3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas

dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam teikumam.

Saistošie noteikumi Nr. 148 esot veidoti tādējādi, ka dzīvokļa

īpašumam samazinātās nekustamā īpašuma nodokļa likmes tiek

piemērotas, ja tajā taksācijas gada 1. janvārī ir deklarēta

vienas personas dzīvesvieta. Savukārt dzīvokļa īpašumos

nesadalītajām daudzdzīvokļu mājām samazinātās nodokļa likmes

tiekot piemērotas, nosakot taksācijas gada 1. janvārī konkrētajā

īpašumā deklarētai personai piekrītošo telpu platību.

Lai noskaidrotu, vai personas, kurām pieder dzīvokļa īpašums,

un personas, kurām pieder daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas

dzīvokļa īpašumos, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

esot jāizprot ne vien nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas

vispārīgie noteikumi, bet arī kopīpašuma tiesiskās un faktiskās

īpatnības nodokļa aprēķina kontekstā.

Dzīvokļa īpašums un dzīvokļa īpašumos nesadalītās mājas esot

pilnīgi atšķirīgi nodokļa objekti. Turklāt dažādu iemeslu dēļ uz

kopīpašumā esošiem īpašuma objektiem neesot iespējams pilnībā

attiecināt vispārīgo nodokļa aprēķināšanas kārtību. Dzīvokļa

īpašuma gadījumā nodoklis tiekot aprēķināts no šā īpašuma

kadastrālās vērtības, savukārt dzīvokļa īpašumos nesadalītas

mājas gadījumā katram kopīpašniekam nodokli aprēķinot no viņam

piederošajām domājamām daļām atbilstošās kadastrālās

vērtības.

Tikpat būtiska nozīme esot arī telpu grupu lietošanas veidam

un faktiskajam izmantojumam. Gan Īpašuma nodokļa likums, gan

Saistošie noteikumi Nr. 148 nekustamajiem īpašumiem, kas tiek

izmantoti saimnieciskajā darbībā, paredzot citādu nodokļa

aprēķināšanas kārtību nekā pārējiem nodokļa objektiem. Katram

kopīpašniekam aprēķinātais nodoklis esot tieši atkarīgs no ēkā

esošo telpu lietošanas veida, no tā, vai citi kopīpašnieki

izmanto telpas saimnieciskajā darbībā, nevis no tā, kuras telpas

konkrētais īpašnieks faktiski lieto. Tādējādi no katra

kopīpašnieka rīcības esot atkarīgs arī pārējiem kopīpašniekiem

aprēķinātais nodoklis. Kopīpašuma gadījumā neesot iespējams

sasaistīt personas deklarēto dzīvesvietu ar šai personai

piederošo īpašuma domājamo daļu, turpretī dzīvokļa īpašuma

gadījumā šādas problēmas neesot. Līdz ar to personas, kurām

pieder dzīvokļa īpašums, un personas, kurām pieder daudzdzīvokļu

mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, atrodoties būtiski

atšķirīgos apstākļos un pret tām esot jāizturas atšķirīgi.

Pieteikumā esot aplūkota "ideālā" situācija, kad

dzīvokļa īpašumos nesadalītas ēkas īpašnieku skaits sakrīt ar ēkā

deklarēto personu skaitu. Tomēr praksē tikai septiņos procentos

gadījumu daudzdzīvokļu mājā, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos,

deklarēto personu skaits sakrītot ar tās kopīpašnieku skaitu.

Ēkas īpašnieku skaits neesot tas rādītājs, kas objektīvi

atspoguļotu to, kādā veidā ēka tiek izmantota. Neesot taisnīgi un

objektīvi izvirzīt prasību pēc vienas personas deklarētās

dzīvesvietas uz vienu kopīpašnieku. Tāpēc arī apstrīdētajā normā

ietvertā samazināto nodokļa likmju piemērošanas kārtība neesot

atkarīga no ēkas īpašnieku skaita.

Papildu paskaidrojumos Rīgas dome uzsver, ka apstrīdētā norma

netraucējot īpašniekam rīkoties ar savu īpašumu, bet gan paredzot

samazināto nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanas kārtību.

Ja apstrīdētajā normā ir ietverts personas īpašuma tiesību

ierobežojums, tad tas esot pieņemts saskaņā ar likumu un tam esot

leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana.

Lai noteiktu samērīgu dzīvokļa īpašumos nesadalītā ēkā

deklarētai personai piekrītošo platību, Rīgas dome esot vērtējusi

un analizējusi statistikas datus. Apstrīdētā norma ļaujot

diferencēt dzīvokļa īpašumos nesadalītām mājām piemērojamo

nodokļa likmi. Šāds regulējums esot samērīgāks nekā viena

nosacījuma piemērošana visai dzīvokļa īpašumos nesadalītai

mājai.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Rīgas dome norāda, ka

nepiekrīt pieaicinātās personas Tieslietu ministrijas viedoklim.

Apstrīdētā norma neesot īpaši veidota tā, lai viena kopīpašnieka

rīcība ietekmētu citiem kopīpašniekiem aprēķināto nodokli. Šāds

regulējums izrietot no Īpašuma nodokļa likuma 2. panta ceturtās

daļas.