91. pants

Iesniedzēji uzskata, ka netiek

nodrošināts arī vēlētāju brīvas gribas izpaudums. Starptautiskā

pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pants noteic, ka

vēlēšanām jābūt vispārējām un vienlīdzīgām, kā arī jānodrošina

vēlētāju brīvas gribas izpaudums. Ja daļa vēlētāju balsu netiek

ņemta vērā Saeimas deputātu mandātu sadalē, vēlētāji ir spiesti

izvēlēties kandidātu sarakstus, kuriem prognozē 5 procentu

barjeras pārvarēšanu.

Arī Linards Strelēvics

konstitucionālajā sūdzībā uzsver, ka ir pārkāpts Satversmes 6.

pants. Šajā pantā noteiktais vienlīdzīguma princips paredz, ka

visas balsis ir savstarpēji vienlīdzīgas, kas panākams, nenosakot

procentu barjeru. Ja tiek noteikta šāda barjera, tad vēlētāja

balss, kas nodota par 5 procentus no balsu kopskaita nesaņēmušu

sarakstu, tiek padarīta nevienlīdzīga, pirmkārt, neņemot to vērā,

"padarot to par nulli" un, otrkārt, "pieskaitot to citai balsij,

kura līdz ar to iegūst divreiz lielāku vērtību".

Linards Strelēvics apgalvo, ka

apstrīdētā norma Saeimas vēlēšanas "no proporcionālām pārvērš

neproporcionālās vēlēšanās". Proporcionalitātes princips izpaužas

divējādi: pirmkārt, apgabalā ievēlamo deputātu skaitu paredz

proporcionālu vēlēšanu apgabalā dzīvojošo balsstiesīgo pilsoņu

skaitam un, otrkārt, nosaka katram kandidātu sarakstam pienākošos

vietu skaitu Saeimā, stingri ievērojot par katru sarakstu nodoto

balsu skaitu.

Linarda Strelēvica pieteikumā

norādīts, ka apstrīdētā norma ir prettiesiska, jo tā neatbilst

Satversmes 116. pantā paredzētajiem īpašajiem gadījumiem, kad

cilvēka tiesības, arī tiesības vēlēt, var ierobežot. Pieteikumā

izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma vēlētājus "aģitē"

nepiedalīties Saeimas vēlēšanās, kā arī "attur" balsot par

sarakstiem, kuru atbalstītāju skaits ir mazāks par 5 procentiem

no visiem vēlētājiem.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem Ilmārs Ančāns un Linards Strelēvics iesniegtajos

rakstveida atzinumos uzturējuši savu viedokli.

Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstos norāda, ka

apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 6., 8., 91. un 116.

pantu.

Saeima nepiekrīt iesniedzēju

apgalvojumam, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 6.

pantā nostiprināto vispārīgo vēlēšanu principu. Saeima uzskata,

ka ar jēdzienu "vispārīgas vēlēšanas" jāsaprot princips, ka visām

personām, kuras bauda vēlēšanu tiesības, ir konstitucionālas

tiesības piedalīties vēlēšanās. Šo jēdzienu nevar interpretēt kā

pilnīgi visu balsojošo personu tiesības pieprasīt, lai vietu

parlamentā saņemtu saraksts, kurš vēlēšanās ieguvis kaut vai

vienu balsi. Arī Satversmē noteiktais Saeimas deputātu skaits -

simts - netiešā veidā nozīmē to, ka Saeimā neiekļūs deputātu

kandidāti no sarakstiem, kas saņēmuši proporcionāli ļoti mazu

balsu skaitu.

Atbildes rakstos apgalvots, ka

apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 6. pantā nostiprināto

vienlīdzīgu vēlēšanu principu. Ar jēdzienu "vienlīdzīgas

vēlēšanas" saprot principu, ka katram vēlētājam ir viena balss un

vēlētāju balsis ir līdzvērtīgas. Apstrīdētā norma šo principu

nemaina.

Saeima kā kļūdainu noraida Linarda

Strelēvica apgalvojumu, ka mazākumā palikušo vēlētāju balsis tiek

pieskaitītas tiem sarakstiem, kuri pārvarējuši 5 procentu

barjeru. Šis apgalvojums nebalstās uz Saeimas vēlēšanu likuma

normām.

Atbildes rakstos uzsvērts, ka

proporcionālā vēlēšanu sistēma pati par sevi ļauj iekļūt Saeimā

arī nelielām partijām. Pirmo četru saeimu pieredze rāda, ka

tolaik liberālais vēlēšanu likums ļāva parlamentā iekļūt ļoti

daudzu kandidātu sarakstu pārstāvjiem. Saeimas pārmērīgā

sadrumstalotība apgrūtināja vai pat padarīja neiespējamu

parlamenta normālu, efektīvu funkcionēšanu un bija viens no

Latvijas parlamentārās sistēmas likvidēšanas iemesliem.

Izstrādājot Saeimas vēlēšanu likumu, šī vēsturiskā pieredze tika

ņemta vērā, nosakot, ka deputātu vietu sadalē nepiedalās tie

kandidātu saraksti, kas kopumā pa Latviju saņēmuši mazāk par 5

procentiem no nodoto balsu kopskaita. Šā nosacījuma mērķis ir

novērst Saeimas pārmērīgu politisko sadrumstalotību un

nodrošināt, lai Saeima ne tikai pienācīgi atspoguļotu vēlētāju

viedokļus, bet arī būtu spējīga efektīvi strādāt. Tātad šis

nosacījums ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi.

Saeima paskaidro, ka tā sauktā

vēlēšanu barjera pastāv vairākās demokrātiskās valstīs, kur ir

proporcionālā vēlēšanu sistēma (Zviedrijā, Vācijā u.c.).

Saeima nepiekrīt iesniedzēju

apgalvojumam, ka vēlēšanu tiesības nevar ierobežot ar likumu.

