20. pants
) prasa, lai viss gribas veidošanās process būtu

caurskatāms pilsoņiem un rezultāts tiktu nolemts sabiedrības acu

priekšā. Jo tā ir vienīgā iedarbīgā kontrole. Parlamentārā

demokrātija pamatojas uz tautas uzticību; uzticība nav iespējama

bez caurskatāmības, kura ļauj sekot, kas politiski notiek"

(Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5.

novembra spriedums lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40,

296, 327).

Līdzīgas idejas daudzās

demokrātiskās valstīs nostiprinātas konstitūciju līmenī,

paredzot, piemēram, ka "Folketinga deputāti saņem atalgojumu,

kura apmērs noteikts Vēlēšanu likumā" (Dānijas Karalistes

Konstitūcijas 58. pants), "senatori un pārstāvju palātas locekļi

saņem likumā noteikto kompensāciju, ko izmaksā no valsts kases

(Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 1. panta sestā daļa),

"Parlamenta locekļi saņem likumā noteikto atalgojumu" (Itālijas

Republikas Konstitūcijas 69. pants, līdzīgs arī Portugāles

Republikas Konstitūcijas 161. panta otrās daļas "d" punkts).

Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 63. pants paredz, ka

"deputātu, Ģenerālštatu bijušo deputātu un viņu apgādībā esošo

personu uzturēšanu nosaka Parlamenta akts. Palātas var pieņemt

Aktu tikai ar balsu vairākumu, kas ir ne mazāks par 2/3 (divām

trešdaļām) balsu", bet Igaunijas Republikas Konstitūcijas 75.

pants prasa, lai atlīdzība parlamenta deputātiem, kā arī

ierobežojumi citu ienākumu gūšanai tiktu noteikti likumā, kuru

var grozīt tikai attiecībā uz nākamā sasaukuma parlamentu.

Savukārt Beļģijā deputāta atalgojuma apmērs noteikts tieši

Konstitūcijas 66. pantā.

Tādējādi demokrātiskās valstīs

pievērš īpašu uzmanību tam, lai atlīdzība deputātiem tiktu

noteikta vismaz ar likumu. Tas, no vienas puses, garantē

vispusīgu viedokļu apmaiņu un pietiekamu caurskatāmību, bet, no

otras puses - dod nepieciešamo stabilitāti ikviena deputāta

statusam. Deputātam no valsts līdzekļiem izmaksājamais atalgojums

vispirms ir viņa neatkarības garantija. Piemēram, atbilstoši

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešās daļas

pirmajam teikumam "deputātam ir tiesības uz atbilstošu atlīdzību,

kas nodrošina viņa neatkarību".

Arī Saeimas deputāta tiesības

saņemt atalgojumu no valsts līdzekļiem nostiprinātas Satversmes

līmenī - Satversmes 33. pantā. Sākotnēji Saeimas deputātu

atalgojuma principus, līdzīgi citām demokrātiskajām valstīm,

noteica likums - Kārtības rullis. Patlaban Saeima, ietverot šo

svarīgo jautājumu Prezidija kompetencē, apgrūtinājusi

caurskatāmību minētā lēmuma pieņemšanā. Turklāt rodas bažas par

deputāta tiesiskā stāvokļa stabilitāti.

5.2. Lai padarītu finansiāli

iespējamu darbību parlamentā visiem deputātiem neatkarīgi no viņu

mantiskā stāvokļa un dzīvesvietas, līdztekus deputāta atalgojumam

svarīgu vietu ieņem arī dažādas garantijas. Vispirms minamas

garantijas, kas saistītas ar deputāta pārvietošanos valsts

teritorijā. Virknē gadījumu tās paredzētas pat konstitucionālā

līmenī, piemēram, Beļģijas Konstitūcijas 66. pantā, Portugāles

Republikas Konstitūcijas 161. panta otrajā daļā. Arī jau minētajā

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešajā daļā

līdztekus citētajam paredzēts, ka deputātiem "ir tiesības uz

valsts satiksmes līdzekļu bezmaksas lietošanu".

Ja vēsturiski viena no

svarīgākajām deputāta darbības garantijām ir iespēja pārvietoties

valsts teritorijā, tad šobrīd jāņem vērā arī tās prasības, ko

nosaka modernie sakaru līdzekļi. Vai deputāts varēs pienācīgā

veidā un līdztiesīgi ar citiem deputātiem realizēt Saeimas

locekļa mandātu - tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, vai

deputāta rīcībā ir pietiekamas iespējas iegūt informāciju un

apmainīties ar to, ne vien uzklausot vēlētāju viedokli klātienē

un iepazīstoties ar reālo situāciju dažādos valsts reģionos, bet

arī ar dažādu informācijas tehnoloģiju palīdzību. Savukārt, lai

nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas piedalīties Saeimas darbā

deputātiem no dažādiem valsts novadiem, būtiskas ir arī

garantijas, kas attiecas uz dzīvojamo telpu.

Tādējādi noregulējums jautājumos,

kas skar dažādu ar deputāta darbību saistītu izdevumu atlīdzību,

ir būtiska deputāta statusa daļa un šā noregulējuma noteikšanai

būtu jāatbilst tādiem pašiem principiem kā atalgojuma

noteikšanai.

Līdzīgu viedokli izteikusi arī

Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, uzsverot, ka no

konstitucionāli tiesiskā viedokļa visumā ir iebilstams, ka likums

pilnvaro landtāga prezidiju noteikt virkni ar atlīdzību

deputātiem saistītu jautājumu, jo līdz ar to būtiska daļa

deputātu finansiālā nodrošinājuma tiek noteikta procedūrā, kas

nav pakļauta sabiedrības kontrolei (sk. Vācijas Federālās

Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra spriedumu lietā

nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296, 327).

