6. pants

Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - uzskata,

ka atsevišķos gadījumos apstrīdētā norma varētu pārkāpt

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās

vienlīdzības principu, tomēr tā neierobežo personai Satversmes

105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības.

Izskatāmajā lietā visupirms esot jāvērtē tas, vai dzīvokļa

īpašumos nesadalītas daudzdzīvokļu mājas ir salīdzināmas ar

daudzdzīvokļu mājām, kas sadalītas dzīvokļa īpašumos (piemēram,

pēc īpašuma tiesībām, tehniskajiem datiem, izmaksām, nekustamā

īpašuma tirgus tendencēm, īpašuma pārvaldīšanas un citos

aspektos). Ja minētās mājas ir uzskatāmas par salīdzināmiem

nekustamā īpašuma objektiem, tad esot jāpārbauda, vai to

īpašnieki (nodokļa maksātāji) atrodas līdzīgos apstākļos.

Ja viena daudzdzīvokļu māja sastāv no 10 dzīvokļa īpašumiem un

katram no tiem ir viens īpašnieks, bet cita daudzdzīvokļu māja ir

10 īpašnieku kopīpašums un katrs no šiem īpašniekiem dzīvo vienā

dzīvoklī, tad visi īpašnieki atrodoties līdzīgos apstākļos, ja

vien netiek ņemta vērā atšķirīgā īpašumu forma. Šādā gadījumā

esot pamatots tiesībsarga viedoklis, ka apstrīdētā norma paredz

nevienlīdzīgu attieksmi nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā

atkarībā no tā, vai māja ir vai nav sadalīta dzīvokļa īpašumos.

Tomēr, vērtējot apstrīdēto normu, esot jābalstās ne vien uz

teorētiski iespējamām situācijām, bet arī uz reālu situāciju,

kuras risināšanai šī norma pieņemta.

Rīgas dome pirms apstrīdētās normas pieņemšanas esot vērtējusi

dažādus kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus, piemēram,

dzīvokļa īpašumos nesadalīto māju īpašnieku struktūru. Aplūkojot

minētos rādītājus, varot apšaubīt to, ka personas, kurām pieder

dzīvokļa īpašumos nesadalīta māja, un personas, kurām pieder

dzīvokļa īpašums, atrodas salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētajai

normai esot ekonomisks pamats, kuru vēl vairāk pastiprinot viens

no tās izdošanas mērķiem - veicināt dzīvojamo māju efektīvu

izmantošanu, lai novērstu "tukšo dzīvokļu" skaita

pieaugumu un risinātu īres tirgus problēmas. Apstrīdētā norma

esot vērtējama ne vien no īpašnieku, bet arī no īrnieku tiesību

aspekta. Dzīvokļa īpašumos nesadalītā mājā deklarēto personu

skaits esot būtisks instruments dzīvokļu īrnieku

aizsardzībai.