Satversmes 6. pants, kas nosaka vēlēšanu pamatprincipus, ir

interpretējams saistībā ar Satversmes 101., 116. pantu un citiem

pantiem. Satversmes 101. pants paredz tiesības ikvienam Latvijas

pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un

pašvaldību darbā. Šīs tiesības nav absolūtas, to izmantošanas

veids nosakāms ar likumu. Arī juridiskajā literatūrā atzīts, ka

likumdevēja regulējuma pilnvaras var būt pozitīvas - tiesības

tuvāk noteikt pamattiesību saturu - un negatīvas - ierobežot

pamattiesības.

Atbildes rakstos norādīts, ka ar

apstrīdēto normu netiek pārkāpts Satversmes 91. pants, jo

vēlētājiem ir vienādas tiesības balsot par jebkuru kandidātu

sarakstu un kandidātu saraksti piedalās vēlēšanās ar vienādiem

noteikumiem.

Saeima nav sniegusi juridisko

pamatojumu apstrīdētās normas atbilstībai Satversmes 8.

pantam.

Secinājumu daļa

Pasaules demokrātiskajās valstīs

pastāv pieci vispāratzīti vēlēšanu principi. Vēlēšanām ir jābūt

vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām, aizklātām un tiešām. Šie pieci

galvenie vēlēšanu principi ir nostiprināti gan starptautiskajos

dokumentos, gan valstu nacionālajās tiesībās.

Apvienoto Nāciju Organizācijas

Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemtās Vispārējās

cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk - Deklarācija) 21. pantā

noteikts, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai

gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās

vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu

tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās

formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu". Tātad

demokrātija pamatojas uz cilvēku brīvi paustu gribu, nosakot

valsts politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu. Viena

no pašām svarīgākajām pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām

ir piedalīšanās parlamenta vēlēšanās.

Kopš 1992. gada 14. jūlija Latvijā

ir spēkā Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām

tiesībām (turpmāk - Pakts). Arī tā 25.pants atzīst un garantē

pilsoņa tiesības balsot un tikt ievēlētam: "Katram pilsonim bez

jebkādas 2. pantā minētas diskriminācijas un bez nepamatotiem

ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai […] balsot un tikt

ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un

vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas

nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu."

Pakta 2. pants savukārt paredz

garantēt šīs tiesības "bez jebkādas atšķirības - neatkarīgi no

rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai

citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā

stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem".

Valstīm, kuras pievienojušās

Paktam, gan jānodrošina atbilstošu likumu pieņemšana, gan jāveic

citi pasākumi, lai Paktā garantētās tiesības, arī tiesības vēlēt,

tiktu efektīvi īstenotas.

Tātad kā Deklarācija, tā Pakts

noteic, ka vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, aizklātām un

periodiskām. Vēlēšanām jānodrošina vēlētāju brīvas gribas

izpausme.

1950. gada 4. novembra Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk

- Konvencija) un tās 1., 2. un 4. protokols Latvijā ir spēkā no

1997. gada 27. jūnija. Konvencijas 1. protokola 3. pants noteic:

"Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc attiecīga laika

perioda organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas

veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju

varu." Lai gan šā panta formulējums norāda uz Konvencijas

dalībvalstu - augsto līgumslēdzēju pušu - pienākumu organizēt

brīvas un aizklātas vēlēšanas, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē ir atzīts, ka Konvencija garantē arī subjektīvās vēlēšanu

tiesības.

Metjū-Mohinas un Klerfo lietā

(sk. Judgement of March 2, 1987, Mathieu-Mohin and Clerfayt

case) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka Konvencijas

1. protokola 3. panta formulējums nenozīmē, ka šis pants pēc

savas būtības atšķirtos no citiem Konvencijas un protokolu pantu

būtiskiem noteikumiem. Šis formulējums drīzāk izskaidrojams ar

vēlmi piešķirt lielāku svaru valstu saistībām, kā arī ar faktu,

ka galvenais pienākums šajā gadījumā ir nevis atturēšanās vai

neiejaukšanās, kā tas lielākoties ir politisko un pilsonisko

tiesību gadījumā, bet gan valsts pienākums veikt pozitīvus

pasākumus, tas ir, rīkot demokrātiskas vēlēšanas. Valstīm ir

liela izvēles brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā.

Tātad konstitūcijas un likumi

nosaka to, kā tiek īstenoti minētie pieci vēlēšanu

pamatprincipi.

Latvijā vēlēšanu tiesības regulē

Satversme, kā arī likumi. Satversmes 6. pants noteic, ka "Saeimu

ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

proporcionālās vēlēšanās".

Jēdziens "vispārīgas vēlēšanas"

paredz, ka ikvienai personai ir tiesības vēlēt (aktīvās vēlēšanu

tiesības) un tiesības tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības).

Tomēr šīs tiesības var un pat ir nepieciešams ierobežot. Šādi

ierobežojumi ir saistīti ar:

personas vecumu, tas ir, tiek

noteikts vecums, ar kuru persona iegūst pasīvās un aktīvās

vēlēšanu tiesības;

pilsonību - likumdevēja vēlēšanās

var vēlēt un tikt ievēlēti tikai attiecīgās valsts pilsoņi;

citiem apstākļiem, tādiem kā

personas nepieskaitāmība un atrašanās brīvības atņemšanas

iestādē, ja izdarīts smags noziegums. Šajā gadījumā

ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, attaisnojamiem ar

leģitīmu mērķi un proporcionāliem (samērīgiem).

Nav pamatots iesniedzēju Ilmāra

Ančāna un Andra Rubina viedoklis par to, ka vēlēšanu tiesības

nevar ierobežot, ja tās nav minētas Satversmes 116. pantā.

