17. pants

Noskaidrojot, vai atšķirīgā attieksme ir samērīga

jeb atbilstoša, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no

šādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

17.1. Satversmes tiesai, noskaidrojot atšķirīgās

attieksmes samērīgumu kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmo

teikumu, citstarp jāapsver tas, vai nodokļa maksājums nav

nesamērīgs slogs adresātam (sal. sk. Satversmes tiesas 2015.

gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20.

punktu).

Tiesībsargs pieteikumā nav izvirzījis tādus argumentus, kas

ļautu secināt, ka, pamatojoties uz apstrīdēto normu, aprēķinātais

nodokļa maksājums būtu nesamērīgs slogs nodokļa maksātājam. Tam

nav gūstams apstiprinājums arī no citiem lietas materiāliem. No

Rīgas domes sniegtās informācijas izriet, ka 56 procentiem

nodokļa maksātāju, kuriem piemērojama apstrīdētā norma,

aprēķinātais nodoklis nepārsniedz 100 euro (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 57. lp.). Turklāt jāņem vērā, ka, piemēram,

tādos gadījumos, kad dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu

mājā dzīvesvietu nav deklarējusi neviena persona, nodokļa

maksātājam piemēro nekustamā īpašuma nodokļa likmi 1,5 procentu

apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības, bet gadījumos, kad šādā

mājā dzīvesvietu ir deklarējusi vismaz viena persona, likmi 1,5

procentu apmērā nodokļa maksātājam piemēro vienīgi par to īpašuma

platības daļu, kura "nav nosegta" ar ēkā deklarētajām

personām piekrītošo platību.

Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka nodokļa maksājums, kas

aprēķināts saskaņā ar apstrīdēto normu, būtu nesamērīgs slogs

adresātam.

17.2. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

noteiktās atšķirīgās attieksmes dēļ nodokļa maksātāji ir spiesti

deklarēt savā īpašumā vairāk personu, nekā tur patiešām dzīvo.

Šāds regulējums neveicinot likumu ievērošanu un tādēļ neesot

atbilstošs visas sabiedrības interesēm.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nekustamā īpašuma nodokļa

galvenais uzdevums ir nodrošināt ieņēmumus pašvaldības budžetā.

Tomēr atsevišķos gadījumos šis nodoklis pilda arī regulējošo

funkciju (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 15.2. punktu). Proti, tas

mudina nodokļa maksātājus uz noteiktu rīcību vai noteiktā veidā

šo rīcību ietekmē (sk. arī Satversmes tiesas 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 15. punktu).

Arī apstrīdētajai normai piemīt regulējoša funkcija - mudināt

nodokļa maksātājus deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā vai ļaut

deklarēt savu dzīvesvietu nodokļa objektā personām, kuras tur

dzīvo. Tātad nodokļa maksātājs var pielāgot savu rīcību tādā

veidā, lai viņam tiktu piemērotas samazinātās nodokļa likmes.

Savukārt iespējama apstrīdētās normas ļaunprātīga izmantošana vai

izmantošana pretēji tās mērķim pati par sevi nenozīmē, ka šī

norma neatbilstu Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013‑17‑01 29.2.

punktu).

17.3. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētā norma

nav samērīga, jo viena kopīpašnieka rīcība ar nekustamo īpašumu

nepamatoti ietekmē pārējo kopīpašnieku nodokļa slogu.

Jāņem vērā, ka apstrīdētā norma attiecas gan uz atsevišķā

īpašuma objektiem, proti, tādām daudzdzīvokļu mājām, kuras pieder

vienam īpašniekam, gan arī uz tādām daudzdzīvokļu mājām, kuras ir

vairāku personu kopīpašumā. Turklāt Rīgā vairumā gadījumu

daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, pieder

vienam īpašniekam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 147.

lp.).

Atbilstoši Civillikuma 1067. pantam kopīpašuma tiesība ir

īpašuma tiesību aprobežojums, kas nozīmē, ka viena un tā pati

nedalīta lieta pieder vairākām personām nevis reālās, bet tikai

domājamās daļās. Saskaņā ar Civillikuma 1069. pantu kopīpašnieki

samērīgi ar katra daļu saņem visus labumus, kādus kopējā lieta

dod, un tādā pašā samērā arī nes zaudējumus, kādi tai ceļas.

Proti, kopīpašuma institūts pats par sevi rada tādas sekas, ka

viena kopīpašnieka rīcība var noteiktā mērā ietekmēt pārējos

kopīpašniekus. Tādējādi personām, kas ir kopīpašuma tiesiskajās

attiecībās, jāapzinās no tām izrietošās tiesiskās sekas.

Savukārt tad, ja kādu tiesisku vai faktisku apstākļu dēļ

kopīpašnieks vairs nevēlas palikt kopīpašumā, viņš atbilstoši

Civillikuma 1074. pantam ir tiesīgs prasīt tā izbeigšanu. Turklāt

Civillikums paredz vairākus tiesiskus līdzekļus, ar kādiem tiesa

var izbeigt kopīpašuma stāvokli (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 14.3.3.

punktu).

17.4. Sabiedrības ieguvums no atšķirīgās attieksmes,

kas noteikta ar apstrīdēto normu, ir ieņēmumi pašvaldības

budžetā, kas ļauj tai pildīt savas funkcijas sabiedrības

interesēs. Apstrīdētā norma ļauj aprēķināt nodokļa maksājumu,

izmantojot pašvaldības rīcībā jau esošu informāciju. Proti,

sabiedrība kopumā gūst labumu arī no efektīvas nodokļa

administrēšanas. Papildus tam apstrīdētā norma sekmē arī to, lai

personas, piemēram, īrnieki, deklarētu savu dzīvesvietu tur, kur

patiešām dzīvo, un tādā veidā veicina personu sasniedzamību

tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Tādējādi labums, ko no atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība,

ir lielāks par personas tiesībām uz īpašumu nodarīto

zaudējumu.

Līdz ar to, nosakot atšķirīgo

attieksmi, ir ievērots samērīguma princips un apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

pirmajam teikumam.