Tādējādi demokrātiskā un tiesiskā

valstī deputātu atalgojums un darbības garantijas nosakāmas ar

likumu.

6. Prezidijs, izdodot apstrīdēto

aktu, bija tiesīgs noteikt tikai to, ko Saeima ietvērusi Kārtības

rullī paredzētajā pilnvarojumā. Turklāt Prezidijam bija jāņem

vērā arī citi normatīvie akti - vispirms Satversme. Pieņemot

apstrīdēto aktu, Prezidijam līdztekus citam bija jādara arī viss

iespējamais, lai kliedētu to caurskatāmības deficītu, ko radījusi

šā jautājuma izlemšanas nodošana Prezidijam.

Iztulkojot Kārtības ruļļa 14.

pantu, lietojama ne tikai gramatiskā, bet arī un it īpaši

sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā tiesību normu iztulkošanas

metode.

6.1. Sistēmiski interpretējot

Kārtības ruļļa 14. pantu, jāņem vērā Satversmes 33. pants un

Kārtības ruļļa 12. un 13. pants. Šo Kārtības ruļļa pantu mērķis

ir izpildīt Satversmes 33. panta prasības - noteikt Saeimas

locekļiem atalgojumu no valsts līdzekļiem.

Pieņemot Satversmi, tajā tika

nostiprināts tam laikam progresīvs viedoklis, proti, ka Saeimas

loceklis saņem "atalgojumu". Kā Satversmes sapulces sēdē,

izskatot Satversmes projektu pirmajā lasījumā, atzina referents

Marģers Skujenieks: "Komisija šinī pantā gribēja noteikt to kā

pamatdomu, ka tautas priekšstāvju darbs ir atalgojams"

(Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 18. burtnīca,

1697. lpp.). Arī Latvijas tiesību zinātnieki jau sākotnēji

akcentējuši Saeimas deputāta kā demokrātiskas valsts parlamenta

locekļa statusu. Jo "moderna tiesiska valsts - sevišķi

demokrātiskā republika - pēc savas būtības stipri atšķiras no 19.

gadu simteņa duālās konstitucionālās monarhijas. ... Deputāti

tagad izpilda savu publisko kalpību, strādā savu valstij

vajadzīgo darbu tāpat kā citi valsts darbinieki; ... nav vairs

pamata principiālas starpības uzturēšanai starp deputātiem un

citiem valsts darbiniekiem" (Dišlers K. Ievads Latvijas

valststiesību zinātnē. Rīga, A. Gulbis, 1930, 125. lpp.).

Faktiski Satversmē jau sākotnēji

ir nostiprināts stāvoklis, ko tādas valstis, kuru konstitūcijās

pārņemtas senāku konstitūciju normas, iedibinājušas vēlāk. Proti,

no atlīdzības par īpašiem, ar mandātu saistītiem izdevumiem ir

izveidojušies uzturlīdzekļi deputātam un viņa ģimenei, kas tiek

izmaksāti no valsts kases kā atlīdzinājums par deputāta

nodarbināšanu parlamentā, kur mandāts kļuvis par pilna laika

darbu. No atlīdzības personai, kas ieņem goda amatu, ir

izveidojusies samaksa par darbību parlamentā.

Kārtības ruļļa 12. un 13. pantā

atspoguļotas ne vien deputāta tiesības saņemt atalgojumu, bet arī

pienākums maksāt nodokļus likumā noteiktā kārtībā. No vienas

puses, deputāts atalgojumu "nopelna" kā valsts varas pārstāvis -

pildot Saeimas locekļa funkcijas. Tātad deputāta tiesības saņemt

atalgojumu izriet no viņa kā vēlēta tautas priekšstāvja statusa.

No šā viedokļa ir pamatots Saeimas atbildes rakstā ietvertais

apgalvojums, ka Saeimas deputāts un apgabaltiesas piesēdētājs

neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr šajā gadījumā

tikai tiktāl, ciktāl ir runa par atalgojuma apmēru.

Deputāta atalgojumam jāatbilst ar

amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā

amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. Parlamentārā

ienākuma aprēķinam jābūt tādam, lai tas neapdraudētu deputāta

lēmumu brīvību un iespēju pievērsties parlamentārajai darbībai,

arī pilnīgi vai daļēji atsakoties gūt ienākumus no savas

profesijas. Turklāt jāņem vērā ierobežojumi, ko deputātu

saimnieciskajai darbībai nosaka Satversme un Korupcijas

novēršanas likums.

1929. gadā, referējot par Kārtības

ruļļa projektu, deputāts Alberts Kviesis uzsvēra: "Līdz šim

deputātiem algas noteica budžeta kārtībā. Bet tas nav vēlams, pēc

komisijas domām, jo katru gadu ceļas liekas pārrunas par šo

jautājumu, un ar to var dzīt lieku demagoģiju, kas nevienam par

labu nevar nākt. Ja jau visiem ir noteiktas algas, tad arī

deputāti nav jānostāda izņēmuma stāvoklī. Līdzšinējās deputātu

algas bija piemērotas valsts ierēdņu IV kategorijai. Komisija

atzina, ka deputātu stāvoklis, viņu atbildīgais pienākums prasa,

lai viņu atalgojums nebūtu mazāks par valsts ierēdņu atalgojumu,

un tāpēc apstājās pie I kategorijas un pēc tās tad arī noteica

deputātu atalgojumu" (Latvijas Republikas III Saeimas

stenogrammas. Rīga, Latvijas Republikas Saeima, 1929, 580.

lpp.). Demokrātiskā valstī, nosakot parlamenta locekļa

atalgojumu, parlamentam attiecībā uz konkrētām summām zināmās

robežās ir liela brīvība. Atsvars šai brīvībai ir caurskatāma

procedūra, kas nodrošina sabiedrības kontroli.