Satversmes 8. pants, paredzot

aktīvās vēlēšanu tiesības, vienlaikus tās arī ierobežo. Šis pants

nosaka: "Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri

vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu." Tātad jau

pati Satversme paredz aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus, kas

saistīti ar: personas pilntiesīgumu, pilsonību - vēlēt var tikai

Latvijas pilsoņi - un vecumu - vēlēt var 18 gadu vecumu

sasniegušas personas.

Pilntiesīguma jēdziens precizēts

Saeimas vēlēšanu likuma 2. pantā, nosakot, ka "tiesību vēlēt

nav:

1) personām, kuras izcieš sodu

brīvības atņemšanas vietās;

2) aizdomās turētajām,

apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības

līdzeklis ir piemērots apcietinājums;

3) personām, kuras likumā

paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām".

Satversmes projekta apspriešanas

un pieņemšanas gaitā Satversmes sapulcē bija iesniegti

priekšlikumi papildināt pamatlikumu ar vairākiem pantiem,

uzskaitot vēlēšanu tiesību ierobežojumus. Satversmes sapulce šos

priekšlikumus noraidīja. 1921. gada 11. oktobrī Satversmes

sapulces sēdē deputāts Arveds Bergs to, ka vēlēšanu tiesību

ierobežojumi iekļaujami nevis Satversmes 8. pantā, bet vēlēšanu

likumā, pamatojis šādi: "Satversmes likumā ir ievedami tikai

galvenie principi, galvenie noteikumi. Jāsargās no samērā

sīkākiem noteikumiem, kas neienes principiālu nozīmi, tāpēc, ka

viņi patiesībā ir tīri tehniskas dabas; tiem nav vietas pašā

satversmes likumā, jo viņu grozīšana var izrādīties par vajadzīgu

arī tad, kad galvenos principus negrib grozīt. [..]Bieži

satversmes grozījumi nav vēlami, jo satversmei ir jābūt kaut kam

cietam un noteiktam, kas pēc iespējas maz tiek grozīts"

(Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas, 17.

burtnīca, 1574. lpp.).

Tātad Satversmes sapulce, pieņemot

Satversmes 8. pantu, ir paredzējusi, ka aktīvās vēlēšanu tiesības

var ierobežot un šie ierobežojumi nosakāmi ar likumu.

Vēlēšanu tiesības nav minētas

Satversmes 116. pantā, kurš nosaka gadījumus, kad var ierobežot

cilvēktiesības. Tomēr jāņem vērā, ka 1922. gada Satversme tikai

1998. gadā tika papildināta ar 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības".

Likumdevējs, paredzot Satversmes 116. pantā gadījumus, kad var

ierobežot cilvēktiesības, attiecinājis tos tikai uz 8. nodaļā

minētajām cilvēka pamattiesībām. Tas, ka vēlēšanu tiesības nav

minētas Satversmes 116. pantā, nebūt nenozīmē, ka tās nevar

ierobežot. Satversmes 6., 8. un 116.pants jāinterpretē kopsakarā

ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kuriem

pievienojusies Latvija.

Lai konstatētu Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas

atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko

cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz Konvencijas

interpretāciju, un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo

Satversmes normu tulkošanai (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01).

Pakta 25. pants paredz tiesības

balsot bez nepamatotiem ierobežojumiem. Pamatoti ierobežojumi

turpretim ir pieļaujami. Vispārīgu vēlēšanu princips ir nevis

absolūts, bet drīzāk relatīvs princips, kas atkarīgs no jēdziena

"demokrātiskā piedalīšanās" izpratnes (sk. Manfred Nowak. UN

Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary. Kiel am

Rhein, Strasbourg, Arlington, N.P. Engel, 1993, p. 445).

Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas

Ģenerālās asamblejas Vispārīgajā komentārā "Tiesības piedalīties

valsts lietu kārtošanā, vēlēšanu tiesības un tiesības uz

vienlīdzīgu valsts dienesta pieejamību" atzīts, ka Pakta 25.

pantā garantētās pilsoņu tiesības "nevar tikt ierobežotas uz

laiku vai atņemtas, izņemot gadījumus, kad ierobežojums ir

noteikts ar likumu un tas ir objektīvs un saprātīgs" (The

right to participate in public affairs, voting rights and the

right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96, CCPR

General comment).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

interpretējot Konvencijas 1. protokola 3. pantu, ir secinājusi,

ka vēlēšanu tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot. Tomēr

jāpārliecinās, vai nosacījumi neierobežo šīs tiesības tādā

apjomā, ka ir skarts to kodols un tiek atņemta to efektivitāte,

ka šie nosacījumi ir izvirzīti, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, un

ka izmantotie līdzekļi nav neproporcionāli. Pats galvenais: šādi

nosacījumi nedrīkst kavēt "tautas viedokļa brīvu izpausmi,

izvēloties likumdevēju varu" [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1987. gada 2. marta spriedumu Metjū-Mohinas un Klerfo lietā

(Mathieu-Mohin and Clerfayt case)].

2000. gada 30. augusta spriedumā

lietā Nr. 2000-03-01 Satversmes tiesa atzinusi, ka pasīvās

vēlēšanu tiesības var ierobežot, ja vien šie ierobežojumi

noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, attaisnojami ar

leģitīmu mērķi un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.

Ierobežojumiem arī jābūt samērīgiem ar to mērķi. Satversmes

tiesai nav pamata uzskatīt, ka tāda pati pieeja nav izmantojama

attiecībā uz aktīvajām vēlēšanu tiesībām.

Tātad, interpretējot Satversmes 8.

pantu vēsturiski, kā arī sistēmiski - kopsakarā ar Satversmes 6.

un 116. pantu, Pakta 25. pantu un Konvencijas 1.protokola 3.

pantu -, Satversmes tiesa secina, ka vēlēšanu tiesības var

ierobežot. Šiem ierobežojumiem jābūt:

1) noteiktiem ar likumu;

2) attaisnojamiem ar Satversmes

116. pantā paredzētu leģitīmu mērķi: citu cilvēku tiesības,

demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība un

tikumība;

3) samērīgiem (proporcionāliem) ar

to mērķi.

