Par Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas un 19. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam

paredz: "Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik

1pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas

2vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi,

3izvēloties likumdevējvaru." Eiropas Cilvēktiesību tiesas

4praksē Konvencijas Pirmā protokola 3. pants interpretēts

5tādējādi, ka no tā izriet tiesības ne tikai kandidēt likumdevēja

6orgāna vēlēšanās, bet arī pēc ievēlēšanas darboties kā parlamenta

7deputātam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.

8gada 11. jūnija sprieduma lietā "Sadak and Others v. Turkey

9(no. 2)", pieteikumi Nr. 25144/94, 26149/95 līdz 26154/95,

1027100/95 un 27101/95, 33. punktu un 2016. gada 24. maija

11sprieduma lietā "Paunović and Milivojević v. Serbia",

12pieteikums Nr. 41683/06, 58. punktu). Eiropas Cilvēktiesību

13tiesa paskaidrojusi, ka Konvencijas mērķis prasa, lai tajā

14noteiktās tiesības tiktu interpretētas un piemērotas tādā veidā,

15ka tās tiek īstenotas nevis teorētiski vai iluzori, bet gan

16praktiski un efektīvi. Ja persona ir ievēlēta parlamentā, tad tai

17ir tiesības būt par parlamenta locekli (sk. Eiropas

18Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā

19"Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr.

2014305/17, 229. un 234. punktu).

21Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 101. pants paredz

22personai tiesības ne tikai piedalīties Saeimas vēlēšanās, bet arī

23tiesības ievēlēšanas gadījumā pildīt deputāta amatu bez tādas

24iejaukšanās šā amata funkciju izpildē, kas būtu pretēja

25vispārējiem tiesību principiem un Satversmē noteiktajām

26tiesībām.

27Ja persona ir ievēlēta Saeimā, tad

28Satversmes 101. pants piešķir tai tiesības piedalīties Saeimas

29darbā deputāta statusā.

3011. Ievērojot Satversmes vienotības principu,

31Satversmes 101. pants ir aplūkojams sistēmiski ar citām

32Satversmes normām, kas regulē deputāta tiesisko statusu un

33darbību. Saeimas deputāta tiesisko statusu noteic Satversmes 5.

34pants, paredzot, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

35Tas nozīmē, ka Saeimas deputāta pienākums ir būt par tautas

36priekšstāvi. Saeimas deputāts ir atzīstams par visas Latvijas

37tautas kā kopuma priekšstāvi, nenošķirot kādu atsevišķu tautas

38daļu nedz ģeogrāfiski, nedz pēc kādām citām pazīmēm: vēlēšanu

39apgabala, vēlētāju profesijas, reliģiskās pārliecības,

40politiskajiem uzskatiem u. tml. No tautas priekšstāvības

41pienākuma izriet tas, ka deputātam ir pārstāvības mandāts.

42Saskaņā ar Satversmes 18. pantu Saeimā ievēlēta persona iegūst

43pārstāvības mandātu pēc tam, kad Saeimas sēdē devusi svinīgu

44solījumu un Saeima apstiprinājusi tās pilnvaras.

45Pārstāvības mandāta tiesiskās sekas atspoguļojas Satversmes

4628. pantā, kas noteic, ka Saeimas deputāts nav atbildīgs par

47lēmumiem, kuru pieņemšanā ir piedalījies ar saviem balsojumiem.

48Deputāts nav pakļauts ārējiem, nedz savas partijas, nedz citu

49organizāciju, nedz atsevišķu vēlētāju vai vēlētāju grupu dotiem

50rīkojumiem un izvirzītiem uzdevumiem, bet rīkojas godprātīgi un

51pēc savas apziņas. Tāpat saskaņā ar Satversmes 14. panta otro

52daļu vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus. No

53Satversmes 5. panta izriet, ka deputāta statusam imanents ir

54brīvais pārstāvības mandāts. Brīvā pārstāvības mandāta galvenais

55mērķis ir pasargāt deputātu no svešas ietekmes un ļaut valsts

56lēmumiem Saeimā veidoties autonomi. Deputāti pārstāv tautu savā

57kopībā, nevis katrs atsevišķi un individuāli. Brīvā pārstāvības

58mandāta princips rada priekšnoteikumus tam, lai deputāts vienotos

59ar citiem deputātiem par Saeimas lēmumu saturu, un tādējādi

60veicina Saeimas lemtspēju.

61No brīvā pārstāvības mandāta principa izriet virkne Saeimas

62deputāta tiesību: piedalīties Saeimas darbā, Saeimas un tās

63komisiju sēdēs, izsakoties un balsojot tajās, izmantot

64iesnieguma, iniciatīvas un jautājumu uzdošanas tiesības u. tml.,

65kā arī tiesības pašorganizēties ar citiem deputātiem (piemēram,

66frakcijās).

67Tiesību zinātnē uzsvērts, ka visas šīs tiesības nav vienlīdz

68nozīmīgas. Tiesībām piedalīties parlamenta sēdēs un runas

69tiesībām ir izšķiroša nozīme deputāta darbībā, jo deputāta

70tiesības tiktu būtiski vājinātas, ja viņam tiktu liegts mutvārdos

71aizstāvēt savas iniciatīvas, pārliecināt citus deputātus par savu

72ideju un priekšlikumu nozīmību. Tiesības sēdēs teikt runas

73deputātam nav atņemamas, jo tās pieder pie pašas parlamenta darba

74būtības. Deputāta publiska dalība parlamenta sēdēs un līdzdalība

75lēmumu pieņemšanā ir nozīmīgs faktors, no kura ir atkarīga viņa

76atpazīstamība sabiedrībā un sabiedrības vērtējums par viņu. Tādēļ

77deputāta tiesības piedalīties parlamenta sēdēs un balsošanā

78pamatā nav liedzamas, bet var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu

79parlamenta funkcionēšanu; šo jautājumu parlaments var noregulēt

80savos iekšējās kārtības noteikumos (sal.: Magiera S. Art. 38.

81In: Sachs M. (Hrsg.) Grundgesetz. 5. Aufl., 2009, S.

821192-1193).

83Satversmes 5. pantā noteikto Saeimas deputāta tiesisko statusu

84papildina arī citas tiesības, kuras tieši norādītas citās

85Satversmes normās, piemēram, deputāta neatbildība par balsojumu

86un, amatu pildot, izteiktām domām (Satversmes 28. pants),

87kratīšanas un apcietināšanas ierobežojums (Satversmes 29. pants),

88kriminālprocesuālā imunitāte (Satversmes 30. pants), tiesības

89atteikties no liecību došanas (Satversmes 31. pants), kā arī

90tiesības uz atbilstīgu atalgojumu par Saeimas deputāta pienākumu

91izpildi (Satversmes 33. pants).

92Tiesības piedalīties Saeimas darbā -

93Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, tajās izsakoties un balsojot

94-, kā arī darboties Saeimas vārdā institūcijās, kurās Saeima

95deputātu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, un, visbeidzot, saņemt

96atalgojumu par savu pienākumu izpildi, ir daļa no deputāta amata

97tiesībām. Šo tiesību ierobežojums izvērtējams Satversmes 101.

98panta un 5. panta kopsakarā.

9912. Katrs Saeimas deputāts ir Saeimas - konstitucionāla

100valsts varas orgāna - daļa. Saeimas deputāta amats ir publiski

101tiesisks amats; šā amata atsevišķās tiesības un pilnvaras ir

102publiski tiesiskas kompetences. Īstenojot Saeimas deputāta amatam

103piederīgās tiesības un izmantojot amata pilnvaras, Saeimas

104deputāts pilda publiski tiesiskas funkcijas un nerīkojas

105privātpersonas statusā. Tomēr vienlaikus Saeimas deputāti bauda

106arī pamattiesības, kuras atsevišķos gadījumos var pārklāties ar

107amata pilnvarām (sk., piemēram, jautājumā par vārda

108brīvību Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016.

109gada 17. maija sprieduma lietā "Karácsony and Others v.

110Hungary", pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 137.

111punktu).

112Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 3. punkts un

113otrās daļas 3. punkts noteic, ka pieteikumu par tiesību normu

114kontroli vai pieteikumu par Saeimas lēmuma atbilstību tiesībām

115var iesniegt vismaz divdesmit Saeimas deputātu, taču ne atsevišķs

116deputāts. Individuālo tiesību aizskāruma gadījumā Satversmes

117tiesas likums paredz konstitucionālo sūdzību kā tiesību

118aizsardzības līdzekli, tomēr saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

11919.2 panta pirmo daļu konstitucionālā sūdzība ir

120tiesību aizsardzības līdzeklis, kas izmantojams aizskartu

121pamattiesību aizsardzībai. Izskatāmajā lietā Pieteikuma

122iesniedzējs ir iesniedzis konstitucionālo sūdzību par apstrīdēto

123normu atbilstību Satversmes 101. panta pirmajam teikumam, bet

124apstrīdētās normas skar arī no Satversmes 5. panta izrietošās

125deputāta amata tiesības un pilnvaras.

126Tiesiskas valsts princips prasa efektīvu aizskarto tiesību

127aizsardzības mehānismu (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12829. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 24. punktu). Ar

129tiesiskas valsts principu nav savienojama situācija, kurā tiesību

130aizsardzība izpaliktu tādēļ, ka nav atbilstoša procesuāla tiesību

131aizsardzības līdzekļa.

132Satversmes tiesa ir konstitucionāls valsts varas orgāns, kuram

133saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. pantu ir pakļautas gan

134tiesību normu satversmības kontroles lietas (1.-3. un 6. punkts),

135gan arī lietas par citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts

136prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu,

137izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam (4. punkts).

138Tas atbilst konstitucionālo valsts varas orgānu un to daļu strīdu

139izšķiršanas būtībai. Likumdevējs jau ir izšķīries par atbilstošas

140kompetences piešķiršanu Satversmes tiesai, lai tā varētu izskatīt

141strīdus starp atsevišķiem konstitucionālajiem valsts varas

142orgāniem vai to daļām, bet likumos nav noteicis tiesību

143aizsardzības līdzekli, ar kuru atsevišķs Saeimas deputāts -

144konstitucionāla valsts varas orgāna daļa - varētu aizsargāt sava

145amata pilnvaras to aizskāruma gadījumā. Satversmes tiesa atzīst,

146ka pašlaik ir pieļaujama atsevišķa konstitucionālā valsts varas

147orgāna vai tā daļas tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību

148novēršana ar konstitucionālo sūdzību, kura pēc savas būtības un

149procesuālajiem priekšnoteikumiem ir vistuvākais tiesību

150aizsardzības līdzeklis, vēl jo vairāk tādēļ, ka Satversmes 101.

151pants un 5. pants, kā jau tika norādīts iepriekš, ir savstarpēji

152cieši saistīti.

15313. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās

154normas noteic tiesiskās sekas, ko rada Saeimas lēmums par

155piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas deputātu, -

156deputāts, kura kriminālvajāšanai piekritusi Saeima, tiek

157atstādināts no turpmākas piedalīšanās Saeimas darbā, un šāda

158atstādināšana izpaužas kā liegums attiecīgajam deputātam

159piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju

160sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, saņemt

161pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi un transporta

162izdevumu, dzīvojamās telpas īres (viesnīcas) un komandējuma

163izdevumu kompensāciju.

164Apstrīdētās normas ierobežo Saeimas deputāta amata tiesības un

165pilnvaras - tiesības piedalīties Saeimas, Saeimas komisiju, kā

166arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi

167vai apstiprinājusi, šajās sēdēs izteikties un balsot, visbeidzot,

168saņemt pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi.

169Apstrīdētās normas liedz deputātam klātienē Saeimas un tās

170komisiju sēdēs plašāk pamatot savus priekšlikumus vai uzdodamo

171jautājumu, kā arī uzdot jautājumus un iegūt informāciju. Tāpat

172ierobežojums, kas liedz deputātam piedalīties Saeimas darbā, ir

173sistēmiski saistīts ar ierobežojumu, kas liedz viņam saņemt

174atalgojumu pilnā apmērā.

175Lai arī apstrīdētās normas neparedz, ka Saeimas deputāts pēc

176tam, kad Saeima pieņēmusi lēmumu par piekrišanu kriminālvajāšanas

177uzsākšanai pret viņu, zaudē savu amatu, tomēr Saeimas deputātam

178tiek liegtas nozīmīgākās tiesības, kas saistītas ar viņa dalību

179Saeimas darbā, proti, tiesības piedalīties Saeimas un tās

180komisiju sēdēs, izmantojot savas balsstiesības. Tātad attiecīgais

181Saeimas deputāts ir tiesīgs pildīt deputāta funkcijas, bet

182ievērojami sašaurinātā apmērā.

183Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

184ka apstrīdētajās normās ir noteikti būtiski deputāta amata

185tiesību ierobežojumi, tie ir cieši savstarpēji saistīti un

186aplūkojami kopsakarā.

18714. Satversmes 5. panta noteikumi, kas regulē deputāta

188amata tiesības, ir formulēti ļoti vispārīgi, lai varētu atrisināt

189visus ar tām saistītos jautājumus. Tādēļ ir pieļaujama šo

190jautājumu detalizētāka noregulēšana. Saskaņā ar Satversmes 21.

191pantu iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā

192sev kārtības rulli. Satversmes 21. pantā ir ietverts parlamenta

193autonomijas princips, proti, Saeima pati sev, nevis kāds cits,

194nosaka darba kārtību. Kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu

195Saeimas darba kārtību, kas, īstenojot vairākuma gribu, vienlaikus

196garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba

197efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija

198sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas 3. punktu).

199Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka parlamenta deputāta

200tiesību īstenošana vienlaikus prasa nodrošināt arī efektīvu

201parlamenta darbību, citstarp reaģēt uz tādu parlamenta deputātu

202rīcību, kas traucē normālu likumdevēja darbu (sk., piemēram,

203Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 17. maija

204sprieduma lietā "Karácsony and Others v. Hungary",

205pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 139. punktu). Tātad

206Saeima var ar deputāta amata tiesībām saistītos jautājumus

207detalizētāk noregulēt Saeimas kārtības rullī.

208Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas noteiktas ar 1998. gada

2097. oktobra likumu "Grozījumi Saeimas kārtības rullī".

210No Saeimas likumdošanas datubāzē pieejamās informācijas izriet,

211ka attiecīgais likumprojekts 1998. gada 15. janvārī iesniegts

212izskatīšanai Saeimā. Atbilstoši Saeimas kārtības rullim tas

213izskatīts trijos lasījumos un pieņemts trešajā lasījumā 1998.

214gada 7. oktobrī. Šis likums 1998. gada 20. oktobrī tika

215izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un

216stājās spēkā 1998. gada 3. novembrī. Apstrīdētās normas ir

217pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

218noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

219prasībām un pietiekami skaidri formulētas, lai personas varētu

220izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

221to piemērošanas sekas.

222No Saeimas tiesībām pašai noteikt savu iekšējo darba

223organizāciju un kārtību izriet arī pilnvarojums noteikt Saeimas

224deputāta tiesību izmantošanas kārtību un nepieciešamos

225ierobežojumus. Atbilstoši parlamenta autonomijas principam Saeima

226ir brīva šādas kārtības izveidē; tā ir tiesīga noteikt tādu savu

227iekšējo darba kārtību, tostarp ierobežojumus Saeimas deputātiem,

228kas vislabāk nodrošinātu Saeimas efektīvu funkcionēšanu, tomēr

229deputāta tiesību ierobežojumiem jāatbilst vispārējiem tiesību

230principiem, jo īpaši samērīguma principam, un citām Satversmes

231normām.

232Saeimas kārtības rullī var noteikt

233samērīgus Saeimas deputāta amata darbības ierobežojumus.

23415. Samērīguma princips prasa, lai ikvienam tiesību

235ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un lai ierobežojums būtu

236vajadzīgs, piemērots un atbilstošs. Izvērtējot tiesību

237ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

2381) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

239sasniegšanai, proti, vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt

240leģitīmo mērķi;

2412) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi

242nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

243līdzekļiem;

2443) vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko

245iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

246kaitējumu.

247Ja tiek atzīts, ka tiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam

248no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma principam un ir

249prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14.

250decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09-0103 18. punktu).

25116. Tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir jāpamato

252institūcijai, kas šo ierobežojumu noteikusi (sal. sk.,

253piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma

254lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu).

255Saeima norāda, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir

256aizsargāt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtu un parlamenta

257reputāciju, t. i., iedzīvotāju uzticēšanos demokrātiskajām valsts

258institūcijām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

259leģitīmais mērķis ir nodrošināt demokrātiskas valsts iekārtas

260aizsardzību un netraucētu kriminālprocesa norisi.

261Demokrātiskās leģitimācijas jēga ir saistīt valsts varu ar

262tautas gribu - tātad nodrošināt, lai valsts darbība atbilst

263tautas gribai. Tāpēc suverēna uzticēšanās konstitucionālajiem

264valsts varas orgāniem ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas

265tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Ierobežojumi,

266kas veicina atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu,

267tiek noteikti ar leģitīmu mērķi aizsargāt demokrātisku valsts

268iekārtu. Saeimas deputātam ir konstitucionāls - tautas

269priekšstāvja - statuss. Līdz ar šā statusa iegūšanu deputāts,

270atbilstoši Satversmes 18. pantam sniedzot svinīgu solījumu,

271apņemas aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti,

272savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas, kā arī

273ievērot Satversmi un likumus. Rīcība, kas mazina tautas

274uzticēšanos Saeimas deputāta kā tautas priekšstāvja godprātīgai

275darbībai un Saeimai kā demokrātiskas tiesiskas valsts

276likumdevējvarai, kas likumdošanas tiesības īsteno valsts un

277tautas interesēs, kā arī ievērojot Satversmi un likumus, var

278apdraudēt atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu.

279Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka uzticēšanos Saeimai var

280veicināt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar impīčmenta

281procedūru, ja tā tiek īstenota objektīvi un pēc Satversmes normu

282vai likuma normu būtiska pārkāpuma.

283Pēc Saeimas deputāta imunitātes atcelšanas tiesu varai ir

284tiesības viņam piemērot tādus ierobežojošus līdzekļus, kādus tā

285kriminālprocesa ietvaros uzskata par nepieciešamiem. Saeimas

286deputāta tiesību īstenošana laikā, kad viņš ir izdots

287kriminālvajāšanai, ir saistīta ar risku, ka šāds deputāts var

288pieņemt tādus lēmumus, kas ietekmētu tiesu varas pilnvaras pret

289viņu vērsta kriminālprocesa īstenošanā.

290Tas, ka parlamentā turpina darboties deputāts, kas izdots

291kriminālvajāšanai, var mazināt sabiedrības uzticēšanos

292likumdevējam. Lai šādu varbūtību novērstu un kriminālprocess

293netiktu traucēts, Saeima var pieņemt sev tādu iekšējo kārtību,

294kura sekmē likumdevēja funkciju īstenošanu.

295Līdz ar to apstrīdētajās normās

296ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas

297tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.

29817. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

299leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

300tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

301oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

302Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums viņam pildīt

303deputāta pienākumus pēc tam, kad viņš izdots kriminālvajāšanai,

304neesot piemērots leģitīmā mērķa - netraucēta kriminālprocesa

305norise - sasniegšanai.

306Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais

307tiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

308Liegums piedalīties balsošanā Saeimas un tās komisiju sēdēs

309novēršot to, ka kriminālvajāšanai izdoto deputātu izpildvara vai

310tiesu vara, vai - gadījumā, ja viņš ir opozīcijas deputāts, -

311parlamenta vairākums varētu pakļaut neatbilstošam spiedienam. Šis

312ierobežojums nodrošinot arī to, ka sabiedrībā nerodas šaubas par

313visa parlamenta darbības leģitimitāti un uzticamību, jo

314attiecīgais deputāts nepiedalās normatīvo aktu un dažādu Saeimas

315lēmumu pieņemšanā.

316Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās ietvertais

317ierobežojums, kas kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam

318liedz pildīt tādas deputāta amata pilnvaras kā piedalīšanās

319likumdošanas procesā, kas notiek Saeimas un tās komisiju sēdēs,

320un savu balsstiesību izmantošana, kā arī liedz tiesības saņemt

321par to atalgojumu pilnā apmērā, samazina iespējamo attiecīgā

322deputāta ietekmi uz likumdošanas procesu. Tādējādi apstrīdētajās

323normās noteiktais ierobežojums sasniedz tā mērķi - novērš šaubas

324par Satversmes un likumu ievērošanu Saeimas likumdošanas

325procesā.

326Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

327piemērots tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

32818. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi

329līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu

330tiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes

331tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01

33221.3.2. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt

333to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas tiesības aizskartu

334mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24.

335novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Turklāt

336jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

337tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

338tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

339gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14.

340punktu).

341Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kriminālprocesa likumā

342ietvertais drošības līdzeklis - noteiktas nodarbošanās aizliegums

343-, kuru tiesīgs piemērot procesa virzītājs, rakstura ziņā esot

344identisks apstrīdētajās normās noteiktajam. Turklāt pieņēmums, ka

345persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs kriminālprocesu

346vai no tā izvairīsies, kā arī lēmums par drošības līdzekļa

347piemērošanu esot pakļauts daudzpakāpju kontrolei. Tādējādi

348procesa virzītāja rīcībā esot līdzekļi, kas ir samērīgi un

349indivīda tiesības mazāk ierobežojoši.

350Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka nepastāvot citi,

351Pieteikuma iesniedzēja tiesības mazāk ierobežojoši leģitīmā mērķa

352sasniegšanas līdzekļi. Apstrīdētajās normās ietvertais

353ierobežojums gan nodrošinot varas dalīšanas principa ievērošanu,

354gan pasargājot parlamentu un atsevišķu deputātu no neatbilstošas

355ietekmes, gan aizsargājot sabiedrības uzticēšanos likumdevēja

356pieņemtajiem lēmumiem. Drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās

357aizlieguma - piemērošana nesasniegtu leģitīmo mērķi līdzvērtīgā

358kvalitātē. Šāds drošības līdzeklis nebūtu piemērots parlamenta

359neatkarības un autoritātes nodrošināšanai un aizsardzībai.

360Turklāt tā piemērošanas gadījumā ierobežojums varētu būt vēl

361daudz plašāks un attiekties ne tikai uz deputāta dalību Saeimas

362un tās komisiju sēdēs, bet arī uz citu Saeimas deputāta tiesību

363un pilnvaru izmantošanu.

364Kriminālprocesa likuma 254. pants kā vienu no drošības

365līdzekļiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, paredz

366noteiktas nodarbošanās aizliegumu. Lai to piemērotu, jākonstatē

367drošības līdzekļu piemērošanas vispārīgais pamats (sk.