No otras puses, maksājot nodokļus,

deputāts rīkojas nevis kā valsts varas pārstāvis, bet kā ikviens

pilsonis, kuram ir noteikti ienākumi, attaisnotie izdevumi,

ģimenes stāvoklis, dzīvesvieta u. tml. Pienākums maksāt nodokļus

izriet nevis no deputāta kā valsts varas pārstāvja attiecībām ar

valsti, bet no statusa, kas deputātam ir kā šīs valsts pilsonim,

kā personai, kura šajā valstī gūst ienākumus vai kurai šai valstī

ir īpašums. Šajās attiecībās deputāts ir vienlīdzīgs ar citām

fiziskajām personām, kuras gūst tikpat lielus ienākumus, un tāpat

apliekams ar nodokļiem likumā noteiktā kārtībā. Deputāta amats

pats par sevi nav un nevar būt pamats nodokļa atlaidēm vai

papildu maksājumiem.

To Saeima paredzējusi arī Kārtības

ruļļa 12. un 13. pantā, nosakot atalgojuma izkārtojumu, bet 12.

panta ceturtajā daļā paredzot, ka šis atalgojums ir apliekams ar

nodokļiem likumā noteiktajā vispārējā kārtībā.

Tādējādi Kārtības ruļļa 12. pantā

ir izsmeļoši uzskaitīts, kas ietilpst deputāta atalgojumā, t. i.,

deputāta ienākumos no darbības parlamentā. Prezidijam ir tiesības

un pienākums noteikt deputātu atalgojumu, ietverot tajā mēneša

algu, piemaksas Prezidija locekļiem un komisiju un frakciju

amatpersonām, kā arī atlīdzību par piedalīšanos Saeimas komisiju

darbā. Cita veida piemaksas, atlīdzību vai kā citādi nosauktus

ienākumus no darbības parlamentā Prezidijs deputātiem nav tiesīgs

noteikt.

6.2. Kārtības ruļļa 12. panta otrā

daļa noteic, ka "naudu reprezentācijas izdevumiem deputāts saņem

no budžetā paredzētajiem līdzekļiem". No minētā panta ceturtās

daļas un 14. panta otrās daļas izriet, ka šī īpašā kompensācija,

atšķirībā no 12. pantā noteiktā deputātu atalgojuma, nav pakļauta

aplikšanai ar nodokļiem. Zināmā mērā līdzīgas garantijas

paredzētas arī virknei citu augstu valsts amatpersonu, tomēr

sakarā ar deputātu darbu tās iegūst sevišķu saturu. Ņemot vērā

deputāta darbību specifiskos - ar politiku saistītos apstākļos,

būtu problemātiski pakļaut šos izdevumus kādas parlamentāras vai

ārpusparlamentāras institūcijas izlemšanai un akceptēšanai.

Dažādu politisko spēku pārstāvjiem par tās vai citas

reprezentācijas nepieciešamību un lietderību neapšaubāmi rastos

domstarpības, kas varētu apgrūtināt pie mazākuma piederošo

deputātu reprezentāciju, un tas savukārt neatbilstu demokrātiskas

valsts parlamentārajai praksei. Tāpēc reprezentācijas izdevumi ir

īpaša deputāta darbības garantija, kam ir kompensācijas raksturs.

Reprezentācijas izdevumu apmēra noteikšanu saprātīgās robežās

garantē vispirms sabiedrības kontrole. Tāpēc šai atlīdzībai jābūt

precīzi noteiktai kā atsevišķai summai, turklāt deputātu

vienlīdzības princips prasa, lai tā būtu vienāda visiem

deputātiem.

Reprezentācijas izdevumu atlīdzību

Saeima noteikusi Kārtības ruļļa 12. pantā kā atsevišķu pozīciju.

Kārtības ruļļa 14. panta pirmā daļa kopsakarā ar 12. pantu

iztulkojama tādējādi, ka 14. panta pirmajā daļā ir runa par

"citiem, iepriekš neminētiem" izdevumiem, kas deputātam radušies,

pildot savus pienākumus. 14. panta otrā daļa precizē jautājumus

par aplikšanu ar nodokļiem, nevis nosaka šo kompensāciju. Tas, ka

Prezidijs reprezentācijas izdevumus apstrīdētajā aktā noteicis

vienā kopējā summā ar citiem kompensējamiem izdevumiem, apgrūtina

sabiedrības kontroli pār šo pozīciju.

6.3. Kārtības ruļļa 14. panta

pirmā daļa noteic, ka Prezidijam Saeimas budžeta ietvaros ir

jāizstrādā tāda kārtība, kas paredz noteiktā apmērā citu tādu

izdevumu (izņemot reprezentācijas izdevumus) kompensāciju, kuri

deputātam radušies, pildot deputāta pienākumus.