Nav pamatots iesniedzēju

viedoklis, ka 5 procentu vēlēšanu barjeras noteikšana ir vēlēšanu

tiesību ierobežojums un ka tad, ja ir noteikta šāda barjera,

vēlēšanas nav vispārīgas. Apstrīdētā norma regulē Centrālās

vēlēšanu komisijas darbību, nosakot deputātu vietu sadali starp

kandidātu sarakstiem, bet neietekmē vēlētāju subjektīvās

tiesības.

Tādējādi apstrīdētā norma

neierobežo aktīvās vēlēšanu tiesības un nav pretrunā ar

Satversmes 8. pantu, kā arī ar Satversmes 6. pantā noteikto

vispārīgo vēlēšanu principu.

Vienlīdzīgu vēlēšanu princips

paredz, ka katram vēlētājam ir viena balss vai vienāds skaits

balsu, ievēlamo deputātu skaits ir vienmērīgi sadalīts starp

vēlēšanu apgabaliem un visu politisko partiju un vēlēšanu

kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas.

Latvijā katram vēlētājam ir viena

balss. Vienlīdzīgu vēlēšanu princips nozīmē arī to, ka visām

vēlētāju balsīm ir vienāda vērtība.

Tomēr vienlīdzīguma princips

nenozīmē, ka visiem kandidātu sarakstiem vienas vietas iegūšanai

parlamentā jāsaņem pilnīgi vienāds vēlētāju balsu skaits. Ir

pietiekami, ja vēlēšanu kandidātu sarakstu iespējas iegūt

deputātu vietas Saeimā ir vienlīdzīgas. Iespējas ir vienlīdzīgas,

ja valsts institūciju attieksme pret visiem kandidātu sarakstiem

ir neitrāla. Tas attiecas uz kandidātu sarakstu vēlēšanu kampaņu,

plašsaziņas līdzekļu pieejamību tiem, kā arī partiju un to

kampaņu publisko finansēšanu.

Vienlīdzīgas iespējas var tikt

īstenotas ne tikai tā, ka attieksme pret visām partijām ir

vienāda neatkarīgi no to parlamentārās pārstāvības vai elektorāta

atbalsta, bet arī tā, ka attieksme pret partijām ir atkarīga no

to sasniegtajiem rezultātiem vēlēšanās.

Ne Deklarācija, ne Pakts, ne

Konvencija, ne citi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti

neuzliek valstīm pienākumu turēties pie konkrētas vēlēšanu

sistēmas (proporcionālās, mažoritārās vai jauktās).

Tā Konvencijas 1. protokola 3.

pants "nodrošina tikai "brīvas", organizētas "ik pēc attiecīga

laika perioda" un "aizklātas" vēlēšanas "apstākļos, kas veicina

tautas viedokļa brīvu izpausmi". Ņemot vērā minēto, pants tomēr

neizvirza prasību ieviest noteiktu sistēmu [..], tādu kā

proporcionālā pārstāvība vai mažoritārās vēlēšanas vienā vai

vairākās kārtās" [Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2.

marta spriedums Metjū-Mohinas un Klerfo lietā (Mathieu-Mohin and

Clerfayt case)].

Tātad vēlēšanu sistēmu -

proporcionālā, mažoritārā vai jauktā - katrā valstī nosaka

attiecīgās valsts konstitūcija un likumi.

Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā

uzvar kandidāts vai kandidātu saraksts, kas noteiktajā vēlēšanu

apgabalā ieguvis vislielāko balsu skaitu. Tiek ņemtas vērā tikai

tās balsis, kas nodotas par kandidātiem, kuri saņēmuši balsu

vairākumu, pārējās balsis neietekmē vēlēšanu iznākumu.

Satversmes 6. pants paredz, ka

Latvijā pastāv proporcionālā vēlēšanu sistēma. Proporcionālās

vēlēšanu sistēmas pamatā ir ideja par politisko spēku

proporcionālās pārstāvības nepieciešamību. Politiskā partija

(kandidātu saraksts) iegūst deputātu mandātu skaitu, kas ir

proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojušo vēlētāju

skaitam. Katra deputāta ievēlēšanai parlamentā ir nepieciešams

aptuveni vienāds vēlētāju balsu skaits. Proporcionālā vēlēšanu

sistēma atšķirībā no mažoritārās garantē arī to politisko spēku

iekļūšanu parlamentā, kuriem ir neliels elektorāta atbalsts.

Pastāvot proporcionālajai vēlēšanu

sistēmai bez procentu barjeras, parlamentā iekļūst liels skaits

politisko partiju. Daudzas no šīm partijām pārstāv tikai daži

deputāti vai pat viens deputāts.

1922. gada 9. jūnija "Likums par

Saeimas vēlēšanām" neparedzēja vēlēšanu barjeru. Pamatojoties uz

šo likumu, tika ievēlētas pirmās četras saeimas. Ņemot vērā to,

ka deputātu vietu skaits Saeimā bija tikai simts, parlamentā

iekļuva salīdzinoši ļoti liels skaits politisko spēku: 1. Saeimā

- 20 saraksti, 2. Saeimā - 25 saraksti, 3. Saeimā - 22 saraksti

un 4. Saeimā - 20 saraksti (sk. Valdības Vēstnesis, Nr. 243,

1925. gada 29. oktobris; Nr. 250, 1928. gada 3. novembris; Nr.

