedokli par apstrīdētās

normas atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem tiesību

aktiem. Tieslietu ministrija secinājusi, ka apstrīdētā norma

tieši neierobežo citu ES dalībvalstu pilsoņu tiesības brīvi

pārvietoties, stāties darba attiecībās vai veikt uzņēmējdarbību

Latvijā, tomēr tā padara viņu uzturēšanos Latvijā sarežģītāku un

finansiāli neizdevīgu.

Ar Īpašuma nodokļa likumu pašvaldībai citstarp esot piešķirta

rīcības brīvība nodokļu politikas veidošanā savā administratīvajā

teritorijā. Savukārt atbilstoši likumam "Par

pašvaldībām" pašvaldības ekskluzīvajā kompetencē ietilpstot

gādāšana par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu,

tajā veicamās saimnieciskās darbības sekmēšana, pašvaldības

budžeta, teritorijas attīstības programmas un teritorijas

plānojuma apstiprināšana, kā arī lemšana par kārtību, kādā

izpildāmas pašvaldības autonomās funkcijas. Tādēļ Vides

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija neesot tiesīga

pēc būtības vērtēt pašvaldības saistošajos noteikumos ietverto

nekustamā īpašuma nodokļa likmju atbilstību Īpašuma nodokļa

likumam. Esot jāņem vērā tas, ka nodokļa likme 1,5 procentu

apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības ir maksimāli pieļaujamā

nodokļa pamatlikme, nevis paaugstinātā likme. Savukārt likmes

0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības

esot uzskatāmas par samazinātajām likmēm, kādas pašvaldība

nosaka, izvērtējot sava budžeta iespējas un ņemot vērā Īpašuma

nodokļa likumā ietvertos principus. Samazināto likmju noteikšana

nozīmējot atvieglota nodokļa režīma piemērošanu un papildu labuma

piešķiršanu nodokļa maksātājiem. Tādēļ šāda labuma saņemšanas

papildu kritēriju noteikšana pašvaldības saistošajos noteikumos

esot pamatota.

Tomēr neesot saskatāms apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma

leģitīmais mērķis, īpaši tajā ziņā, ka apstrīdētā norma pieļauj

samazināto nodokļa likmju piemērošanu pat tad, ja persona savu

dzīvesvietu Latvijā deklarējusi tikai uz vienu dienu pirms

septiņiem gadiem. Ārzemnieki esot nostādīti nevienlīdzīgā

situācijā salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem.

Tātad apstrīdētā norma diskriminējot personas to valstiskās

piederības dēļ.