4. pants

Uzdot jaunizveidotajai

Telekomunikāciju tarifu padomei pārskatīt iepriekšējās

Telekomunikāciju tarifu padomes pieņemtos lēmumus par tarifiem,

pamatojoties uz likuma "Par telekomunikācijām" 11. panta trešo

daļu un 23. panta trešo daļu, kā arī ņemot vērā Telekomunikāciju

tarifu padomes nolikuma 6.4. punktu."

Pieteikuma

iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētā akta 1. un 4. punkts

neatbilst

1) Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 1. un 57. pantam;

2) Ministru kabineta iekārtas

likuma 13. pantam;

3) Ministriju iekārtas likuma 16.

pantam;

4) likuma "Par telekomunikācijām"

9. pantam;

5) likuma "Par likumu un citu

Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" 8. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt

apstrīdētā akta 1. un 4. punktu par spēkā neesošiem no

pieņemšanas brīža.

Pieteikumā uzsvērts, ka atbilstoši

Satversmes 1. pantam "Latvija ir neatkarīga demokrātiska

republika", kas norādot, ka Latvijā pastāv varas dalīšanas

princips. Tādējādi Ministru kabinets esot atbildīgs par savu

politiku Saeimas priekšā un šīs parlamentārās atbildības pamatā

esot līdztiesīgas attiecības starp parlamentu un valdību.

Satversme nepiešķirot Saeimai nekādas "virsvadības" privilēģijas

un valdība savas kompetences realizācijā esot neatkarīga un

autonoma.

Pieteikumā norādīts, ka atbilstoši

Satversmes 57. pantam "valsts iestāžu savstarpīgās attiecības

nosaka likums" un Ministru kabineta iekārtas likuma 13. pantā

noteikts, ka "Ministru kabinets apspriež un izlemj visas lietas,

kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi un likumiem".

Tas nozīmējot, ka Saeima bez likumīga pamata nevarot ierobežot

Ministru kabinetu tā pārvaldes darbībā un ar lēmumu noteikt

attiecību regulējumu starp Ministru kabinetu un Telekomunikāciju

tarifu padomi (turpmāk - Tarifu padome).

Ministru kabinets uzskata, ka

likuma "Par telekomunikācijām" 9. pantā esot skaidri noteiktas

valdības pilnvaras izveidot Tarifu padomi, taču neesot paredzēta

šīs padomes atcelšana pirms noteiktā piecu gadu termiņa, ja vien

tas neizriet no citiem normatīvajiem aktiem.

Pieteikumā norādīts, ka Tarifu

padome saskaņā ar Satiksmes ministrijas nolikumu esot Satiksmes

ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes institūcija, kas

saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma 16. pantu patstāvīgi veicot

ar likumu nodotās valsts funkcijas un atbildot par to izpildi.

Tādējādi apstrīdētā akta 4. punkts, kurā ietverts uzdevums

jaunizveidotajai Tarifu padomei, esot uzskatāms par

pretlikumīgu.

Ministru kabinets izsaka viedokli,

ka Tarifu padomes lēmumi esot administratīvi akti un saskaņā ar

Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu nr. 154

"Administratīvo aktu procesa noteikumi" 88. punktu adresāta

interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu iestāde

varot atcelt tikai nozīmīgu valsts vai sabiedrības interešu labā.

Šajā gadījumā administratīvais akts nevarot tikt atcelts ar

atpakaļejošu datumu, un tam nevarot būt atpakaļejošs spēks.

Pieteikumā uzsvērts, ka Saeimas

lēmums, kuram ir zemāks juridiskais spēks, ir neatbilstošs

tiesību aktiem ar augstāku juridisko spēku - Satversmei un

likumiem. Tādējādi Saeima, uzdodot Ministru kabinetam atcelt

Tarifu padomi, esot pārkāpusi likumības principu, kas

nostiprināts arī likumā "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".

Pieteikuma iesniedzēja pārstāve

tiesas sēdē minēto prasījumu uzturēja.

