Par Saeimas 1999. gada 29. aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1. punkta un 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57. pantam un citiem likumiem

1Uzdot jaunizveidotajai

2Telekomunikāciju tarifu padomei pārskatīt iepriekšējās

3Telekomunikāciju tarifu padomes pieņemtos lēmumus par tarifiem,

4pamatojoties uz likuma "Par telekomunikācijām" 11. panta trešo

5daļu un 23. panta trešo daļu, kā arī ņemot vērā Telekomunikāciju

6tarifu padomes nolikuma 6.4. punktu."

7Pieteikuma

8iesniedzējs

9uzskata, ka apstrīdētā akta 1. un 4. punkts

10neatbilst

111) Latvijas Republikas Satversmes

12(turpmāk - Satversme) 1. un 57. pantam;

132) Ministru kabineta iekārtas

14likuma 13. pantam;

153) Ministriju iekārtas likuma 16.

16pantam;

174) likuma "Par telekomunikācijām"

189. pantam;

195) likuma "Par likumu un citu

20Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

21izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

22esamību" 8. pantam.

23Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt

24apstrīdētā akta 1. un 4. punktu par spēkā neesošiem no

25pieņemšanas brīža.

26Pieteikumā uzsvērts, ka atbilstoši

27Satversmes 1. pantam "Latvija ir neatkarīga demokrātiska

28republika", kas norādot, ka Latvijā pastāv varas dalīšanas

29princips. Tādējādi Ministru kabinets esot atbildīgs par savu

30politiku Saeimas priekšā un šīs parlamentārās atbildības pamatā

31esot līdztiesīgas attiecības starp parlamentu un valdību.

32Satversme nepiešķirot Saeimai nekādas "virsvadības" privilēģijas

33un valdība savas kompetences realizācijā esot neatkarīga un

34autonoma.

35Pieteikumā norādīts, ka atbilstoši

36Satversmes 57. pantam "valsts iestāžu savstarpīgās attiecības

37nosaka likums" un Ministru kabineta iekārtas likuma 13. pantā

38noteikts, ka "Ministru kabinets apspriež un izlemj visas lietas,

39kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi un likumiem".

40Tas nozīmējot, ka Saeima bez likumīga pamata nevarot ierobežot

41Ministru kabinetu tā pārvaldes darbībā un ar lēmumu noteikt

42attiecību regulējumu starp Ministru kabinetu un Telekomunikāciju

43tarifu padomi (turpmāk - Tarifu padome).

44Ministru kabinets uzskata, ka

45likuma "Par telekomunikācijām" 9. pantā esot skaidri noteiktas

46valdības pilnvaras izveidot Tarifu padomi, taču neesot paredzēta

47šīs padomes atcelšana pirms noteiktā piecu gadu termiņa, ja vien

48tas neizriet no citiem normatīvajiem aktiem.

49Pieteikumā norādīts, ka Tarifu

50padome saskaņā ar Satiksmes ministrijas nolikumu esot Satiksmes

51ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes institūcija, kas

52saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma 16. pantu patstāvīgi veicot

53ar likumu nodotās valsts funkcijas un atbildot par to izpildi.

54Tādējādi apstrīdētā akta 4. punkts, kurā ietverts uzdevums

55jaunizveidotajai Tarifu padomei, esot uzskatāms par

56pretlikumīgu.

57Ministru kabinets izsaka viedokli,

58ka Tarifu padomes lēmumi esot administratīvi akti un saskaņā ar

59Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu nr. 154

60"Administratīvo aktu procesa noteikumi" 88. punktu adresāta

61interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu iestāde

62varot atcelt tikai nozīmīgu valsts vai sabiedrības interešu labā.

63Šajā gadījumā administratīvais akts nevarot tikt atcelts ar

64atpakaļejošu datumu, un tam nevarot būt atpakaļejošs spēks.

65Pieteikumā uzsvērts, ka Saeimas

66lēmums, kuram ir zemāks juridiskais spēks, ir neatbilstošs

67tiesību aktiem ar augstāku juridisko spēku - Satversmei un

68likumiem. Tādējādi Saeima, uzdodot Ministru kabinetam atcelt

69Tarifu padomi, esot pārkāpusi likumības principu, kas

70nostiprināts arī likumā "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

71prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

72publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".