246, 1931. gada 2. novembris; Latvijas Republikas Saeimas

vēlēšanu rezultāti. M. Skujenieka ievads un redakcija. Rīga,

Valsts statistiskā pārvalde, 1923, 10.lpp.). Redzams, ka

pirmās četras saeimas bija sadrumstalotas un šo sadrumstalotību

veicināja pārāk liberālais vēlēšanu likums. Tas apdraudēja

politisko stabilitāti, apgrūtināja valdības sastādīšanu un pat

radīja valdības krīzes (sk. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture:

1914-1940. Stokholma, Daugava, 1976, 397.lpp.). Deputāts Oto

Nonācs novērtēja situāciju šādi: "Visos mūsu parlamentos, visās

mūsu likumdošanas iestādēs, sākot jau no Satversmes sapulces

laikiem un pat vēl agrāki, no Tautas Padomes laikiem,

visļaunākais ir bijis - lielā sadrumstalotība, lielās grupu

dažādības un viņu raibais sastāvs" (Latvijas Republikas 2.

Saeimas stenogrammas, 3. sesija, Rīga, 1926, 403.sleja).

Satversmes tiesa piekrīt atbildes

rakstos paustajam viedoklim, ka pirmo četru saeimu pārmērīgā

sadrumstalotība apgrūtināja vai pat padarīja neiespējamu

parlamenta normālu, efektīvu funkcionēšanu un bija viens no

Latvijas parlamentārās sistēmas likvidēšanas iemesliem.

1933. gadā un 1934. gada sākumā

Latvijā iezīmējās parlamentārisma krīze. Valdības bieži mainījās,

un, ņemot vērā Saeimas sadrumstalotību, valdību bija grūti

izveidot. "Tautā nepatiku radīja parasti ieilgstošās valdības

krīzes, jo jaunas valdības sastādīšana allaž uzdūrās uz grūtībām

un spieda jaunās valdības atbalstītājiem solīt kādus labumus, kas

ne ik reizes atbilda valsts interesēm" (Ādolfs Šilde,

581.lpp.).

Tā kā radās priekšlikumi grozīt

Satversmi, tika izstrādāti vairāki tās grozījumu projekti. "Tie,

kas pretojās satversmes grozījumiem, piekrita vismaz vēlēšanu

likuma grozīšanai. Bija dažādi priekšlikumi. [..] Kristīgo

zemnieku un katoļu frakcija vēlējās panākt ar vēlēšanu likuma

grozīšanu to, lai Saeimā būtu pārstāvētas tikai tās grupas un

partijas, kuras dabūtu ne mazāk par trim deputātiem.

Sociāldemokrāti ieteica 5 deputātu minimumu" (Ādolfs Šilde,

571.lpp.).

Redzams, ka jau 1934. gadā tika

meklēti ceļi, kā samazināt Saeimā pārstāvēto politisko spēku

skaitu, izveidojot saskaņotāku un darbotiesspējīgāku parlamentu.

Viens no priekšlikumiem bija vēlēšanu procentu barjeras

noteikšana. Tomēr šie plāni netika īstenoti, jo Saeimas darbību

pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums.

1992. gadā, lemjot par 1922. gada

"Likuma par Saeimas vēlēšanām" piemērošanu 5. Saeimas vēlēšanām,

Augstākā padome ņēma vērā šo vēsturisko pieredzi - tika noteikts,

ka deputātu vietu sadalē nepiedalās tie kandidātu saraksti, kas

kopumā pa Latviju saņēmuši mazāk par 4 procentiem no nodoto balsu

kopskaita.

1992. gada 20. maija Augstākās

padomes plenārsēdē, kad likumprojekts tika izskatīts pirmajā

lasījumā, deputāts Dzintars Ābiķis teicis: "Pirmkārt, mums visiem

derētu iepazīties ar bēdīgo vēsturisko pieredzi. Pie kā noveda

vecais vēlēšanu likums trīsdesmitajos gados? Pie valsts

apvērsuma. Tāpēc katram zālē sēdošam ir jādomā, pirmkārt, par

valsti un tikai pēc tam par burtu, kas rakstīts likumā. Jo

praktiski visi redzamākie politiķi, kuri palika dzīvi pēc 1940.

gada un kuri ir analizējuši politiskos procesus Latvijā, savos

memuāros kritizē Saeimas vēlēšanu likumu, jo tas bija viens no

priekšnoteikumiem, kāpēc pie varas 1934. gadā nāca Ulmanis un

nodibinājās autoritatīvs režīms"(Latvijas Republikas Augstākās

padomes 1992. gada 20. maija sēdes stenogramma.).

Pamatots ir atbildes rakstos

izteiktais viedoklis, ka procentu barjera nepieciešama, lai

novērstu Saeimas pārmērīgu politisko sadrumstalotību un

nodrošinātu to, ka Saeima ne tikai pienācīgi atspoguļotu vēlētāju

viedokļus, bet arī būtu spējīga efektīvi strādāt.

Arī Vācijas konstitucionālajā

jurisprudencē ir atzīts, ka tad, ja proporcionālās pārstāvības

princips kā visu tautas politisko viedokļu atspoguļojums tiek

strikti realizēts kā tā loģiskā galējība, parlaments var

sašķelties daudzās sīkās grupās. Tā rezultātā vairākuma

koalīcijas veidošana ir apgrūtināta vai pat neiespējama (sk.

Donald P.Kommers. The Constitutional Jurisprudence of the Federal

Republic of Germany. Durham and London. Duke University Press,

1997, p.187).

Satversmes tiesa uzskata, ka

vēlēšanu barjeras noteikšanu attaisno nepieciešamība izveidot

parlamentu, kas būtu spējīgs saskaņoti darboties, pildot tam

Satversmē noteiktās funkcijas. Saeimā pārstāvēto politisko

partiju skaitam jābūt tādam, lai valstī varētu izveidot

strādātspējīgu un stabilu Ministru kabinetu, kurš baudītu Saeimas

vairākuma uzticību.

