7. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - kopumā

pievienojas tiesībsarga pieteikumā ietvertajiem argumentiem.

Civillikumā neesot izdalīts īpašs regulējums attiecībā uz

daudzdzīvokļu mājām, kuras ir un kuras nav sadalītas dzīvokļa

īpašumos. Tādēļ varētu uzskatīt, ka visu šo māju īpašnieki

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr dzīvokļa

īpašumam esot piemērojams ne vien Civillikuma, bet arī Dzīvokļa

īpašuma likuma regulējums. Līdz ar to katrā gadījumā, ņemot vērā

konkrētos apstākļus, esot atsevišķi jāvērtē tas, vai minētās

personu grupas tiešām atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

Lai gan kopīpašums ir īpašuma aprobežojums, personas tajā

lielākoties iestājoties brīvprātīgi, un Civillikums neparedzot

pienākumu kopīpašuma attiecības izbeigt. Kopīpašums esot

izplatīts tiesisko attiecību veids, un tiesību sistēma to

pieļaujot. Tādēļ esot rūpīgi jāvērtē tas, vai valsts rīcība,

ieskaitot tās īstenoto nodokļu politiku, varētu būt vērsta uz

kopīpašuma izbeigšanu. Turklāt vajagot ņemt vērā, ka ne visos

gadījumos ir iespējama īpašuma reāla sadale. Bieži vien

kopīpašnieks neesot spējīgs novērst apstākļus, kas liedz īpašuma

sadali. Attiecīgi rodoties tādas situācijas, ka persona, kas

atrodas tiesiski atzītās attiecībās, tiek "sodīta" par

to, ka nevar novērst apstākļus, kuri nemaz nav no tās

atkarīgi.

Turklāt, nosakot pienākumu sadalīt kopīpašumā esošās

daudzdzīvokļu mājas, vajagot būt skaidrībai par to, vai šis

pienākums ir attiecināms tikai uz Rīgu vai visu Latviju.

Pamatotas šaubas esot arī par to, vai pašvaldībām ir noteikta

kompetence veicināt daudzdzīvokļu māju sadali dzīvokļa īpašumos.

Ja likumdevējs konstatētu, ka daudzdzīvokļu māju nesadalīšana

dzīvokļa īpašumos ir problēma, tad tā būtu risināma valsts

mērogā, attiecinot vienādus noteikumus uz visiem daudzdzīvokļu

māju īpašniekiem. Tāpat esot jāvērtē, vai sabiedrības ieguvums no

tā, ka daudzdzīvokļu mājas būs sadalītas dzīvokļa īpašumos, būs

lielāks par kāda īpašnieka tiesību ierobežojumu, proti, pienākumu

maksāt lielāku nekustamā īpašuma nodokli.

Deklarētās dzīvesvietas kritērijs pats par sevi esot

objektīvs. Tomēr fakts, ka kāda persona deklarējusi kādā īpašumā

savu dzīvesvietu, neliecinot par to, ka konkrētais īpašums

atrodas civiltiesiskajā apgrozībā. Tādēļ būtu izvērtējams, vai

Rīgas domes īstenotā nodokļu politika patiešām veicina īres

tirgus attīstību.

Apstrīdētajā normā ietvertā vienai deklarētajai personai

piekrītošā platība - 30 kvadrātmetru - esot nesamērīgi maza.

Turklāt šīs normas piemērošanas sekas esot tādas, ka viena

kopīpašnieka rīcība ar nekustamo īpašumu nepamatoti ietekmē

pārējiem kopīpašniekiem aprēķināto nodokļa apmēru. Esot jāvērtē

arī tas, vai personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, būtu nosakāms krasi atšķirīgs nodokļa apmērs atkarībā

no īpašuma tiesību formas.

Secinājumu

daļa