Kārtības ruļļa 14. panta mērķis ir

radīt deputātiem iespējas piedalīties Saeimas darbā un pārstāvēt

vēlētāju kopumu neatkarīgi no tā, kurā reģionā deputāti dzīvo, kā

arī atlīdzināt deputātiem tos izdevumus, kas tiem radušies,

pildot savus pienākumus. Šajā gadījumā Kārtības rullī ietverts

pilnvarojums Prezidijam noteikt kompensācijas par izdevumiem,

"kas ir patiešām radušies". Kārtības ruļļa 14. pantā nav ietverts

pilnvarojums Prezidijam noteikt, kurām, kādām, cik lielām vai kā

nosauktām izmaksām ir kompensāciju raksturs (kā to varētu secināt

no Saeimas Juridiskās komisijas 2001. gada 27. septembra vēstules

nr. 9/3-243 Saeimas Revīzijas komisijai). Gluži otrādi, no

Kārtības ruļļa 14. panta izriet Prezidija tiesības noteikt

kompensācijas par izdevumiem, kas radušies un turklāt objektīvi

saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tikai šīs Prezidija

noteiktās kompensācijas par izdevumiem, kas patiešām radušies,

nav apliekamas ar nodokļiem. Turklāt Prezidijam bija jānosaka

tāda kārtība, kas atbilst šiem pilnvarojuma ietvariem.

Arī citu valstu tiesu praksē,

piemēram, Vācijā, ir atzīts, ka tikai atlīdzība par īpašiem

izdevumiem, kas patiešām ir radušies, objektīvi samēroti un ar

mandātu saistīti, var netikt aplikta ar nodokļiem (sk. Vācijas

Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra

spriedumu lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296,

328).

7. Jautājumu par to, kādu

kompensācijas kārtību izvēlēties, Kārtības rullis atstāj

Prezidija ziņā, tomēr šai kārtībai jābūt tādai, lai katrā

konkrētā gadījumā kompensētu izdevumus, kas patiešām radušies,

realizējot deputāta pilnvaras.

7.1. E. Ikvilds tiesas sēdē

apgalvoja, ka izraudzīts "normatīvais izdevumu atlīdzības

mehānisms". Šāds mehānisms varētu būt piemērots tikai gadījumos,

kad pienācīgu attaisnojošu dokumentu iegūšana ir neiespējama, vai

arī gadījumos, kad laika un darba ekonomija, kas rodas,

atsakoties no izdevumus apliecinošu dokumentu pieprasīšanas, ir

samērīga ar iespējamo ekonomiju, kura netiek gūta, precīzi

uzskaitot izdevumus.

Minētās metodes pamatā ir

ekonomiski pamatoti vai uz ilgstošu pieredzi balstīti aprēķini.

Jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, kas pamatoti ar konkrētiem

aprēķiniem, lai ne tikai ikviens nodokļu maksātājs, bet arī

deputāts un deputāta kandidāts varētu gūt ieskatu par to, kāda

daļa no attiecīgās summas paredzēta reprezentācijas izdevumiem,

kāda - pasta, sakaru pakalpojumiem utt.

No deputātu vienlīdzības viedokļa

nav attaisnojams, ka tie deputāti, kuru rīcībā nodots dienesta

mobilais tālrunis, saņem tādas pašas kompensācijas par sakaru

pakalpojumiem kā deputāti, kuri savas mobilās dienesta sarunas

apmaksā no minētajām kompensācijām.

Nav objektīvi pamatotas un

samērotas arī kompensācijas par transportu. Piemēram, apstrīdētā

akta 6. punktā paaugstināta un diferencēta ar transporta

lietošanu saistītu izdevumu kompensācija paredzēta tiem

deputātiem, kas "dzīvo" 60 un vairāk kilometru attālumā no Rīgas.

Prezidijs norāda, ka jēdzienā "dzīvo" ietilpst nevis deputāta

faktiskā dzīvesvieta, bet gan viņa pastāvīgā dzīvesvieta ārpus

Rīgas pirms stāšanās pie deputāta pienākumu pildīšanas. Tas, ka

deputāts īrē dzīvojamo platību Rīgā un saņem kompensāciju par

šiem izdevumiem, neesot pamats, lai deputāts nesaņemtu

paaugstinātu kompensāciju par transporta izdevumiem. Deputāts

parasti tiekot ievēlēts pēc savas pastāvīgās dzīvesvietas, un,

lai tiktos ar saviem vēlētājiem vai ģimeni, viņam rodoties

lielāki izdevumi.

Šis atbildes rakstā paustais

viedoklis ir pretrunā ar to, ka "parlaments ir tautas

priekšstāvniecības iestāde un parlamenta locekļi (deputāti) ir

tautas priekšstāvji, bet nevis kāda atsevišķa valsts novada

(vēlēšanu apgabala vai vēlēšanu iecirkņa) … priekšstāvji"

(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga, A.

Gulbis, 1930, 123. lpp).

Turklāt, kā redzams no lietas

materiāliem, šādas kompensācijas par transporta izdevumiem saņem

arī deputāti, kuri pieprasījuši kompensāciju par dzīvojamās

telpas īri un kuri pastāvīgi dzīvo Rīgā. Tādējādi minētie

deputāti ir vai nu labākā situācijā nekā citi parlamenta locekļi,

jo var atļauties lielākus izdevumus par transportu, vai arī gūst

iespēju izmantot šo naudu citiem mērķiem, tas ir, kā papildu

ienākumu.

Acīmredzami neatbilstoša Kārtības

ruļļa 14. pantā ietvertajam uzdevumam ir dzīvojamās telpas īres

kompensācijas noteikšana ar "normatīvo metodi". Tas, ka, nosakot

šīs kompensācijas, to apmērs nav pamatots ar konkrētiem

aprēķiniem, redzams no atbildēm uz tiesnešu jautājumiem. Tā E.

