13. pants

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 21. punktu).

Satversmes tiesas procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi

visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2011-01-01 13.2. punktu).

13.1. Rīgas dome norāda, ka Saistošo noteikumu Nr. 148

3. punkts izdots ar mērķi piemērot samazinātās nekustamā īpašuma

nodokļa likmes vienīgi par tādām telpām, kas tiek izmantotas

dzīvošanai. Pirms šīs tiesību normas izdošanas Rīgā bijuši

aptuveni 39 tūkstoši dzīvokļu, kuros nebija deklarēta nevienas

personas dzīvesvieta. Parasti šādi dzīvokļi kalpojot kā kapitāla

ieguldījums vai arī tiekot izīrēti, tomēr īpašnieki liedzot

īrniekiem deklarēt tajos savu dzīvesvietu. Tāpēc Rīgā trūkstot

brīvu dzīvojamo platību un personām esot ierobežotas iespējas

deklarēt savu dzīvesvietu.

Pēc Rīgas domes ieskata, Saistošo noteikumu Nr. 148 regulējums

veicina nekustamā īpašuma tirgus attīstību, motivē personas

deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā, kā arī mudina izīrētājus atļaut

īrniekiem deklarēt dzīvesvietu tiem izīrētajā īpašumā. Turklāt,

pieaugot Rīgā deklarēto personu skaitam, palielinoties arī

iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi pašvaldības budžetā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 55. un 78. lp.).

13.2. Kopš 2013. gada pašvaldībām ir tiesības

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros noteikt nekustamā

īpašuma nodokļa likmi vai likmes. Likumdevējs šādu risinājumu

izraudzījies, jo pašvaldības labāk pārzina savas iespējas un

iedzīvotāju vajadzības. Tādēļ tās varētu īstenot pašvaldībai

ilgtermiņā labvēlīgāku nodokļa politiku (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2.

punktu).

Likumdevējs Īpašuma nodokļa likumā noteicis vienotus

principus, kas pašvaldībām jāievēro, īstenojot tām piešķirto

pilnvarojumu. Turklāt jau sākotnēji viens no šā pilnvarojuma

mērķiem bijis piešķirt pašvaldībām tiesības noteikt arī

atšķirīgas nodokļa likmes, piemēram, dzīvojamām mājām, kurās ir

tukši (neizīrēti) dzīvokļi, lai veicinātu īres tirgus attīstību

konkrētajā administratīvajā teritorijā (sk. Saeimai 2012. gada

28. septembrī iesniegtā likumprojekta Nr. 386/Lp11

"Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma

nodokli"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu.

Pieejams: 11. Saeimas likumdošanas datu bāzē,

http://www.saeima.lv). Arī Tieslietu ministrija atzinusi, ka

"tukši" dzīvokļi ir problēma (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 146. lp.).

Tādējādi pašvaldībai atbilstoši likumdevēja piešķirtajam

pilnvarojumam un ievērojot likumdevēja noteikto nekustamā īpašuma

nodokļa likmju ietvaru, ir tiesības noteikt arī atšķirīgas

nodokļa likmes, ja vien tas atbilst vispārējiem tiesību

principiem un citām augstāka juridiska spēka tiesību normām.

13.3. Nodokļa maksātājiem piemēroto nodokļa likmju

atšķirībām jābūt pamatotām ar tādiem kritērijiem, kas saistīti ar

konkrētā nodokļa mērķi. Ja nodokļa maksāšanas pienākums ir

noteikts konkrētam subjektu lokam un balstīts uz noteiktu nodokļa

objektu, tad atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt

pamatotai ar objektīvām nodokļa subjektu atšķirībām saistībā ar

izraudzīto nodokļa objektu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27.2. un 27.3.

punktu).

Kā norāda Rīgas dome, atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 148 3.

punktā ietvertajam vispārīgajam regulējumam samazinātās nodokļa

likmes nekustamajam īpašumam, kura lietošanas veids ir dzīvošana,

var piemērot tikai tad, ja šajā īpašumā ir deklarēta vismaz

vienas personas dzīvesvieta. Tomēr šāda viena kritērija

izmantošana, lai aprēķinātu nodokli personai, kurai pieder

dzīvokļa īpašumos nesadalīta daudzdzīvokļu māja, neesot taisnīga.

Pastāvot atšķirības starp nodokļa maksātājiem, kuriem pieder

viendzīvokļa māja vai dzīvokļa īpašums, un nodokļa maksātājiem,

kuriem pieder dzīvokļa īpašumos nesadalīta daudzdzīvokļu māja.

Dzīvokļa īpašumi un viendzīvokļa mājas esot plānoti un būvēti tā,

lai nodrošinātu dzīvesvietu vienai ģimenei. Savukārt

daudzdzīvokļu mājas, pat ja tās nav sadalītas dzīvokļa īpašumos,

esot domātas tam, lai nodrošinātu dzīvesvietu vairākām

ģimenēm.

Turklāt daudzdzīvokļu māja, kas nav sadalīta dzīvokļa

īpašumos, varot piederēt arī vairākām personām kopīgi, proti,

veidojoties kopīpašuma tiesiskajām attiecībām. Tādā gadījumā

personai piederot domājamā daļa no daudzdzīvokļu mājas, nevis

atsevišķs dzīvoklis. Savukārt telpu grupu ar nosaukumu

"dzīvoklis" skaits dzīvokļa īpašumos nesadalītajās

mājās varot būt dažāds - no divām līdz vairāk nekā 100, bet

kopīpašnieku un viņiem piederošo domājamo daļu skaits ne vienmēr

sakrītot ar telpu grupu skaitu. Dzīvokļa īpašumos nesadalīto

daudzdzīvokļu māju gadījumā esot ierobežotas iespējas sasaistīt

telpu faktisko izmantošanu ar personai piederošo domājamo daļu

skaitu. Turklāt no Īpašuma nodokļa likuma izrietot tas, ka

kopīpašnieka rīcība ar nodokļa objektu ietekmē arī pārejos

kopīpašniekus un tiem aprēķināto nodokli (sk. lietas materiālu

1. sēj. 31.-32. lp.).

Tādējādi Rīgas dome ir norādījusi uz objektīvām nodokļa

maksātāju atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu.

13.4. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka nekustamā

īpašuma nodoklis, līdzīgi kā citi nodokļi ar fiskālo funkciju,

nodrošina ieņēmumus pašvaldību budžetos. Savukārt, apliekot ar

samazinātajām nekustamā īpašuma nodokļa likmēm tādus nodokļa

objektus, kuros ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta,

noteiktos gadījumos var tikt veicināta pašvaldības funkciju un

uzdevumu izpilde (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2. un 15.3.

punktu). Regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, tiek

noteikts, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu

veidošanu, tādā veidā sekmējot sabiedrības labklājību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu).

Turklāt saskaņā ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli" 26. panta pirmo daļu šā nodokļa summas tiek

ieskaitītas nodokļa maksātāja deklarētās dzīvesvietas pašvaldības

budžetā un valsts pamatbudžetā atbilstoši gadskārtējā valsts

budžeta likumā noteiktajam sadalījumam. Proti, ja persona deklarē

dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, tad pašvaldība gūst

ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksājumiem. Savukārt ar nekustamā īpašuma nodokļa un iedzīvotāju

ienākuma nodokļa ieņēmumu palīdzību pašvaldība var pildīt savas

funkcijas.

Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme ir

vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību.

Līdz ar to atšķirīgajai attieksmei

ir leģitīms mērķis.