368Kriminālprocesa likuma 241. pantu). Noteiktas nodarbošanās

369aizlieguma saturs izpaužas liegumā uz laiku veikt noteikta veida

370nodarbošanos vai pildīt konkrēta amata pienākumus. Ja personai

371piemērots attiecīgais drošības līdzeklis, tā nav tiesīga nedz

372pildīt pienākumus, nedz izmantot tiesības, ko attiecīgais amats

373paredz (sk.: Meikališa Ā. 254. pants. Noteiktas nodarbošanās

374aizliegums. Grām.: Strada-Rozenberga K. (zin. red.)

375Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga: Latvijas

376Vēstnesis, 2019, 702. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesa

377secina, ka drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās aizlieguma

378- piemērošanai nav identisku seku attiecībā uz Saeimas deputāta

379tiesību un amata pilnvaru izmantošanu. Šāda drošības līdzekļa

380piemērošanas gadījumā Saeimas deputātam nebūtu tiesību izmantot

381nekādas deputāta tiesības vai amata pilnvaras.

382Satversmes tiesa norāda, ka par saudzējošāku līdzekli nevar

383uzskatīt tādu regulējumu, kas, lai arī paredzētu individuālāku

384pieeju Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanai, tā piemērošanas

385gadījumā ietvertu vēl plašākus Saeimas deputāta tiesību un

386pilnvaru izmantošanas ierobežojumus.

387Savukārt Saeimas veikts individuāls vērtējums par

388kriminālvajāšanai izdota Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanu

389ietvertu vērtējumu par konkrēto personu, tai izvirzīto apsūdzību,

390tās raksturu un ietekmi, citstarp tā nodarījuma smagumu, kura

391izdarīšanā persona apsūdzēta. Šāds vērtējums radītu nevainīguma

392prezumpcijas pārkāpuma risku un opozīcijas varas ļaunprātīgas

393izmantošanas risku (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas

394"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2014.

395gada 14. maija viedokļa Nr. 714/2013 24. un 139. punktu).

396Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas norādi, ka ar

397kriminālprocesā paredzētā drošības līdzekļa piemērošanu nevar

398nedz novērst varas dalīšanas principa pārkāpšanas risku, nedz arī

399nodrošināt parlamenta autoritātes saglabāšanu. Līdz ar to

400Satversmes tiesa nekonstatē, ka būtu saudzējošāki līdzekļi

401apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

402- demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzība - sasniegšanai.

403Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

404līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās noteiktā tiesību

405ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā

406pašā kvalitātē.

40719. Izvērtējot apstrīdētajās normās ietvertā tiesību

408ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

409vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās tiesību

410ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

411ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas

4122010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu

413un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18.

414punktu).

415Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tad, ja tauta Saeimas

416vēlēšanās ir ievēlējusi savu priekšstāvi un tas ieguvis Saeimas

417deputāta mandātu, esot būtiski nodrošināt tautas izvēles

418īstenošanu. Ja Saeimas deputātam tiek liegts pildīt viņa amata

419pienākumus, lai gan nekādi deputāta "pilntiesīguma"

420trūkumi nav konstatēti, tad tā esot iejaukšanās tautas

421nobalsošanas rezultātos un tautai tiekot liegta tās priekšstāvja

422dalība likumdošanas procesā. Šādā veidā, iejaucoties tautas

423ievēlēto Saeimas deputātu sastāvā un patvaļīgi to grozot,

424netiekot nodrošināta demokrātiska valsts iekārta. Tāpēc no

425apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma sabiedrība

426negūstot nekādu labumu.

427Savukārt Saeima norāda, ka sabiedrības ieguvums no

428apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā

429indivīda tiesībām nodarītais kaitējums. Apstrīdētās normas pēc

430būtības neliedzot deputātam turpināt sava elektorāta interešu

431pārstāvēšanu. Turklāt tās nodrošinot arī deputāta personisko

432tiesību aizsardzību. Proti, gadījumā, ja krimināllieta tiek

433izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī viņš tiek

434attaisnots, deputāts saņemot visu par atstādināšanas laiku viņam

435neizmaksāto mēnešalgu, kā arī kompensācijas. Līdz ar to

436likumdevējs esot nodrošinājis deputāta mantisko interešu un

437tiesību aizsardzību arī tādos gadījumos, kad kriminālprocesā

438deputāta vaina netiek konstatēta.

439Tiesiskā iekārtā parlamentam ir būtiska loma demokrātijas

440politiskajās debatēs. Parlamenta locekļi, pildot sava amata

441pienākumus, pārstāv vēlētājus, vērš uzmanību uz tiem aktuāliem

442jautājumiem un aizstāv viņu intereses (sk. Eiropas

443Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā

444"Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr.

44514305/17, 239. punktu). Tādējādi deputāta tiesību īstenošana

446veicina efektīvu demokrātijas funkcionēšanu - likumdevēja

447leģitimāciju un viedokļu plurālismu parlamenta sastāvā atbilstoši

448suverēna paustajai gribai.

449Brīvais pārstāvības mandāts paredz deputāta tiesību īstenošanu

450neatkarīgi ne vien no ārējas ietekmes, bet arī no citu parlamenta

451deputātu ietekmes. Līdz ar to piespiedu atteikšanās no deputāta

452brīvā pārstāvības mandāta tiesībām būtu pretrunā ar šā mandāta

453mērķi (sk.: Weber A. European Constitutions Compared. München:

454Beck, 2019, pp. 116-117). Arī pieaicinātā persona M. Ernits

455norāda, ka brīvā pārstāvības mandāta princips ir viens no

456demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Atļaujot

457izpildvarai un tiesu varai tik intensīvi ierobežot deputāta

458tiesības un amata pilnvaras, tiekot apdraudēta varas dalīšanas

459principa ievērošana un demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

460pastāvēšana.

461Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka Satversmes 9. pants

462neliedz Saeimā ievēlēt personu, kurai ir aizdomās turētā vai

463apsūdzētā statuss kriminālprocesā.

464Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieļauj to, ka

465kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts apmeklē atklātās

466Saeimas komisiju sēdes un izsakās par apspriežamo jautājumu, ja

467komisijas priekšsēdētājs dod viņam vārdu. Tomēr Satversmes tiesa

468secina, ka šādas tiesības nav salīdzināmas ar pilnvērtīgām

469deputāta tiesībām piedalīties Saeimas komisijas darbā, tostarp

470slēgtās sēdēs, un tiesībām teikt runas, pilnvērtīgi piedalīties

471parlamentārās diskusijās par savām vai citu iniciatīvām un balsot

472par Saeimas lēmumu projektiem. Lai arī kriminālvajāšanai izdots

473Saeimas deputāts var apmeklēt Saeimas komisiju sēdes

474privātpersonas statusā, tomēr apstrīdētās normas liedz viņam būt

475šo komisiju sastāvā un ar runām un balsojumu tieši ietekmēt

476komisijas lēmumus. Tādējādi apstrīdētās normas, lai gan neparedz,

477ka kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts zaudētu savu amatu,

478tomēr liedz šādam Saeimas deputātam visbūtiskākās tiesības, kas

479saistītas tieši ar dalību pašā likumdošanas procesā, proti,

480tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, izmantojot

481savas balsstiesības.

482Ņemot vērā šos apstākļus to kopsakarā, Satversmes tiesa

483atzīst, ka apstrīdētās normas pārmērīgi ietiecas deputāta brīvā

484pārstāvības mandāta tiesībās. Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

485ka nelabvēlīgās sekas, kas rodas apstrīdētajās normās noteiktā

486tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā

487ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

488Tādējādi apstrīdētās normas

489neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 101.

490panta pirmajam teikumam un 5. pantam.

49120. Satversmes tiesai jāizvērtē arī apstrīdēto normu

492atbilstība Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam

493nevainīguma prezumpcijas principam.

494Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011. gada 22. novembra lēmumā

495lietā "Ţehanciuc v. Romania" vērsusi uzmanību uz

496to, ka gadījumā, kad persona ir atstādināta no amata pienākumu

497izpildes saistībā ar kriminālprocesu, ir jāizvērtē, vai

498atstādināšana, kas var būt ilgstoša, tās rakstura dēļ nerada

499nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tiesa norādījusi, ka šādā

500gadījumā jāizvērtē:

5011) vai nav konstatējami konkrēti izteikumi par personas

502vainu;

5032) vai atstādināšana no amata ir preventīva un noteikta

504sabiedrības interesēs;

5053) kā atstādināšana ietekmē personas tiesības uz nevainīguma

506prezumpciju un vai ir paredzētas garantijas ilgstošas

507atstādināšanas gadījumā.

508Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās normas un

509procedūra, kādā Saeimas deputāts tiek izdots kriminālvajāšanai,

510neietver konkrētus izteikumus par attiecīgā Saeimas deputāta

511vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Saeima savā lēmumā vai

512publiskā paziņojumā par lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz

513aizdomās turēto deputātu, neizsaka viedokli par to, vai

514attiecīgais deputāts ir vai nav vainīgs tā noziedzīgā nodarījuma

515izdarīšanā, saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai

516(sk. šā sprieduma 9. punktu). Apstrīdētajās normās

517noteiktais tiesību ierobežojums ir noteikts svarīgu sabiedrības

518interešu labad jeb demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

519aizsardzībai (sk. šā sprieduma 16. punktu).

520Izvērtējusi to, kā apstrīdētās normas ietekmē personas

521tiesības uz nevainīguma prezumpciju ilgstošas atstādināšanas

522gadījumā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas saglabā

523noteiktu Saeimas deputāta pilnvaru un suverēna pārstāvības

524tiesību apjomu un paredz garantijas tādā gadījumā, ja personas

525vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta. Proti,

526apstrīdētās normas šādā gadījumā paredz Saeimas deputātam

527tiesības turpināt darbu attiecīgajā Saeimā un saņemt par

528atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī

529kompensācijas.

530Tomēr apstrīdētajās normās noteiktais Saeimas deputāta brīvā

531pārstāvības mandāta tiesību ierobežojums nav attaisnojams

532demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. šā sprieduma 19.

533punktu). Atbilstoši apstrīdētajām normām Saeimas deputāts

534tiek atstādināts no būtisku brīvā pārstāvības mandāta tiesību un

535pilnvaru īstenošanas uz nenoteiktu laiku, proti, līdz

536kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā

537notiesājošs tiesas spriedums. Kriminālprocess var ilgt visu

538Saeimas deputāta amata pilnvaru laiku vai ievērojamu daļu no tā.

539Arī brīdī, kad krimināllieta tiek izbeigta, nekonstatējot

540deputāta vainu, vai arī deputāts tiek attaisnots, attiecīgā

541Saeimas sasaukuma pilnvaru termiņš jau var būt beidzies un šī

542persona vairs nevar atgūt attiecīgā sasaukuma Saeimas deputāta

543amatu. Šā iemesla dēļ Saeimas deputāta statusa garantijas būtiski

544atšķiras no citai profesionālajai darbībai paredzētajām

545garantijām. Tātad apstrīdētās normas rada tādu Saeimas deputāta

546tiesību ierobežojumu, kas ne tikai uz laiku ierobežo no viņa

547brīvā pārstāvības mandāta izrietošas tiesības un pilnvaras, bet

548pēc būtības jau soda Saeimas deputātu par noziedzīgu nodarījumu,

549saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai.

550Saeimas deputātam garantētās tiesības saņemt par

551atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī

552kompensācijas nav pietiekamas, lai varētu atsvērt to, ka Saeimas

553deputātam, kuru aizsargā nevainīguma prezumpcija, tiek nesamērīgi

554ierobežotas un pēc būtības atņemtas nozīmīgas Saeimas deputāta

555brīvā pārstāvības mandāta tiesības un pilnvaras.

556Līdz ar to apstrīdētās normas

557neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

55821. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

559plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu

560Satversmē paredzēto tiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar

561aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

562racionālāko risinājumu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

5632019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 30.

564punktu). Tomēr Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz

565atsevišķa konstitucionālā valsts varas orgāna vai tā daļas

566tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību. Proti, likumdevējs

567šobrīd nav noteicis tādu tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru

568atsevišķs Saeimas deputāts kā konstitucionāla valsts varas orgāna

569daļa varētu aizsargāt sava amata pilnvaras to aizskāruma

570gadījumā.

57122. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

572daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

573neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

574par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

575dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

576Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

577Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

578augstāka juridiska spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

579kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Līdz ar to Satversmes tiesai ir

580jāapsver, no kura brīža apstrīdētās normas, kas atzītas par

581neatbilstošām Satversmes 5. pantam, 92. panta otrajam teikumam un

582101. panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām.

583Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdētās normas par

584spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža.

585Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesību

586aizskārums radies līdz ar Saeimas 2019. gada 31. janvāra lēmumu,

587jo viņš uz apstrīdēto normu pamata atstādināts no piedalīšanās

588Saeimas darbā un viņam ierobežotas tiesības uz atalgojumu.

589Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

590apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc

591iespējas novērst tiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

5922005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25.

593punktu). Tādējādi, lai novērstu Pieteikuma iesniedzēja

594tiesību aizskārumu, attiecībā uz viņu apstrīdētās normas

595atzīstamas par spēkā neesošām no 2019. gada 31. janvāra.

596Nolēmumu

597daļa

598Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

599Satversmes tiesa

600nosprieda:

6011. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

602Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas otrā teikuma un 19.

603panta otrā un trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas

604Satversmes 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam

605teikumam.

6062. Atzīt Saeimas kārtības ruļļa 17.

607panta otrās daļas pirmo teikumu un 19. panta pirmo teikumu par

608neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 5. pantam, 92. panta

609otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam un attiecībā uz

610Juri Jurašu par spēkā neesošu no 2019. gada 31. janvāra.

611Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

612Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

613Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

614Ziemele