Papildus pieteikumā ietvertajam

juridiskajam pamatojumam viņa atzina, ka Saeimai esot noteiktas

kontroles funkcijas. Vispārējo administratīvās darbības kontroli

Saeima varot izpildīt katrā laikā, kad valdības darbība tai

devusi tādu iemeslu. Šī kontroles funkcija realizējoties

jautājumos, pieprasījumos un izmeklēšanas komisiju darbībā. Šādas

Saeimas kontroles tiesības esot noteiktas Satversmes 26. un 27.

pantā. Tomēr ne Satversmē, ne citos likumos neesot paredzētas

Saeimas tiesības dot uzdevumus Ministru kabinetam. Tādējādi

valdība veicot pārvaldes funkciju patstāvīgi, kamēr vien tā

baudot Saeimas uzticību.

Ministru kabineta pārstāve,

atsaucoties uz varas dalīšanas principu, uzsvēra, ka nevienā

tiesību aktā neesot noteikta Ministru kabineta pakļautība

Saeimai. Valdība esot tāda pati pilnvērtīga vara kā tiesu vara,

un Saeima tās darbību varot regulēt tikai likumdošanas ceļā,

nevis ar Saeimas lēmumiem.

Viņa atzina, ka Telekomunikāciju

tarifu padomei, tāpat kā jebkurai citai valsts institūcijai, esot

jāpilda likums.

Nedz pieteikumā, nedz juridiskajā

pamatojumā, ko tiesas sēdē sniedza pieteikuma iesniedzēja

pārstāve, netika argumentēts prasījums atzīt apstrīdēto aktu par

spēku zaudējušu tieši no tā izdošanas brīža.

Saeima

atbildes rakstā apgalvo, ka apstrīdētais akts nav

pretrunā Satversmei un citiem likumiem un lūdz Ministru kabineta

pieteikumu uzskatīt par nepamatotu un noraidīt.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka

apstrīdētais akts ticis pieņemts, balstoties uz 1999. gada 21.

janvārī izveidotās Saeimas izmeklēšanas komisijas izdarītajiem

secinājumiem. Saeima šādu izmeklēšanas komisiju izveidojusi

saskaņā ar Satversmes 26. pantu, tādējādi konstitucionālā kārtībā

realizējot parlamentāro kontroles funkciju.

Atbildes rakstā izteikts

viedoklis, ka likuma "Par telekomunikācijām" 9. pantā noteikto

Tarifu padomes statusu nekādā ziņā nevarot interpretēt kā tādu,

kas dod tiesības neievērot likuma prasības.

Atbildes rakstā norādīts, ka,

izvērtējot Tarifu padomes pilnvaroto pārstāvju rīcības atbilstību

likuma "Par telekomunikācijām" prasībām, Saeimas izmeklēšanas

komisija konstatējusi vairākas atkāpes no minētā likuma, un šis

apstāklis esot kļuvis par iemeslu komisijas sagatavotajam Saeimas

lēmuma projektam.

Atbildes rakstā paskaidrots, ka ar

apstrīdēto aktu Saeima esot izteikusi savu attieksmi un vērsusi

valdības uzmanību uz to, ka Tarifu padomes darbībā ir saskatāmas

atkāpes no likuma prasībām.

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

uzturēja viedokli, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. Viņš

apgalvoja, ka pēc formas apstrīdētais akts atbilstot Saeimas

kārtības rullim (turpmāk - Kārtības rullis), bet pēc satura tas

esot politisks aicinājums pildīt likumu.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

Saeima, izveidojot Izmeklēšanas komisiju, esot rīkojusies

atbilstoši Satversmes 26. pantam, savukārt Izmeklēšanas komisija,

sagatavojot un iesniedzot starpziņojumu - saskaņā ar Kārtības

ruļļa VI. sadaļu. Izmeklēšanas komisija, iesniedzot patstāvīgo

priekšlikumu - Saeimas lēmuma projektu - rīkojusies atbilstoši

Kārtības ruļļa 117. panta pirmās daļas 2. punktam, otrās daļas 3.

punktam (acīmredzot domāta trešā daļa) un 176. pantam. Šis

patstāvīgais priekšlikums nodots izskatīšanai Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijai un Juridiskajai komisijai, un arī šo komisiju

alternatīvie lēmumu projekti izstrādāti saskaņā ar Kārtības ruļļa

118. pantu. Tāpat minēto patstāvīgo priekšlikumu izskatīšana un

apstrīdētā akta pieņemšana Saeimas sēdē atbilstot Kārtības

rullim.

Saeimas pārstāvis noliedza, ka

apstrīdētais akts varētu būt normatīvs akts. Atbildot uz

jautājumu par to, vai Ministru kabinetam apstrīdētie punkti bija

jāpilda, viņš piekrita Saeimas sēdē izteiktajam Saeimas

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja L. Muciņa viedoklim, ka šādus

punktus Ministru kabinets "nevar ņemt un neņems vērā".

Saeimas pārstāvis izteica

viedokli, ka saskaņā ar Kārtības rulli Saeima varot pieņemt

lēmumus, kuriem nav normatīva rakstura. Izvērtējot virkni

1994.-1996. gadā pieņemto Saeimas lēmumu, viņš pauda viedokli, ka

pastāvot parlamentāra paraža šādā formā dot dažādus uzdevumus

valdībai.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

apstrīdētais akts esot politisks lēmums. Tas pieņemts, realizējot

Saeimas kontroles funkciju. Ar lēmumu Saeima izteikusi savu

attieksmi un vērsusi valdības uzmanību uz to, ka Tarifu padomes

darbībā ir atkāpes no likuma prasībām. Apstrīdētais akts esot

aicinājums ievērot likumu. Pieņemot šādu lēmumu, Saeima esot

rīkojusies demokrātiski un realizējusi tautas gribu. Šī rīcība

atbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam demokrātiskas

republikas jēdzienam.

Saeimas pārstāvis atgādināja, ka

saskaņā ar likuma "Par telekomunikācijām" 3. un 10. pantu

Ministru kabinets un satiksmes ministrs esot pilnvaroti realizēt

valsts politiku telekomunikāciju jomā. Šo politiku nosakot ne

tikai likums, bet to varot noteikt arī Saeima kā politiska

institūcija. Saeimai likumdošanas funkcija esot galvenā, bet

neesot vienīgā funkcija.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

Tarifu padome esot neatkarīga tiktāl, ciktāl tās neatkarība nav

ierobežota ar likumiem. Aicinājums ievērot likumu nevarot tikt

uzskatīts par neatkarības principa pārkāpumu. Viņš izteica

viedokli, ka Saeima neesot tiesīga atcelt Tarifu padomes aktus,

taču tā varot ar politisku lēmumu aicināt šo institūciju pildīt

likumu.

Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību

uz to, ka nav pamatota pieteikuma iesniedzēja atsaukšanās uz

likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru

kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā

stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8. pantu, jo šis pants

attiecoties uz normatīvajiem aktiem, bet apstrīdētais akts tāds

neesot.

Satversmes

tiesa

secināja:

1.

Satversmes 1. pants nosaka, ka "Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika." No šā panta izriet virkne tiesiskas

valsts principu, arī varas dalīšanas un likumības princips.

Varas dalīšanas princips izpaužas

valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko

realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips

garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina

varas mērenību.

Taču "Rietumu demokrātijās varas

dalīšana ir spēkā kā princips, tomēr tā netiek īstenota ļoti

stingri pēc tās ideāltipiskā modeļa. Vispārēji tiek stingri

sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās.

Taču citādi varas sadales shēma vēsturiskā skatījumā jau no paša

sākuma tomēr neizslēdz zināmus principiālo robežu pārkāpumus.

...Varas dalīšanas shēmas laušana nenotiek tikai tādā veidā, ka

viena vara iedarbojas uz citu, kā parlamentārajā kontrolē, bet

arī tādējādi, ka viena vara izpilda otras [varas] funkcijas.

...Tomēr, neskatoties uz šādiem sakrustojumiem, izlaušanos un

robežu izzušanu, tiek sasniegts varas dalīšanas patiesais mērķis,

kamēr valsts institūciju dažādās grupas, visumā skatoties,

savstarpēji iedarbīgi kontrolē viena otru." (R. Cipeliuss.

Vispārējā mācība par valsti. Rīga, 1998., 244.-245. lpp.)

.

Latvija ir parlamentāra republika,

kurā valdība saskaņā ar Satversmes 59. pantu ir atbildīga Saeimas

priekšā. Šīs "parlamentārās atbildības pamatā ir līdztiesīgas

attiecības starp parlamentu un valdību. Ja vienam orgānam būtu

pārsvars pār otru, parlamentārās atbildības institūts nestrādātu

efektīvi un tiktu degradēts par vienkāršu formalitāti. Nepareizs

ir uzskats, ka valdība ir "pakļauta" parlamentam un uzskatāma

vienīgi par tā izpildorgānu..." (D. A. Lēbers, I. Bišers.

Ministru kabinets. Rīga, 1998., 111.-112. lpp.) .

Tomēr jau neilgi pēc Satversmes

spēkā stāšanās izteikts viedoklis, ka Saeima veic arī regulatīvo

funkciju, jo "parlamentārajās valstīs valdība ir atkarīga no

parlamenta un viņa priekšā atbildīga, tāpēc ir pilnīgi loģiski,

ka parlaments nevien kontrolē valdību, bet arī dod viņai vadošus

norādījumus, gan vispārīgā politiskā virziena ieturēšanā, gan arī

atsevišķu resoru darbības nospraušanā. ... Protams, ka

parlamentam ir katrā laikā un gadījumā iespējams pieņemt arī

speciālas rezolūcijas ar vairāk vai mazāk noteiktiem norādījumiem

valdībai." (K. Dišlers. Valsts varas organi un viņu funkcijas.

Rīga, 1925., 90. lpp) . Šis viedoklis izpaudās arī atsevišķos

Senāta Administratīvā departamenta nolēmumos (skat. Senāta

Administratīvā departamenta spriedumi. Rīga, 1926., nr. 32 un nr.

43) .

No Satversmes 1. pantā ietvertā

demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas

princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā

mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai

amatpersonas rokās.

Tas, ka Saeimas lēmumā dots

uzdevums Ministru kabinetam, nav pretrunā ar Satversmes 1. pantu,

ciktāl saglabājas varas savstarpējās kontroles un līdzsvara

attiecības un varas mērenība, kā arī tiek ievēroti citi tiesiskas

valsts principi.

Viens no šādiem principiem -

likumības princips - nosaka, ka likums un tiesības ir saistošas

ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam.

Personas, kuru rokās nodota likumdošanas vara, pēc tam, kad tās

noteiktā kārtībā sapulcējušās un radījušas likumus, pašas tiek

pakļautas šo likumu darbībai (skat. Ldf nhfrnfnf j ghfdktybb//

Kjrr L;. Cjxbytybz d 3 njvf[> n. 3. Vjcrdf> 1988.>

c.347) .

Demokrātiskā republikā parlamentam

ir jāievēro konstitūcija un citi likumi, arī tie, ko pieņēmis

pats parlaments.

Tādējādi Saeima

ir tiesīga dot Ministru kabinetam saistošus uzdevumus, taču tie

nedrīkst būt pretrunā ar likumu.

2.

Nav

pamatots Saeimas pārstāvja apgalvojums, ka Saeimas tiesības

pieņemt apstrīdēto aktu paredz Satversmes 26. pants.

"Vispārīgo administratīvās

darbības kontroli Saeima var izpildīt kurā katrā laikā, kad

valdības darbība devusi tādai kontrolei iemeslu. Šī kontroles

funkcija realizējas a) jautājumos, b) pieprasījumos, un c)

izmeklēšanas komisiju darbībā." (K. Dišlers. Valsts varas

organi un viņu funkcijas. Rīga, 1925., 82. lpp.) .

Saeimas mazākuma tiesības izveidot

izmeklēšanas komisiju garantētas Satversmes 26. pantā, kas

nosaka, ka "Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem

parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk

kā viena trešā daļa Saeimas locekļu." Satversmes projekta otrā

lasījuma gaitā, ierosinot šo pantu izteikt spēkā esošajā

redakcijā, deputāts F. Cielēns uzsvēra, ka "šādām izmeklēšanas

komisijām piekrīt liela nozīme valsts un sabiedrības dzīvē, jo

šīs komisijas ir viens no tiem orgāniem, caur kuriem tiek

vislielākā mērā izpaustas parlamentam piešķirtās tiesības

pārraudzīt izpildu varas darbību." (Latvijas Satversmes

sapulces stenogrammas. Rīga, 1921., 17. burtn., 1657.lpp.)

