9. pants

Secinot, ka apstrīdētā norma ar tūlītēju spēku

ietekmē personas tiesības, uz kurām tai bija radusies tiesiskā

paļāvība, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pašvaldība,

izvērtējot šo ietekmi, nodrošināja saprātīgu līdzsvaru starp

personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad

attiecīgais regulējums tika mainīts. Proti, Satversmes tiesai

visupirms jānoskaidro intereses, kuru dēļ pašvaldība izšķīrās par

nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu maksimālā apmēra

noteikšanu ar apstrīdēto normu, un tad jāpārbauda, vai apstrīdētā

norma nodrošina līdzsvaru starp iesaistīto pušu interesēm

(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-30-01

14. punktu).

9.1. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu

komiteja (turpmāk - Komiteja) 2019. gada 3. jūlija sēdē

nolēma atbalstīt nepieciešamību izvērtēt iespējas veikt

grozījumus Saistošajos noteikumos Nr. 198 un šā mērķa

sasniegšanai izveidoja darba grupu (sk. lietas materiālu

2. sēj. 51.-53. lp.). Darba grupas 2019. gada

14. oktobra informatīvajā ziņojumā, kas izskatīts Komitejas

2019. gada 18. oktobra sēdē, nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumi, kas piešķirti par ēku un to fasāžu renovāciju un

izgaismošanu, kategorizēti kā atvieglojumi ar mērķi veicināt

pilsētas teritorijas sakopšanu, attīstību, iedzīvotāju līdzdalību

nekustamo īpašumu pārvaldīšanā un apsaimniekošanā (sk.

Informatīvā ziņojuma (starpziņojuma) par Rīgas pašvaldības

piemēroto nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu efektivitātes

izvērtējumu un nepieciešamajām izmaiņām 3. lp. lietas

materiālu 2. sēj. 59. lp.). Citstarp tieši šie

atvieglojumi tika novērtēti pozitīvi, proti, atzīti par

saglabājamiem, kā vienīgās izmaiņas piedāvājot to apmēru

precizēšanu, turklāt ar mērķi veicināt ēku pilnu atjaunošanu un

ēku un to fasāžu pilnu restaurāciju (sk. Informatīvā ziņojuma

(starpziņojuma) par Rīgas pašvaldības piemēroto nekustamā īpašuma

nodokļa atvieglojumu efektivitātes izvērtējumu un nepieciešamajām

izmaiņām galveno secinājumu 3.5. punktu ziņojuma

6. lpp. un priekšlikumu 6. punktu ziņojuma

11. lpp.). No darba grupas informatīvā ziņojuma

(starpziņojuma) 1. pielikumā apkopotās statistikas izriet,

ka Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18.2. apakšpunktā

minētos atvieglojumus konkrētajā brīdī saņēma 95 personas,

4.18.3. apakšpunktā minētos atvieglojumus -

92 personas, bet 4.18.4. apakšpunktā minētos

atvieglojumus - septiņas personas (sk. lietas materiālu

2. sēj. 77.-78. lp.).

Komitejas 2019. gada 18. oktobra sēdē informatīvā

ziņojuma izskatīšanas ietvaros tika uzklausīts arī deputāta

Vjačeslava Stepaņenko viedoklis par nepieciešamību turpināt

nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piemērošanu garāžām,

pagrabiem, saimniecības telpām un noliktavām. Debatējot par šo

priekšlikumu, deputāts citstarp norādījis, ka "šāda

atvieglojuma apmērs finansiālā izteiksmē kopumā nepārsniedz no

juridiskajām personām nodokļa atvieglojumu dēļ neiegūtos

līdzekļus" un līdz ar to esot būtiski "ieviest

juridiskajām personām piemērojamo atvieglojumu griestus"

(sk. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas

2019. gada 18. oktobra sēdes protokola izraksta

36. punktu lietas materiālu 2. sēj.

85. lp.).

Rīgas domes 2019. gada 18. decembra sēdē tika

izskatīts jauno saistošo noteikumu "Nekustamā īpašuma

nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā" projekts

(Nr. RD-10-3129-lp). Šajā sēdē deputāts

Vjačeslavs Stepaņenko kopā ar trim citiem deputātiem

iesniedza priekšlikumu citstarp papildināt projektu ar apstrīdēto

normu. Saistībā ar minēto priekšlikumu Rīgas domes Pašvaldības

ieņēmumu pārvaldes priekšnieks norādīja, ka 2019. gadā

atvieglojumus, kuru summa pārsniedz 10 000 euro,

saņēmusi 71 juridiskā persona, no kurām trīs ir sabiedriskā

labuma organizācijas (sk. Rīgas domes 2019. gada

18. decembra sēdes stenogrammu). Plašākas

diskusijas par šo priekšlikumu nenotika. Priekšlikums tika

atbalstīts ar 35 balsīm "par" un

14 "pret". Par saistošo noteikumu projektu kopumā

"par" nobalsojuši 35 deputāti, bet

"pret" - 13 deputāti.

9.2. Rīgas dome ir norādījusi, ka tās 2019. gada

18. decembra sēdes stenogrammā Nr. 71 lasāms deputāta

Vjačeslava Stepaņenko sniegtais pamatojums viņa un citu

deputātu kopīgi izteiktajiem priekšlikumiem papildināt projektu

citstarp ar apstrīdēto normu. No šā pamatojuma esot secināms, ka

apstrīdētās normas iekļaušana Saistošajos noteikumos Nr. 111

citstarp ļāva īstenot citu šo pašu deputātu iesniegto

priekšlikumu, proti, atbalstīt personas ar I un II grupas

invaliditāti, palielinot šīm personām piešķiramo nekustamā

īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēru. Šādā veidā salāgojot

pašvaldības budžeta ieņēmumus un izdevumus, lai sniegtu atbalstu

mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, praksē esot iedzīvināti

likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli"

3.1 pantā ietvertie nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumu noteikšanas principi.

Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, tostarp

minētās stenogrammas, neizriet tas, ka konkrētais nekustamā

īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēra ierobežojums būtu pieņemts ar

tieši formulētu mērķi nodrošināt atvieglojumus personām ar I un

II grupas invaliditāti. Lai gan deputāti iesniedza vairākus

priekšlikumus, citstarp iesakot palielināt nekustamā īpašuma

nodokļa atvieglojumus personām ar I un II grupas invaliditāti, ne

priekšlikuma pamatojumā, ne debatēs netika norādīts, ka šo dažādo

priekšlikumu izpilde ir savstarpēji finansiāli saistīta. Turklāt

priekšlikums aptvēra arī citu normu redakcijas, kuru finansiālā

izpilde netika piesaistīta apstrīdētajai normai, tostarp

attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu saglabāšanu

par telpu grupām, kas saistītas ar dzīvošanu, kā arī citus

atvieglojumus ierobežojošas normas, kas tāpat netika piesaistītas

minētajam mērķim.

Līdz ar to nav iespējams secināt, ka juridiskajām personām

piederošajiem un to atjaunotajiem nekustamajiem īpašumiem

piemērojamā nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēra

ierobežojums noteikts ar mērķi nodrošināt citu personu - personu

ar I un II grupas invaliditāti - tiesību aizsardzību.

No apstrīdētās normas pieņemšanas materiāliem neizriet

pamatojums arī tam, kāds vispār ir apstrīdētās normas radītais

ieguvums, proti, cik daudz līdzekļu šāds ierobežojums ļauj

ietaupīt, attiecīgi veicinot sabiedrības labklājību. Proti,

apstrīdētā norma netika pieņemta konkrētu sabiedrības interešu

dēļ. Arī objektīvi nav konstatējami nekādi ārpuskārtas apstākļi,

kas norādītu uz nepieciešamību pēkšņi samazināt piešķirto

atvieglojumu apmēru.

