3. pants
paredz: "Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik

pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas

vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi,

izvēloties likumdevējvaru." Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē Konvencijas Pirmā protokola 3. pants interpretēts

tādējādi, ka no tā izriet tiesības ne tikai kandidēt likumdevēja

orgāna vēlēšanās, bet arī pēc ievēlēšanas darboties kā parlamenta

deputātam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.

gada 11. jūnija sprieduma lietā "Sadak and Others v. Turkey

(no. 2)", pieteikumi Nr. 25144/94, 26149/95 līdz 26154/95,

27100/95 un 27101/95, 33. punktu un 2016. gada 24. maija

sprieduma lietā "Paunović and Milivojević v. Serbia",

pieteikums Nr. 41683/06, 58. punktu). Eiropas Cilvēktiesību

tiesa paskaidrojusi, ka Konvencijas mērķis prasa, lai tajā

noteiktās tiesības tiktu interpretētas un piemērotas tādā veidā,

ka tās tiek īstenotas nevis teorētiski vai iluzori, bet gan

praktiski un efektīvi. Ja persona ir ievēlēta parlamentā, tad tai

ir tiesības būt par parlamenta locekli (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā

"Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr.

14305/17, 229. un 234. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 101. pants paredz

personai tiesības ne tikai piedalīties Saeimas vēlēšanās, bet arī

tiesības ievēlēšanas gadījumā pildīt deputāta amatu bez tādas

iejaukšanās šā amata funkciju izpildē, kas būtu pretēja

vispārējiem tiesību principiem un Satversmē noteiktajām

tiesībām.

Ja persona ir ievēlēta Saeimā, tad

Satversmes 101. pants piešķir tai tiesības piedalīties Saeimas

darbā deputāta statusā.

11. Ievērojot Satversmes vienotības principu,

Satversmes 101. pants ir aplūkojams sistēmiski ar citām

Satversmes normām, kas regulē deputāta tiesisko statusu un

darbību. Saeimas deputāta tiesisko statusu noteic Satversmes 5.

pants, paredzot, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

Tas nozīmē, ka Saeimas deputāta pienākums ir būt par tautas

priekšstāvi. Saeimas deputāts ir atzīstams par visas Latvijas

tautas kā kopuma priekšstāvi, nenošķirot kādu atsevišķu tautas

daļu nedz ģeogrāfiski, nedz pēc kādām citām pazīmēm: vēlēšanu

apgabala, vēlētāju profesijas, reliģiskās pārliecības,

politiskajiem uzskatiem u. tml. No tautas priekšstāvības

pienākuma izriet tas, ka deputātam ir pārstāvības mandāts.

Saskaņā ar Satversmes 18. pantu Saeimā ievēlēta persona iegūst

pārstāvības mandātu pēc tam, kad Saeimas sēdē devusi svinīgu

solījumu un Saeima apstiprinājusi tās pilnvaras.

Pārstāvības mandāta tiesiskās sekas atspoguļojas Satversmes

28. pantā, kas noteic, ka Saeimas deputāts nav atbildīgs par

lēmumiem, kuru pieņemšanā ir piedalījies ar saviem balsojumiem.

Deputāts nav pakļauts ārējiem, nedz savas partijas, nedz citu

organizāciju, nedz atsevišķu vēlētāju vai vēlētāju grupu dotiem

rīkojumiem un izvirzītiem uzdevumiem, bet rīkojas godprātīgi un

pēc savas apziņas. Tāpat saskaņā ar Satversmes 14. panta otro

daļu vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus. No

Satversmes 5. panta izriet, ka deputāta statusam imanents ir

brīvais pārstāvības mandāts. Brīvā pārstāvības mandāta galvenais

mērķis ir pasargāt deputātu no svešas ietekmes un ļaut valsts

lēmumiem Saeimā veidoties autonomi. Deputāti pārstāv tautu savā

kopībā, nevis katrs atsevišķi un individuāli. Brīvā pārstāvības

mandāta princips rada priekšnoteikumus tam, lai deputāts vienotos

ar citiem deputātiem par Saeimas lēmumu saturu, un tādējādi

veicina Saeimas lemtspēju.