.

Satversmes 26. pantā ietvertā

norma nosaka, ka izmeklēšanas komisijas:

1) jāieceļ noteiktiem

gadījumiem,

2) jāieceļ, ja to pieprasa ne

mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu,

3) tiesību un pienākumu kopumu

raksturo jēdziens "parlamentāriska izmeklēšanas komisija".

Satversmes 26. pants nosaka

tiesības izmeklēšanas komisijai - institūcijai, ar kuras

palīdzību ("caur kuru") tiek realizētas parlamentam piešķirtās

tiesības pārbaudīt izpildvaras darbību. Taču Satversmes 26. pants

nenosaka to, kādus lēmumus Saeima var pieņemt sakarā ar

izmeklēšanas komisijas darbības rezultātiem.

Izmeklēšanas komisija ir

"parlamentāriska" un Saeima tās darbības rezultātus var izmantot,

lai pieņemtu "parlamentāriskus" aktus - grozījumus esošajos

likumos vai jaunus likumus, izteiktu neuzticību valdībai kopumā,

Ministru prezidentam vai ministram, deklarētu attieksmi pret to

vai citu problēmu u. c. Pieņemot lēmumus sakarā ar izmeklēšanas

komisijas darba rezultātiem, Saeimai jāievēro Satversme, Kārtības

rullis un citi likumi.

Tādējādi,

veicot kontroles funkciju, tāpat kā ikvienu citu savu funkciju,

Saeimai jārīkojas Satversmes un likumu ietvaros. Satversmes 26.

pants iztulkojams kopsakarā ar Satversmē nostiprināto likumības

principu.

3.

Parlamenta regulatīvās funkcijas izpausmes pēc Latvijas

neatkarības atjaunošanas piedzīvojušas vairākus posmus. Padomju

laikā dominējošā koncepcija, ka Ministru padome ir pakļauta

Augstākajai padomei, pārejas perioda sākumposmā bija vērojama arī

Latvijas Republikas parlamenta (Augstākās padomes) un valdības

(Ministru padomes) attiecībās. Augstākās padomes lēmumos ietvēra

dažādus uzdevumus valdībai un tās institūcijām, kā arī atcēla

valdības aktus un to daļas. Daudzkārt Augstākās padomes lēmumos,

kam nebija likuma spēka, tika iekļauti arī normatīva rakstura

punkti.

Pēc 5. Saeimas sanākšanas un

Ministru kabineta izveidošanas, neraugoties uz to, ka bija

stājusies spēkā Satversme, Kārtības rullis un Ministru kabineta

iekārtas likums, parlaments šādu praksi, pārsvarā izmantojot

patstāvīgā priekšlikuma formu, nereti turpināja. Lai to novērstu,

1996. gada maijā tika izdarīti grozījumi Kārtības rullī un tā

117. panta trešajā daļā tika paredzēts, ka "izņemot likumā

paredzētos gadījumus, nav pieļaujams iekļaut patstāvīgajā

priekšlikumā normatīva rakstura punktus".

Pamatots ir Saeimas un Ministru

kabineta pārstāvju viedoklis, ka apstrīdētais akts nesatur

normatīva rakstura punktus. Tomēr fakts, ka apstrīdētais akts pēc

formas ir pieņemts likumā noteiktajā kārtībā, nenozīmē, ka tā

saturs drīkst būt pretrunā ar likumu.

Kārtības ruļļa

117. panta trešajā daļā ietvertais aizliegums patstāvīgajā

priekšlikumā ietvert normatīva rakstura punktus iztulkojams

kopsakarā ar likumības principu. Tādējādi nav atļauts

patstāvīgajā priekšlikumā ietvert tādus punktus, kas neatbilst

likumam.

4.