Mažoritārās vēlēšanās ievēlēts

parlaments atspoguļo valsts politisko spēku spektru daudz mazākā

mērā nekā parlaments, kurš ievēlēts proporcionālās vēlēšanās, -

pat tad, ja ir noteikta vēlēšanu barjera. Tāpēc atkāpes no

proporcionālās vēlēšanu sistēmas, arī procentuālās vēlēšanu

barjeras noteikšana, nav vēlēšanu vienlīdzības principa

pārkāpums.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

secinājusi, ka "vēlēšanu sistēmas mērķi reizēm ir gandrīz

nesavienojami: no vienas puses, patiešām patiesi atspoguļot

tautas viedokli un, no otras puses, ievirzīt uzskatu tendences

tā, lai veicinātu pietiekami skaidras un saskaņotas politiskās

gribas veidošanos. Ņemot vērā minēto, frāze "apstākļos, kas

veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju

varu" būtībā paredz - papildus izteikšanās brīvībai (ko jau

aizsargā Konvencijas 10. pants) - visu pilsoņu vienlīdzību

tiesību vēlēt un tikt ievēlētiem īstenošanā. Tomēr tas nenozīmē,

ka visām balsīm obligāti jābūt vienādai ietekmei uz vēlēšanu

rezultātiem vai ka visiem kandidātiem jābūt vienādām izredzēm

uzvarēt. Tātad neviena vēlēšanu sistēma nevar novērst "balsu

zaudēšanu"" [Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2. marta

spriedums Metjū-Mohinas un Klerfo lietā (Mathieu-Mohin and

Clerfayt case)].

Saeimas atbildes rakstos pamatoti

atspēkots Linarda Strelēvica apgalvojums, ka mazākumā palikušo

vēlētāju balsis tiek pieskaitītas tiem sarakstiem, kuri

pārvarējuši 5 procentu barjeru. Šis apgalvojums nebalstās uz

Saeimas vēlēšanu likuma normām. Apstrīdētā norma noteic, ka

"deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu

saraksti, kuri kopā pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem

procentiem no nodoto balsu kopskaita", tātad vēlētāju balsis,

kuras ir nodotas par šādiem sarakstiem, netiek ņemtas vērā, nevis

tiek pieskaitītas citiem sarakstiem.

Vēlēšanu barjeras noteikšana ir

politisks jautājums, un tas ir likumdevēja kompetencē. No

Satversmes 1. pantā paredzētā demokrātiskas valsts koncepta

izriet vairāki tiesiskas valsts principi, arī varas dalīšanas

princips. Likumdevēja vara Latvijā pieder tautai un Saeimai.

Tātad Saeima ir tiesīga izlemt jautājumu par vēlēšanu barjeras

noteikšanu. Vēlēšanu barjera un tās procentuālais apmērs netiek

paredzēts konstitūcijās, bet gan tiek noteikts ar likumu. Arī

Latvijā tas noteikts ar Saeimas vēlēšanu likumu.

Iesniedzēji nav pamatojuši to, ka

tieši 5 procentu barjeras noteikšana ir pretrunā ar Satversmes

6., 8., 91. un 116. pantu, un nav norādījuši, vai arī tad, ja

būtu noteikta procentuāli citāda vēlēšanu barjera, tā būtu

pretrunā ar minētajiem Satversmes pantiem. Tomēr Satversmes tiesa

uzskata, ka nepieciešams izvērtēt arī šo jautājumu, jo procentu

barjera nedrīkst būt nesamērīgi augsta.

Tiktāl, ciktāl vēlēšanu barjera

nenonāk pretrunā ar proporcionālu vēlēšanu principu, Saeimas

kompetencē ir noteikt tās procentuālo apmēru. Tomēr, nosakot

vēlēšanu barjeru, likumdevējam jāņem vērā, ka tā nedrīkst būt

pārāk augsta. Procentu barjeras piemērošanas rezultātā nedrīkst

izveidoties tāda situācija, ka vēlēšanas vairs nav demokrātiskas.

Pieļaujama tikai tāda vēlēšanu barjera, kas nepieciešama, lai

sasniegtu tās mērķi.

Satversmes tiesa uzskata, ka 5

procentu barjeras noteikšana ir attaisnojama ar tās mērķi:

novērst Saeimas sadrumstalotību, nodrošināt tās darbotiesspēju,

vienlaikus veicinot arī stabilas izpildvaras pastāvēšanu,

demokrātiju un labklājību.

Šo secinājumu apliecina arī fakts,

ka vēlēšanu barjera pastāv daudzās demokrātiskās valstīs, kur ir

proporcionālā vai jauktā vēlēšanu sistēma, un daudzās valstīs šī

barjera noteikta tāda pati kā Latvijā - 5 procenti no vēlētāju

nodoto balsu kopskaita. Vēlēšanu barjera pastāv Dānijā, Francijā,

Grieķijā, Izraēlā, Lihtenšteinā, Nīderlandē, Spānijā, Turcijā,

Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs. Dažās valstīs vēlēšanu

barjera ir vai ir bijusi noteikta daudz augstāka nekā Latvijā,

piemēram, 17 procentu vēlēšanu barjera Grieķijā (sk. Rein

Taagepera, Matthew Soberg Shugart. Seats and Votes. The Effects

and Determinants of Electoral Systems. New Haven&London. Yale

University Press, 1998, p. 134). Arī daudzās bijušajās

sociālistiskajās valstīs - Albānijā, Bulgārijā, Čehijā, Igaunijā,

Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Ungārijā - ir noteikta

vēlēšanu barjera (sk. Christian Lucky. Table of Twelve

Electoral Laws. Electoral Law in Eastern Europe. East European

Constitutional Review. 1994, Vol.3, Nr. 2, pp. 65-77).

