6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas pārstāve

Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk - EST) Dr. iur.

Irēna Kucina - norāda uz prasībām, kas izriet no LESD 18.

panta pirmās daļas un 21. panta pirmās daļas kontekstā ar

apstrīdēto normu.

Atbilstoši EST judikatūrai visupirms esot jānoskaidro, vai

apskatāmā situācija ietilpst Eiropas Savienības tiesību,

konkrētajā gadījumā - ES pilsoņu tiesību uz brīvu pārvietošanos

regulējošo un diskrimināciju aizliedzošo normu, materiālajā

piemērošanas jomā. Apstrīdētā norma attiecoties uz situācijām,

kad citu ES dalībvalstu pilsoņi, izmantojot tiem LESD 21. pantā

noteiktās tiesības, uzturas un deklarē savu dzīvesvietu Latvijā.

Tādējādi izskatāmajā lietā aplūkojamā situācija ietilpstot Līguma

par Eiropas Savienību un LESD piemērošanas jomā.

Saskaņā ar LESD 18. pantu dalībvalsts nedrīkstot līdzīgās

situācijās piemērot atšķirīgus nosacījumus citu dalībvalstu

pilsoņiem un saviem pilsoņiem, kā arī piemērot vienādus

nosacījumus atšķirīgās situācijās. Nevienlīdzīgā attieksme

pilsonības dēļ varot ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņu brīvās

pārvietošanas tiesības LESD 21. panta izpratnē. Piemēram, EST

2016. gada 26. maija spriedumā lietā C-300/15 esot atzīts, ka

Luksemburgas tiesiskais regulējums, kas faktiski liedz saņemt

nodokļa atlaidi Luksemburgā rezidējošam nodokļu maksātājam, ja

viņa pensija, kas apliekama ar nodokli Luksemburgā, nopelnīta

citā valstī, ierobežo LESD 21. pantā noteiktās tiesības.

Apstrīdētā norma faktiski radot nevienlīdzīgu attieksmi

atkarībā no tā, vai persona, kas deklarēta nekustamajā īpašumā,

ir Latvijas vai citas ES dalībvalsts pilsonis. Uz citas ES

dalībvalsts pilsoni esot attiecināta papildu prasība -

dzīvesvieta Latvijā, kas bijusi deklarēta 1. janvārī septiņus

gadus pirms attiecīgā taksācijas gada. Vajagot izvērtēt, vai

attiecīgās situācijas ir salīdzināmas. Nozīme varot būt tam, kāda

ir attieksme pret Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem un citu ES

dalībvalstu pilsoņiem nekustamā īpašuma nodokļa pamatlikmes un

samazināto likmju piemērošanas aspektos. Ja pirmajā aspektā

attieksme ir vienāda, tas nozīmējot, ka starp minētajām personām

nav objektīvu atšķirību un tātad attieksmei jābūt vienādai arī

samazināto likmju piemērošanas aspektā.

Vajagot izvērtēt arī to, kāda mērķa labad apstrīdētā norma

pieņemta. Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesību

ierobežojums varot tikt attaisnots ar primāriem vispārējo

interešu apsvērumiem. Valsts tiesiskajam regulējumam vajagot būt

piemērotam konkrētā mērķa sasniegšanai, bet tas nedrīkstot

pārsniegt to, kas nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai.

Jautājumos, kurus neregulē ES tiesības, dalībvalstīm esot

plaša rīcības brīvība, lemjot par kritērijiem, pēc kādiem varētu

novērtēt personas saikni ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrību.

Tomēr atbilstoši EST judikatūrai šie kritēriji nevarot būt pārāk

izslēdzoši. Piemēram, EST 2015. gada 26. februāra spriedumā lietā

C-359/13 par pārāk izslēdzošu esot atzīts nosacījums, ka

studentam, kurš pieprasa finansējumu, dzīvesvietai attiecīgajā

dalībvalstī jābūt vismaz trīs gadus no sešiem gadiem pirms

reģistrēšanās studijām. EST norādījusi, ka minētais nosacījums

nav uzskatāms par tādu, kura izpilde neapšaubāmi apliecinātu to,

cik lielā mērā finansējuma pieprasītājs integrējies attiecīgajā

dalībvalstī. Tādēļ arī izskatāmajā lietā vajagot noskaidrot, vai

apstrīdētajā normā ietvertie nosacījumi kontekstā ar EST

judikatūru ir pieļaujami, izvērtējot to, vai personai ir ilgstoša

un pastāvīga saikne ar Latviju.