Patstāvīgā priekšlikuma veidā Saeima var pieņemt dažāda

veida aktus, arī tādus, kas tikai formulē Saeimas kā kolektīvas

institūcijas attieksmi vai viedokli kādā jautājumā. Saeimas

attieksmi formulējošie akti var būt adresēti gan noteiktam, gan

nenoteiktam subjektu lokam, taču tie nevar būt vērsti uz tiesību

radīšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu, vai pienākumu

uzlikšanu.

Savukārt apstrīdētā akta 1.

punkts, kurā ietverts formulējums "uzdot atcelt", un apstrīdētā

akta 4. punkts, kurā ietverts formulējums "uzdot pārskatīt",

vērsti uz pienākuma uzlikšanu Ministru kabinetam un Tarifu

padomei.

Nav pamatoti Saeimas pārstāvja

apgalvojumi, ka vārds "pārskatīt" šeit lietots nozīmē "vērst

uzmanību, aicināt", jo vārdam "pārskatīt" nav šādas nozīmes.

Vārds "pārskatīt" latviešu

literārajā valodā šobrīd galvenokārt lietojams divās nozīmēs:

"aptvert ar skatienu" un "pavirši ātri izskatīt" (Latviešu

valodas vārdnīca. Rīga, 1998., 585. lpp.) . Tomēr vārds

pārskatīt (no jauna, otrreiz) ticis lietots arī trešajā nozīmē

"izskatīt, novērtēt vēlreiz, no jauna" (Latviešu literārās

valodas vārdnīca. Rīga, 1986., 6.1 sēj., 394. lpp.) .

To, ka Saeima gribējusi lietot

formulējumu "uzdot pārskatīt" tieši šajā nozīmē, tas ir "uzdot

izskatīt vēlreiz", apliecina vairāku deputātu izteikumi,

debatējot par apstrīdētā akta projektu Saeimas sēdē 1999. gada

29. aprīlī. Tā Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja I. Ūdre

pauda viedokli, ka "ar šo lēmuma projektu Saeimas deputāti prasa

sakārtot Telekomunikāciju tarifu padomes darbību, palielināt

Telekomunikāciju tarifu padomes locekļu atbildību par to, ko viņi

dara, un sakārtot tarifus atbilstoši likumā noteiktajam". Arī

Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas biedrs E. Baldzēns

uzsvēra, ka "bez šīs Telekomunikāciju tarifu padomes nomaiņas

vispār nekas nemainīsies šajā tarifu politikā ne no likumības

viedokļa, ne no patērētāju interešu aizsardzības viedokļa."

Tādējādi

apstrīdētais akts ir vērsts uz pienākumu uzlikšanu gan Ministru

kabinetam, gan Tarifu padomei, un nav pamatots Saeimas pārstāvja

viedoklis, ka apstrīdētais akts tikai izteica Saeimas attieksmi

pret Tarifu padomes darbību.

5.

Ir

pamatots Ministru kabineta viedoklis, ka Saeima bez likumīga

pamata nevar ierobežot Ministru kabinetu tā pārvaldes darbībā un

ar lēmumu noteikt attiecību regulējumu starp Ministru kabinetu un

Tarifu padomi. Atbilstoši Satversmes 57. pantam "valsts iestāžu

savstarpīgās attiecības nosaka likums". Saskaņā ar Ministru

kabineta iekārtas likuma 13. pantu "Ministru kabinets apspriež un

izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar

Satversmi un likumiem". Ministru kabineta tiesības iecelt Tarifu

padomi nosaka likums "Par telekomunikācijām". Šā likuma 9. pantā

paredzēts, ka "Telekomunikāciju tarifu padomi izveido Latvijas

Republikas valdība pēc satiksmes ministra ieteikuma septiņu

neatkarīgu ekspertu sastāvā uz pieciem gadiem".

Abi lietas dalībnieki pamatoti

uzskata, ka šajā pantā nostiprināts Tarifu padomes neatkarības

princips un ka Tarifu padomei savā darbībā jāievēro likumi un tā

ir neatkarīga tikai tiktāl, ciktāl likums to neierobežo. Bet

lietas dalībnieku viedokļi atšķiras par to, kas un kā tiesīgs

rīkoties gadījumā, ja ir šaubas, vai Tarifu padome pilda

likumu.

Pamatots ir Ministru kabineta

viedoklis, ka atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 17.

februāra noteikumiem nr. 53 "Satiksmes ministrijas nolikums"

Tarifu padome ir Satiksmes ministrijas pārraudzībā esoša valsts

pārvaldes institūcija, kas saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma

16. pantu patstāvīgi veic ar likumu nodotās valsts funkcijas un

atbild par to izpildi.

Ministru kabinetam padotas valsts

institūcijas izdotu nelikumīgu aktu var atcelt likumā noteiktajā

kārtībā. Ja Saeima uzskata, ka šādas institūcijas akts ir

nelikumīgs, tā var uzdot jautājumu, var iesniegt pieprasījumu,

var lemt par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam, ministru

prezidentam vai atsevišķam ministram, var iesniegt pieteikumu par

lietas ierosināšanu Satversmes tiesā. Tādējādi Saeima var vērtēt

Tarifu padomes darbības un aktu atbilstību likumam, bet nevar

pieņemt Ministru kabinetam saistošu lēmumu par Tarifu padomes

atcelšanu un nevar uzdot Tarifu padomei pārskatīt kādu aktu.

Nav pamatots Saeimas pārstāvja

viedoklis, ka Ministru kabineta tiesības izveidot Tarifu padomi

nozīmē arī tiesības jebkurā brīdī mainīt Tarifu padomes sastāvu.

Tā kā likuma "Par telekomunikācijām" 9. pantā noteikts, ka Tarifu

padome tiek izveidota uz pieciem gadiem, Ministru kabinets nevar

mainīt tās sastāvu bez likumīga pamata.

Spēkā esošais likums "Par

telekomunikācijām" neparedz Tarifu padomes atcelšanu. Kā pamatoti

debatēs par apstrīdēto aktu Saeimas sēdē uzsvēra Saeimas

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs L. Muciņš, Saeima ir tiesīga

to noteikt, izdarot grozījumu likumā, bet, ja tas nav izdarīts,

tad Saeima nav tiesīga nedz pati lemt par Tarifu padomes

atcelšanu, nedz dot šādu uzdevumu Ministru kabinetam.

Tādējādi

apstrīdētā akta 1. un 4. punkts neatbilst Satversmes 57. pantam,

Ministru kabineta iekārtas likuma 13. pantam, Ministriju iekārtas

likuma 16. pantam un likuma "Par telekomunikācijām" 9.

pantam.

6.

Nepamatots ir pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

apstrīdētais akts neatbilst likuma "Par likumu un citu Saeimas,

Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" 8. pantam. Šā panta pirmā daļa paredz, ka "ja konstatēta

pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā

ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks". Tā

kā apstrīdētais akts nav normatīvs akts, minētais likuma pants uz

to nav attiecināms.

Taču likumības princips, uz kuru

pieteikumā atsaucas Ministru kabinets, nostiprināts ne tikvien

minētājā likumā. Tas izriet no Satversmes 1. panta. Izdodot

apstrīdēto aktu, kura 1. un 4. punkts neatbilst Satversmes 57.

pantam, Ministru kabineta iekārtas likuma 13. pantam, Ministriju

iekārtas likuma 16. pantam un likuma "Par telekomunikācijām" 9.

pantam, Saeima šo principu ir pārkāpusi.

Tādējādi

apstrīdētā akta 1. un 4. punkts neatbilst Satversmes 1.

pantam.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu,

Satversmes

tiesa

nosprieda:

Atzīt Saeimas 1999. gada 29.

aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1. un 4. punktu

par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57.

pantam, Ministru kabineta iekārtas likuma 13. pantam, Ministriju

iekārtas likuma 16. pantam un likuma "Par telekomunikācijām" 9.

pantam un spēkā neesošiem no Satversmes tiesas sprieduma

pasludināšanas brīža.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 1999.

gada 1. oktobrī.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A. Endziņš

Satversmes tiesas tiesnesis R.

Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese I.

Čepāne

Satversmes tiesas tiesnese I.

Skultāne

Satversmes tiesas tiesnese A.

Ušacka