No brīvā pārstāvības mandāta principa izriet virkne Saeimas

deputāta tiesību: piedalīties Saeimas darbā, Saeimas un tās

komisiju sēdēs, izsakoties un balsojot tajās, izmantot

iesnieguma, iniciatīvas un jautājumu uzdošanas tiesības u. tml.,

kā arī tiesības pašorganizēties ar citiem deputātiem (piemēram,

frakcijās).

Tiesību zinātnē uzsvērts, ka visas šīs tiesības nav vienlīdz

nozīmīgas. Tiesībām piedalīties parlamenta sēdēs un runas

tiesībām ir izšķiroša nozīme deputāta darbībā, jo deputāta

tiesības tiktu būtiski vājinātas, ja viņam tiktu liegts mutvārdos

aizstāvēt savas iniciatīvas, pārliecināt citus deputātus par savu

ideju un priekšlikumu nozīmību. Tiesības sēdēs teikt runas

deputātam nav atņemamas, jo tās pieder pie pašas parlamenta darba

būtības. Deputāta publiska dalība parlamenta sēdēs un līdzdalība

lēmumu pieņemšanā ir nozīmīgs faktors, no kura ir atkarīga viņa

atpazīstamība sabiedrībā un sabiedrības vērtējums par viņu. Tādēļ

deputāta tiesības piedalīties parlamenta sēdēs un balsošanā

pamatā nav liedzamas, bet var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu

parlamenta funkcionēšanu; šo jautājumu parlaments var noregulēt

savos iekšējās kārtības noteikumos (sal.: Magiera S. Art. 38.

In: Sachs M. (Hrsg.) Grundgesetz. 5. Aufl., 2009, S.

1192-1193).

Satversmes 5. pantā noteikto Saeimas deputāta tiesisko statusu

papildina arī citas tiesības, kuras tieši norādītas citās

Satversmes normās, piemēram, deputāta neatbildība par balsojumu

un, amatu pildot, izteiktām domām (Satversmes 28. pants),

kratīšanas un apcietināšanas ierobežojums (Satversmes 29. pants),

kriminālprocesuālā imunitāte (Satversmes 30. pants), tiesības

atteikties no liecību došanas (Satversmes 31. pants), kā arī

tiesības uz atbilstīgu atalgojumu par Saeimas deputāta pienākumu

izpildi (Satversmes 33. pants).

Tiesības piedalīties Saeimas darbā -

Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, tajās izsakoties un balsojot

-, kā arī darboties Saeimas vārdā institūcijās, kurās Saeima

deputātu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, un, visbeidzot, saņemt

atalgojumu par savu pienākumu izpildi, ir daļa no deputāta amata

tiesībām. Šo tiesību ierobežojums izvērtējams Satversmes 101.

panta un 5. panta kopsakarā.

12. Katrs Saeimas deputāts ir Saeimas - konstitucionāla

valsts varas orgāna - daļa. Saeimas deputāta amats ir publiski

tiesisks amats; šā amata atsevišķās tiesības un pilnvaras ir

publiski tiesiskas kompetences. Īstenojot Saeimas deputāta amatam

piederīgās tiesības un izmantojot amata pilnvaras, Saeimas

deputāts pilda publiski tiesiskas funkcijas un nerīkojas

privātpersonas statusā. Tomēr vienlaikus Saeimas deputāti bauda

arī pamattiesības, kuras atsevišķos gadījumos var pārklāties ar

amata pilnvarām (sk., piemēram, jautājumā par vārda

brīvību Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016.

gada 17. maija sprieduma lietā "Karácsony and Others v.

Hungary", pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 137.

punktu).

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 3. punkts un

otrās daļas 3. punkts noteic, ka pieteikumu par tiesību normu

kontroli vai pieteikumu par Saeimas lēmuma atbilstību tiesībām

var iesniegt vismaz divdesmit Saeimas deputātu, taču ne atsevišķs

deputāts. Individuālo tiesību aizskāruma gadījumā Satversmes

tiesas likums paredz konstitucionālo sūdzību kā tiesību

aizsardzības līdzekli, tomēr saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu konstitucionālā sūdzība ir

tiesību aizsardzības līdzeklis, kas izmantojams aizskartu

pamattiesību aizsardzībai. Izskatāmajā lietā Pieteikuma

iesniedzējs ir iesniedzis konstitucionālo sūdzību par apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 101. panta pirmajam teikumam, bet

apstrīdētās normas skar arī no Satversmes 5. panta izrietošās

deputāta amata tiesības un pilnvaras.