73Pieteikuma iesniedzēja pārstāve

74tiesas sēdē minēto prasījumu uzturēja.

75Papildus pieteikumā ietvertajam

76juridiskajam pamatojumam viņa atzina, ka Saeimai esot noteiktas

77kontroles funkcijas. Vispārējo administratīvās darbības kontroli

78Saeima varot izpildīt katrā laikā, kad valdības darbība tai

79devusi tādu iemeslu. Šī kontroles funkcija realizējoties

80jautājumos, pieprasījumos un izmeklēšanas komisiju darbībā. Šādas

81Saeimas kontroles tiesības esot noteiktas Satversmes 26. un 27.

82pantā. Tomēr ne Satversmē, ne citos likumos neesot paredzētas

83Saeimas tiesības dot uzdevumus Ministru kabinetam. Tādējādi

84valdība veicot pārvaldes funkciju patstāvīgi, kamēr vien tā

85baudot Saeimas uzticību.

86Ministru kabineta pārstāve,

87atsaucoties uz varas dalīšanas principu, uzsvēra, ka nevienā

88tiesību aktā neesot noteikta Ministru kabineta pakļautība

89Saeimai. Valdība esot tāda pati pilnvērtīga vara kā tiesu vara,

90un Saeima tās darbību varot regulēt tikai likumdošanas ceļā,

91nevis ar Saeimas lēmumiem.

92Viņa atzina, ka Telekomunikāciju

93tarifu padomei, tāpat kā jebkurai citai valsts institūcijai, esot

94jāpilda likums.

95Nedz pieteikumā, nedz juridiskajā

96pamatojumā, ko tiesas sēdē sniedza pieteikuma iesniedzēja

97pārstāve, netika argumentēts prasījums atzīt apstrīdēto aktu par

98spēku zaudējušu tieši no tā izdošanas brīža.

99Saeima

100atbildes rakstā apgalvo, ka apstrīdētais akts nav

101pretrunā Satversmei un citiem likumiem un lūdz Ministru kabineta

102pieteikumu uzskatīt par nepamatotu un noraidīt.

103Atbildes rakstā uzsvērts, ka

104apstrīdētais akts ticis pieņemts, balstoties uz 1999. gada 21.

105janvārī izveidotās Saeimas izmeklēšanas komisijas izdarītajiem

106secinājumiem. Saeima šādu izmeklēšanas komisiju izveidojusi

107saskaņā ar Satversmes 26. pantu, tādējādi konstitucionālā kārtībā

108realizējot parlamentāro kontroles funkciju.

109Atbildes rakstā izteikts

110viedoklis, ka likuma "Par telekomunikācijām" 9. pantā noteikto

111Tarifu padomes statusu nekādā ziņā nevarot interpretēt kā tādu,

112kas dod tiesības neievērot likuma prasības.

113Atbildes rakstā norādīts, ka,

114izvērtējot Tarifu padomes pilnvaroto pārstāvju rīcības atbilstību

115likuma "Par telekomunikācijām" prasībām, Saeimas izmeklēšanas

116komisija konstatējusi vairākas atkāpes no minētā likuma, un šis

117apstāklis esot kļuvis par iemeslu komisijas sagatavotajam Saeimas

118lēmuma projektam.

119Atbildes rakstā paskaidrots, ka ar

120apstrīdēto aktu Saeima esot izteikusi savu attieksmi un vērsusi

121valdības uzmanību uz to, ka Tarifu padomes darbībā ir saskatāmas

122atkāpes no likuma prasībām.

123Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

124uzturēja viedokli, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. Viņš

125apgalvoja, ka pēc formas apstrīdētais akts atbilstot Saeimas

126kārtības rullim (turpmāk - Kārtības rullis), bet pēc satura tas

127esot politisks aicinājums pildīt likumu.

128Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

129Saeima, izveidojot Izmeklēšanas komisiju, esot rīkojusies

130atbilstoši Satversmes 26. pantam, savukārt Izmeklēšanas komisija,

131sagatavojot un iesniedzot starpziņojumu - saskaņā ar Kārtības

132ruļļa VI. sadaļu. Izmeklēšanas komisija, iesniedzot patstāvīgo

133priekšlikumu - Saeimas lēmuma projektu - rīkojusies atbilstoši

134Kārtības ruļļa 117. panta pirmās daļas 2. punktam, otrās daļas 3.

135punktam (acīmredzot domāta trešā daļa) un 176. pantam. Šis

136patstāvīgais priekšlikums nodots izskatīšanai Saeimas

137Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

138komisijai un Juridiskajai komisijai, un arī šo komisiju

139alternatīvie lēmumu projekti izstrādāti saskaņā ar Kārtības ruļļa

140118. pantu. Tāpat minēto patstāvīgo priekšlikumu izskatīšana un

141apstrīdētā akta pieņemšana Saeimas sēdē atbilstot Kārtības

142rullim.

143Saeimas pārstāvis noliedza, ka

144apstrīdētais akts varētu būt normatīvs akts. Atbildot uz

145jautājumu par to, vai Ministru kabinetam apstrīdētie punkti bija

146jāpilda, viņš piekrita Saeimas sēdē izteiktajam Saeimas

147Juridiskās komisijas priekšsēdētāja L. Muciņa viedoklim, ka šādus

148punktus Ministru kabinets "nevar ņemt un neņems vērā".

149Saeimas pārstāvis izteica

150viedokli, ka saskaņā ar Kārtības rulli Saeima varot pieņemt

151lēmumus, kuriem nav normatīva rakstura. Izvērtējot virkni

1521994.-1996. gadā pieņemto Saeimas lēmumu, viņš pauda viedokli, ka

153pastāvot parlamentāra paraža šādā formā dot dažādus uzdevumus

154valdībai.

155Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

156apstrīdētais akts esot politisks lēmums. Tas pieņemts, realizējot

157Saeimas kontroles funkciju. Ar lēmumu Saeima izteikusi savu

158attieksmi un vērsusi valdības uzmanību uz to, ka Tarifu padomes

159darbībā ir atkāpes no likuma prasībām. Apstrīdētais akts esot

160aicinājums ievērot likumu. Pieņemot šādu lēmumu, Saeima esot

161rīkojusies demokrātiski un realizējusi tautas gribu. Šī rīcība

162atbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam demokrātiskas

163republikas jēdzienam.

164Saeimas pārstāvis atgādināja, ka

165saskaņā ar likuma "Par telekomunikācijām" 3. un 10. pantu

166Ministru kabinets un satiksmes ministrs esot pilnvaroti realizēt

167valsts politiku telekomunikāciju jomā. Šo politiku nosakot ne

168tikai likums, bet to varot noteikt arī Saeima kā politiska

169institūcija. Saeimai likumdošanas funkcija esot galvenā, bet

170neesot vienīgā funkcija.

171Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

172Tarifu padome esot neatkarīga tiktāl, ciktāl tās neatkarība nav

173ierobežota ar likumiem. Aicinājums ievērot likumu nevarot tikt

174uzskatīts par neatkarības principa pārkāpumu. Viņš izteica

175viedokli, ka Saeima neesot tiesīga atcelt Tarifu padomes aktus,

176taču tā varot ar politisku lēmumu aicināt šo institūciju pildīt

177likumu.

178Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību

179uz to, ka nav pamatota pieteikuma iesniedzēja atsaukšanās uz

180likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru

181kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā

182stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8. pantu, jo šis pants

183attiecoties uz normatīvajiem aktiem, bet apstrīdētais akts tāds

184neesot.

185Satversmes

186tiesa

187secināja:

1881.

189Satversmes 1. pants nosaka, ka "Latvija ir neatkarīga

190demokrātiska republika." No šā panta izriet virkne tiesiskas

191valsts principu, arī varas dalīšanas un likumības princips.

192Varas dalīšanas princips izpaužas

193valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko

194realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips

195garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina

196varas mērenību.

197Taču "Rietumu demokrātijās varas

198dalīšana ir spēkā kā princips, tomēr tā netiek īstenota ļoti

199stingri pēc tās ideāltipiskā modeļa. Vispārēji tiek stingri

200sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās.