Piemēram, Vācijas vēlēšanu sistēma

ir strikti proporcionāla, ja ņem vērā vēlētāju sadalījumu pa

apgabaliem. Partijas iegūto vietu skaits parlamentā ir tāds pats,

kāds tas būtu gadījumā, ja Vācijā būtu tikai viens vēlēšanu

apgabals. Tomēr, lai nepieļautu "mazo" partiju pārmērīgu

pārstāvību parlamentā, partijām ir jāpārvar 5 procentu vēlēšanu

barjera proporcionālajās vēlēšanās un jāiegūst vismaz trīs

deputātu vietas vienmandātu apgabalos (sk. Rein Taagepera,

Matthew Soberg Shugart, p. 37).

Vairāku valstu konstitucionālās

tiesas ir atzinušas, ka vēlēšanu barjeras noteikšana nav pretrunā

ar to konstitūcijām.

Čehijas Republikas Konstitucionālā

tiesa noraidīja pieteikumu ar lūgumu atzīt par spēkā neesošu

vēlēšanu likuma normu, kas noteic, ka tikai vismaz 5 procentus no

vēlētāju balsu kopskaita saņēmušās politiskās partijas var iegūt

vietas Pārstāvju palātā. 1997. gada 2. aprīļa spriedumā Nr. Pl.

ņS 25/96 Čehijas Konstitucionālā tiesa norāda: "Ņemot vērā

pārstāvības demokrātijas principu, ir pieļaujams iekļaut vēlēšanu

sistēmā noteiktu integrējošu stimulu, ja tam ir nopietns

pamatojums, piemēram, pieņēmumi, ka neierobežotas proporcionālās

sistēmas piemērošanas rezultātā balsis tiks sadalītas liela

skaita politisko partiju starpā, politisko partiju skaits būs

pārmērīgi liels un tādējādi tiks apdraudēta gan parlamentārās

sistēmas spēja darboties un pieņemt lēmumus, gan tās

kontinuitāte. [..] Piecu procentu noteikumu nedrīkst a

limine noraidīt kā nekonstitucionālu vienlīdzīgu vēlēšanu

tiesību ierobežojumu. [..] Ja noteiktās atkāpes no politiskās

pārstāvības proporcionalitātes, kas rodas dēļ 5 procentu

noteikuma, kopumā nerada disproporcionalitāti, kas attaisnotu

šaubas par politiskās pārstāvības demokrātiskumu, Čehijas

Konstitucionālajai tiesai nav citas izvēles kā noraidīt DU

[pieteikuma iesniedzēja] pieteikumu."

Arī Slovēnijas Konstitucionālā

tiesa 1996. gada spriedumā Nr. U-I-44/96 ir atzinusi, ka prasība

iegūt vismaz trīs deputātu mandātus, lai kandidātu saraksts

varētu piedalīties "pārpalikušo" mandātu sadalē (vietu sadale

notiek divās kārtās), nav pretrunā ar Slovēnijas Konstitūcijā

noteiktajiem vispārīgu un vienlīdzīgu vēlēšanu principiem.

Slovēnijas Konstitucionālā tiesa

uzskata, ka vēlēšanu barjera "novērš Nacionālās asamblejas

pārmērīgu politisko sadrumstalotību, kas savukārt var padarīt

neiespējamu tās konstitucionālo pienākumu veikšanu, arī stabilas

valdības izveidošanu un tātad politiskās sistēmas normālu

funkcionēšanu. Vēlēšanu barjera tādējādi nodrošina politiskās

sistēmas normālu funkcionēšanu, un tā ir pārstāvības demokrātijas

īstenošanas priekšnoteikums".

Vēlēšanu sistēmai jābūt stabilai,

un būtiskus vēlēšanu noteikumus nedrīkst bieži mainīt, jo tas var

apdraudēt pilsoņu brīvas gribas izpaudumu vēlēšanās. Noteiktā

procentu barjera ir svarīgs vēlēšanu sistēmas noteikums, kas

jāņem vērā politiskajiem spēkiem, kuri grib piedalīties

vēlēšanās.

Tātad Latvijā 4 procentu vēlēšanu

barjera tika noteikta 1992. gadā, bet 1995. gadā tā tika

paaugstināta līdz 5 procentiem. 1998. gada 19. februārī Saeima

pieņēma likumu "Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā", kas paredzēja

attiecināt 5 procentu barjeru tikai uz politisko partiju

iesniegtajiem kandidātu sarakstiem, bet politisko partiju

apvienību sarakstiem noteikt augstāku - 7 procentu barjeru.

Valsts prezidents šos likuma grozījumus neizsludināja un nodeva

Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Caurlūkojot likumu, Saeima

atgriezās pie apstrīdētās normas iepriekšējās redakcijas,

saglabājot noteikumu, ka deputātu vietu sadalē nepiedalās tie

viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri kopā pa visu Latviju

saņēmuši mazāk par 5 procentiem no nodoto balsu kopskaita,

neatkarīgi no tā, vai kandidātu sarakstu iesniegusi politiskā

partija vai politisko partiju apvienība. Lai nodrošinātu vēlēšanu

stabilitāti, vēlreiz mainīt noteikto vēlēšanu barjeru pieļaujams

tikai gadījumā, ja tam ir svarīgs iemesls.

Būtisku vēlēšanu noteikumu maiņa

īsi pirms kārtējām vēlēšanām negatīvi ietekmē to norisi. Ja

sabiedrībā radies jautājums par vēlēšanu noteikumu maiņu,

nepieciešams noteikts laiks, lai sabiedrībai dotu iespēju izteikt

savu viedokli. Ja likumdevējs pieņem lēmumu par vēlēšanu

noteikumu maiņu, arī par procentu barjeras maiņu vai atcelšanu,

tas jādara saprātīgā laika periodā pirms kārtējām vēlēšanām.

