5. pants

Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam, kā arī LESD

18. panta pirmajai daļai un 21. panta pirmajai daļai.

Atbilstoši Īpašuma nodokļa likuma 3.1 panta

pirmajai daļai pašvaldībai, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa

likmi vai likmes, esot jāievēro objektīva grupējuma princips,

efektivitātes princips, atbildīgas budžeta plānošanas princips,

prognozējamības princips un stabilitātes princips. Nekustamā

īpašuma nodokļa jomu regulējošie normatīvie akti neaizliedzot

pašvaldībām ņemt vērā vēl citus nekustamā īpašuma nodokļa likmes

vai nodokļa atvieglojumu noteikšanas principus un kritērijus.

Tomēr pašvaldības noteiktajiem kritērijiem vajagot atbilst

augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Apstrīdētās normas atbilstība diskriminācijas aizliegumam esot

jāvērtē kontekstā ne vien ar LESD, bet arī ar Latvijas

noslēgtajām konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas un

nodokļu nemaksāšanas novēršanu. Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācijas paraugkonvencija, kurā ietvertās normas

tiek izmantotas nodokļu konvenciju noslēgšanai, uzliekot

līgumslēdzējām valstīm pienākumu novērst diskrimināciju. Proti,

tā aizliedzot līgumslēdzējai valstij piemērot otras

līgumslēdzējas valsts pilsoņiem citādus vai apgrūtinošākus

nodokļus vai ar nodokļu uzlikšanu saistītas prasības, nekā tā

analoģiskos apstākļos, jo īpaši sakarā ar rezidenci, piemēro

saviem pilsoņiem.

Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma diskriminē citas valsts

pilsoņus, vajagot citas valsts pilsonim piemērotos nodokļa

uzlikšanas noteikumus salīdzināt ar noteikumiem, kas tiek

piemēroti Latvijas pilsonim tādos pašos apstākļos. Saskaņā ar

apstrīdēto normu citas valsts pilsonis, kam pieder īpašums, kurā

ir deklarēta viņa dzīvesvieta, pirmos septiņus gadus maksāšot

nekustamā īpašuma nodokli 1,5 procentu apmērā no īpašuma

kadastrālās vērtības, turpretī Latvijas pilsonis vai nepilsonis

tādā pašā situācijā maksāšot nekustamā īpašuma nodokli 0,2 līdz

0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības, sākot ar

pirmo gadu, kad viņš deklarējis savu dzīvesvietu šajā īpašumā.

Tādējādi apstrīdētā norma pārkāpjot diskriminācijas aizliegumu ne

vien Satversmes un LESD, bet arī Latvijas noslēgto nodokļu

konvenciju izpratnē.