Tiesiskas valsts princips prasa efektīvu aizskarto tiesību

aizsardzības mehānismu (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 24. punktu). Ar

tiesiskas valsts principu nav savienojama situācija, kurā tiesību

aizsardzība izpaliktu tādēļ, ka nav atbilstoša procesuāla tiesību

aizsardzības līdzekļa.

Satversmes tiesa ir konstitucionāls valsts varas orgāns, kuram

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. pantu ir pakļautas gan

tiesību normu satversmības kontroles lietas (1.-3. un 6. punkts),

gan arī lietas par citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts

prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu,

izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam (4. punkts).

Tas atbilst konstitucionālo valsts varas orgānu un to daļu strīdu

izšķiršanas būtībai. Likumdevējs jau ir izšķīries par atbilstošas

kompetences piešķiršanu Satversmes tiesai, lai tā varētu izskatīt

strīdus starp atsevišķiem konstitucionālajiem valsts varas

orgāniem vai to daļām, bet likumos nav noteicis tiesību

aizsardzības līdzekli, ar kuru atsevišķs Saeimas deputāts -

konstitucionāla valsts varas orgāna daļa - varētu aizsargāt sava

amata pilnvaras to aizskāruma gadījumā. Satversmes tiesa atzīst,

ka pašlaik ir pieļaujama atsevišķa konstitucionālā valsts varas

orgāna vai tā daļas tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību

novēršana ar konstitucionālo sūdzību, kura pēc savas būtības un

procesuālajiem priekšnoteikumiem ir vistuvākais tiesību

aizsardzības līdzeklis, vēl jo vairāk tādēļ, ka Satversmes 101.

pants un 5. pants, kā jau tika norādīts iepriekš, ir savstarpēji

cieši saistīti.

13. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās

normas noteic tiesiskās sekas, ko rada Saeimas lēmums par

piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas deputātu, -

deputāts, kura kriminālvajāšanai piekritusi Saeima, tiek

atstādināts no turpmākas piedalīšanās Saeimas darbā, un šāda

atstādināšana izpaužas kā liegums attiecīgajam deputātam

piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju

sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, saņemt

pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi un transporta

izdevumu, dzīvojamās telpas īres (viesnīcas) un komandējuma

izdevumu kompensāciju.

Apstrīdētās normas ierobežo Saeimas deputāta amata tiesības un

pilnvaras - tiesības piedalīties Saeimas, Saeimas komisiju, kā

arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi

vai apstiprinājusi, šajās sēdēs izteikties un balsot, visbeidzot,

saņemt pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi.

Apstrīdētās normas liedz deputātam klātienē Saeimas un tās

komisiju sēdēs plašāk pamatot savus priekšlikumus vai uzdodamo

jautājumu, kā arī uzdot jautājumus un iegūt informāciju. Tāpat

ierobežojums, kas liedz deputātam piedalīties Saeimas darbā, ir

sistēmiski saistīts ar ierobežojumu, kas liedz viņam saņemt

atalgojumu pilnā apmērā.

Lai arī apstrīdētās normas neparedz, ka Saeimas deputāts pēc

tam, kad Saeima pieņēmusi lēmumu par piekrišanu kriminālvajāšanas

uzsākšanai pret viņu, zaudē savu amatu, tomēr Saeimas deputātam

tiek liegtas nozīmīgākās tiesības, kas saistītas ar viņa dalību

Saeimas darbā, proti, tiesības piedalīties Saeimas un tās

komisiju sēdēs, izmantojot savas balsstiesības. Tātad attiecīgais

Saeimas deputāts ir tiesīgs pildīt deputāta funkcijas, bet

ievērojami sašaurinātā apmērā.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka apstrīdētajās normās ir noteikti būtiski deputāta amata

tiesību ierobežojumi, tie ir cieši savstarpēji saistīti un

aplūkojami kopsakarā.