Vēlēšanu tiesību realizācija ir

cieši saistīta ar tiesībām uz vārda brīvību, tiesībām piedalīties

valsts un pašvaldību darbībā un pildīt valsts dienestu, kā arī ar

biedrošanās brīvību. Šīs tiesības Latvijā nosaka Satversmes 100.,

101. un 102. pants. Proporcionālā vēlēšanu sistēma ar 5 procentu

vēlēšanu barjeru, ņemot vērā to, ka tiek garantētas Satversmes

100., 101. un 102. panta noteiktas tiesības, nodrošina

demokrātiskās valstīs atzīto vēlēšanu principu īstenošanu.

Vienlīdzīgu vēlēšanu princips

paredz arī to, ka ievēlamo deputātu skaitam jābūt vienmērīgi

sadalītam pa vēlēšanu apgabaliem un ka visu politisko partiju un

vēlēšanu kandidātu iespējām jābūt vienlīdzīgām.

Sadalot deputātu mandātu skaitu pa

vēlēšanu apgabaliem, jāņem vērā vēlētāju skaits, kā arī

administratīvie, ģeogrāfiskie un pat vēsturiskie faktori.

Deputātu skaita sadalījums pa

vēlēšanu apgabaliem un piemērojamā kandidātu vietu sadales metode

(formula) rada tā saucamo reālo vēlēšanu barjeru(sk. Rein

Taagepera, Matthew Soberg Shugart, p. 133). Arī valstīs, kur

ar likumu nav noteikta vēlēšanu barjera, pastāv reālā vēlēšanu

barjera, jo vēlēšanu rezultāti objektīvi nevar atspoguļot ikkatra

vēlētāja izvēli.

Pasaulē tiek izmantotas dažādas

metodes vietu sadalei starp kandidātu sarakstiem. Latvijā, lai

sadalītu Saeimas deputātu vietas starp tiem vēlēšanu apgabalā

pieteiktajiem kandidātu sarakstiem, kas pārvarējuši noteikto 5

procentu vēlēšanu barjeru, piemēro Senlaga (Sainte-Langu')

metodi, kā tas paredzēts Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta otrajā

daļā:

"Lai sadalītu Saeimas deputātu

vietas starp pārējiem vēlēšanu apgabalā pieteiktajiem kandidātu

sarakstiem, piemēro šādu kārtību:

1) nosaka vēlēšanu apgabalā par

katru kandidātu sarakstu nodoto derīgo vēlēšanu zīmju skaitu;

2) par katru kandidātu sarakstu

nodoto vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1, 3, 5, 7 un tā

tālāk, līdz dalījumu skaits ir vienāds ar kandidātu sarakstā

pieteikto kandidātu skaitu;

3) visus iegūtos dalījumus par

visiem viena vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstiem sanumurē

kopējā dilstošā secībā;

4) deputātu vietas vēlēšanu

apgabalā secīgi saņem tie kandidātu saraksti, kuriem atbilst

lielākie dalījumi."

Jāņem vērā, ka Senlaga metode

atšķirībā no citām metodēm kuras veicina "lielo" partiju

iekļūšanu parlamentā, nodrošina "lielajām" un "mazajām" partijām

vienādas iespējas iegūt vietas parlamentā (sk. Arend Lijphart.

Electoral Systems and Party Systems. A Study of Twenty - Seven

Democracies: 1945-1990. Oxford. Oxford University Press, 1994,

p.23). Ar likumu noteiktās vēlēšanu barjeras atcelšana

Latvijā, vienlaikus saglabājot Senlaga metodi Saeimas deputātu

vietu sadalē, varētu radīt situāciju, ka Saeimā būtu pārstāvēts

ļoti liels skaits partiju.

Tātad apstrīdētā norma nepārkāpj

Satversmes 6. pantā noteikto vienlīdzīgu vēlēšanu principu. Tā kā

vienlīdzīgu vēlēšanu princips nav pārkāpts, apstrīdētā norma nav

pretrunā ar Satversmes 91. pantu, kurš paredz vienlīdzību

cilvēktiesību, arī vēlēšanu tiesību, īstenošanā.

Vēlēšanas ir brīvas, ja vēlētāji

var brīvi veidot savus uzskatus un paust savas vēlmes, kā arī

cīnīties pret vēlēšanu procedūras pārkāpumiem.

Vēlētāji var brīvi veidot savus

uzskatus, ja valsts institūcijas ievēro neitralitātes pienākumu.

Valstij ir arī pienākums veikt pozitīvus pasākumus, lai

nodrošinātu aizklātu vēlēšanu norisi. Satversmes, Saeimas

vēlēšanu likuma un citu likumu normas nodrošina gan valsts

institūciju neitralitāti, gan to, ka vēlēšanas ir aizklātas, kā

arī paredz iespēju cīnīties ar likumā noteiktās vēlēšanu kārtības

pārkāpumiem.

Arī 5., 6. un 7. Saeimas vēlēšanu

norise un tās novērtējums, ko snieguši gan Latvijas, gan

starptautiskie novērotāji, liecina, ka vēlēšanas ir

nodrošinājušas pilsoņu brīvas gribas izpausmi. Tā Demokrātisko

institūciju un cilvēktiesību biroja novērošanas misijas ziņojumā

"Latvijas Republikas parlamenta vēlēšanas un tautas nobalsošana"

secināts, ka "tautas nobalsošana un Saeimas vēlēšanas, kas notika

1998. gada 3. oktobrī, norisinājās atklāti un profesionāli"

(Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja novērošanas

misijas ziņojums "Latvijas Republikas parlamenta vēlēšanas un

tautas nobalsošana", neoficiāls tulkojums latviešu valodā.

www.cvk.lv).

Tādējādi nav pamatots iesniedzēju

viedoklis, ka nav nodrošināta vēlētāju brīvas gribas

izpausme.

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma 38.

panta pirmās daļas otro teikumu par atbilstošu Satversmes 6., 8.,

91. un 116. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņš