4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

pieteikumā galvenokārt lūgts interpretēt Vispārējās izglītības

likuma 32. pantu un skaidrot tā otrās un trešās daļas

piemērošanu. Tas nav Satversmes tiesas kompetencē.

Pienākums nodrošināt bērnam iespēju iegūt pamatizglītību viņa

dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē ietilpst

pašvaldības autonomajā funkcijā - gādāt par iedzīvotāju

izglītību.

Pamatizglītības ieguves obligātums līdztekus Satversmes 112.

pantam ir reglamentēts Vispārējās izglītības likuma 32. pantā.

Atbilstoši tam bērns pamatizglītības ieguvi sāk septiņu gadu

vecumā vai var to sākt vienu gadu agrāk.

Latvijas izglītības sistēmā ir četras pakāpes - pirmsskolas

izglītība, pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā

izglītība. Izglītību katrā nākamajā pakāpē var iegūt, secīgi tajā

pārejot no iepriekšējās pakāpes. Katrai pakāpei ir savas

raksturīgas iezīmes, un tā apvieno konkrēta vecuma bērnus ar

līdzīgām spējām, vajadzībām un interesēm. Izglītības ieguve gan

pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē ir

piesaistīta vecuma kritērijam. Proti, pirmsskolas izglītības

programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam, bet

pamatizglītības programmu sāk apgūt tajā gadā, kurā viņam aprit

septiņi gadi.

Norma, kas paredz iespēju sākt pamatizglītības ieguvi gadu

agrāk, ir izņēmums no normatīvi nostiprinātās izglītības pakāpju

struktūras un tai piesaistītā vecuma kritērija. Septiņu gadu

vecuma noteikšana pamatizglītības ieguves uzsākšanai ir

likumdevēja apzināta izšķiršanās, kas izdarīta pēc ilgstošām un

detalizētām diskusijām, kuru ietvaros uzklausīti dažādi viedokļi

un saņemti dažādi atzinumi par to, vai mācību sākšana 1. klasē

sešu gadu vecumā varētu negatīvi ietekmēt bērna fizisko un

psiholoģisko veselību. Tomēr likumdevējs, ņemot vērā katra bērna

individuālo stāvokli, spējas un intereses kopsakarā ar vecāku

vēlmēm un speciālistu atzinumu, paredzējis iespēju vispārējo

principu koriģēt.

Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešā daļa primāri ir

vērtējama bērna interešu un tiesību, nevis vecāku vēlmju un

tiesību aspektā. Izšķirošais kritērijs mācību uzsākšanai

pamatizglītības programmā gadu pirms obligātās izglītības vecuma

sasniegšanas ir nevis bērna vecāku vēlmes, bet gan paša bērna

fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība. Atbilstoši bērna labāko

interešu principam vajadzētu izvērtēt bērna spējas un vajadzības,

kā arī noskaidrot paša bērna viedokli par to, vai viņam būtu

jāturpina gaitas bērnudārzā vai arī jāuzsāk mācības 1. klasē.

Bērna labāko interešu principam vajadzētu tikt interpretētam

tā, ka bērna fizisko un psiholoģisko sagatavotību novērtē ne

tikai viņa vecāki, bet arī speciālists. Jāņem vērā, ka vecāku

vērtējums var būt subjektīvs un atspoguļot nevis bērna faktisko

gatavību un intereses, bet gan to, ka vecāki ir ieinteresēti, lai

viņu bērns pamatizglītības ieguvi sāktu pēc iespējas agrāk. Bērna

labākās intereses un vecāku vēlmes var arī nesakrist. Bērna

labākajās interesēs ir izglītības ieguve atbilstoši savām spējām.

Tomēr šajā ziņā daudz kas ir atkarīgs no individuālās situācijas,

jo nereti bērna labākajās interesēs varētu būt pamatizglītības

ieguves nesākšana agrāk par vispārnoteikto vecumu un iespēja vēl

vienu gadu "baudīt bērnību".