14. Satversmes 5. panta noteikumi, kas regulē deputāta

amata tiesības, ir formulēti ļoti vispārīgi, lai varētu atrisināt

visus ar tām saistītos jautājumus. Tādēļ ir pieļaujama šo

jautājumu detalizētāka noregulēšana. Saskaņā ar Satversmes 21.

pantu iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā

sev kārtības rulli. Satversmes 21. pantā ir ietverts parlamenta

autonomijas princips, proti, Saeima pati sev, nevis kāds cits,

nosaka darba kārtību. Kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu

Saeimas darba kārtību, kas, īstenojot vairākuma gribu, vienlaikus

garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba

efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija

sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas 3. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka parlamenta deputāta

tiesību īstenošana vienlaikus prasa nodrošināt arī efektīvu

parlamenta darbību, citstarp reaģēt uz tādu parlamenta deputātu

rīcību, kas traucē normālu likumdevēja darbu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 17. maija

sprieduma lietā "Karácsony and Others v. Hungary",

pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 139. punktu). Tātad

Saeima var ar deputāta amata tiesībām saistītos jautājumus

detalizētāk noregulēt Saeimas kārtības rullī.

Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas noteiktas ar 1998. gada

7. oktobra likumu "Grozījumi Saeimas kārtības rullī".

No Saeimas likumdošanas datubāzē pieejamās informācijas izriet,

ka attiecīgais likumprojekts 1998. gada 15. janvārī iesniegts

izskatīšanai Saeimā. Atbilstoši Saeimas kārtības rullim tas

izskatīts trijos lasījumos un pieņemts trešajā lasījumā 1998.

gada 7. oktobrī. Šis likums 1998. gada 20. oktobrī tika

izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un

stājās spēkā 1998. gada 3. novembrī. Apstrīdētās normas ir

pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

prasībām un pietiekami skaidri formulētas, lai personas varētu

izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

to piemērošanas sekas.

No Saeimas tiesībām pašai noteikt savu iekšējo darba

organizāciju un kārtību izriet arī pilnvarojums noteikt Saeimas

deputāta tiesību izmantošanas kārtību un nepieciešamos

ierobežojumus. Atbilstoši parlamenta autonomijas principam Saeima

ir brīva šādas kārtības izveidē; tā ir tiesīga noteikt tādu savu

iekšējo darba kārtību, tostarp ierobežojumus Saeimas deputātiem,

kas vislabāk nodrošinātu Saeimas efektīvu funkcionēšanu, tomēr

deputāta tiesību ierobežojumiem jāatbilst vispārējiem tiesību

principiem, jo īpaši samērīguma principam, un citām Satversmes

normām.

Saeimas kārtības rullī var noteikt

samērīgus Saeimas deputāta amata darbības ierobežojumus.

15. Samērīguma princips prasa, lai ikvienam tiesību

ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un lai ierobežojums būtu

vajadzīgs, piemērots un atbilstošs. Izvērtējot tiesību

ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, proti, vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt

leģitīmo mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam

no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma principam un ir

prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14.

decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09-0103 18. punktu).

16. Tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir jāpamato

institūcijai, kas šo ierobežojumu noteikusi (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma

lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir

aizsargāt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtu un parlamenta

reputāciju, t. i., iedzīvotāju uzticēšanos demokrātiskajām valsts

institūcijām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

leģitīmais mērķis ir nodrošināt demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzību un netraucētu kriminālprocesa norisi.

Demokrātiskās leģitimācijas jēga ir saistīt valsts varu ar

tautas gribu - tātad nodrošināt, lai valsts darbība atbilst

tautas gribai. Tāpēc suverēna uzticēšanās konstitucionālajiem

valsts varas orgāniem ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas

tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Ierobežojumi,

kas veicina atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu,

tiek noteikti ar leģitīmu mērķi aizsargāt demokrātisku valsts

iekārtu. Saeimas deputātam ir konstitucionāls - tautas

priekšstāvja - statuss. Līdz ar šā statusa iegūšanu deputāts,

atbilstoši Satversmes 18. pantam sniedzot svinīgu solījumu,

apņemas aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti,

savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas, kā arī

ievērot Satversmi un likumus. Rīcība, kas mazina tautas

uzticēšanos Saeimas deputāta kā tautas priekšstāvja godprātīgai

darbībai un Saeimai kā demokrātiskas tiesiskas valsts

likumdevējvarai, kas likumdošanas tiesības īsteno valsts un

tautas interesēs, kā arī ievērojot Satversmi un likumus, var

apdraudēt atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu.

Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka uzticēšanos Saeimai var

veicināt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar impīčmenta

procedūru, ja tā tiek īstenota objektīvi un pēc Satversmes normu

vai likuma normu būtiska pārkāpuma.