Ikvilds sākotnēji apgalvoja, ka viņam "bija, gatavojoties tiesai,

iespēja saņemt informāciju, ka bija ņemti vērā līdzšinējie

izdevumi un esošā dzīvokļa cena Rīgā, kāda ir", bet pēc jautājuma

"Cena?" teikto izlaboja: "Nē, nu cik īres maksa." Arī Saeimas

sekretāres biedrs A. Bartaševičs nevarēja paskaidrot, par cik

lielu dzīvokli īsti ir runa, tikai norādīja, ka kompensācija

noteikta tik liela, "cik maksā vidēji dzīvoklis netālu no

Saeimas, lai deputāts varētu izmitināties un apmeklēt savu

darbavietu. Tā bija izvēlēta, vadoties no atsauksmēm, no trim, ja

es nemaldos, firmām, nekustamā īpašuma firmām, kas nodarbojas ar

dzīvokļu izīrēšanu, un tāpēc arī parādījās šī summa - 200

latu."

Tādējādi nevar apgalvot, ka

apstrīdētā akta 7. punkts balstīts uz precīziem, ekonomiski

pamatotiem aprēķiniem. Turklāt papildu pienākumi, kas rastos,

pievienojot konkrētos izdevumus apliecinošos dokumentus,

piemēram, kvītis par īres samaksu un īres līgumu, nemaz neprasītu

nesamērīgi lielu darba un laika patēriņu salīdzinājumā ar

izmaksājamo summu - līdz 200 latiem.

7.2. Apstrīdētā akta 7. punktā

ietvertais noteikums "nepieciešams īrēt" acīmredzami neatbilst

Kārtības ruļļa 14. panta jēgai. Ņemot vērā, ka dzīvojamā telpa

nepieciešama katram deputātam, deputāts var būt vai nu īpašnieks

tai dzīvojamajai telpai, kurā viņš dzīvo, vai šīs telpas īrnieks,

vai arī ģimenes loceklis personai, kas īrē dzīvojamo telpu vai ir

tās īpašnieks. Deputātu iedalījumam pēc minētajiem kritērijiem

nav sakara ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tas vien, ka

deputātam "nepieciešams īrēt" dzīvojamo telpu, nenozīmē, ka šie

izdevumi radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. No

lietas materiāliem redzams, ka deputāti šo nepieciešamību reizēm

pamato ne tikai ar deputāta pienākumu pildīšanu, bet arī ar

remontu dzīvesvietā u. tml. Arī E. Ikvilds tiesas sēdē pieļāva

iespēju, ka deputātam varētu būt nepieciešams īrēt dzīvojamo

telpu tādēļ, ka "dalās ģimenes, apvienojas ģimenes, viss var

notikt…".

Dzīvojamās telpas īres izdevumi

parasti ietilpst to pakalpojumu apmaksā, ko persona sedz no

saviem ienākumiem. Par to liecina arī fakts, ka iztikas minimuma

preču un pakalpojumu grozā, ko aprēķina atbilstoši Latvijas

Republikas Ministru padomes 1991. gada 8. aprīļa lēmuma nr. 95

"Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu" 3.

pielikumam, ietverta arī īres maksa un komunālie maksājumi.

Izdevumi, kas nepieciešami, lai deputāts būtu nodrošināts ar tādu

dzīvojamo telpu, kas atbilst deputāta statusam, ņemami vērā,

nosakot deputāta ar nodokļiem apliekamā atalgojuma lielumu. Par

to atalgojumu, kas šobrīd noteikts deputātam, šādas iespējas ir

nodrošināmas.

Dzīvojamās telpas īres izdevumi

par kompensācijas priekšmetu var tikt uzskatīti tikai gadījumos,

ja sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu personai nepieciešams

īrēt vai nu citu dzīvojamo telpu, vai papildu dzīvojamo telpu, t.

i., dzīvojamo telpu citā apvidū vai dzīvojamo telpu ar konkrētām

īpašībām. Tiesas sēdē J. Dobelis apstiprināja, ka deputāti šobrīd

ir nodrošināti ar pietiekami ērtām darba telpām Saeimas namā.

Līdz ar to nevar pieņemt, ka deputātam nepieciešama kāda papildu

telpa darbam.

Nevar piekrist Prezidija

viedoklim, ka deputātam ir tiesības īrēt dzīvojamo telpu jebkurā

Latvijas teritorijas daļā, pieprasot par to kompensāciju, jo

Satversmes 15. pants noteic, ka Saeima savas sēdes notur

Rīgā.

Dzīvojamās telpas īres izdevumi ar

deputāta pilnvaru pildīšanu varētu būt saistīti tikai gadījumos,

kad deputātam nepieciešams papildus īrēt dzīvojamo telpu Rīgā -

vietā, kur notiek Saeimas sēdes -, ja deputāts dzīvo noteiktā

attālumā ārpus Rīgas. Šādus izdevumus zināmā līmenī atlīdzināt ir

ne vien tiesības, bet pienākums. Pretējā gadījumā tiktu radīta

nepieļaujama nevienlīdzība starp deputātiem no dažādiem valsts

reģioniem.

Tomēr šajā gadījumā Prezidijam

būtu jānosaka skaidri un pamatoti kritēriji, pēc kuriem minētie

izdevumi atlīdzināmi un pēc kuriem nosakāms, vai tie patiešām

radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. Turklāt

atbilstoši panta mērķim precizējams, kas ietilpst jēdzienā

"dzīvojamās telpas īres izdevumi".