Tikai tad, ja konstatējama bērna gatavība pamatizglītības

ieguves uzsākšanai, uzmanība var tikt pievērsta tam, vai vecāki

vēlas vai nevēlas izmantot viņu bērnam paredzēto iespēju uzsākt

pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā. Ja gan pats bērns, gan

viņa vecāki vēlas šo iespēju izmantot, jāapzinās, ka vecāku

izvēles brīvība attiecībā uz to, kuru izglītības iestādi bērns

apmeklēs, nav neierobežota. Likumdevējs ir pilnvarojis

pašvaldību, lai tā, pildot autonomo funkciju izglītības jomā,

"iedzīvinātu" praksē Vispārējās izglītības likuma 32.

panta trešo daļu, proti, nodrošinātu bērnam iespēju sākt

pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā kādā no pašvaldības

izglītības iestādēm. Šā pienākuma izpilde ir atkarīga no

pašvaldības iespējām un tai pieejamiem resursiem, kā arī

līdzsvarojama ar citu bērnu - gan to, kuri vēlas uzsākt mācības

1. klasē jau sešu gadu vecumā, gan septiņus gadus vecu bērnu,

kuriem ir tiesisks pienākums uzsākt mācības 1. klasē, - tiesībām

un likumīgajām interesēm.

Lai gan pašvaldībai ir pienākums nodrošināt bērnam iespēju

iegūt pamatizglītību viņa dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības

izglītības iestādē atbilstoši Izglītības likuma 17. panta pirmajā

daļā ietvertajam principam, tomēr tas nav absolūts pienākums,

kuru pašvaldībai būtu iespējams izpildīt ikvienā gadījumā. Tas ir

pienākums, uz kura izpildi pašvaldībai jātiecas, ievērojot tās

iespējas un tai pieejamos resursus, izglītības iestāžu

izvietojumu, kā arī līdzsvarojot visu bērnu tiesības un likumīgās

intereses.

Rīgas valstspilsētas pašvaldība, pieņemot apstrīdēto normu, ir

pildījusi autonomo funkciju - gādāt par pamatizglītības ieguvi.

Pašvaldība, plānojot pašvaldības skolu tīklu un organizējot bērnu

uzņemšanu 1. klasē, noteikusi prioritāro secību bērnu uzņemšanai

izglītības iestādē un vienlaikus ievērojusi arī dzīvesvietai

tuvākās izglītības iestādes principu. Pašvaldība ir ievērojusi

likumdevēja gribu, lai pamatizglītības ieguves sākšana būtu

saistīta ar vecuma kritēriju, proti, pamatizglītības ieguve

bērnam ir obligāta no septiņu gadu vecuma. Pašvaldībai ir rīcības

brīvība pilnvarojuma ietvaros līdzsvarot visu bērnu intereses un

noteikt, ka prioritārā kārtā izglītības iestādēs 1. klasē

uzņemami bērni, kuri sasnieguši vecumu, no kura pamatizglītības

ieguve ir obligāta.

Vispārējās izglītības likuma 32. pantā abas minētās bērnu

grupas ir savstarpēji nošķirtas. Proti, septiņus gadus veciem

bērniem pamatizglītības ieguves sākšana ir obligāta un nav

atliekama uz nākamo mācību gadu (izņemot Vispārējās izglītības

likuma 32. panta trešajā daļā noteikto). Savukārt sešus gadus

veciem bērniem vēl nav tiesiska pienākuma sākt iegūt

pamatizglītību un to var atlikt uz nākamo mācību gadu.

Taču pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka šīs bērnu grupas ir

salīdzināmas un atrodas vienādos apstākļos, atšķirīgajai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Apstrīdētā norma

kalpo tam, lai obligātās pamatizglītības vecumu sasniegušajiem

bērniem nodrošinātu prioritāru iespēju sākt pamatizglītības

programmas apguvi savai dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē.

Šis mērķis atbilst leģitīmajam mērķim - citu cilvēku tiesību

aizsardzība.

Vērtējot apstrīdētās normas samērīgumu, jāņem vērā, ka sešus

gadus veciem bērniem nav liegta iespēja uzsākt pamatizglītības

ieguvi. Šī iespēja tiek nodrošināta atbilstoši pašvaldības

iespējām, tai pieejamiem resursiem un izglītības iestāžu

izvietojumam. Attiecībā uz šiem bērniem pašvaldībai ir pienākums

ievērot bērna dzīvesvietai tuvākās izglītības iestādes principu,

ciktāl tas iespējams. Samērīguma pārbaudes ietvaros jāņem vērā

arī citi konkrētās pašvaldības teritorijā esošie īpašie

apstākļi.

Izglītības likuma 57. panta 1. punktā ietvertais princips, ka

bērna vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā

bērns iegūs izglītību, nav absolūts. Vecāku izvēles brīvībai ir

robežas, kas atkarīgas gan no citām tiesību normām, gan

faktiskajiem konkrētajā pašvaldībā esošajiem apstākļiem, tostarp

izglītības iestāžu izvietojuma un pašvaldībai pieejamiem

resursiem. Šīs izvēles tiesības ir līdzsvarojamas ar citu vecāku

un bērnu tiesībām un likumīgajām interesēm.