Pēc Saeimas deputāta imunitātes atcelšanas tiesu varai ir

tiesības viņam piemērot tādus ierobežojošus līdzekļus, kādus tā

kriminālprocesa ietvaros uzskata par nepieciešamiem. Saeimas

deputāta tiesību īstenošana laikā, kad viņš ir izdots

kriminālvajāšanai, ir saistīta ar risku, ka šāds deputāts var

pieņemt tādus lēmumus, kas ietekmētu tiesu varas pilnvaras pret

viņu vērsta kriminālprocesa īstenošanā.

Tas, ka parlamentā turpina darboties deputāts, kas izdots

kriminālvajāšanai, var mazināt sabiedrības uzticēšanos

likumdevējam. Lai šādu varbūtību novērstu un kriminālprocess

netiktu traucēts, Saeima var pieņemt sev tādu iekšējo kārtību,

kura sekmē likumdevēja funkciju īstenošanu.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas

tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.

17. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums viņam pildīt

deputāta pienākumus pēc tam, kad viņš izdots kriminālvajāšanai,

neesot piemērots leģitīmā mērķa - netraucēta kriminālprocesa

norise - sasniegšanai.

Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais

tiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Liegums piedalīties balsošanā Saeimas un tās komisiju sēdēs

novēršot to, ka kriminālvajāšanai izdoto deputātu izpildvara vai

tiesu vara, vai - gadījumā, ja viņš ir opozīcijas deputāts, -

parlamenta vairākums varētu pakļaut neatbilstošam spiedienam. Šis

ierobežojums nodrošinot arī to, ka sabiedrībā nerodas šaubas par

visa parlamenta darbības leģitimitāti un uzticamību, jo

attiecīgais deputāts nepiedalās normatīvo aktu un dažādu Saeimas

lēmumu pieņemšanā.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās ietvertais

ierobežojums, kas kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam

liedz pildīt tādas deputāta amata pilnvaras kā piedalīšanās

likumdošanas procesā, kas notiek Saeimas un tās komisiju sēdēs,

un savu balsstiesību izmantošana, kā arī liedz tiesības saņemt

par to atalgojumu pilnā apmērā, samazina iespējamo attiecīgā

deputāta ietekmi uz likumdošanas procesu. Tādējādi apstrīdētajās

normās noteiktais ierobežojums sasniedz tā mērķi - novērš šaubas

par Satversmes un likumu ievērošanu Saeimas likumdošanas

procesā.

Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

piemērots tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi

līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu

tiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01

21.3.2. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas tiesības aizskartu

mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24.

novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Turklāt

jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kriminālprocesa likumā

ietvertais drošības līdzeklis - noteiktas nodarbošanās aizliegums

-, kuru tiesīgs piemērot procesa virzītājs, rakstura ziņā esot

identisks apstrīdētajās normās noteiktajam. Turklāt pieņēmums, ka

persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs kriminālprocesu

vai no tā izvairīsies, kā arī lēmums par drošības līdzekļa

piemērošanu esot pakļauts daudzpakāpju kontrolei. Tādējādi

procesa virzītāja rīcībā esot līdzekļi, kas ir samērīgi un

indivīda tiesības mazāk ierobežojoši.

Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka nepastāvot citi,

Pieteikuma iesniedzēja tiesības mazāk ierobežojoši leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļi. Apstrīdētajās normās ietvertais

ierobežojums gan nodrošinot varas dalīšanas principa ievērošanu,

gan pasargājot parlamentu un atsevišķu deputātu no neatbilstošas

ietekmes, gan aizsargājot sabiedrības uzticēšanos likumdevēja

pieņemtajiem lēmumiem. Drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās

aizlieguma - piemērošana nesasniegtu leģitīmo mērķi līdzvērtīgā

kvalitātē. Šāds drošības līdzeklis nebūtu piemērots parlamenta

neatkarības un autoritātes nodrošināšanai un aizsardzībai.

Turklāt tā piemērošanas gadījumā ierobežojums varētu būt vēl

daudz plašāks un attiekties ne tikai uz deputāta dalību Saeimas

un tās komisiju sēdēs, bet arī uz citu Saeimas deputāta tiesību

un pilnvaru izmantošanu.