Tādējādi apstrīdētais akts

neatbilst Kārtības ruļļa 14. pantā ietvertajam Saeimas

pilnvarojumam noteikt kārtību, kādā kompensējami izdevumi, kas

deputātam radušies un kas ir saistīti ar deputāta pienākumu

pildīšanu.

8. Ņemot vērā Satversmes 6. pantā

noteikto, vēlēšanu jomā citastarp jābalstās uz to, ka ikvienam

jābūt iespējai savas pilsoņa tiesības realizēt maksimāli

vienlīdzīgā veidā. Tas attiecas ne vien uz aktīvo un pasīvo

vēlēšanu tiesību realizēšanu šaurākā nozīmē, bet arī uz mandāta

realizēšanu. Satversmes 5. pants noteic, ka Saeima sastāv no

simts tautas priekšstāvjiem. Vēlēšanu tiesības un parlamentārās

tiesības nepazīst attiecībā uz deputāta statusu būtiskus,

sevišķus, ar deputāta personu saistītus apstākļus, kas varētu

attaisnot atšķirības deputātu statusā. Visiem parlamenta

locekļiem savā starpā jābūt formāli vienlīdzīgiem. Satversmes 91.

pantā ietvertais vispārējais vienlīdzības princips šo noteikumu

vēl nostiprina. No tā izriet: ikvienam neatkarīgi no sociālajām

atšķirībām, arī no mantiskā stāvokļa, ir jābūt vienlīdzīgām

iespējām kļūt par parlamenta locekli un ievēlēšanas gadījumā

realizēt mandātu ar citiem deputātiem vienlīdzīgos apstākļos. Bez

tam katram deputātam pienākas vienlīdz augsti aprēķināts

atalgojums neatkarīgi no tā, vai viņam pieder dzīvojamā telpa vai

viņš to īrē, kā arī neatkarīgi no tā, cik tālu viņš dzīvo no

Rīgas u. tml.

Izņēmums atalgojuma ziņā,

pamatojoties uz svarīgiem apstākļiem, ir atzīstams tikai

attiecībā uz Saeimas locekļiem, kas ar Saeimas lēmumu pilda

sevišķas parlamentārās funkcijas, piemēram, Saeimas

priekšsēdētāju, Saeimas sekretāru.

Tāpat vienlīdzīgi jāizturas pret

Saeimas locekļiem, nodrošinot to iespējas pildīt ar mandātu

saistītos pienākumus gan Saeimā, gan ārpus tās. Nav pieļaujams,

ka atkarībā no apstākļiem, kas saistīti ar deputāta dzīvesvietu,

to, vai viņš īrē vai neīrē dzīvokli u.tml., deputātam tiek

noteiktas plašākas vai šaurākas iespējas realizēt savas

pilnvaras.

Minētajām iespējām ir jābūt

vienlīdzīgām. Vai tās realizēt, - tas savukārt ir deputāta ziņā.

Tomēr absolūti nepieļaujama ir situācija, ka deputātam rodas

materiāls stimuls nepildīt savus pienākumus, piemēram,

transportam vai sakaru pakalpojumiem domāto naudu saņemt arī tad,

ja tā netiek tērēta paredzētajam mērķim.

Prezidijs apstrīdētajā aktā nav

noteicis deputātiem vienlīdzīgas iespējas pildīt deputāta

pilnvaras. Atšķirības, pēc kurām deputāti iedalīti tādos, kuri

var saņemt katru konkrēto kompensāciju noteiktā apmērā, nav

objektīvas. Līdz ar to apstrīdētais akts ir pretrunā arī ar

Satversmes 91. pantu.

Apstrīdētās normas, kļūstot

saistošas nākamā sasaukuma deputātiem, aizskartu katra konkrēta

deputāta, tātad arī potenciālā deputāta I. Silāra tiesības

vienlīdzīgos apstākļos ar citiem deputātiem realizēt savas

pilnvaras. Turklāt savtīguma ēna, ko šie noteikumi met ne vien uz

tiem deputātiem, kuri izmanto noteikumos paredzētās kompensācijas

par izdevumiem, kas nav radušies vai nav saistīti ar deputāta

pienākumu pildīšanu, bet arī uz deputātiem, kuri godprātīgi prasa

kompensēt tikai tos izdevumus, kas patiešām radušies un ir

saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu, aizskar Saeimas

deputāta godu un cieņu. Tiesas sēdē arī Saeimas Saimnieciskās

komisijas priekšsēdētājs J. Dobelis atzina: "Pilnīgi es piekrītu,

un es kā viens no simts Saeimas deputātiem esmu atbildīgs par

Saeimas godu. Diemžēl Latvijas valstī Saeima un Saeimas deputāts

tiek uzskatīts par kaut ko tādu, par kuru katrs var pasmaidīt."

Pamatots ir viedoklis, ka personai var rasties grūtības

izšķirties par deputāta pienākumu uzņemšanos, pirms deputātu

darba nosacījumi nav sakārtoti atbilstoši Satversmes

prasībām.

Tādējādi apstrīdētais akts

neatbilst ne vien Kārtības ruļļa 14. pantam, bet arī Satversmes

91. pantam.

9. Izdodot apstrīdēto aktu,

Prezidijam bija saistoši ne vien Satversme un Kārtības rullis,

bet arī citi likumi, tostarp nodokļu likumi un likums "Par

grāmatvedību".

Likuma "Par nodokļiem un nodevām"

4. panta otrā un trešā daļa paredz, ka "jebkura persona, kas gūst

ienākumus Latvijas Republikā, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja, ja konkrētā nodokļa likumā

nav noteikts citādi", un "jebkurš ienākums, ko gūst personas, kas

ir iekšzemes nodokļu maksātājas, ir apliekams ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli, ja konkrētā

nodokļa likumā nav noteikts citādi".

Nav pamatots E. Ikvilda viedoklis,

ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta 16. punkts

"nepārprotami pasaka, ka, ja likumi un valdības noteikumi nosaka

kompensāciju veidus, tad šajā gadījumā šīs kompensācijas nav

apliekamas..." Minētais punkts noteic, ka gada apliekamajā

ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas

"kompensācijas izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto

normu ietvaros". Turklāt minētā panta konstrukcija kopumā

apliecina, ka likumdevējs strikti ierobežojis summas, kas nav

apliekamas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ņemot vērā ne vien

izmaksas nosaukumu, bet arī apmēru. Piemēram, atbilstoši 14.

punktam darbinieka vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā

darba devēja piešķirtais bēru pabalsts nav apliekams ar nodokli

tikai gadījumos, ja tas nepārsniedz 150 latu.

Tādējādi Prezidijam bija jāņem

vērā ne tikai izmaksas nosaukums, bet arī apmērs. Proti,

kompensāciju izmaksas atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli" nav apliekamas ar nodokli tikai likumos un

Ministru kabineta noteikto normu ietvaros. Šajā gadījumā -

deputātiem izmaksājamās kompensācijas nav apliekamas ar nodokli

Kārtības rullī noteiktajos ietvaros, tas ir, apmērā, kas atbilst

izdevumiem, kādi deputātiem radušies, pildot deputāta

pienākumus.

Nosakot izmaksas, kas virknē

gadījumu pēc apmēra ir lielākas, nekā izdevumi, kas radušies, bet

virknē gadījumu vispār nav saistītas ar izdevumiem, kas radušies,

pildot deputāta pienākumus, Prezidijs faktiski ir noteicis daļai

deputātu ne vien papildu ienākumus, kas atsevišķos gadījumos

pārsniedz deputāta mēnešalgu, bet arī nelikumīgi atbrīvojis šos

ienākumus no aplikšanas ar nodokļiem.

Gan Saeimas deputāti, gan I.

Silārs kā tiesas piesēdētājs (tiesnesis) ir divu valsts varas

atzaru - likumdevējvaras un tiesu varas - pārstāvji, kas gūst

ienākumus, pildot vēlētu valsts amatu. Šajās attiecībās tie

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču Prezidijs

nepamatoti pret Saeimas deputātiem noteicis atšķirīgu attieksmi,

daļai deputātu radot iespējas saņemt virkni ar nodokļiem

neapliekamu ienākumu.

Tādējādi apstrīdētais akts

neatbilst ne vien likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.

panta 16. punktam, bet arī Satversmes 91. pantam.

10. Nav pamatots Prezidija

apgalvojums, ka apstrīdētais akts nodrošina iespējas kontrolēt

to, vai kompensācijas pieprasītas likumīgi.

Apstrīdētā akta pielikumā

pievienotajā iesnieguma veidlapā no deputāta tiek prasīts tikai

tas, lai viņš ar savu parakstu apliecina, ka viņam nepieciešama

kompensācija. Lai gan no apstrīdētā akta izriet, ka kompensācijas

piešķiršanai nepieciešams Saeimas Saimnieciskās komisijas lēmums,

tajā nav iestrādātas normas, kas prasītu, lai Saimnieciskā

komisija pārliecinātos par to, vai kompensācijas pieprasītas

pamatoti. Apstrīdētā akta 10. punktā paredzētā iespēja lemt par

nepamatoti izmaksāto summu ieturēšanu faktiski nenodrošina

kontroli. Arī praksē, kā izriet no tiesas sēdē J. Dobeļa sacītā,

viņa vadītā komisija deputātu iesniegto kompensācijas

pieprasījumu pamatotību nekontrolē. Līdz ar to iesniegto ziņu

patiesumu attiecībā uz izdevumiem, kas deputātam radušies,

apliecina tikai konkrētā deputāta iesniegums Saeimas

Saimnieciskajai komisijai un apstrīdētā akta 10. punktā šķietami

paredzētā kontrole uzskatāma par deklaratīvu normu.

To, cik likumīgi, lietderīgi un

pareizi valsts budžeta līdzekļus izlieto izpildvaras un tiesu

varas institūcijas, citastarp pārbauda Valsts kontrole. Taču uz

likumdevējvaru - Saeimu - saskaņā ar likuma "Par Valsts kontroli"

1. panta otro daļu Valsts kontroles darbība nav attiecināma.

Saeimā analogas funkcijas veic iekšējā kontroles institūcija -

Revīzijas komisija, kuras uzdevums saskaņā ar Kārtības ruļļa 185.

panta pirmo daļu, citastarp, ir pārbaudīt Saeimas izdevumu

lietderību un likumīgumu.