201Taču citādi varas sadales shēma vēsturiskā skatījumā jau no paša

202sākuma tomēr neizslēdz zināmus principiālo robežu pārkāpumus.

203...Varas dalīšanas shēmas laušana nenotiek tikai tādā veidā, ka

204viena vara iedarbojas uz citu, kā parlamentārajā kontrolē, bet

205arī tādējādi, ka viena vara izpilda otras [varas] funkcijas.

206...Tomēr, neskatoties uz šādiem sakrustojumiem, izlaušanos un

207robežu izzušanu, tiek sasniegts varas dalīšanas patiesais mērķis,

208kamēr valsts institūciju dažādās grupas, visumā skatoties,

209savstarpēji iedarbīgi kontrolē viena otru." (R. Cipeliuss.

210Vispārējā mācība par valsti. Rīga, 1998., 244.-245. lpp.)

211.

212Latvija ir parlamentāra republika,

213kurā valdība saskaņā ar Satversmes 59. pantu ir atbildīga Saeimas

214priekšā. Šīs "parlamentārās atbildības pamatā ir līdztiesīgas

215attiecības starp parlamentu un valdību. Ja vienam orgānam būtu

216pārsvars pār otru, parlamentārās atbildības institūts nestrādātu

217efektīvi un tiktu degradēts par vienkāršu formalitāti. Nepareizs

218ir uzskats, ka valdība ir "pakļauta" parlamentam un uzskatāma

219vienīgi par tā izpildorgānu..." (D. A. Lēbers, I. Bišers.

220Ministru kabinets. Rīga, 1998., 111.-112. lpp.) .

221Tomēr jau neilgi pēc Satversmes

222spēkā stāšanās izteikts viedoklis, ka Saeima veic arī regulatīvo

223funkciju, jo "parlamentārajās valstīs valdība ir atkarīga no

224parlamenta un viņa priekšā atbildīga, tāpēc ir pilnīgi loģiski,

225ka parlaments nevien kontrolē valdību, bet arī dod viņai vadošus

226norādījumus, gan vispārīgā politiskā virziena ieturēšanā, gan arī

227atsevišķu resoru darbības nospraušanā. ... Protams, ka

228parlamentam ir katrā laikā un gadījumā iespējams pieņemt arī

229speciālas rezolūcijas ar vairāk vai mazāk noteiktiem norādījumiem

230valdībai." (K. Dišlers. Valsts varas organi un viņu funkcijas.

231Rīga, 1925., 90. lpp) . Šis viedoklis izpaudās arī atsevišķos

232Senāta Administratīvā departamenta nolēmumos (skat. Senāta

233Administratīvā departamenta spriedumi. Rīga, 1926., nr. 32 un nr.

23443) .

235No Satversmes 1. pantā ietvertā

236demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas

237princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā

238mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai

239amatpersonas rokās.

240Tas, ka Saeimas lēmumā dots

241uzdevums Ministru kabinetam, nav pretrunā ar Satversmes 1. pantu,

242ciktāl saglabājas varas savstarpējās kontroles un līdzsvara

243attiecības un varas mērenība, kā arī tiek ievēroti citi tiesiskas

244valsts principi.

245Viens no šādiem principiem -

246likumības princips - nosaka, ka likums un tiesības ir saistošas

247ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam.

248Personas, kuru rokās nodota likumdošanas vara, pēc tam, kad tās

249noteiktā kārtībā sapulcējušās un radījušas likumus, pašas tiek

250pakļautas šo likumu darbībai (skat. Ldf nhfrnfnf j ghfdktybb//

251Kjrr L;. Cjxbytybz d 3 njvf[> n. 3. Vjcrdf> 1988.>

252c.347) .

253Demokrātiskā republikā parlamentam

254ir jāievēro konstitūcija un citi likumi, arī tie, ko pieņēmis

255pats parlaments.

256Tādējādi Saeima

257ir tiesīga dot Ministru kabinetam saistošus uzdevumus, taču tie

258nedrīkst būt pretrunā ar likumu.

2592.