Kriminālprocesa likuma 254. pants kā vienu no drošības

līdzekļiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, paredz

noteiktas nodarbošanās aizliegumu. Lai to piemērotu, jākonstatē

drošības līdzekļu piemērošanas vispārīgais pamats (sk.

Kriminālprocesa likuma 241. pantu). Noteiktas nodarbošanās

aizlieguma saturs izpaužas liegumā uz laiku veikt noteikta veida

nodarbošanos vai pildīt konkrēta amata pienākumus. Ja personai

piemērots attiecīgais drošības līdzeklis, tā nav tiesīga nedz

pildīt pienākumus, nedz izmantot tiesības, ko attiecīgais amats

paredz (sk.: Meikališa Ā. 254. pants. Noteiktas nodarbošanās

aizliegums. Grām.: Strada-Rozenberga K. (zin. red.)

Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2019, 702. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesa

secina, ka drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās aizlieguma

- piemērošanai nav identisku seku attiecībā uz Saeimas deputāta

tiesību un amata pilnvaru izmantošanu. Šāda drošības līdzekļa

piemērošanas gadījumā Saeimas deputātam nebūtu tiesību izmantot

nekādas deputāta tiesības vai amata pilnvaras.

Satversmes tiesa norāda, ka par saudzējošāku līdzekli nevar

uzskatīt tādu regulējumu, kas, lai arī paredzētu individuālāku

pieeju Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanai, tā piemērošanas

gadījumā ietvertu vēl plašākus Saeimas deputāta tiesību un

pilnvaru izmantošanas ierobežojumus.

Savukārt Saeimas veikts individuāls vērtējums par

kriminālvajāšanai izdota Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanu

ietvertu vērtējumu par konkrēto personu, tai izvirzīto apsūdzību,

tās raksturu un ietekmi, citstarp tā nodarījuma smagumu, kura

izdarīšanā persona apsūdzēta. Šāds vērtējums radītu nevainīguma

prezumpcijas pārkāpuma risku un opozīcijas varas ļaunprātīgas

izmantošanas risku (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas

"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2014.

gada 14. maija viedokļa Nr. 714/2013 24. un 139. punktu).

Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas norādi, ka ar

kriminālprocesā paredzētā drošības līdzekļa piemērošanu nevar

nedz novērst varas dalīšanas principa pārkāpšanas risku, nedz arī

nodrošināt parlamenta autoritātes saglabāšanu. Līdz ar to

Satversmes tiesa nekonstatē, ka būtu saudzējošāki līdzekļi

apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

- demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzība - sasniegšanai.

Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās noteiktā tiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā

pašā kvalitātē.

19. Izvērtējot apstrīdētajās normās ietvertā tiesību

ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās tiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu

un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tad, ja tauta Saeimas

vēlēšanās ir ievēlējusi savu priekšstāvi un tas ieguvis Saeimas

deputāta mandātu, esot būtiski nodrošināt tautas izvēles

īstenošanu. Ja Saeimas deputātam tiek liegts pildīt viņa amata

pienākumus, lai gan nekādi deputāta "pilntiesīguma"

trūkumi nav konstatēti, tad tā esot iejaukšanās tautas

nobalsošanas rezultātos un tautai tiekot liegta tās priekšstāvja

dalība likumdošanas procesā. Šādā veidā, iejaucoties tautas

ievēlēto Saeimas deputātu sastāvā un patvaļīgi to grozot,

netiekot nodrošināta demokrātiska valsts iekārta. Tāpēc no

apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma sabiedrība

negūstot nekādu labumu.

Savukārt Saeima norāda, ka sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā

indivīda tiesībām nodarītais kaitējums. Apstrīdētās normas pēc

būtības neliedzot deputātam turpināt sava elektorāta interešu

pārstāvēšanu. Turklāt tās nodrošinot arī deputāta personisko

tiesību aizsardzību. Proti, gadījumā, ja krimināllieta tiek

izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī viņš tiek

attaisnots, deputāts saņemot visu par atstādināšanas laiku viņam

neizmaksāto mēnešalgu, kā arī kompensācijas. Līdz ar to

likumdevējs esot nodrošinājis deputāta mantisko interešu un

tiesību aizsardzību arī tādos gadījumos, kad kriminālprocesā

deputāta vaina netiek konstatēta.

Tiesiskā iekārtā parlamentam ir būtiska loma demokrātijas

politiskajās debatēs. Parlamenta locekļi, pildot sava amata

pienākumus, pārstāv vēlētājus, vērš uzmanību uz tiem aktuāliem

jautājumiem un aizstāv viņu intereses (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā

"Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr.

14305/17, 239. punktu). Tādējādi deputāta tiesību īstenošana

veicina efektīvu demokrātijas funkcionēšanu - likumdevēja

leģitimāciju un viedokļu plurālismu parlamenta sastāvā atbilstoši

suverēna paustajai gribai.

Brīvais pārstāvības mandāts paredz deputāta tiesību īstenošanu

neatkarīgi ne vien no ārējas ietekmes, bet arī no citu parlamenta

deputātu ietekmes. Līdz ar to piespiedu atteikšanās no deputāta

brīvā pārstāvības mandāta tiesībām būtu pretrunā ar šā mandāta

mērķi (sk.: Weber A. European Constitutions Compared. München:

Beck, 2019, pp. 116-117). Arī pieaicinātā persona M. Ernits

norāda, ka brīvā pārstāvības mandāta princips ir viens no

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Atļaujot

izpildvarai un tiesu varai tik intensīvi ierobežot deputāta

tiesības un amata pilnvaras, tiekot apdraudēta varas dalīšanas

principa ievērošana un demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

pastāvēšana.

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka Satversmes 9. pants

neliedz Saeimā ievēlēt personu, kurai ir aizdomās turētā vai

apsūdzētā statuss kriminālprocesā.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieļauj to, ka

kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts apmeklē atklātās

Saeimas komisiju sēdes un izsakās par apspriežamo jautājumu, ja

komisijas priekšsēdētājs dod viņam vārdu. Tomēr Satversmes tiesa

secina, ka šādas tiesības nav salīdzināmas ar pilnvērtīgām

deputāta tiesībām piedalīties Saeimas komisijas darbā, tostarp

slēgtās sēdēs, un tiesībām teikt runas, pilnvērtīgi piedalīties

parlamentārās diskusijās par savām vai citu iniciatīvām un balsot

par Saeimas lēmumu projektiem. Lai arī kriminālvajāšanai izdots

Saeimas deputāts var apmeklēt Saeimas komisiju sēdes

privātpersonas statusā, tomēr apstrīdētās normas liedz viņam būt

šo komisiju sastāvā un ar runām un balsojumu tieši ietekmēt

komisijas lēmumus. Tādējādi apstrīdētās normas, lai gan neparedz,

ka kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts zaudētu savu amatu,

tomēr liedz šādam Saeimas deputātam visbūtiskākās tiesības, kas

saistītas tieši ar dalību pašā likumdošanas procesā, proti,

tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, izmantojot

savas balsstiesības.

Ņemot vērā šos apstākļus to kopsakarā, Satversmes tiesa

atzīst, ka apstrīdētās normas pārmērīgi ietiecas deputāta brīvā

pārstāvības mandāta tiesībās. Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka nelabvēlīgās sekas, kas rodas apstrīdētajās normās noteiktā

tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Tādējādi apstrīdētās normas

neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 101.

panta pirmajam teikumam un 5. pantam.

20. Satversmes tiesai jāizvērtē arī apstrīdēto normu

atbilstība Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam

nevainīguma prezumpcijas principam.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011. gada 22. novembra lēmumā

lietā "Ţehanciuc v. Romania" vērsusi uzmanību uz

to, ka gadījumā, kad persona ir atstādināta no amata pienākumu

izpildes saistībā ar kriminālprocesu, ir jāizvērtē, vai

atstādināšana, kas var būt ilgstoša, tās rakstura dēļ nerada

nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tiesa norādījusi, ka šādā

gadījumā jāizvērtē:

1) vai nav konstatējami konkrēti izteikumi par personas

vainu;

2) vai atstādināšana no amata ir preventīva un noteikta

sabiedrības interesēs;

3) kā atstādināšana ietekmē personas tiesības uz nevainīguma

prezumpciju un vai ir paredzētas garantijas ilgstošas

atstādināšanas gadījumā.

Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās normas un

procedūra, kādā Saeimas deputāts tiek izdots kriminālvajāšanai,

neietver konkrētus izteikumus par attiecīgā Saeimas deputāta

vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Saeima savā lēmumā vai

publiskā paziņojumā par lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz

aizdomās turēto deputātu, neizsaka viedokli par to, vai

attiecīgais deputāts ir vai nav vainīgs tā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanā, saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai

(sk. šā sprieduma 9. punktu). Apstrīdētajās normās

noteiktais tiesību ierobežojums ir noteikts svarīgu sabiedrības

interešu labad jeb demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

aizsardzībai (sk. šā sprieduma 16. punktu).

Izvērtējusi to, kā apstrīdētās normas ietekmē personas

tiesības uz nevainīguma prezumpciju ilgstošas atstādināšanas

gadījumā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas saglabā

noteiktu Saeimas deputāta pilnvaru un suverēna pārstāvības

tiesību apjomu un paredz garantijas tādā gadījumā, ja personas

vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta. Proti,

apstrīdētās normas šādā gadījumā paredz Saeimas deputātam

tiesības turpināt darbu attiecīgajā Saeimā un saņemt par

atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī

kompensācijas.

Tomēr apstrīdētajās normās noteiktais Saeimas deputāta brīvā

pārstāvības mandāta tiesību ierobežojums nav attaisnojams

demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. šā sprieduma 19.

punktu). Atbilstoši apstrīdētajām normām Saeimas deputāts

tiek atstādināts no būtisku brīvā pārstāvības mandāta tiesību un

pilnvaru īstenošanas uz nenoteiktu laiku, proti, līdz

kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā

notiesājošs tiesas spriedums. Kriminālprocess var ilgt visu

Saeimas deputāta amata pilnvaru laiku vai ievērojamu daļu no tā.

Arī brīdī, kad krimināllieta tiek izbeigta, nekonstatējot

deputāta vainu, vai arī deputāts tiek attaisnots, attiecīgā

Saeimas sasaukuma pilnvaru termiņš jau var būt beidzies un šī

persona vairs nevar atgūt attiecīgā sasaukuma Saeimas deputāta

amatu. Šā iemesla dēļ Saeimas deputāta statusa garantijas būtiski

atšķiras no citai profesionālajai darbībai paredzētajām

garantijām. Tātad apstrīdētās normas rada tādu Saeimas deputāta

tiesību ierobežojumu, kas ne tikai uz laiku ierobežo no viņa

brīvā pārstāvības mandāta izrietošas tiesības un pilnvaras, bet

pēc būtības jau soda Saeimas deputātu par noziedzīgu nodarījumu,

saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai.

Saeimas deputātam garantētās tiesības saņemt par

atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī

kompensācijas nav pietiekamas, lai varētu atsvērt to, ka Saeimas

deputātam, kuru aizsargā nevainīguma prezumpcija, tiek nesamērīgi

ierobežotas un pēc būtības atņemtas nozīmīgas Saeimas deputāta

brīvā pārstāvības mandāta tiesības un pilnvaras.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

21. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu

Satversmē paredzēto tiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar

aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 30.

punktu). Tomēr Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz

atsevišķa konstitucionālā valsts varas orgāna vai tā daļas

tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību. Proti, likumdevējs

šobrīd nav noteicis tādu tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru

atsevišķs Saeimas deputāts kā konstitucionāla valsts varas orgāna

daļa varētu aizsargāt sava amata pilnvaras to aizskāruma

gadījumā.

22. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar

kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāapsver, no kura brīža apstrīdētās normas, kas atzītas par

neatbilstošām Satversmes 5. pantam, 92. panta otrajam teikumam un

101. panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām.

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdētās normas par

spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža.

Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesību

aizskārums radies līdz ar Saeimas 2019. gada 31. janvāra lēmumu,

jo viņš uz apstrīdēto normu pamata atstādināts no piedalīšanās

Saeimas darbā un viņam ierobežotas tiesības uz atalgojumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc

iespējas novērst tiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25.

punktu). Tādējādi, lai novērstu Pieteikuma iesniedzēja

tiesību aizskārumu, attiecībā uz viņu apstrīdētās normas

atzīstamas par spēkā neesošām no 2019. gada 31. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas otrā teikuma un 19.

panta otrā un trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam

teikumam.

2. Atzīt Saeimas kārtības ruļļa 17.

panta otrās daļas pirmo teikumu un 19. panta pirmo teikumu par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 5. pantam, 92. panta

otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam un attiecībā uz

Juri Jurašu par spēkā neesošu no 2019. gada 31. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele