20. punkts) prasa, lai viss gribas veidošanās process būtu

) prasa, lai viss gribas veidošanās process būtu

1caurskatāms pilsoņiem un rezultāts tiktu nolemts sabiedrības acu

2priekšā. Jo tā ir vienīgā iedarbīgā kontrole. Parlamentārā

3demokrātija pamatojas uz tautas uzticību; uzticība nav iespējama

4bez caurskatāmības, kura ļauj sekot, kas politiski notiek"

5(Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5.

6novembra spriedums lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40,

7296, 327).

8Līdzīgas idejas daudzās

9demokrātiskās valstīs nostiprinātas konstitūciju līmenī,

10paredzot, piemēram, ka "Folketinga deputāti saņem atalgojumu,

11kura apmērs noteikts Vēlēšanu likumā" (Dānijas Karalistes

12Konstitūcijas 58. pants), "senatori un pārstāvju palātas locekļi

13saņem likumā noteikto kompensāciju, ko izmaksā no valsts kases

14(Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 1. panta sestā daļa),

15"Parlamenta locekļi saņem likumā noteikto atalgojumu" (Itālijas

16Republikas Konstitūcijas 69. pants, līdzīgs arī Portugāles

17Republikas Konstitūcijas 161. panta otrās daļas "d" punkts).

18Nīderlandes Karalistes konstitūcijas 63. pants paredz, ka

19"deputātu, Ģenerālštatu bijušo deputātu un viņu apgādībā esošo

20personu uzturēšanu nosaka Parlamenta akts. Palātas var pieņemt

21Aktu tikai ar balsu vairākumu, kas ir ne mazāks par 2/3 (divām

22trešdaļām) balsu", bet Igaunijas Republikas Konstitūcijas 75.

23pants prasa, lai atlīdzība parlamenta deputātiem, kā arī

24ierobežojumi citu ienākumu gūšanai tiktu noteikti likumā, kuru

25var grozīt tikai attiecībā uz nākamā sasaukuma parlamentu.

26Savukārt Beļģijā deputāta atalgojuma apmērs noteikts tieši

27Konstitūcijas 66. pantā.

28Tādējādi demokrātiskās valstīs

29pievērš īpašu uzmanību tam, lai atlīdzība deputātiem tiktu

30noteikta vismaz ar likumu. Tas, no vienas puses, garantē

31vispusīgu viedokļu apmaiņu un pietiekamu caurskatāmību, bet, no

32otras puses - dod nepieciešamo stabilitāti ikviena deputāta

33statusam. Deputātam no valsts līdzekļiem izmaksājamais atalgojums

34vispirms ir viņa neatkarības garantija. Piemēram, atbilstoši

35Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešās daļas

36pirmajam teikumam "deputātam ir tiesības uz atbilstošu atlīdzību,

37kas nodrošina viņa neatkarību".

38Arī Saeimas deputāta tiesības

39saņemt atalgojumu no valsts līdzekļiem nostiprinātas Satversmes

40līmenī - Satversmes 33. pantā. Sākotnēji Saeimas deputātu

41atalgojuma principus, līdzīgi citām demokrātiskajām valstīm,

42noteica likums - Kārtības rullis. Patlaban Saeima, ietverot šo

43svarīgo jautājumu Prezidija kompetencē, apgrūtinājusi

44caurskatāmību minētā lēmuma pieņemšanā. Turklāt rodas bažas par

45deputāta tiesiskā stāvokļa stabilitāti.

465.2. Lai padarītu finansiāli

47iespējamu darbību parlamentā visiem deputātiem neatkarīgi no viņu

48mantiskā stāvokļa un dzīvesvietas, līdztekus deputāta atalgojumam

49svarīgu vietu ieņem arī dažādas garantijas. Vispirms minamas

50garantijas, kas saistītas ar deputāta pārvietošanos valsts

51teritorijā. Virknē gadījumu tās paredzētas pat konstitucionālā

52līmenī, piemēram, Beļģijas Konstitūcijas 66. pantā, Portugāles

53Republikas Konstitūcijas 161. panta otrajā daļā. Arī jau minētajā

54Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 48. panta trešajā daļā

55līdztekus citētajam paredzēts, ka deputātiem "ir tiesības uz

56valsts satiksmes līdzekļu bezmaksas lietošanu".

57Ja vēsturiski viena no

58svarīgākajām deputāta darbības garantijām ir iespēja pārvietoties

59valsts teritorijā, tad šobrīd jāņem vērā arī tās prasības, ko

60nosaka modernie sakaru līdzekļi. Vai deputāts varēs pienācīgā

61veidā un līdztiesīgi ar citiem deputātiem realizēt Saeimas

62locekļa mandātu - tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, vai

63deputāta rīcībā ir pietiekamas iespējas iegūt informāciju un

64apmainīties ar to, ne vien uzklausot vēlētāju viedokli klātienē

65un iepazīstoties ar reālo situāciju dažādos valsts reģionos, bet

66arī ar dažādu informācijas tehnoloģiju palīdzību. Savukārt, lai

67nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas piedalīties Saeimas darbā

68deputātiem no dažādiem valsts novadiem, būtiskas ir arī

69garantijas, kas attiecas uz dzīvojamo telpu.

70Tādējādi noregulējums jautājumos,

71kas skar dažādu ar deputāta darbību saistītu izdevumu atlīdzību,

72ir būtiska deputāta statusa daļa un šā noregulējuma noteikšanai

73būtu jāatbilst tādiem pašiem principiem kā atalgojuma

74noteikšanai.

75Līdzīgu viedokli izteikusi arī

76Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, uzsverot, ka no

77konstitucionāli tiesiskā viedokļa visumā ir iebilstams, ka likums

78pilnvaro landtāga prezidiju noteikt virkni ar atlīdzību

79deputātiem saistītu jautājumu, jo līdz ar to būtiska daļa

80deputātu finansiālā nodrošinājuma tiek noteikta procedūrā, kas

81nav pakļauta sabiedrības kontrolei (sk. Vācijas Federālās

82Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra spriedumu lietā

83nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296, 327).

84Tādējādi demokrātiskā un tiesiskā

85valstī deputātu atalgojums un darbības garantijas nosakāmas ar

86likumu.

876. Prezidijs, izdodot apstrīdēto

88aktu, bija tiesīgs noteikt tikai to, ko Saeima ietvērusi Kārtības

89rullī paredzētajā pilnvarojumā. Turklāt Prezidijam bija jāņem

90vērā arī citi normatīvie akti - vispirms Satversme. Pieņemot

91apstrīdēto aktu, Prezidijam līdztekus citam bija jādara arī viss

92iespējamais, lai kliedētu to caurskatāmības deficītu, ko radījusi

93šā jautājuma izlemšanas nodošana Prezidijam.

94Iztulkojot Kārtības ruļļa 14.

95pantu, lietojama ne tikai gramatiskā, bet arī un it īpaši

96sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā tiesību normu iztulkošanas

97metode.

986.1. Sistēmiski interpretējot

99Kārtības ruļļa 14. pantu, jāņem vērā Satversmes 33. pants un

100Kārtības ruļļa 12. un 13. pants. Šo Kārtības ruļļa pantu mērķis

101ir izpildīt Satversmes 33. panta prasības - noteikt Saeimas

102locekļiem atalgojumu no valsts līdzekļiem.

103Pieņemot Satversmi, tajā tika

104nostiprināts tam laikam progresīvs viedoklis, proti, ka Saeimas

105loceklis saņem "atalgojumu". Kā Satversmes sapulces sēdē,

106izskatot Satversmes projektu pirmajā lasījumā, atzina referents

107Marģers Skujenieks: "Komisija šinī pantā gribēja noteikt to kā

108pamatdomu, ka tautas priekšstāvju darbs ir atalgojams"

109(Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 18. burtnīca,

1101697. lpp.). Arī Latvijas tiesību zinātnieki jau sākotnēji

111akcentējuši Saeimas deputāta kā demokrātiskas valsts parlamenta

112locekļa statusu. Jo "moderna tiesiska valsts - sevišķi

113demokrātiskā republika - pēc savas būtības stipri atšķiras no 19.

114gadu simteņa duālās konstitucionālās monarhijas. ... Deputāti

115tagad izpilda savu publisko kalpību, strādā savu valstij

116vajadzīgo darbu tāpat kā citi valsts darbinieki; ... nav vairs

117pamata principiālas starpības uzturēšanai starp deputātiem un

118citiem valsts darbiniekiem" (Dišlers K. Ievads Latvijas

119valststiesību zinātnē. Rīga, A. Gulbis, 1930, 125. lpp.).

120Faktiski Satversmē jau sākotnēji

121ir nostiprināts stāvoklis, ko tādas valstis, kuru konstitūcijās

122pārņemtas senāku konstitūciju normas, iedibinājušas vēlāk. Proti,

123no atlīdzības par īpašiem, ar mandātu saistītiem izdevumiem ir

124izveidojušies uzturlīdzekļi deputātam un viņa ģimenei, kas tiek

125izmaksāti no valsts kases kā atlīdzinājums par deputāta

126nodarbināšanu parlamentā, kur mandāts kļuvis par pilna laika

127darbu. No atlīdzības personai, kas ieņem goda amatu, ir

128izveidojusies samaksa par darbību parlamentā.

129Kārtības ruļļa 12. un 13. pantā

130atspoguļotas ne vien deputāta tiesības saņemt atalgojumu, bet arī

131pienākums maksāt nodokļus likumā noteiktā kārtībā. No vienas

132puses, deputāts atalgojumu "nopelna" kā valsts varas pārstāvis -

133pildot Saeimas locekļa funkcijas. Tātad deputāta tiesības saņemt

134atalgojumu izriet no viņa kā vēlēta tautas priekšstāvja statusa.

135No šā viedokļa ir pamatots Saeimas atbildes rakstā ietvertais

136apgalvojums, ka Saeimas deputāts un apgabaltiesas piesēdētājs

137neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr šajā gadījumā

138tikai tiktāl, ciktāl ir runa par atalgojuma apmēru.

139Deputāta atalgojumam jāatbilst ar

140amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā

141amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. Parlamentārā

142ienākuma aprēķinam jābūt tādam, lai tas neapdraudētu deputāta

143lēmumu brīvību un iespēju pievērsties parlamentārajai darbībai,

144arī pilnīgi vai daļēji atsakoties gūt ienākumus no savas

145profesijas. Turklāt jāņem vērā ierobežojumi, ko deputātu

146saimnieciskajai darbībai nosaka Satversme un Korupcijas

147novēršanas likums.

1481929. gadā, referējot par Kārtības

149ruļļa projektu, deputāts Alberts Kviesis uzsvēra: "Līdz šim

150deputātiem algas noteica budžeta kārtībā. Bet tas nav vēlams, pēc

151komisijas domām, jo katru gadu ceļas liekas pārrunas par šo

152jautājumu, un ar to var dzīt lieku demagoģiju, kas nevienam par

153labu nevar nākt. Ja jau visiem ir noteiktas algas, tad arī

154deputāti nav jānostāda izņēmuma stāvoklī. Līdzšinējās deputātu

155algas bija piemērotas valsts ierēdņu IV kategorijai. Komisija

156atzina, ka deputātu stāvoklis, viņu atbildīgais pienākums prasa,

157lai viņu atalgojums nebūtu mazāks par valsts ierēdņu atalgojumu,

158un tāpēc apstājās pie I kategorijas un pēc tās tad arī noteica

159deputātu atalgojumu" (Latvijas Republikas III Saeimas

160stenogrammas. Rīga, Latvijas Republikas Saeima, 1929, 580.

161lpp.). Demokrātiskā valstī, nosakot parlamenta locekļa

162atalgojumu, parlamentam attiecībā uz konkrētām summām zināmās

163robežās ir liela brīvība. Atsvars šai brīvībai ir caurskatāma

164procedūra, kas nodrošina sabiedrības kontroli.

165No otras puses, maksājot nodokļus,

166deputāts rīkojas nevis kā valsts varas pārstāvis, bet kā ikviens

167pilsonis, kuram ir noteikti ienākumi, attaisnotie izdevumi,

168ģimenes stāvoklis, dzīvesvieta u. tml. Pienākums maksāt nodokļus

169izriet nevis no deputāta kā valsts varas pārstāvja attiecībām ar

170valsti, bet no statusa, kas deputātam ir kā šīs valsts pilsonim,

171kā personai, kura šajā valstī gūst ienākumus vai kurai šai valstī

172ir īpašums. Šajās attiecībās deputāts ir vienlīdzīgs ar citām

173fiziskajām personām, kuras gūst tikpat lielus ienākumus, un tāpat

174apliekams ar nodokļiem likumā noteiktā kārtībā. Deputāta amats

175pats par sevi nav un nevar būt pamats nodokļa atlaidēm vai

176papildu maksājumiem.

177To Saeima paredzējusi arī Kārtības

178ruļļa 12. un 13. pantā, nosakot atalgojuma izkārtojumu, bet 12.

179panta ceturtajā daļā paredzot, ka šis atalgojums ir apliekams ar

180nodokļiem likumā noteiktajā vispārējā kārtībā.

181Tādējādi Kārtības ruļļa 12. pantā

182ir izsmeļoši uzskaitīts, kas ietilpst deputāta atalgojumā, t. i.,

183deputāta ienākumos no darbības parlamentā. Prezidijam ir tiesības

184un pienākums noteikt deputātu atalgojumu, ietverot tajā mēneša

185algu, piemaksas Prezidija locekļiem un komisiju un frakciju

186amatpersonām, kā arī atlīdzību par piedalīšanos Saeimas komisiju

187darbā. Cita veida piemaksas, atlīdzību vai kā citādi nosauktus

188ienākumus no darbības parlamentā Prezidijs deputātiem nav tiesīgs

189noteikt.

1906.2. Kārtības ruļļa 12. panta otrā

191daļa noteic, ka "naudu reprezentācijas izdevumiem deputāts saņem

192no budžetā paredzētajiem līdzekļiem". No minētā panta ceturtās

193daļas un 14. panta otrās daļas izriet, ka šī īpašā kompensācija,

194atšķirībā no 12. pantā noteiktā deputātu atalgojuma, nav pakļauta

195aplikšanai ar nodokļiem. Zināmā mērā līdzīgas garantijas

196paredzētas arī virknei citu augstu valsts amatpersonu, tomēr

197sakarā ar deputātu darbu tās iegūst sevišķu saturu. Ņemot vērā

198deputāta darbību specifiskos - ar politiku saistītos apstākļos,

199būtu problemātiski pakļaut šos izdevumus kādas parlamentāras vai

200ārpusparlamentāras institūcijas izlemšanai un akceptēšanai.

201Dažādu politisko spēku pārstāvjiem par tās vai citas

202reprezentācijas nepieciešamību un lietderību neapšaubāmi rastos

203domstarpības, kas varētu apgrūtināt pie mazākuma piederošo

204deputātu reprezentāciju, un tas savukārt neatbilstu demokrātiskas

205valsts parlamentārajai praksei. Tāpēc reprezentācijas izdevumi ir

206īpaša deputāta darbības garantija, kam ir kompensācijas raksturs.

207Reprezentācijas izdevumu apmēra noteikšanu saprātīgās robežās

208garantē vispirms sabiedrības kontrole. Tāpēc šai atlīdzībai jābūt

209precīzi noteiktai kā atsevišķai summai, turklāt deputātu

210vienlīdzības princips prasa, lai tā būtu vienāda visiem

211deputātiem.

212Reprezentācijas izdevumu atlīdzību

213Saeima noteikusi Kārtības ruļļa 12. pantā kā atsevišķu pozīciju.

214Kārtības ruļļa 14. panta pirmā daļa kopsakarā ar 12. pantu

215iztulkojama tādējādi, ka 14. panta pirmajā daļā ir runa par

216"citiem, iepriekš neminētiem" izdevumiem, kas deputātam radušies,

217pildot savus pienākumus. 14. panta otrā daļa precizē jautājumus

218par aplikšanu ar nodokļiem, nevis nosaka šo kompensāciju. Tas, ka

219Prezidijs reprezentācijas izdevumus apstrīdētajā aktā noteicis

220vienā kopējā summā ar citiem kompensējamiem izdevumiem, apgrūtina

221sabiedrības kontroli pār šo pozīciju.

2226.3. Kārtības ruļļa 14. panta

223pirmā daļa noteic, ka Prezidijam Saeimas budžeta ietvaros ir

224jāizstrādā tāda kārtība, kas paredz noteiktā apmērā citu tādu

225izdevumu (izņemot reprezentācijas izdevumus) kompensāciju, kuri

226deputātam radušies, pildot deputāta pienākumus.

227Kārtības ruļļa 14. panta mērķis ir

228radīt deputātiem iespējas piedalīties Saeimas darbā un pārstāvēt

229vēlētāju kopumu neatkarīgi no tā, kurā reģionā deputāti dzīvo, kā

230arī atlīdzināt deputātiem tos izdevumus, kas tiem radušies,

231pildot savus pienākumus. Šajā gadījumā Kārtības rullī ietverts

232pilnvarojums Prezidijam noteikt kompensācijas par izdevumiem,

233"kas ir patiešām radušies". Kārtības ruļļa 14. pantā nav ietverts

234pilnvarojums Prezidijam noteikt, kurām, kādām, cik lielām vai kā

235nosauktām izmaksām ir kompensāciju raksturs (kā to varētu secināt

236no Saeimas Juridiskās komisijas 2001. gada 27. septembra vēstules

237nr. 9/3-243 Saeimas Revīzijas komisijai). Gluži otrādi, no

238Kārtības ruļļa 14. panta izriet Prezidija tiesības noteikt

239kompensācijas par izdevumiem, kas radušies un turklāt objektīvi

240saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tikai šīs Prezidija

241noteiktās kompensācijas par izdevumiem, kas patiešām radušies,

242nav apliekamas ar nodokļiem. Turklāt Prezidijam bija jānosaka

243tāda kārtība, kas atbilst šiem pilnvarojuma ietvariem.

244Arī citu valstu tiesu praksē,

245piemēram, Vācijā, ir atzīts, ka tikai atlīdzība par īpašiem

246izdevumiem, kas patiešām ir radušies, objektīvi samēroti un ar

247mandātu saistīti, var netikt aplikta ar nodokļiem (sk. Vācijas

248Federālās Konstitucionālās tiesas 1975. gada 5. novembra

249spriedumu lietā nr. 2 BvR 193/74; publicēts: BVerfGE 40, 296,

250328).

2517. Jautājumu par to, kādu

252kompensācijas kārtību izvēlēties, Kārtības rullis atstāj

253Prezidija ziņā, tomēr šai kārtībai jābūt tādai, lai katrā

254konkrētā gadījumā kompensētu izdevumus, kas patiešām radušies,

255realizējot deputāta pilnvaras.

2567.1. E. Ikvilds tiesas sēdē

257apgalvoja, ka izraudzīts "normatīvais izdevumu atlīdzības

258mehānisms". Šāds mehānisms varētu būt piemērots tikai gadījumos,

259kad pienācīgu attaisnojošu dokumentu iegūšana ir neiespējama, vai

260arī gadījumos, kad laika un darba ekonomija, kas rodas,

261atsakoties no izdevumus apliecinošu dokumentu pieprasīšanas, ir

262samērīga ar iespējamo ekonomiju, kura netiek gūta, precīzi

263uzskaitot izdevumus.

264Minētās metodes pamatā ir

265ekonomiski pamatoti vai uz ilgstošu pieredzi balstīti aprēķini.

266Jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, kas pamatoti ar konkrētiem

267aprēķiniem, lai ne tikai ikviens nodokļu maksātājs, bet arī

268deputāts un deputāta kandidāts varētu gūt ieskatu par to, kāda

269daļa no attiecīgās summas paredzēta reprezentācijas izdevumiem,

270kāda - pasta, sakaru pakalpojumiem utt.

271No deputātu vienlīdzības viedokļa

272nav attaisnojams, ka tie deputāti, kuru rīcībā nodots dienesta

273mobilais tālrunis, saņem tādas pašas kompensācijas par sakaru

274pakalpojumiem kā deputāti, kuri savas mobilās dienesta sarunas

275apmaksā no minētajām kompensācijām.

276Nav objektīvi pamatotas un

277samērotas arī kompensācijas par transportu. Piemēram, apstrīdētā

278akta 6. punktā paaugstināta un diferencēta ar transporta

279lietošanu saistītu izdevumu kompensācija paredzēta tiem

280deputātiem, kas "dzīvo" 60 un vairāk kilometru attālumā no Rīgas.

281Prezidijs norāda, ka jēdzienā "dzīvo" ietilpst nevis deputāta

282faktiskā dzīvesvieta, bet gan viņa pastāvīgā dzīvesvieta ārpus

283Rīgas pirms stāšanās pie deputāta pienākumu pildīšanas. Tas, ka

284deputāts īrē dzīvojamo platību Rīgā un saņem kompensāciju par

285šiem izdevumiem, neesot pamats, lai deputāts nesaņemtu

286paaugstinātu kompensāciju par transporta izdevumiem. Deputāts

287parasti tiekot ievēlēts pēc savas pastāvīgās dzīvesvietas, un,

288lai tiktos ar saviem vēlētājiem vai ģimeni, viņam rodoties

289lielāki izdevumi.

290Šis atbildes rakstā paustais

291viedoklis ir pretrunā ar to, ka "parlaments ir tautas

292priekšstāvniecības iestāde un parlamenta locekļi (deputāti) ir

293tautas priekšstāvji, bet nevis kāda atsevišķa valsts novada

294(vēlēšanu apgabala vai vēlēšanu iecirkņa) … priekšstāvji"

295(Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga, A.

296Gulbis, 1930, 123. lpp).

297Turklāt, kā redzams no lietas

298materiāliem, šādas kompensācijas par transporta izdevumiem saņem

299arī deputāti, kuri pieprasījuši kompensāciju par dzīvojamās

300telpas īri un kuri pastāvīgi dzīvo Rīgā. Tādējādi minētie

301deputāti ir vai nu labākā situācijā nekā citi parlamenta locekļi,

302jo var atļauties lielākus izdevumus par transportu, vai arī gūst

303iespēju izmantot šo naudu citiem mērķiem, tas ir, kā papildu

304ienākumu.

305Acīmredzami neatbilstoša Kārtības

306ruļļa 14. pantā ietvertajam uzdevumam ir dzīvojamās telpas īres

307kompensācijas noteikšana ar "normatīvo metodi". Tas, ka, nosakot

308šīs kompensācijas, to apmērs nav pamatots ar konkrētiem

309aprēķiniem, redzams no atbildēm uz tiesnešu jautājumiem. Tā E.

310Ikvilds sākotnēji apgalvoja, ka viņam "bija, gatavojoties tiesai,

311iespēja saņemt informāciju, ka bija ņemti vērā līdzšinējie

312izdevumi un esošā dzīvokļa cena Rīgā, kāda ir", bet pēc jautājuma

313"Cena?" teikto izlaboja: "Nē, nu cik īres maksa." Arī Saeimas

314sekretāres biedrs A. Bartaševičs nevarēja paskaidrot, par cik

315lielu dzīvokli īsti ir runa, tikai norādīja, ka kompensācija

316noteikta tik liela, "cik maksā vidēji dzīvoklis netālu no

317Saeimas, lai deputāts varētu izmitināties un apmeklēt savu

318darbavietu. Tā bija izvēlēta, vadoties no atsauksmēm, no trim, ja

319es nemaldos, firmām, nekustamā īpašuma firmām, kas nodarbojas ar

320dzīvokļu izīrēšanu, un tāpēc arī parādījās šī summa - 200

321latu."

322Tādējādi nevar apgalvot, ka

323apstrīdētā akta 7. punkts balstīts uz precīziem, ekonomiski

324pamatotiem aprēķiniem. Turklāt papildu pienākumi, kas rastos,

325pievienojot konkrētos izdevumus apliecinošos dokumentus,

326piemēram, kvītis par īres samaksu un īres līgumu, nemaz neprasītu

327nesamērīgi lielu darba un laika patēriņu salīdzinājumā ar

328izmaksājamo summu - līdz 200 latiem.

3297.2. Apstrīdētā akta 7. punktā

330ietvertais noteikums "nepieciešams īrēt" acīmredzami neatbilst

331Kārtības ruļļa 14. panta jēgai. Ņemot vērā, ka dzīvojamā telpa

332nepieciešama katram deputātam, deputāts var būt vai nu īpašnieks

333tai dzīvojamajai telpai, kurā viņš dzīvo, vai šīs telpas īrnieks,

334vai arī ģimenes loceklis personai, kas īrē dzīvojamo telpu vai ir

335tās īpašnieks. Deputātu iedalījumam pēc minētajiem kritērijiem

336nav sakara ar deputāta pienākumu pildīšanu. Tas vien, ka

337deputātam "nepieciešams īrēt" dzīvojamo telpu, nenozīmē, ka šie

338izdevumi radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. No

339lietas materiāliem redzams, ka deputāti šo nepieciešamību reizēm

340pamato ne tikai ar deputāta pienākumu pildīšanu, bet arī ar

341remontu dzīvesvietā u. tml. Arī E. Ikvilds tiesas sēdē pieļāva

342iespēju, ka deputātam varētu būt nepieciešams īrēt dzīvojamo

343telpu tādēļ, ka "dalās ģimenes, apvienojas ģimenes, viss var

344notikt…".

345Dzīvojamās telpas īres izdevumi

346parasti ietilpst to pakalpojumu apmaksā, ko persona sedz no

347saviem ienākumiem. Par to liecina arī fakts, ka iztikas minimuma

348preču un pakalpojumu grozā, ko aprēķina atbilstoši Latvijas

349Republikas Ministru padomes 1991. gada 8. aprīļa lēmuma nr. 95

350"Par iedzīvotāju naudas ienākumu indeksācijas nodrošināšanu" 3.

351pielikumam, ietverta arī īres maksa un komunālie maksājumi.

352Izdevumi, kas nepieciešami, lai deputāts būtu nodrošināts ar tādu

353dzīvojamo telpu, kas atbilst deputāta statusam, ņemami vērā,

354nosakot deputāta ar nodokļiem apliekamā atalgojuma lielumu. Par

355to atalgojumu, kas šobrīd noteikts deputātam, šādas iespējas ir

356nodrošināmas.

357Dzīvojamās telpas īres izdevumi

358par kompensācijas priekšmetu var tikt uzskatīti tikai gadījumos,

359ja sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu personai nepieciešams

360īrēt vai nu citu dzīvojamo telpu, vai papildu dzīvojamo telpu, t.

361i., dzīvojamo telpu citā apvidū vai dzīvojamo telpu ar konkrētām

362īpašībām. Tiesas sēdē J. Dobelis apstiprināja, ka deputāti šobrīd

363ir nodrošināti ar pietiekami ērtām darba telpām Saeimas namā.

364Līdz ar to nevar pieņemt, ka deputātam nepieciešama kāda papildu

365telpa darbam.

366Nevar piekrist Prezidija

367viedoklim, ka deputātam ir tiesības īrēt dzīvojamo telpu jebkurā

368Latvijas teritorijas daļā, pieprasot par to kompensāciju, jo

369Satversmes 15. pants noteic, ka Saeima savas sēdes notur

370Rīgā.

371Dzīvojamās telpas īres izdevumi ar

372deputāta pilnvaru pildīšanu varētu būt saistīti tikai gadījumos,

373kad deputātam nepieciešams papildus īrēt dzīvojamo telpu Rīgā -

374vietā, kur notiek Saeimas sēdes -, ja deputāts dzīvo noteiktā

375attālumā ārpus Rīgas. Šādus izdevumus zināmā līmenī atlīdzināt ir

376ne vien tiesības, bet pienākums. Pretējā gadījumā tiktu radīta

377nepieļaujama nevienlīdzība starp deputātiem no dažādiem valsts

378reģioniem.

379Tomēr šajā gadījumā Prezidijam

380būtu jānosaka skaidri un pamatoti kritēriji, pēc kuriem minētie

381izdevumi atlīdzināmi un pēc kuriem nosakāms, vai tie patiešām

382radušies sakarā ar deputāta pienākumu pildīšanu. Turklāt

383atbilstoši panta mērķim precizējams, kas ietilpst jēdzienā

384"dzīvojamās telpas īres izdevumi".

385Tādējādi apstrīdētais akts

386neatbilst Kārtības ruļļa 14. pantā ietvertajam Saeimas

387pilnvarojumam noteikt kārtību, kādā kompensējami izdevumi, kas

388deputātam radušies un kas ir saistīti ar deputāta pienākumu

389pildīšanu.

3908. Ņemot vērā Satversmes 6. pantā

391noteikto, vēlēšanu jomā citastarp jābalstās uz to, ka ikvienam

392jābūt iespējai savas pilsoņa tiesības realizēt maksimāli

393vienlīdzīgā veidā. Tas attiecas ne vien uz aktīvo un pasīvo

394vēlēšanu tiesību realizēšanu šaurākā nozīmē, bet arī uz mandāta

395realizēšanu. Satversmes 5. pants noteic, ka Saeima sastāv no

396simts tautas priekšstāvjiem. Vēlēšanu tiesības un parlamentārās

397tiesības nepazīst attiecībā uz deputāta statusu būtiskus,

398sevišķus, ar deputāta personu saistītus apstākļus, kas varētu

399attaisnot atšķirības deputātu statusā. Visiem parlamenta

400locekļiem savā starpā jābūt formāli vienlīdzīgiem. Satversmes 91.

401pantā ietvertais vispārējais vienlīdzības princips šo noteikumu

402vēl nostiprina. No tā izriet: ikvienam neatkarīgi no sociālajām

403atšķirībām, arī no mantiskā stāvokļa, ir jābūt vienlīdzīgām

404iespējām kļūt par parlamenta locekli un ievēlēšanas gadījumā

405realizēt mandātu ar citiem deputātiem vienlīdzīgos apstākļos. Bez

406tam katram deputātam pienākas vienlīdz augsti aprēķināts

407atalgojums neatkarīgi no tā, vai viņam pieder dzīvojamā telpa vai

408viņš to īrē, kā arī neatkarīgi no tā, cik tālu viņš dzīvo no

409Rīgas u. tml.

410Izņēmums atalgojuma ziņā,

411pamatojoties uz svarīgiem apstākļiem, ir atzīstams tikai

412attiecībā uz Saeimas locekļiem, kas ar Saeimas lēmumu pilda

413sevišķas parlamentārās funkcijas, piemēram, Saeimas

414priekšsēdētāju, Saeimas sekretāru.

415Tāpat vienlīdzīgi jāizturas pret

416Saeimas locekļiem, nodrošinot to iespējas pildīt ar mandātu

417saistītos pienākumus gan Saeimā, gan ārpus tās. Nav pieļaujams,

418ka atkarībā no apstākļiem, kas saistīti ar deputāta dzīvesvietu,

419to, vai viņš īrē vai neīrē dzīvokli u.tml., deputātam tiek

420noteiktas plašākas vai šaurākas iespējas realizēt savas

421pilnvaras.

422Minētajām iespējām ir jābūt

423vienlīdzīgām. Vai tās realizēt, - tas savukārt ir deputāta ziņā.

424Tomēr absolūti nepieļaujama ir situācija, ka deputātam rodas

425materiāls stimuls nepildīt savus pienākumus, piemēram,

426transportam vai sakaru pakalpojumiem domāto naudu saņemt arī tad,

427ja tā netiek tērēta paredzētajam mērķim.

428Prezidijs apstrīdētajā aktā nav

429noteicis deputātiem vienlīdzīgas iespējas pildīt deputāta

430pilnvaras. Atšķirības, pēc kurām deputāti iedalīti tādos, kuri

431var saņemt katru konkrēto kompensāciju noteiktā apmērā, nav

432objektīvas. Līdz ar to apstrīdētais akts ir pretrunā arī ar

433Satversmes 91. pantu.

434Apstrīdētās normas, kļūstot

435saistošas nākamā sasaukuma deputātiem, aizskartu katra konkrēta

436deputāta, tātad arī potenciālā deputāta I. Silāra tiesības

437vienlīdzīgos apstākļos ar citiem deputātiem realizēt savas

438pilnvaras. Turklāt savtīguma ēna, ko šie noteikumi met ne vien uz

439tiem deputātiem, kuri izmanto noteikumos paredzētās kompensācijas

440par izdevumiem, kas nav radušies vai nav saistīti ar deputāta

441pienākumu pildīšanu, bet arī uz deputātiem, kuri godprātīgi prasa

442kompensēt tikai tos izdevumus, kas patiešām radušies un ir

443saistīti ar deputāta pienākumu pildīšanu, aizskar Saeimas

444deputāta godu un cieņu. Tiesas sēdē arī Saeimas Saimnieciskās

445komisijas priekšsēdētājs J. Dobelis atzina: "Pilnīgi es piekrītu,

446un es kā viens no simts Saeimas deputātiem esmu atbildīgs par

447Saeimas godu. Diemžēl Latvijas valstī Saeima un Saeimas deputāts

448tiek uzskatīts par kaut ko tādu, par kuru katrs var pasmaidīt."

449Pamatots ir viedoklis, ka personai var rasties grūtības

450izšķirties par deputāta pienākumu uzņemšanos, pirms deputātu

451darba nosacījumi nav sakārtoti atbilstoši Satversmes

452prasībām.

453Tādējādi apstrīdētais akts

454neatbilst ne vien Kārtības ruļļa 14. pantam, bet arī Satversmes

45591. pantam.

4569. Izdodot apstrīdēto aktu,

457Prezidijam bija saistoši ne vien Satversme un Kārtības rullis,

458bet arī citi likumi, tostarp nodokļu likumi un likums "Par

459grāmatvedību".

460Likuma "Par nodokļiem un nodevām"

4614. panta otrā un trešā daļa paredz, ka "jebkura persona, kas gūst

462ienākumus Latvijas Republikā, ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai

463uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja, ja konkrētā nodokļa likumā

464nav noteikts citādi", un "jebkurš ienākums, ko gūst personas, kas

465ir iekšzemes nodokļu maksātājas, ir apliekams ar iedzīvotāju

466ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli, ja konkrētā

467nodokļa likumā nav noteikts citādi".

468Nav pamatots E. Ikvilda viedoklis,

469ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta 16. punkts

470"nepārprotami pasaka, ka, ja likumi un valdības noteikumi nosaka

471kompensāciju veidus, tad šajā gadījumā šīs kompensācijas nav

472apliekamas..." Minētais punkts noteic, ka gada apliekamajā

473ienākumā netiek ietvertas un ar nodokli netiek apliktas

474"kompensācijas izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto

475normu ietvaros". Turklāt minētā panta konstrukcija kopumā

476apliecina, ka likumdevējs strikti ierobežojis summas, kas nav

477apliekamas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ņemot vērā ne vien

478izmaksas nosaukumu, bet arī apmēru. Piemēram, atbilstoši 14.

479punktam darbinieka vai viņa radinieku (tuvinieku) nāves gadījumā

480darba devēja piešķirtais bēru pabalsts nav apliekams ar nodokli

481tikai gadījumos, ja tas nepārsniedz 150 latu.

482Tādējādi Prezidijam bija jāņem

483vērā ne tikai izmaksas nosaukums, bet arī apmērs. Proti,

484kompensāciju izmaksas atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju

485ienākuma nodokli" nav apliekamas ar nodokli tikai likumos un

486Ministru kabineta noteikto normu ietvaros. Šajā gadījumā -

487deputātiem izmaksājamās kompensācijas nav apliekamas ar nodokli

488Kārtības rullī noteiktajos ietvaros, tas ir, apmērā, kas atbilst

489izdevumiem, kādi deputātiem radušies, pildot deputāta

490pienākumus.

491Nosakot izmaksas, kas virknē

492gadījumu pēc apmēra ir lielākas, nekā izdevumi, kas radušies, bet

493virknē gadījumu vispār nav saistītas ar izdevumiem, kas radušies,

494pildot deputāta pienākumus, Prezidijs faktiski ir noteicis daļai

495deputātu ne vien papildu ienākumus, kas atsevišķos gadījumos

496pārsniedz deputāta mēnešalgu, bet arī nelikumīgi atbrīvojis šos

497ienākumus no aplikšanas ar nodokļiem.

498Gan Saeimas deputāti, gan I.

499Silārs kā tiesas piesēdētājs (tiesnesis) ir divu valsts varas

500atzaru - likumdevējvaras un tiesu varas - pārstāvji, kas gūst

501ienākumus, pildot vēlētu valsts amatu. Šajās attiecībās tie

502atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču Prezidijs

503nepamatoti pret Saeimas deputātiem noteicis atšķirīgu attieksmi,

504daļai deputātu radot iespējas saņemt virkni ar nodokļiem

505neapliekamu ienākumu.

506Tādējādi apstrīdētais akts

507neatbilst ne vien likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.

508panta 16. punktam, bet arī Satversmes 91. pantam.

50910. Nav pamatots Prezidija

510apgalvojums, ka apstrīdētais akts nodrošina iespējas kontrolēt

511to, vai kompensācijas pieprasītas likumīgi.

512Apstrīdētā akta pielikumā

513pievienotajā iesnieguma veidlapā no deputāta tiek prasīts tikai

514tas, lai viņš ar savu parakstu apliecina, ka viņam nepieciešama

515kompensācija. Lai gan no apstrīdētā akta izriet, ka kompensācijas

516piešķiršanai nepieciešams Saeimas Saimnieciskās komisijas lēmums,

517tajā nav iestrādātas normas, kas prasītu, lai Saimnieciskā

518komisija pārliecinātos par to, vai kompensācijas pieprasītas

519pamatoti. Apstrīdētā akta 10. punktā paredzētā iespēja lemt par

520nepamatoti izmaksāto summu ieturēšanu faktiski nenodrošina

521kontroli. Arī praksē, kā izriet no tiesas sēdē J. Dobeļa sacītā,

522viņa vadītā komisija deputātu iesniegto kompensācijas

523pieprasījumu pamatotību nekontrolē. Līdz ar to iesniegto ziņu

524patiesumu attiecībā uz izdevumiem, kas deputātam radušies,

525apliecina tikai konkrētā deputāta iesniegums Saeimas

526Saimnieciskajai komisijai un apstrīdētā akta 10. punktā šķietami

527paredzētā kontrole uzskatāma par deklaratīvu normu.

528To, cik likumīgi, lietderīgi un

529pareizi valsts budžeta līdzekļus izlieto izpildvaras un tiesu

530varas institūcijas, citastarp pārbauda Valsts kontrole. Taču uz

531likumdevējvaru - Saeimu - saskaņā ar likuma "Par Valsts kontroli"

5321. panta otro daļu Valsts kontroles darbība nav attiecināma.

533Saeimā analogas funkcijas veic iekšējā kontroles institūcija -

534Revīzijas komisija, kuras uzdevums saskaņā ar Kārtības ruļļa 185.

535panta pirmo daļu, citastarp, ir pārbaudīt Saeimas izdevumu

536lietderību un likumīgumu.

537Kā izriet no P. Maksimova teiktā,

538Revīzijas komisija jau 2000. gada rudenī ir secinājusi, ka tās

539pienākums kontrolēt Saeimas izdevumu pamatotību un likumību

540ietver nepieciešamību kontrolēt arī deputātiem izmaksājamās

541kompensācijas. Savukārt, veicot gada revīziju, tā konstatējusi,

542ka apstrīdētajā aktā nav paredzēts kontroles mehānisms, un

543aicinājusi Prezidiju noteikt pārskata vai attaisnojošo dokumentu

544iesniegšanu, tāpēc ka deputāti, atsaucoties uz apstrīdēto aktu,

545atsakās sniegt nepieciešamos dokumentus. Arī Saeimas Juridiskā

546komisija un Juridiskais birojs, no vienas puses, atsaucoties uz

547Kārtības ruļļa 185. pantu, apgalvo, ka Revīzijas komisijai

548jāpārbauda Saeimas grāmatvedība, izdevumu lietderība un likumība

549taču no otras - uzskata, ka nedz Kārtības rullis, nedz

550apstrīdētais akts neparedz Revīzijas komisijai tiesības pieprasīt

551no deputātiem attaisnojošu dokumentu iesniegšanu.

552Nav pamatots Saeimas Juridiskā

553biroja viedoklis, ka atsevišķu papildu ziņu izprasīšana no

554Saeimas deputātiem varot aizskart likumā noteikto deputāta

555statusu. Kārtības ruļļa 17. panta ceturtā daļa, kas liedz izņemt

556dokumentus "pie Saeimas locekļa", balstīta uz Satversmes 29. un

55730. pantā noteikto deputāta imunitāti, tātad, saistīta ar

558kriminālvajāšanu vai administratīvo pārkāpumu, nevis Saeimas

559iekšējo kontroli. Deputāta imunitātes mērķis galvenokārt ir

560pasargāt deputātu no nepamatotas citu varas atzaru ietekmes, kas

561varētu traucēt deputātam pildīt viņa pienākumus. Turklāt Kārtības

562ruļļa 17. panta ceturtā daļa vērsta uz dokumentu piespiedu

563izņemšanu.

564Revīzijas komisijai kā Saeimas

565institūcijai ir tiesības aicināt deputātu apliecināt, vai viņš

566Saeimas budžeta līdzekļus izlietojis pamatoti. Šādas Revīzijas

567komisijas tiesības praksē atzinusi arī daļa deputātu, kuri, kā

568apgalvo P. Maksimovs, uzrādījuši komisijai īres līgumus.

569Vienlaikus apstrīdētais akts,

570neparedzot ietvert deputāta iesniegumā par kompensācijas

571pieprasīšanu pietiekami izsmeļošu informāciju, apgrūtinājis

572Saeimas Revīzijas komisijas darbu.

573Tā kā attiecībā uz deputātiem

574izmaksājamām kompensācijām nav nekāda iekšējās kontroles

575mehānisma, šīs amatpersonas šajā jomā atrodas ārpus jebkādas

576kontroles, un sabiedrība nevar būt pārliecināta, ka deputāti

577saņem kompensācijas par izdevumiem, kas viņiem, pildot deputāta

578pienākumus, patiešām radušies. Tas ne tikai ir pretrunā ar

579Satversmes 1. pantu, bet arī aizskar ikvienu esošo un potenciālo

580deputātu, jo šaubas par atsevišķu deputātu godprātību šo

581kompensāciju pieprasīšanā sabiedrība attiecina arī uz tiem

582deputātiem, kuri kompensācijas pieprasa pamatoti. Šāda situācija

583apgrūtina ikviena deputāta darbību parlamentā, apdraud ticību

584parlamentārajai iekārtai kopumā, kā arī veicina tiesisko

585nihilismu sabiedrībā.

586Demokrātiskā un tiesiskā valstī

587valsts budžeta līdzekļu izlietojumam jābūt likumīgam un pamatotam

588un informācijai par to - atklātai un pārredzamai. Deputāti kā

589personas, kas tērē budžeta līdzekļus valsts amatpersonas

590pienākumu izpildei, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

591ikvienu valsts amatpersonu, kas tērē valsts līdzekļus savu

592pienākumu izpildei. Nenosakot apstrīdētajā aktā kontroles

593mehānismu, pret Saeimas deputātiem ir pieļauta atšķirīga

594attieksme, kādu nebauda citas valsts amatpersonas, kas tērē

595valsts līdzekļus savu pienākumu izpildei. Šāda attieksme ir

596pretrunā ar Satversmes 91. pantu.

597Tādējādi apstrīdētais akts ir

598pretrunā ar Satversmes 1. un 91. pantu.

59911. Kaut arī I. Silārs prasa atzīt

600par spēku zaudējušiem tikai apstrīdētā akta 4., 5., 6., 7., 8.

601punktu un 9. punkta pirmo teikumu, jāņem vērā, ka minētie punkti

602ir nesaraujami saistīti ar pārējiem apstrīdētā akta punktiem. Bez

603minētajiem punktiem apstrīdētajam aktam zūd jēga. Konstatējot tā

604atsevišķu punktu neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

605normām, jālemj par apstrīdētā akta atbilstību kopumā.

60612. Lemjot par brīdi, ar kuru

607apstrīdētais akts atzīstams par spēku zaudējušu, jāņem vērā, ka

608tajā esošās normas ir vienīgais tiesiskais regulējums, kas

609noteica un nosaka kompensācijas arī visiem tiem deputātiem, kam

610patiešām radušies ar mandātu saistīti izdevumi, tostarp

611deputātiem, kas veic pienākumus Saeimā, saglabājot pastāvīgu

612dzīvesvietu attālās Latvijas pilsētās un novados.

613Pamatojoties uz Satversmes tiesas

614likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

615n o s p r i e d a :

616Atzīt ar Latvijas Republikas

617Saeimas Prezidija 2000. gada 28. februāra lēmumu "Par kārtību,

618kādā piešķiramas un izmaksājamas kompensācijas Saeimas

619deputātiem" un ar to apstiprinātos "Noteikumus par kārtību, kādā

620no Saeimas budžeta kompensējami izdevumi, kas radušies

621deputātiem, realizējot savas pilnvaras" par neatbilstošiem

622Satversmes 1. un 91. pantam un spēkā neesošiem no sprieduma

623publicēšanas dienas.

624Spriedums ir galīgs un

625nepārsūdzams.

626Spriedums pasludināts Rīgā 2002.

627gada 22. februārī.

628Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

629Endziņš