2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

pirmajam teikumam.

Tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu par apstrīdēto normu.

Minētās lietas ietvaros tiesībsargs secinājis, ka apstrīdētā

norma nepamatoti paredz atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa

apmēru un aprēķinu personai, kurai pieder dzīvokļa īpašums vai

viendzīvokļa māja, un personai, kurai pieder daudzdzīvokļu māja,

kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos. Tiesībsargs ieteicis Rīgas

domei grozīt apstrīdēto normu, lai novērstu neattaisnotu

atšķirīgo attieksmi, tomēr Rīgas dome atteikusies tiesībsarga

norādītajā termiņā novērst konstatētos trūkumus.

Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli,

ietilpstot Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā.

Savukārt, ievērojot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

tiesiskās vienlīdzības principu, likumdevējam esot jāraugās, vai

atšķirīga attieksme nodokļa aprēķināšanas kārtībā ir pamatota,

proti, vai nodokļa maksātāju grupas patiešām atšķiras.

Saskaņā ar Īpašuma nodokļa likuma regulējumu nekustamā īpašuma

nodokļa maksātāji pamatā esot īpašnieki - neatkarīgi no tā, vai

īpašums tiem pieder reālās vai domājamās daļās. Tādēļ esot

salīdzināmi tie īpašnieki, kuriem pieder dzīvokļa īpašums vai

viendzīvokļa māja, kur ir deklarēta viena persona, un tie

īpašnieki, kuriem pieder daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas

dzīvokļa īpašumos un kur ir deklarēta viena persona uz katru

īpašnieku. Par minētās personu grupas vienojošām pazīmēm esot

uzskatāmas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu un šajā īpašumā

deklarēta persona. Tādējādi abas personu grupas atrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Fiziskajām personām, kam pieder dzīvokļa īpašums vai

viendzīvokļa māja, kurā dzīvesvietu deklarējusi vismaz viena

persona, samazinātā nodokļa likme 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu

apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot piemērojama

neatkarīgi no īpašuma dzīvojamās platības. Turpretī fiziskajām

personām, kurām pieder daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas

dzīvokļa īpašumos, samazinātā nodokļa likme esot piemērojama par

30 kvadrātmetriem uz katru īpašumā deklarēto personu. Tādējādi

apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošām personām.

Apstrīdētā norma esot izdota tādēļ, lai samazinātās nodokļa

likmes tiktu piemērotas tikai par tām telpām, kas tiek izmantotas

dzīvošanai. Kā pārbaudes lietas ietvaros norādījusi Rīgas dome,

šī norma motivējot personas deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā, līdz

ar to palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus

pašvaldības budžetā un veicinot galvaspilsētas attīstību.

Tādējādi tiesībsargs uzskata, ka atšķirīgās attieksmes leģitīmais

mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.

Palielinoties pašvaldībā deklarēto personu skaitam,

palielinoties arī tās ieņēmumi. Tādēļ Rīgas domes izmantotie

līdzekļi esot piemēroti atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Neesot arī citu, saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem

varētu sasniegt atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi. Tomēr ar

pašvaldībā deklarēto personu skaitu esot saistīti ne vien tās

ieņēmumi, bet arī izdevumi. Proti, pašvaldībai esot pienākums

sniegt saviem iedzīvotājiem noteiktus pakalpojumus.

Rīgas dome piemērojot samazinātās nodokļa likmes tikai par tām

telpām, kuras patiešām tiek izmantotas dzīvošanai, un saistot tās

ar deklarēšanās faktu taksācijas gada sākumā. Savukārt tam, vai

persona attiecīgajā īpašumā ir deklarēta visu atlikušo gadu,

neesot nozīmes. Rezultātā personas, cenšoties izvairīties no

apstrīdētās normas radītās nevienlīdzīgās situācijas, savos

īpašumos deklarējot vairāk personu, nekā tur patiešām dzīvo.

Tādējādi Rīgas dome gūstot ieņēmumus, ko varot izmantot savu

pakalpojumu nodrošināšanai, par personām, kuras faktiski nemaz

nedzīvojot tās teritorijā. Šāda politika neesot taisnīga nedz

pret personām, nedz citām pašvaldībām, kuras nesaista nekustamā

īpašuma nodokļa apmēru ar personas deklarēto dzīvesvietu

konkrētajā īpašumā. Līdz ar to labums, ko no atšķirīgās

attieksmes gūst sabiedrība, esot mazāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.