4. pants

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam

teikumam.

Nodokļa likme 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās

vērtības esot pamatlikme. Savukārt likmes 0,2, 0,4 vai 0,6

procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības esot uzskatāmas

par samazinātajām likmēm. Samazināto likmju noteikšana nozīmējot

atvieglota nodokļa režīma piemērošanu un papildu labuma

piešķiršanu nodokļa maksātājam. Tādēļ esot pamatoti noteikt arī

papildu kritērijus šāda labuma saņemšanai.

Pamatojoties uz likuma "Par pašvaldībām" 45. panta

otro daļu, ministrija esot izvērtējusi Saistošo noteikumu Nr. 148

tiesiskumu. Attiecībā uz nodokļa likmēm, kas ietvertas minētajos

noteikumos, ministrijai neesot bijis iebildumu. Tomēr esot jāņem

vērā tas, ka atbilstoši Īpašuma nodokļa likumā un likumā

"Par pašvaldībām" noteiktajam ministrija nav tiesīga

pēc būtības vērtēt pašvaldības saistošajos noteikumos ietverto

nekustamā īpašuma nodokļa likmju atbilstību Īpašuma nodokļa

likumam. Ministrija arī lūgusi Finanšu ministrijas viedokli par

deklarēto dzīvesvietu kā samazināto nodokļa likmju piemērošanas

kritēriju. Finanšu ministrija norādījusi, ka šāds kritērijs

atbilstot objektīva grupējuma principam un attiecīgi arī Īpašuma

nodokļa likuma 3. panta pirmajai daļai un 3.1 panta

pirmajai daļai. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija esot sniegusi viedokli par apstrīdēto normu arī

tiesībsargam viņa ierosinātajā pārbaudes lietā.

Nosakot atšķirīgas nodokļa likmes dzīvokļa īpašumos

nesadalītām mājām, Rīgas dome esot piemērojusi objektīva

grupējuma principu. Proti, nodokļa objekti pēc to tiesiskā

statusa esot nošķirti objektīvi. Atbilstoši likuma "Par

pašvaldībām" 43.1 panta pirmajai daļai Rīgas dome

Saistošo noteikumu Nr. 148 un Grozījumu paskaidrojuma rakstos

esot sniegusi apstrīdētās normas un Saistošo noteikumu Nr. 148

30.1 punkta izdošanas pamatojumu. Ministrija secina,

ka Rīgas dome ir sniegusi saprotamu un ar statistikas datiem

pamatotu skaidrojumu par apstrīdētajā normā noteikto vienai

personai piekrītošo telpu platību, kas tiek izmantota nodokļa

aprēķināšanā.

Likumdevēja izvirzītais Īpašuma nodokļa likuma mērķis bijis

samazināt nodokļa apmēru tieši dzīvošanai paredzētiem nodokļa

objektiem. Rīgas pašvaldība, tāpat kā daudzas citas Latvijas

pašvaldības, esot izvēlējusies nodokļa objektā deklarēto

dzīvesvietu kā faktu, kas apliecina to, ka objekts tiek izmantots

dzīvošanai. Attiecīgi šādā gadījumā esot pamats piemērot

samazinātās nodokļa likmes. Savukārt tad, ja daudzdzīvokļu māja

pieder vienam īpašniekam, esot pamats uzskatīt, ka visa māja

netiek izmantota tieši kā nodokļa maksātāja dzīvesvieta.

Daudzdzīvokļu mājas varot noteikt par atsevišķu nodokļa

objektu grupu, jo tās atšķiroties no dzīvokļa īpašuma vai

viendzīvokļa mājām gan pēc funkcionalitātes, gan platības un

kadastrālās vērtības. Pēc ministrijas ieskata, nodokļa maksātājs,

kuram pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, neatrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos ar nodokļa maksātāju, kuram

pieder daudzdzīvokļu māja. Līdz ar to esot pieļaujama atšķirīgu

nodokļa likmju noteikšana konkrētām nodokļa maksātāju grupām.