9. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic, ka visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Šajā

normā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ja tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 13. punktu).

Savukārt Satversmes 105. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu." Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē

īpašuma tiesību ierobežojumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19.

punktu). Personas tiesības uz īpašumu nav aplūkojamas atrauti

no personas konstitucionālā pienākuma maksāt pienācīgā kārtībā

noteiktos nodokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑59‑01 9. punktu).

Ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas

Satversmes normas, valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu

politiku, ir plaša rīcības brīvība (sal. sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

9. punktu). Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu

likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības

noteikt attiecīgā regulējuma detaļas (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10.

punktu).

Tādējādi Satversmes 91. panta pirmais teikums kopsakarā ar

Satversmes 105. panta pirmo teikumu liedz izdot tādas tiesību

normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošiem nodokļa

maksātājiem.

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu).