6. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Irēna Liepiņa

- uzskata, ka Tiesībsarga pieteikums esot pamatots, savukārt

Saeimas atbildes rakstā ietvertie argumenti esot noraidāmi.

Lietā neesot nepieciešams izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 102. pantam, jo Satversmes 108. panta

otrais teikums esot uzskatāms par speciālo normu attiecībā pret

102. pantu. Savukārt Konvencijas 11. pants attiecoties gan uz

pulcēšanās, gan arī uz biedrošanās brīvību un ECT nolēmumi par šo

pantu esot pilnībā piemērojami arī attiecībā uz arodbiedrību

brīvību.

Arodbiedrības esot kvalificētā jeb institucionālā darbinieku

pārstāvība, kurai piemītot gan visas tiesības kā darbinieku

pilnvarotiem pārstāvjiem, gan papildus vēl speciālās

institucionālo pārstāvju tiesības. Turklāt arodbiedrība esot

vienīgais autonomais darbinieku tiesību un interešu pārstāvis. Ja

darbinieku institucionālās pārstāvības neesot, tad nenotiekot

nedz sociālais dialogs ar darba devēju, nedz arī tiekot

nodrošināta darbinieku tiesību efektīva aizsardzība.

Arodbiedrības mērķis esot pievērst uzmanību darbinieku

vajadzībām, darba tiesību aizsardzībai un tādu sociālo garantiju

nodrošināšanai, kas veicinātu personības brīvu un vispusīgu

attīstību. Vienīgi kvalificēti darbinieku pārstāvji varot

profesionāli un atbildīgi pārstāvēt darbiniekus.

Izskatāmajā lietā esot nepieciešams nošķirt arodbiedrību

brīvību no tiesībām uz kolektīvu rīcību, it īpaši tiesībām

streikot. Arodbiedrību brīvība esot viena no pamatbrīvībām un

vērtējama kā materiālā tiesība. Savukārt tiesības streikot esot

galējais kolektīvo interešu strīdu izskatīšanas līdzeklis tad, ja

Darba strīdu likumā paredzētie strīdu izšķiršanas mehānismi un

pirmsstreika sarunas nav bijušas veiksmīgas. Tiesības streikot

varot tikt ierobežotas lielākā mērā nekā arodbiedrību

brīvība.

Ierobežojumiem, kas noteikti tiesībām apvienoties

arodbiedrībās, esot jāatbilst demokrātiskas iekārtas būtībai.

Savukārt valsts pienākums esot būt tolerantai un ar tai piešķirto

mehānismu palīdzību neierobežot personu biedrošanās brīvību

tikmēr, kamēr vien šīs brīvības izpausmes uzskatāmas par

demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamām. Attiecībā uz apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 108. panta otrajam teikumam esot

konstatējams tas, ka absolūts aizliegums robežsargiem apvienoties

arodbiedrībās nav samērīgs. Arī Latvijas Robežsargu asociācija

neesot uzskatāma par arodbiedrībai līdzvērtīgu darbinieku

pārstāvības formu.

Secinājumu

daļa