15. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa sasniegšanai,

Satversmes tiesa pārbauda, vai ar tiem šo mērķi var sasniegt.

Turklāt, pārbaudot atšķirīgās attieksmes samērīgumu kopsakarā ar

Satversmes 105. panta pirmo teikumu, jāņem vērā tas, ka nodokļu

tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). Ja ir ievēroti

vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas,

izšķiršanās par to, kāda nodokļa likme vai nodokļa aprēķināšanas

princips būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un

lietderības jautājums (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada

30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11.

punktu).

15.1. Rīgas dome uzskata, ka tās izraudzītais līdzeklis

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo kopš 2015. gada

kopējais to mājokļu skaits, kuros nav deklarēta nevienas personas

dzīvesvieta, Rīgā ir samazinājies gandrīz trīs reizes (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 56. lp.). Arī tiesībsargs pieteikumā

norāda, ka šis līdzeklis ir piemērots atšķirīgās attieksmes

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tomēr tiesībsargs un vairākas pieaicinātās personas uzskata,

ka apstrīdētajā normā ietvertā vienai deklarētajai personai

piekrītošā telpu platība - 30 kvadrātmetru - nav objektīvs

atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanas

kritērijs. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, minētā platība ir

nesamērīgi maza (sk. lietas materiālu 1. sēj. 52.-53.,

147. lp.).

Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs - vienai dzīvesvietu

deklarējušai personai piekrītošo telpu platība - ir pašvaldības

izšķiršanās par konkrētam nekustamā īpašuma nodokļa objektam

piemērojamā nodokļa aprēķināšanas principu, un šī izšķiršanās var

būt pamatota gan ar tiesiskiem, gan lietderības apsvērumiem.

Pašvaldības noteiktajam nodokļa aprēķināšanas principam ir jābūt

saprātīgi izskaidrojamam, un apstrīdētajai normai pašai par sevi

jāatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Tātad, lai konkrētajā gadījumā izvērtētu, vai izraudzītie

līdzekļi, tostarp vienai deklarētajai personai piekrītošā telpu

platība - 30 kvadrātmetru -, ir piemēroti atšķirīgās attieksmes

leģitīmā mērķa sasniegšanai kopsakarā ar Satversmes 105. panta

pirmo teikumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā

normā ietvertajam nodokļa aprēķināšanas principam ir saprātīgs

izskaidrojums (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 24.1. punktu un 2015. gada 3.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12-01 19. punktu).

15.2. No Saistošo noteikumu Nr. 148 paskaidrojuma

raksta izriet, ka, nosakot vienai dzīvesvietu deklarējušai

personai piekrītošo telpu platību, Rīgas dome izmantojusi

statistikas datus. Proti, saskaņā ar Centrālās statistikas

pārvaldes datiem 2009. gada beigās vidējais dzīvojamais fonds uz

vienu Rīgas iedzīvotāju bijis 25,7 kvadrātmetri. Savukārt saskaņā

ar Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas datiem

2015. gadā vidējais dzīvojamais fonds uz vienu Rīgas iedzīvotāju

bijis 28,35 kvadrātmetri (sk. lietas materiālu 1. sēj. 82.

lp.). Arī, aplūkojot Centrālās statistikas pārvaldes

publicēto informāciju, secināms, ka dzīvojamo telpu platība uz

vienu iedzīvotāju Rīgas reģionā 2015. un 2016. gadā bijusi 30

kvadrātmetru, bet 2017. gadā - 31 kvadrātmetrs (sk.

Centrālās statistikas pārvaldes datubāzi. Pieejama:

https://data.csb.gov.lv/). Tādējādi izraudzītajam nodokļa

aprēķināšanas principam ir saprātīgs izskaidrojums.

Atbilstoši apstrīdētajai normai samazinātās nodokļa likmes

nodokļa maksātājam piemēro atkarībā no viņam piederošā īpašuma

kadastrālās vērtības, telpu platības un šajā īpašumā deklarēto

personu skaita, pieņemot, ka vienai dzīvesvietu deklarējušai

personai piekrīt 30 šā īpašuma kvadrātmetri, kuru lietošanas

veids ir dzīvošana. Nodokļa maksātājs ir ieinteresēts, lai viņam

tiktu piemērotas samazinātās nodokļa likmes. Ja nodokļa maksātājs

vēlas, lai viņam piemērotu minētās likmes, viņam ir vai nu pašam

jādeklarē dzīvesvieta attiecīgajā nodokļa objektā, vai arī

jāpiedāvā tā dzīvošanai citām personām un jāļauj tām deklarēt tur

savu dzīvesvietu. Attiecīgi palielinās ieņēmumi, ko pašvaldība

gūst no tās administratīvajā teritorijā deklarēto personu

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa sasniegšanai.