5. pants

Pieaicinātā persona - Ministru kabinets, kura

viedoklim pievienojas arī pieaicinātā persona Izglītības un

zinātnes ministrija, - norāda, ka no Pašvaldību likuma 4.

panta pirmās daļas 4. punkta un 44. panta otrās daļas izriet

pilnvarojums pašvaldībai izdot saistošos noteikumus Nr. 199, ar

tiem nosakot autonomās funkcijas organizēšanas un izpildes

kārtības nosacījumus.

Pašvaldības tiesību un pienākumu apjoms tās autonomās

funkcijas - gādāt par iedzīvotāju izglītību - izpildē ir noteikts

Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā un konkretizēts

Noteikumos Nr. 11. Šajos noteikumos ir reglamentēta vispārējā

kārtība izglītojamo uzņemšanai vispārējās izglītības programmās,

proti, noteikta nepieciešamo dokumentu iesniegšanas kārtība un

tajos ietveramā informācija. Tie neregulē kārtību, kādā

reģistrējami un izskatāmi iesniegumi par bērnu uzņemšanu 1.

klasē.

Pašvaldības rīcības brīvību Vispārējās izglītības likuma 32.

panta trešās daļas īstenošanā ierobežo pienākums nodrošināt

bērniem iespēju iegūt pamatizglītību viņu dzīvesvietai tuvākajā

izglītības iestādē, izglītības iestādes telpas un to iekārtojums,

pedagogu skaits, kā arī citu bērnu tiesības uz kvalitatīvu un

viņu vecumam atbilstošu izglītību. Tādējādi nodrošināt iespēju

iegūt pamatizglītību un gādāt par tās pieejamību, ir pašvaldības

autonomā funkcija. Pašvaldības pienākums ir noteikt prasības un

kritērijus bērnu uzņemšanai pašvaldības izglītības iestādēs un

izvēlēties konkrētām situācijām vislabāk piemērotos risinājumus.

Pašvaldībai tās rīcības brīvības ietvaros jāizvēlas, kādu

tiesisko risinājumu tā nostiprinās saistošajos noteikumos.

Atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartā nostiprinātajam

kompetenču autonomijas principam hierarhiski augstākā pakāpē

organizētajai valsts varai jāatturas no iejaukšanās pašvaldības

autonomo kompetenču īstenošanā, izņemot gadījumus, kad tas

paredzēts likumā. Tādējādi pašvaldība ir tiesīga patstāvīgi

īstenot tai nodotās autonomās kompetences vietējo iedzīvotāju

interesēs.

Rīgas valstspilsētas pašvaldība, nosakot kārtību bērnu

uzņemšanai 1. klasē, ir rīkojusies tai likumā piešķirto pilnvaru

ietvaros, proti, Izglītības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības

likumā un Pašvaldību likumā pašvaldībai paredzētās autonomās

funkcijas ietvaros.

Tā kā iedzīvotāju, tostarp pamatizglītības vecumu sasniegušu

bērnu, skaits un blīvums dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs, var

būt tā, ka atsevišķās pašvaldības izglītības iestādēs pretendentu

ir vairāk, nekā iespējams uzņemt. Tādēļ objektīvi ir nepieciešams

noteikt vienotu kārtību, kādā tiek izskatīti iesniegumi par bērnu

uzņemšanu izglītības iestādēs, un noteikt arī prioritātes. Tāpat,

ņemot vērā pašvaldības autonomo funkciju - gādāt par iedzīvotāju

izglītību, tostarp nodrošināt iespēju iegūt obligāto izglītību -,

kā arī pašvaldību kompetenču autonomiju, ir samērīgi un

lietderīgi tas, ka šo kārtību nosaka pašvaldība ar ārējo

normatīvo aktu - saistošajiem noteikumiem.

Ja pamatizglītības vecumu sasniedzis bērns netiek uzņemts

konkrētā izglītības iestādē, tad atbilstoši Noteikumu Nr. 11 11.

punktam un saistošo noteikumu Nr. 199 20. punktam bērna vecāks

tiek informēts par iespējām bērnu uzņemt 1. klasē citās

pašvaldības teritorijā esošajās izglītības iestādēs, kurās ir

brīvas vietas. Šāda kārtība ļauj nodrošināt iespēju uzsākt

pamatizglītības ieguvi arī sešus gadus veciem bērniem.

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma izdota

pašvaldībai paredzētā pilnvarojuma ietvaros un ar to noteikta

pašvaldības autonomās funkcijas - gādāt par iedzīvotāju izglītību

- izpildes kārtība.

Atbilstoši Latvijā izveidotajai izglītības sistēmai

pamatizglītības ieguvi bērni uzsāk tad, kad sasnieguši septiņu

gadu vecumu. Tomēr likumdevējs ir pieļāvis, ka pamatizglītības

ieguvi var uzsākt arī sešus gadus veci bērni. Tādējādi atkarībā

no bērna veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības

pirmsskolas izglītības programmas apguves ilgums var tikt

saīsināts par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm. Līdz ar to

atkarībā no bērnu vecuma ir savstarpēji nošķiramas divas bērnu

grupas: obligātās pamatizglītības vecumu sasnieguši (septiņus

gadus veci) bērni un bērni, kuri pamatizglītības ieguvi var

uzsākt vienu gadu agrāk (sešus gadus veci bērni).

Likumdevējs to bērnu grupas, kuriem izglītības ieguve noteiktā

pakāpē ir obligāta, ir noteicis, ievērojot bērnu vecumu. Obligāti

ir iegūstama pirmsskolas izglītība - no piecu gadu vecuma līdz

septiņu gadu vecumam -, un obligāti ir uzsākama pamatizglītības

ieguve tajā kalendāra gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Taču

pamatizglītības ieguvi var uzsākt arī vienu gadu agrāk.

Sešus gadus veci bērni var sākt pamatizglītības ieguvi, taču

tas nav viņu pienākums. Savukārt septiņus gadus veciem bērniem ir

pienākums uzsākt pamatizglītības ieguvi. Šīs bērnu grupas

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret sešus

un septiņus gadus veciem bērniem, jo tie neatrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vecāku tiesības ir pamatā tam, lai tiktu nodrošināta bērnu

labklājība un attīstība. Tas jāievēro gan pašiem vecākiem, gan

valstij. Likumdevējs, pildot Satversmē paredzēto valsts pienākumu

nodrošināt pamatizglītības obligātumu un vecāku tiesības,

Izglītības likumā ir konkretizējis vecāku tiesības izglītības

procesa īstenošanā. Izglītības likuma 57. pantā noteikts, ka

vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns

iegūst izglītību. Šā likuma 58. panta otrajā daļā noteikts, ka

vecāki ir atbildīgi par to, lai bērns iegūtu obligāto izglītību.

Tādējādi vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā

viņu bērns mācīsies. Šīs tiesības ir pamats tam, lai vecāki

piedalītos sava bērna izglītības procesā un izvēlētos viņa

attīstībai piemērotu vidi.

Tomēr vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā

bērns iegūst izglītību, nav absolūtas. Tās nesniedzas pāri

izglītības iestādei pieejamiem resursiem, tostarp telpām, un

nepieciešamībai ievērot higiēnas prasības. No likuma neizrietot

izglītības iestādes pienākums uzņemt 1. klasē sešus gadus vecus

bērnus neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, tostarp izglītības

iestādes kapacitātes. Līdz ar to pašvaldībai, pildot autonomo

funkciju un apzinoties savā administratīvajā teritorijā esošo

situāciju, neatkarīgi no vecāku vēlmēm jāregulē kārtība bērnu

uzņemšanai 1. klasē. Tādējādi vecāku tiesības izvēlēties konkrētu

izglītības iestādi, kurā viņu sešus gadus vecais bērns sāks

pamatizglītības ieguvi, sniedzas tiktāl, ciktāl tās neskar

septiņus gadus veco bērnu tiesības un likumīgās intereses.

Septiņus gadus vecu bērnu tiesības konkrētajā gadījumā prevalē

pār sešus gadus vecu bērnu tiesībām un likumīgajām interesēm un

arī viņu vecāku tiesībām izvēlēties konkrētu izglītības iestādi.

Tādējādi vecāku tiesības ierobežotas pamatoti.

Pašvaldība, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz

obligāto pamatizglītību un pildot autonomo funkciju, ar

saistošajiem noteikumiem ir izveidojusi efektīvu mehānismu

tiesību normu īstenošanai un to piemērošanas uzraudzībai. Tas

atbilstot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmās

daļas pirmajā teikumā noteiktajam.

Secinājumu

daļa