Lai gan tiesību normas izdevējam ir pienākums regulāri

pārskatīt piešķirtos nodokļu atvieglojumus, šādai analīzei ir

jābūt sistemātiskai un jāietver tādi faktos un politiskajās

izvēlēs balstīti aspekti kā nodokļa atvieglojuma efektivitāte

mērķa sasniegšanā, mērķa sasniegšanas turpmākā nepieciešamība un

konkrēts nodokļa atvieglojuma apmēra izvērtējums.

Personas tiesisko paļāvību nav pieļaujams pārkāpt,

pamatojoties uz abstraktu sabiedrības finansiālo vai cita veida

ieguvumu, jo šāda pieeja neļauj līdzsvarot abu pušu intereses un

novērst tādu situāciju, ka personai tiek radīts nesamērīgs

kaitējums.

9.3. Tāpat Satversmes tiesa secina, ka Rīgas dome nav

vērtējusi, kā apstrīdētā norma faktiski ietekmēs tās juridiskās

personas, kuras jau bija veikušas attiecīgus ēku sakārtošanas un

pārbūves darbus. Proti, netika veikts nedz vispārējs, nedz

individuāls normas ietekmes izvērtējums.

Tādu tiesību normu atzīšanai par tiesiskām, kuras ar tūlītēju

spēku aizskar personu tiesisko paļāvību uz iepriekšējā stāvokļa

saglabāšanu, ir nepieciešama ne vien vispārēja tiesību normu

grozīšanas interese, proti, leģitīmais mērķis, bet arī tiesību

normu izdevēja sniegts pamatojums tam, kādēļ ar šīm tiesību

normām ir nepieciešams aptvert personas, kuru tiesiskās

attiecības nodibinātas pagātnē (sal. sk.: Hey J.

Formale Rechtsstaatlichkeit der Besteuerung. In: Tipke K.,

Lang J. (Hrsg.) Steuerrecht. 22. Auflage, Köln:

Schmidt, 2015, S. 135, Rn. 271).

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neizriet

pamatojums nepieciešamībai šo normu attiecināt arī uz tām

juridiskajām personām, kuras, pamatojoties uz veiktajiem ēku

renovācijas un izgaismošanas darbiem, jau iepriekš bija sākušas

saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus noteiktajā apmērā.

Tieši pretēji - lai gan apstrīdētās normas pieņemšanas laikā tika

norādīts, ka tās tvērumā 2019. gadā nonāktu

71 juridiskā persona, tiesību normas izdevējs

nepārliecinājās par to, kāda varētu būt apstrīdētās normas

praktiskā ietekme uz šīm personām, proti, kādā apmērā šīm

personām nodokļa atvieglojumi tika piemēroti līdz apstrīdētās

normas spēkā stāšanās brīdim un - attiecīgi - cik liela būtu

ierobežojuma ietekme uz katru no šīm personām. Citstarp tiesību

normas izdevējs nepārliecinājās arī par to, vai kādai no šīm

personām šāda apmēra atvieglojuma ierobežojums nesamazinātu tai

piemērojamo atvieglojumu vairākas reizes tā, ka atvieglojums

vairs nesasniegtu tā sākotnējo kompensējošo mērķi. Proti, nosakot

apstrīdētajā normā ietverto nodokļa atvieglojuma apmēra

ierobežojumu līdz 10 000 euro, Rīgas dome

nepārliecinājās par to, vai šāda novirze no sākotnējā procentuālā

nodokļa atvieglojuma apmēra noteiktos gadījumos neietekmēs

personu tiesisko paļāvību uz atvieglojuma saņemšanu tādā apmērā,

kāds būtu atbilstošs šā atvieglojuma mērķim un konkrētas personas

paveiktajiem darbiem.

Turklāt dati attiecībā uz 2019. gadu neatspoguļoja to,

cik daudzas personas nonāca apstrīdētās normas tvērumā

2020. gadā jeb šīs normas spēkā stāšanās brīdī. Tādējādi

apstrīdētās normas ietekme uz šādām juridiskajām personām netika

nedz izvērtēta, nedz pat vispār aptverta. Minētie dati aptvēra

arī personas, kurām 2019. gads bija pēdējais konkrētā

atvieglojuma saņemšanas gads. Līdz ar to apstrīdētā norma tika

pieņemta ne tikai bez konkrēta mērķa un izvērtējuma par tās

ietekmi uz personu tiesisko paļāvību, bet arī neizvērtējot tās

finansiālo ietekmi uz skartajām personām un tās vispār

neindentificējot.

Tāpat izskatāmajā lietā būtisks ir fakts, ka normas skartajām

personām jau sākotnēji bija radusies tiesiskā paļāvība uz

noteikta apmēra atvieglojumu saņemšanu tikai piecu gadu garumā.

Turklāt personu tiesiskā paļāvība bija radusies nevis pasīvi, bet

konkrētu kritēriju izpildes rezultātā. Proti, valsts pienākums

ievērot tiesiskās paļāvības principu vispār, bet jo sevišķi

konkrētajā gadījumā neprasa nodrošināt "pārakmeņojušos

privilēģiju valsti" (sal. sk.: Muckel S. Kriterien

des verfassungsrechtlichen Vertrauensschutzes bei

Gesetzesänderungen. Berlin: Duncker & Humblot, 1989,

S. 22). Tomēr tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām, - pretējā gadījumā

tiktu zaudēta personu uzticēšanās valstij un tiesībām (sal.

sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-44-01 15. punktu). Šis aspekts,

proti, tiesiskās paļāvības rašanās konkrētajā gadījumā specifika,

kas sevī ietvēra arī nekustamā īpašuma īpašnieku paļaušanos uz to

veiktajiem ēku un to fasāžu renovācijas un izgaismošanas darbiem

sekojošu Rīgas domes pretizpildījumu, apstrīdētās normas

pieņemšanas laikā netika ņemta vērā.

Līdzsvarojot tiesisko paļāvību uz konkrētu tiesību saglabāšanu

un sabiedrības labumu, kura nodrošināšanai iepriekšējais

regulējums tiek grozīts, būtiska nozīme ir izpratnei par to, kas

ir skartās personas un kādā apmērā to tiesības tiek ietekmētas,

tostarp par to, vai šīm personām radusies tiesiskā paļāvība uz

kādu tiesību saglabāšanu un kādā veidā šī tiesiskā paļāvība var

tikt aizskarta. Trūkstot šādai izpratnei, savstarpējā interešu

līdzsvarošana nav iespējama. Fakts, ka trūkst informācijas par

apstrīdētās normas ietekmi, liecina arī par to, ka tiesību normu

izdevējs nav apsvēris, kādi līdzekļi personas tiesisko paļāvību

un tiesības uz īpašumu aizskartu mazāk.

9.4. Ievērojot minēto, secināms, ka Rīgas dome nav

vispusīgi un pilnvērtīgi pārliecinājusies par apstrīdētās normas

ietekmi uz jau pastāvošām tiesiskajām attiecībām. Satversmes

1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam kopsakarā

ar Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertajām

tiesībām uz īpašumu neatbilst tāda situācija, ka personas

finansiālo saistību apmērs, kas izriet no pienākuma maksāt

nekustamā īpašuma nodokli par konkrēto īpašumu un uz kura

saglabāšanu noteiktu laika periodu konkrētu iemeslu dēļ tai

radusies tiesiska paļāvība, tiek palielināts bez īpaša pamatojuma

vai izvērtējuma. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās

paļāvības principam un nenodrošina personas īpašuma tiesību

aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam

tiesiskās paļāvības principam kopsakarā ar Satversmes

105. panta pirmo teikumu.