260Nav

261pamatots Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka Saeimas tiesības

262pieņemt apstrīdēto aktu paredz Satversmes 26. pants.

263"Vispārīgo administratīvās

264darbības kontroli Saeima var izpildīt kurā katrā laikā, kad

265valdības darbība devusi tādai kontrolei iemeslu. Šī kontroles

266funkcija realizējas a) jautājumos, b) pieprasījumos, un c)

267izmeklēšanas komisiju darbībā." (K. Dišlers. Valsts varas

268organi un viņu funkcijas. Rīga, 1925., 82. lpp.) .

269Saeimas mazākuma tiesības izveidot

270izmeklēšanas komisiju garantētas Satversmes 26. pantā, kas

271nosaka, ka "Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem

272parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk

273kā viena trešā daļa Saeimas locekļu." Satversmes projekta otrā

274lasījuma gaitā, ierosinot šo pantu izteikt spēkā esošajā

275redakcijā, deputāts F. Cielēns uzsvēra, ka "šādām izmeklēšanas

276komisijām piekrīt liela nozīme valsts un sabiedrības dzīvē, jo

277šīs komisijas ir viens no tiem orgāniem, caur kuriem tiek

278vislielākā mērā izpaustas parlamentam piešķirtās tiesības

279pārraudzīt izpildu varas darbību." (Latvijas Satversmes

280sapulces stenogrammas. Rīga, 1921., 17. burtn., 1657.lpp.)

281.

282Satversmes 26. pantā ietvertā

283norma nosaka, ka izmeklēšanas komisijas:

2841) jāieceļ noteiktiem

285gadījumiem,

2862) jāieceļ, ja to pieprasa ne

287mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu,

2883) tiesību un pienākumu kopumu

289raksturo jēdziens "parlamentāriska izmeklēšanas komisija".

290Satversmes 26. pants nosaka

291tiesības izmeklēšanas komisijai - institūcijai, ar kuras

292palīdzību ("caur kuru") tiek realizētas parlamentam piešķirtās

293tiesības pārbaudīt izpildvaras darbību. Taču Satversmes 26. pants

294nenosaka to, kādus lēmumus Saeima var pieņemt sakarā ar

295izmeklēšanas komisijas darbības rezultātiem.

296Izmeklēšanas komisija ir

297"parlamentāriska" un Saeima tās darbības rezultātus var izmantot,

298lai pieņemtu "parlamentāriskus" aktus - grozījumus esošajos

299likumos vai jaunus likumus, izteiktu neuzticību valdībai kopumā,

300Ministru prezidentam vai ministram, deklarētu attieksmi pret to

301vai citu problēmu u. c. Pieņemot lēmumus sakarā ar izmeklēšanas

302komisijas darba rezultātiem, Saeimai jāievēro Satversme, Kārtības

303rullis un citi likumi.

304Tādējādi,

305veicot kontroles funkciju, tāpat kā ikvienu citu savu funkciju,

306Saeimai jārīkojas Satversmes un likumu ietvaros. Satversmes 26.

307pants iztulkojams kopsakarā ar Satversmē nostiprināto likumības

308principu.

3093.

310Parlamenta regulatīvās funkcijas izpausmes pēc Latvijas

311neatkarības atjaunošanas piedzīvojušas vairākus posmus. Padomju

312laikā dominējošā koncepcija, ka Ministru padome ir pakļauta

313Augstākajai padomei, pārejas perioda sākumposmā bija vērojama arī

314Latvijas Republikas parlamenta (Augstākās padomes) un valdības

315(Ministru padomes) attiecībās. Augstākās padomes lēmumos ietvēra

316dažādus uzdevumus valdībai un tās institūcijām, kā arī atcēla

317valdības aktus un to daļas. Daudzkārt Augstākās padomes lēmumos,

318kam nebija likuma spēka, tika iekļauti arī normatīva rakstura

319punkti.

320Pēc 5. Saeimas sanākšanas un

321Ministru kabineta izveidošanas, neraugoties uz to, ka bija

322stājusies spēkā Satversme, Kārtības rullis un Ministru kabineta

323iekārtas likums, parlaments šādu praksi, pārsvarā izmantojot

324patstāvīgā priekšlikuma formu, nereti turpināja. Lai to novērstu,

3251996. gada maijā tika izdarīti grozījumi Kārtības rullī un tā

326117. panta trešajā daļā tika paredzēts, ka "izņemot likumā

327paredzētos gadījumus, nav pieļaujams iekļaut patstāvīgajā

328priekšlikumā normatīva rakstura punktus".

329Pamatots ir Saeimas un Ministru

330kabineta pārstāvju viedoklis, ka apstrīdētais akts nesatur

331normatīva rakstura punktus. Tomēr fakts, ka apstrīdētais akts pēc

332formas ir pieņemts likumā noteiktajā kārtībā, nenozīmē, ka tā

333saturs drīkst būt pretrunā ar likumu.

334Kārtības ruļļa

335117. panta trešajā daļā ietvertais aizliegums patstāvīgajā

336priekšlikumā ietvert normatīva rakstura punktus iztulkojams

337kopsakarā ar likumības principu. Tādējādi nav atļauts

338patstāvīgajā priekšlikumā ietvert tādus punktus, kas neatbilst

339likumam.

3404.

341Patstāvīgā priekšlikuma veidā Saeima var pieņemt dažāda

342veida aktus, arī tādus, kas tikai formulē Saeimas kā kolektīvas

343institūcijas attieksmi vai viedokli kādā jautājumā. Saeimas

344attieksmi formulējošie akti var būt adresēti gan noteiktam, gan

345nenoteiktam subjektu lokam, taču tie nevar būt vērsti uz tiesību

346radīšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu, vai pienākumu

347uzlikšanu.

348Savukārt apstrīdētā akta 1.

349punkts, kurā ietverts formulējums "uzdot atcelt", un apstrīdētā

350akta 4. punkts, kurā ietverts formulējums "uzdot pārskatīt",

351vērsti uz pienākuma uzlikšanu Ministru kabinetam un Tarifu

352padomei.

353Nav pamatoti Saeimas pārstāvja

354apgalvojumi, ka vārds "pārskatīt" šeit lietots nozīmē "vērst

355uzmanību, aicināt", jo vārdam "pārskatīt" nav šādas nozīmes.

356Vārds "pārskatīt" latviešu

357literārajā valodā šobrīd galvenokārt lietojams divās nozīmēs:

358"aptvert ar skatienu" un "pavirši ātri izskatīt" (Latviešu

359valodas vārdnīca. Rīga, 1998., 585. lpp.) . Tomēr vārds

360pārskatīt (no jauna, otrreiz) ticis lietots arī trešajā nozīmē

361"izskatīt, novērtēt vēlreiz, no jauna" (Latviešu literārās

362valodas vārdnīca. Rīga, 1986., 6.1 sēj., 394. lpp.) .

363To, ka Saeima gribējusi lietot

364formulējumu "uzdot pārskatīt" tieši šajā nozīmē, tas ir "uzdot

365izskatīt vēlreiz", apliecina vairāku deputātu izteikumi,

366debatējot par apstrīdētā akta projektu Saeimas sēdē 1999. gada

36729. aprīlī. Tā Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja I. Ūdre

368pauda viedokli, ka "ar šo lēmuma projektu Saeimas deputāti prasa

369sakārtot Telekomunikāciju tarifu padomes darbību, palielināt

370Telekomunikāciju tarifu padomes locekļu atbildību par to, ko viņi

371dara, un sakārtot tarifus atbilstoši likumā noteiktajam". Arī

372Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas biedrs E. Baldzēns

373uzsvēra, ka "bez šīs Telekomunikāciju tarifu padomes nomaiņas

374vispār nekas nemainīsies šajā tarifu politikā ne no likumības

375viedokļa, ne no patērētāju interešu aizsardzības viedokļa."

376Tādējādi

377apstrīdētais akts ir vērsts uz pienākumu uzlikšanu gan Ministru

378kabinetam, gan Tarifu padomei, un nav pamatots Saeimas pārstāvja

379viedoklis, ka apstrīdētais akts tikai izteica Saeimas attieksmi

380pret Tarifu padomes darbību.