7. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis vērtēt apstrīdētās

normas atbilstību vairākām Satversmes normām, proti, Satversmes

64., 91. un 110. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesai jānosaka

efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai.

7.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts

aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un

sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz

bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai

cietuši no varmācības."

Satversmes 110. pantā ir noteikts valsts pienākums aizsargāt

vecāku un bērnu tiesības. Vecāku tiesības aptver tiesības

rūpēties par saviem bērniem arī jautājumos, kas saistīti ar bērnu

izglītošanu (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 10. punkts). Tādējādi

Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertās vecāku tiesības

lemt par jautājumiem, kas saistīti ar bērna aprūpi, likumdevējam

jārespektē un jāparedz šo tiesību īstenošanas pasākumi.

Pieteikuma iesniedzējs paudis argumentus par to, ka, iespējams,

ir aizskartas Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertās

vecāku tiesības.

No lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka strīdus jautājums

ir par to, vai Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir nodrošinājusi

sešus gadus veciem izglītojamiem pieejamu izglītību, ņemot vērā

arī vecāku tiesības lemt par to, kādā vecumā un kurā izglītības

iestādē viņu bērni sāks izglītības ieguvi. Paustie apsvērumi

būtībā attiecas uz to, vai pašvaldība ir nodrošinājusi sešus

gadus veciem izglītojamiem tiesības uz izglītību.

Tiesības uz izglītību nostiprinātas Satversmes 112. pantā.

Pieteikumā nav formulēts prasījums par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 112. pantam, taču Satversme ir vienots

veselums un tajā ietvertās normas interpretējamas sistēmiski.

Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un Satversmes tiesas

procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdēto

normu atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību

kurām lieta nav ierosināta (sal.: Satversmes tiesas 2024. gada

12. jūlija sprieduma lietā Nr. 2023-15-01 14.2. punkts). Līdz

ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību arī

Satversmes 112. pantam.

7.2. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir

obligāta."

Tiesībām uz izglītību piemīt ekonomisko, sociālo un kultūras

tiesību daba, un tās prasa, lai valsts īsteno virkni pozitīvu

pasākumu, piemēram, nodrošina pieejamu un bezmaksas izglītību

(sal.: Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punkts).

Satversmes 112. pants garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot

visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tiesības uz

izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to,

kādu izglītības sistēmu valsts izveido (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12.

punktu). Valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam

pieejamu izglītības sistēmu, proti, tādu sistēmu, kura respektē

arī vecāku tiesības izlemt jautājumus, kas saistīti ar bērna

izglītību, atbilstoši viņu uzskatiem par bērna labākajām

interesēm, no vienas puses, un valsts pienākumu pārraudzīt

izglītības sistēmu, no otras puses. Tādējādi pieejamai izglītības

sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas,

pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās (sal.:

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-12-01 20. punkts un 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2023-15-01 14.4. punkts).

Izskatāmajā lietā nozīme ir izglītības iespēju un pieejamības

principiem. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām

atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu

izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu

īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot

vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties,

izmantojot izglītības iespējas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.

punktu un 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr.

2023-15-01 14.4. punktu).

7.3. Izskatāmajā lietā vērtējams arī tas, ciktāl

sniedzas no Satversmes 110. un 112. panta izrietošās vecāku

tiesības gādāt par to, lai tiktu īstenotas viņu bērnu tiesības uz

izglītību.

Lai noskaidrotu Satversmē iekļauto cilvēka pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 16.

punktu).

Saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 5. pantu dalībvalstis

respektē vecāku atbildību, tiesības un pienākumu nodrošināt

ikvienam bērnam viņa attīstības pakāpei atbilstošu palīdzību un

padomus šajā konvencijā atzīto tiesību izmantošanā. Bērnu tiesību

konvencijas 28. pantā ir ietvertas bērna tiesības uz

izglītību.

Atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 18. panta pirmajai daļai

vecāki primāri ir atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību.

Viņu galvenais pienākums ir gādāt par bērna interesēm. Apvienoto

Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja atzinusi, ka agrīnā

bērnībā (periods līdz astoņu gadu vecumam) maza bērna vecākiem ir

izšķirošā loma viņa tiesību īstenošanā. Vecāki ir galvenās

personas, ar kuru starpniecību var tikt īstenotas mazu bērnu

tiesības. Minētā komiteja, atzīstot arī vecāku lomu šā mērķa

sasniegšanā, ir aicinājusi dalībvalstis nodrošināt to, lai visi

mazi bērni iegūtu izglītību (sk.: UN Committee on the rights

of the child (CRC), General Comment No. 7 (2005): Implementing

child rights in early childhood, 20 September 2006,

CRC/C/GC/7/REV.1, pp. 7-8, 14).

Tā kā līdz noteiktam vecumam bērns pats nespēj pilnībā īstenot

savas tiesības uz izglītību, būtiska nozīme ir vecāku

līdzdalībai. Tādējādi tieši vecākiem ir tiesības un pienākums

pieņemt lēmumus, kas saistīti ar bērna tiesību uz izglītību

īstenošanu, piemēram, tiesības izvēlēties bērna dzīvesvietai

tuvāko izglītības iestādi, kurā bērns mācīsies, kā arī tiesības

uz to, lai bērns sāktu pamatizglītības ieguvi vecāku izraudzītajā

izglītības iestādē.

7.4. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs paudis

argumentus par to, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldība nav

nodrošinājusi sešus gadus vecu izglītojamo uzņemšanu vecāku

izraudzītas izglītības iestādes 1. klasē. Līdz ar to vecākiem

esot liegtas tiesības izlemt, no kāda vecuma bērns sāks

pamatizglītības ieguvi.

Taču vecāku tiesības ir īstenojamas valstī izveidotās

izglītības sistēmas ietvaros. No Satversmes 112. panta izriet

valsts pienākums veidot tādu izglītības sistēmu, kurā

izglītojamiem ir nodrošināta pieejama izglītība, ņemot vērā arī

vecāku tiesības lemt par bērna tiesību uz izglītību īstenošanu.

Vecāku izvēle par labu konkrētai izglītības iestādei ir tikai

viens no apsvērumiem, kas var tikt ņemts vērā, pieņemot lēmumu

par bērna uzņemšanu izglītības iestādē. Valstij nav pienākuma

nodrošināt to, ka bērns iegūst pamatizglītību tieši konkrētā

izglītības iestādē. Tāpēc Satversmes tiesa vērtēs, vai Rīgas

valstspilsētas pašvaldība ir izpildījusi no Satversmes 110. un

112. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot pieejamu

izglītības sistēmu, ievērojot vecāku tiesības lemt par bērna

tiesību uz izglītību īstenošanu.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa pārbaudīs, vai: 1) ir

veikti pasākumi, lai nodrošinātu izglītojamiem pamatizglītību; 2)

šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai Rīgas valstspilsētas

pašvaldībā izglītojamiem ir iespējams īstenot savas tiesības; 3)

ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi

un citas Satversmes normas, tostarp Satversmes 91. pantā

ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. Satversmes tiesa

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam vērtēs,

pārbaudot arī to, vai iespējamā atšķirīgā attieksme ir noteikta

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp atbilstoši

Satversmes 64. pantam.