Kā izriet no P. Maksimova teiktā,

Revīzijas komisija jau 2000. gada rudenī ir secinājusi, ka tās

pienākums kontrolēt Saeimas izdevumu pamatotību un likumību

ietver nepieciešamību kontrolēt arī deputātiem izmaksājamās

kompensācijas. Savukārt, veicot gada revīziju, tā konstatējusi,

ka apstrīdētajā aktā nav paredzēts kontroles mehānisms, un

aicinājusi Prezidiju noteikt pārskata vai attaisnojošo dokumentu

iesniegšanu, tāpēc ka deputāti, atsaucoties uz apstrīdēto aktu,

atsakās sniegt nepieciešamos dokumentus. Arī Saeimas Juridiskā

komisija un Juridiskais birojs, no vienas puses, atsaucoties uz

Kārtības ruļļa 185. pantu, apgalvo, ka Revīzijas komisijai

jāpārbauda Saeimas grāmatvedība, izdevumu lietderība un likumība

taču no otras - uzskata, ka nedz Kārtības rullis, nedz

apstrīdētais akts neparedz Revīzijas komisijai tiesības pieprasīt

no deputātiem attaisnojošu dokumentu iesniegšanu.

Nav pamatots Saeimas Juridiskā

biroja viedoklis, ka atsevišķu papildu ziņu izprasīšana no

Saeimas deputātiem varot aizskart likumā noteikto deputāta

statusu. Kārtības ruļļa 17. panta ceturtā daļa, kas liedz izņemt

dokumentus "pie Saeimas locekļa", balstīta uz Satversmes 29. un

30. pantā noteikto deputāta imunitāti, tātad, saistīta ar

kriminālvajāšanu vai administratīvo pārkāpumu, nevis Saeimas

iekšējo kontroli. Deputāta imunitātes mērķis galvenokārt ir

pasargāt deputātu no nepamatotas citu varas atzaru ietekmes, kas

varētu traucēt deputātam pildīt viņa pienākumus. Turklāt Kārtības

ruļļa 17. panta ceturtā daļa vērsta uz dokumentu piespiedu

izņemšanu.

Revīzijas komisijai kā Saeimas

institūcijai ir tiesības aicināt deputātu apliecināt, vai viņš

Saeimas budžeta līdzekļus izlietojis pamatoti. Šādas Revīzijas

komisijas tiesības praksē atzinusi arī daļa deputātu, kuri, kā

apgalvo P. Maksimovs, uzrādījuši komisijai īres līgumus.

Vienlaikus apstrīdētais akts,

neparedzot ietvert deputāta iesniegumā par kompensācijas

pieprasīšanu pietiekami izsmeļošu informāciju, apgrūtinājis

Saeimas Revīzijas komisijas darbu.

Tā kā attiecībā uz deputātiem

izmaksājamām kompensācijām nav nekāda iekšējās kontroles

mehānisma, šīs amatpersonas šajā jomā atrodas ārpus jebkādas

kontroles, un sabiedrība nevar būt pārliecināta, ka deputāti

saņem kompensācijas par izdevumiem, kas viņiem, pildot deputāta

pienākumus, patiešām radušies. Tas ne tikai ir pretrunā ar

Satversmes 1. pantu, bet arī aizskar ikvienu esošo un potenciālo

deputātu, jo šaubas par atsevišķu deputātu godprātību šo

kompensāciju pieprasīšanā sabiedrība attiecina arī uz tiem

deputātiem, kuri kompensācijas pieprasa pamatoti. Šāda situācija

apgrūtina ikviena deputāta darbību parlamentā, apdraud ticību

parlamentārajai iekārtai kopumā, kā arī veicina tiesisko

nihilismu sabiedrībā.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī

valsts budžeta līdzekļu izlietojumam jābūt likumīgam un pamatotam

un informācijai par to - atklātai un pārredzamai. Deputāti kā

personas, kas tērē budžeta līdzekļus valsts amatpersonas

pienākumu izpildei, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

ikvienu valsts amatpersonu, kas tērē valsts līdzekļus savu

pienākumu izpildei. Nenosakot apstrīdētajā aktā kontroles

mehānismu, pret Saeimas deputātiem ir pieļauta atšķirīga

attieksme, kādu nebauda citas valsts amatpersonas, kas tērē

valsts līdzekļus savu pienākumu izpildei. Šāda attieksme ir

pretrunā ar Satversmes 91. pantu.

Tādējādi apstrīdētais akts ir

pretrunā ar Satversmes 1. un 91. pantu.

11. Kaut arī I. Silārs prasa atzīt

par spēku zaudējušiem tikai apstrīdētā akta 4., 5., 6., 7., 8.

punktu un 9. punkta pirmo teikumu, jāņem vērā, ka minētie punkti

ir nesaraujami saistīti ar pārējiem apstrīdētā akta punktiem. Bez

minētajiem punktiem apstrīdētajam aktam zūd jēga. Konstatējot tā

atsevišķu punktu neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

normām, jālemj par apstrīdētā akta atbilstību kopumā.

12. Lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētais akts atzīstams par spēku zaudējušu, jāņem vērā, ka

tajā esošās normas ir vienīgais tiesiskais regulējums, kas

noteica un nosaka kompensācijas arī visiem tiem deputātiem, kam

patiešām radušies ar mandātu saistīti izdevumi, tostarp

deputātiem, kas veic pienākumus Saeimā, saglabājot pastāvīgu

dzīvesvietu attālās Latvijas pilsētās un novados.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d a :

Atzīt ar Latvijas Republikas

Saeimas Prezidija 2000. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību,

kādā piešķiramas un izmaksājamas kompensācijas Saeimas

deputātiem" un ar to apstiprinātos "Noteikumus par kārtību, kādā

no Saeimas budžeta kompensējami izdevumi, kas radušies

deputātiem, realizējot savas pilnvaras" par neatbilstošiem

Satversmes 1. un 91. pantam un spēkā neesošiem no sprieduma

publicēšanas dienas.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2002.

gada 22. februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Endziņš