91. pants

1Iesniedzēji uzskata, ka netiek

2nodrošināts arī vēlētāju brīvas gribas izpaudums. Starptautiskā

3pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pants noteic, ka

4vēlēšanām jābūt vispārējām un vienlīdzīgām, kā arī jānodrošina

5vēlētāju brīvas gribas izpaudums. Ja daļa vēlētāju balsu netiek

6ņemta vērā Saeimas deputātu mandātu sadalē, vēlētāji ir spiesti

7izvēlēties kandidātu sarakstus, kuriem prognozē 5 procentu

8barjeras pārvarēšanu.

9Arī Linards Strelēvics

10konstitucionālajā sūdzībā uzsver, ka ir pārkāpts Satversmes 6.

11pants. Šajā pantā noteiktais vienlīdzīguma princips paredz, ka

12visas balsis ir savstarpēji vienlīdzīgas, kas panākams, nenosakot

13procentu barjeru. Ja tiek noteikta šāda barjera, tad vēlētāja

14balss, kas nodota par 5 procentus no balsu kopskaita nesaņēmušu

15sarakstu, tiek padarīta nevienlīdzīga, pirmkārt, neņemot to vērā,

16"padarot to par nulli" un, otrkārt, "pieskaitot to citai balsij,

17kura līdz ar to iegūst divreiz lielāku vērtību".

18Linards Strelēvics apgalvo, ka

19apstrīdētā norma Saeimas vēlēšanas "no proporcionālām pārvērš

20neproporcionālās vēlēšanās". Proporcionalitātes princips izpaužas

21divējādi: pirmkārt, apgabalā ievēlamo deputātu skaitu paredz

22proporcionālu vēlēšanu apgabalā dzīvojošo balsstiesīgo pilsoņu

23skaitam un, otrkārt, nosaka katram kandidātu sarakstam pienākošos

24vietu skaitu Saeimā, stingri ievērojot par katru sarakstu nodoto

25balsu skaitu.

26Linarda Strelēvica pieteikumā

27norādīts, ka apstrīdētā norma ir prettiesiska, jo tā neatbilst

28Satversmes 116. pantā paredzētajiem īpašajiem gadījumiem, kad

29cilvēka tiesības, arī tiesības vēlēt, var ierobežot. Pieteikumā

30izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma vēlētājus "aģitē"

31nepiedalīties Saeimas vēlēšanās, kā arī "attur" balsot par

32sarakstiem, kuru atbalstītāju skaits ir mazāks par 5 procentiem

33no visiem vēlētājiem.

34Pēc iepazīšanās ar lietas

35materiāliem Ilmārs Ančāns un Linards Strelēvics iesniegtajos

36rakstveida atzinumos uzturējuši savu viedokli.

37Institūcija, kas izdevusi

38apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstos norāda, ka

39apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 6., 8., 91. un 116.

40pantu.

41Saeima nepiekrīt iesniedzēju

42apgalvojumam, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 6.

43pantā nostiprināto vispārīgo vēlēšanu principu. Saeima uzskata,

44ka ar jēdzienu "vispārīgas vēlēšanas" jāsaprot princips, ka visām

45personām, kuras bauda vēlēšanu tiesības, ir konstitucionālas

46tiesības piedalīties vēlēšanās. Šo jēdzienu nevar interpretēt kā

47pilnīgi visu balsojošo personu tiesības pieprasīt, lai vietu

48parlamentā saņemtu saraksts, kurš vēlēšanās ieguvis kaut vai

49vienu balsi. Arī Satversmē noteiktais Saeimas deputātu skaits -

50simts - netiešā veidā nozīmē to, ka Saeimā neiekļūs deputātu

51kandidāti no sarakstiem, kas saņēmuši proporcionāli ļoti mazu

52balsu skaitu.

53Atbildes rakstos apgalvots, ka

54apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 6. pantā nostiprināto

55vienlīdzīgu vēlēšanu principu. Ar jēdzienu "vienlīdzīgas

56vēlēšanas" saprot principu, ka katram vēlētājam ir viena balss un

57vēlētāju balsis ir līdzvērtīgas. Apstrīdētā norma šo principu

58nemaina.

59Saeima kā kļūdainu noraida Linarda

60Strelēvica apgalvojumu, ka mazākumā palikušo vēlētāju balsis tiek

61pieskaitītas tiem sarakstiem, kuri pārvarējuši 5 procentu

62barjeru. Šis apgalvojums nebalstās uz Saeimas vēlēšanu likuma

63normām.

64Atbildes rakstos uzsvērts, ka

65proporcionālā vēlēšanu sistēma pati par sevi ļauj iekļūt Saeimā

66arī nelielām partijām. Pirmo četru saeimu pieredze rāda, ka

67tolaik liberālais vēlēšanu likums ļāva parlamentā iekļūt ļoti

68daudzu kandidātu sarakstu pārstāvjiem. Saeimas pārmērīgā

69sadrumstalotība apgrūtināja vai pat padarīja neiespējamu

70parlamenta normālu, efektīvu funkcionēšanu un bija viens no

71Latvijas parlamentārās sistēmas likvidēšanas iemesliem.

72Izstrādājot Saeimas vēlēšanu likumu, šī vēsturiskā pieredze tika

73ņemta vērā, nosakot, ka deputātu vietu sadalē nepiedalās tie

74kandidātu saraksti, kas kopumā pa Latviju saņēmuši mazāk par 5

75procentiem no nodoto balsu kopskaita. Šā nosacījuma mērķis ir

76novērst Saeimas pārmērīgu politisko sadrumstalotību un

77nodrošināt, lai Saeima ne tikai pienācīgi atspoguļotu vēlētāju

78viedokļus, bet arī būtu spējīga efektīvi strādāt. Tātad šis

79nosacījums ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi.

80Saeima paskaidro, ka tā sauktā

81vēlēšanu barjera pastāv vairākās demokrātiskās valstīs, kur ir

82proporcionālā vēlēšanu sistēma (Zviedrijā, Vācijā u.c.).

83Saeima nepiekrīt iesniedzēju

84apgalvojumam, ka vēlēšanu tiesības nevar ierobežot ar likumu.

85Satversmes 6. pants, kas nosaka vēlēšanu pamatprincipus, ir

86interpretējams saistībā ar Satversmes 101., 116. pantu un citiem

87pantiem. Satversmes 101. pants paredz tiesības ikvienam Latvijas

88pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un

89pašvaldību darbā. Šīs tiesības nav absolūtas, to izmantošanas

90veids nosakāms ar likumu. Arī juridiskajā literatūrā atzīts, ka

91likumdevēja regulējuma pilnvaras var būt pozitīvas - tiesības

92tuvāk noteikt pamattiesību saturu - un negatīvas - ierobežot

93pamattiesības.

94Atbildes rakstos norādīts, ka ar

95apstrīdēto normu netiek pārkāpts Satversmes 91. pants, jo

96vēlētājiem ir vienādas tiesības balsot par jebkuru kandidātu

97sarakstu un kandidātu saraksti piedalās vēlēšanās ar vienādiem

98noteikumiem.

99Saeima nav sniegusi juridisko

100pamatojumu apstrīdētās normas atbilstībai Satversmes 8.

101pantam.

102Secinājumu daļa

103Pasaules demokrātiskajās valstīs

104pastāv pieci vispāratzīti vēlēšanu principi. Vēlēšanām ir jābūt

105vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām, aizklātām un tiešām. Šie pieci

106galvenie vēlēšanu principi ir nostiprināti gan starptautiskajos

107dokumentos, gan valstu nacionālajās tiesībās.

108Apvienoto Nāciju Organizācijas

109Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemtās Vispārējās

110cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk - Deklarācija) 21. pantā

111noteikts, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai

112gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās

113vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu

114tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās

115formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu". Tātad

116demokrātija pamatojas uz cilvēku brīvi paustu gribu, nosakot

117valsts politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu. Viena

118no pašām svarīgākajām pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām

119ir piedalīšanās parlamenta vēlēšanās.

120Kopš 1992. gada 14. jūlija Latvijā

121ir spēkā Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām

122tiesībām (turpmāk - Pakts). Arī tā 25.pants atzīst un garantē

123pilsoņa tiesības balsot un tikt ievēlētam: "Katram pilsonim bez

124jebkādas 2. pantā minētas diskriminācijas un bez nepamatotiem

125ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai […] balsot un tikt

126ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un

127vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas

128nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu."

129Pakta 2. pants savukārt paredz

130garantēt šīs tiesības "bez jebkādas atšķirības - neatkarīgi no

131rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai

132citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā

133stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem".

134Valstīm, kuras pievienojušās

135Paktam, gan jānodrošina atbilstošu likumu pieņemšana, gan jāveic

136citi pasākumi, lai Paktā garantētās tiesības, arī tiesības vēlēt,

137tiktu efektīvi īstenotas.

138Tātad kā Deklarācija, tā Pakts

139noteic, ka vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, aizklātām un

140periodiskām. Vēlēšanām jānodrošina vēlētāju brīvas gribas

141izpausme.

1421950. gada 4. novembra Eiropas

143Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk

144- Konvencija) un tās 1., 2. un 4. protokols Latvijā ir spēkā no

1451997. gada 27. jūnija. Konvencijas 1. protokola 3. pants noteic:

146"Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc attiecīga laika

147perioda organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas

148veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju

149varu." Lai gan šā panta formulējums norāda uz Konvencijas

150dalībvalstu - augsto līgumslēdzēju pušu - pienākumu organizēt

151brīvas un aizklātas vēlēšanas, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas

152praksē ir atzīts, ka Konvencija garantē arī subjektīvās vēlēšanu

153tiesības.

154Metjū-Mohinas un Klerfo lietā

155(sk. Judgement of March 2, 1987, Mathieu-Mohin and Clerfayt

156case) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka Konvencijas

1571. protokola 3. panta formulējums nenozīmē, ka šis pants pēc

158savas būtības atšķirtos no citiem Konvencijas un protokolu pantu

159būtiskiem noteikumiem. Šis formulējums drīzāk izskaidrojams ar

160vēlmi piešķirt lielāku svaru valstu saistībām, kā arī ar faktu,

161ka galvenais pienākums šajā gadījumā ir nevis atturēšanās vai

162neiejaukšanās, kā tas lielākoties ir politisko un pilsonisko

163tiesību gadījumā, bet gan valsts pienākums veikt pozitīvus

164pasākumus, tas ir, rīkot demokrātiskas vēlēšanas. Valstīm ir

165liela izvēles brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā.

166Tātad konstitūcijas un likumi

167nosaka to, kā tiek īstenoti minētie pieci vēlēšanu

168pamatprincipi.

169Latvijā vēlēšanu tiesības regulē

170Satversme, kā arī likumi. Satversmes 6. pants noteic, ka "Saeimu

171ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

172proporcionālās vēlēšanās".

173Jēdziens "vispārīgas vēlēšanas"

174paredz, ka ikvienai personai ir tiesības vēlēt (aktīvās vēlēšanu

175tiesības) un tiesības tikt ievēlētai (pasīvās vēlēšanu tiesības).

176Tomēr šīs tiesības var un pat ir nepieciešams ierobežot. Šādi

177ierobežojumi ir saistīti ar:

178personas vecumu, tas ir, tiek

179noteikts vecums, ar kuru persona iegūst pasīvās un aktīvās

180vēlēšanu tiesības;

181pilsonību - likumdevēja vēlēšanās

182var vēlēt un tikt ievēlēti tikai attiecīgās valsts pilsoņi;

183citiem apstākļiem, tādiem kā

184personas nepieskaitāmība un atrašanās brīvības atņemšanas

185iestādē, ja izdarīts smags noziegums. Šajā gadījumā

186ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, attaisnojamiem ar

187leģitīmu mērķi un proporcionāliem (samērīgiem).

188Nav pamatots iesniedzēju Ilmāra

189Ančāna un Andra Rubina viedoklis par to, ka vēlēšanu tiesības

190nevar ierobežot, ja tās nav minētas Satversmes 116. pantā.

191Satversmes 8. pants, paredzot

192aktīvās vēlēšanu tiesības, vienlaikus tās arī ierobežo. Šis pants

193nosaka: "Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri

194vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu." Tātad jau

195pati Satversme paredz aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus, kas

196saistīti ar: personas pilntiesīgumu, pilsonību - vēlēt var tikai

197Latvijas pilsoņi - un vecumu - vēlēt var 18 gadu vecumu

198sasniegušas personas.

199Pilntiesīguma jēdziens precizēts

200Saeimas vēlēšanu likuma 2. pantā, nosakot, ka "tiesību vēlēt

201nav:

2021) personām, kuras izcieš sodu

203brīvības atņemšanas vietās;

2042) aizdomās turētajām,

205apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības

206līdzeklis ir piemērots apcietinājums;

2073) personām, kuras likumā

208paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām".

209Satversmes projekta apspriešanas

210un pieņemšanas gaitā Satversmes sapulcē bija iesniegti

211priekšlikumi papildināt pamatlikumu ar vairākiem pantiem,

212uzskaitot vēlēšanu tiesību ierobežojumus. Satversmes sapulce šos

213priekšlikumus noraidīja. 1921. gada 11. oktobrī Satversmes

214sapulces sēdē deputāts Arveds Bergs to, ka vēlēšanu tiesību

215ierobežojumi iekļaujami nevis Satversmes 8. pantā, bet vēlēšanu

216likumā, pamatojis šādi: "Satversmes likumā ir ievedami tikai

217galvenie principi, galvenie noteikumi. Jāsargās no samērā

218sīkākiem noteikumiem, kas neienes principiālu nozīmi, tāpēc, ka

219viņi patiesībā ir tīri tehniskas dabas; tiem nav vietas pašā

220satversmes likumā, jo viņu grozīšana var izrādīties par vajadzīgu

221arī tad, kad galvenos principus negrib grozīt. [..]Bieži

222satversmes grozījumi nav vēlami, jo satversmei ir jābūt kaut kam

223cietam un noteiktam, kas pēc iespējas maz tiek grozīts"

224(Latvijas Republikas Satversmes sapulces stenogrammas, 17.

225burtnīca, 1574. lpp.).

226Tātad Satversmes sapulce, pieņemot

227Satversmes 8. pantu, ir paredzējusi, ka aktīvās vēlēšanu tiesības

228var ierobežot un šie ierobežojumi nosakāmi ar likumu.

229Vēlēšanu tiesības nav minētas

230Satversmes 116. pantā, kurš nosaka gadījumus, kad var ierobežot

231cilvēktiesības. Tomēr jāņem vērā, ka 1922. gada Satversme tikai

2321998. gadā tika papildināta ar 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības".

233Likumdevējs, paredzot Satversmes 116. pantā gadījumus, kad var

234ierobežot cilvēktiesības, attiecinājis tos tikai uz 8. nodaļā

235minētajām cilvēka pamattiesībām. Tas, ka vēlēšanu tiesības nav

236minētas Satversmes 116. pantā, nebūt nenozīmē, ka tās nevar

237ierobežot. Satversmes 6., 8. un 116.pants jāinterpretē kopsakarā

238ar starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, kuriem

239pievienojusies Latvija.

240Lai konstatētu Satversmē ietverto

241cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas

242atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko

243cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību

244tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz Konvencijas

245interpretāciju, un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo

246Satversmes normu tulkošanai (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

24730. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01).

248Pakta 25. pants paredz tiesības

249balsot bez nepamatotiem ierobežojumiem. Pamatoti ierobežojumi

250turpretim ir pieļaujami. Vispārīgu vēlēšanu princips ir nevis

251absolūts, bet drīzāk relatīvs princips, kas atkarīgs no jēdziena

252"demokrātiskā piedalīšanās" izpratnes (sk. Manfred Nowak. UN

253Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary. Kiel am

254Rhein, Strasbourg, Arlington, N.P. Engel, 1993, p. 445).

255Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas

256Ģenerālās asamblejas Vispārīgajā komentārā "Tiesības piedalīties

257valsts lietu kārtošanā, vēlēšanu tiesības un tiesības uz

258vienlīdzīgu valsts dienesta pieejamību" atzīts, ka Pakta 25.

259pantā garantētās pilsoņu tiesības "nevar tikt ierobežotas uz

260laiku vai atņemtas, izņemot gadījumus, kad ierobežojums ir

261noteikts ar likumu un tas ir objektīvs un saprātīgs" (The

262right to participate in public affairs, voting rights and the

263right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96, CCPR

264General comment).

265Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

266interpretējot Konvencijas 1. protokola 3. pantu, ir secinājusi,

267ka vēlēšanu tiesības nav absolūtas, tās var ierobežot. Tomēr

268jāpārliecinās, vai nosacījumi neierobežo šīs tiesības tādā

269apjomā, ka ir skarts to kodols un tiek atņemta to efektivitāte,

270ka šie nosacījumi ir izvirzīti, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, un

271ka izmantotie līdzekļi nav neproporcionāli. Pats galvenais: šādi

272nosacījumi nedrīkst kavēt "tautas viedokļa brīvu izpausmi,

273izvēloties likumdevēju varu" [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2741987. gada 2. marta spriedumu Metjū-Mohinas un Klerfo lietā

275(Mathieu-Mohin and Clerfayt case)].

2762000. gada 30. augusta spriedumā

277lietā Nr. 2000-03-01 Satversmes tiesa atzinusi, ka pasīvās

278vēlēšanu tiesības var ierobežot, ja vien šie ierobežojumi

279noteikti ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, attaisnojami ar

280leģitīmu mērķi un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.

281Ierobežojumiem arī jābūt samērīgiem ar to mērķi. Satversmes

282tiesai nav pamata uzskatīt, ka tāda pati pieeja nav izmantojama

283attiecībā uz aktīvajām vēlēšanu tiesībām.

284Tātad, interpretējot Satversmes 8.

285pantu vēsturiski, kā arī sistēmiski - kopsakarā ar Satversmes 6.

286un 116. pantu, Pakta 25. pantu un Konvencijas 1.protokola 3.

287pantu -, Satversmes tiesa secina, ka vēlēšanu tiesības var

288ierobežot. Šiem ierobežojumiem jābūt:

2891) noteiktiem ar likumu;

2902) attaisnojamiem ar Satversmes

291116. pantā paredzētu leģitīmu mērķi: citu cilvēku tiesības,

292demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība un

293tikumība;

2943) samērīgiem (proporcionāliem) ar

295to mērķi.

296Nav pamatots iesniedzēju

297viedoklis, ka 5 procentu vēlēšanu barjeras noteikšana ir vēlēšanu

298tiesību ierobežojums un ka tad, ja ir noteikta šāda barjera,

299vēlēšanas nav vispārīgas. Apstrīdētā norma regulē Centrālās

300vēlēšanu komisijas darbību, nosakot deputātu vietu sadali starp

301kandidātu sarakstiem, bet neietekmē vēlētāju subjektīvās

302tiesības.

303Tādējādi apstrīdētā norma

304neierobežo aktīvās vēlēšanu tiesības un nav pretrunā ar

305Satversmes 8. pantu, kā arī ar Satversmes 6. pantā noteikto

306vispārīgo vēlēšanu principu.

307Vienlīdzīgu vēlēšanu princips

308paredz, ka katram vēlētājam ir viena balss vai vienāds skaits

309balsu, ievēlamo deputātu skaits ir vienmērīgi sadalīts starp

310vēlēšanu apgabaliem un visu politisko partiju un vēlēšanu

311kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas.

312Latvijā katram vēlētājam ir viena

313balss. Vienlīdzīgu vēlēšanu princips nozīmē arī to, ka visām

314vēlētāju balsīm ir vienāda vērtība.

315Tomēr vienlīdzīguma princips

316nenozīmē, ka visiem kandidātu sarakstiem vienas vietas iegūšanai

317parlamentā jāsaņem pilnīgi vienāds vēlētāju balsu skaits. Ir

318pietiekami, ja vēlēšanu kandidātu sarakstu iespējas iegūt

319deputātu vietas Saeimā ir vienlīdzīgas. Iespējas ir vienlīdzīgas,

320ja valsts institūciju attieksme pret visiem kandidātu sarakstiem

321ir neitrāla. Tas attiecas uz kandidātu sarakstu vēlēšanu kampaņu,

322plašsaziņas līdzekļu pieejamību tiem, kā arī partiju un to

323kampaņu publisko finansēšanu.

324Vienlīdzīgas iespējas var tikt

325īstenotas ne tikai tā, ka attieksme pret visām partijām ir

326vienāda neatkarīgi no to parlamentārās pārstāvības vai elektorāta

327atbalsta, bet arī tā, ka attieksme pret partijām ir atkarīga no

328to sasniegtajiem rezultātiem vēlēšanās.

329Ne Deklarācija, ne Pakts, ne

330Konvencija, ne citi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti

331neuzliek valstīm pienākumu turēties pie konkrētas vēlēšanu

332sistēmas (proporcionālās, mažoritārās vai jauktās).

333Tā Konvencijas 1. protokola 3.

334pants "nodrošina tikai "brīvas", organizētas "ik pēc attiecīga

335laika perioda" un "aizklātas" vēlēšanas "apstākļos, kas veicina

336tautas viedokļa brīvu izpausmi". Ņemot vērā minēto, pants tomēr

337neizvirza prasību ieviest noteiktu sistēmu [..], tādu kā

338proporcionālā pārstāvība vai mažoritārās vēlēšanas vienā vai

339vairākās kārtās" [Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2.

340marta spriedums Metjū-Mohinas un Klerfo lietā (Mathieu-Mohin and

341Clerfayt case)].

342Tātad vēlēšanu sistēmu -

343proporcionālā, mažoritārā vai jauktā - katrā valstī nosaka

344attiecīgās valsts konstitūcija un likumi.

345Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā

346uzvar kandidāts vai kandidātu saraksts, kas noteiktajā vēlēšanu

347apgabalā ieguvis vislielāko balsu skaitu. Tiek ņemtas vērā tikai

348tās balsis, kas nodotas par kandidātiem, kuri saņēmuši balsu

349vairākumu, pārējās balsis neietekmē vēlēšanu iznākumu.

350Satversmes 6. pants paredz, ka

351Latvijā pastāv proporcionālā vēlēšanu sistēma. Proporcionālās

352vēlēšanu sistēmas pamatā ir ideja par politisko spēku

353proporcionālās pārstāvības nepieciešamību. Politiskā partija

354(kandidātu saraksts) iegūst deputātu mandātu skaitu, kas ir

355proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojušo vēlētāju

356skaitam. Katra deputāta ievēlēšanai parlamentā ir nepieciešams

357aptuveni vienāds vēlētāju balsu skaits. Proporcionālā vēlēšanu

358sistēma atšķirībā no mažoritārās garantē arī to politisko spēku

359iekļūšanu parlamentā, kuriem ir neliels elektorāta atbalsts.

360Pastāvot proporcionālajai vēlēšanu

361sistēmai bez procentu barjeras, parlamentā iekļūst liels skaits

362politisko partiju. Daudzas no šīm partijām pārstāv tikai daži

363deputāti vai pat viens deputāts.

3641922. gada 9. jūnija "Likums par

365Saeimas vēlēšanām" neparedzēja vēlēšanu barjeru. Pamatojoties uz

366šo likumu, tika ievēlētas pirmās četras saeimas. Ņemot vērā to,

367ka deputātu vietu skaits Saeimā bija tikai simts, parlamentā

368iekļuva salīdzinoši ļoti liels skaits politisko spēku: 1. Saeimā

369- 20 saraksti, 2. Saeimā - 25 saraksti, 3. Saeimā - 22 saraksti

370un 4. Saeimā - 20 saraksti (sk. Valdības Vēstnesis, Nr. 243,

3711925. gada 29. oktobris; Nr. 250, 1928. gada 3. novembris; Nr.

372246, 1931. gada 2. novembris; Latvijas Republikas Saeimas

373vēlēšanu rezultāti. M. Skujenieka ievads un redakcija. Rīga,

374Valsts statistiskā pārvalde, 1923, 10.lpp.). Redzams, ka

375pirmās četras saeimas bija sadrumstalotas un šo sadrumstalotību

376veicināja pārāk liberālais vēlēšanu likums. Tas apdraudēja

377politisko stabilitāti, apgrūtināja valdības sastādīšanu un pat

378radīja valdības krīzes (sk. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture:

3791914-1940. Stokholma, Daugava, 1976, 397.lpp.). Deputāts Oto

380Nonācs novērtēja situāciju šādi: "Visos mūsu parlamentos, visās

381mūsu likumdošanas iestādēs, sākot jau no Satversmes sapulces

382laikiem un pat vēl agrāki, no Tautas Padomes laikiem,

383visļaunākais ir bijis - lielā sadrumstalotība, lielās grupu

384dažādības un viņu raibais sastāvs" (Latvijas Republikas 2.

385Saeimas stenogrammas, 3. sesija, Rīga, 1926, 403.sleja).

386Satversmes tiesa piekrīt atbildes

387rakstos paustajam viedoklim, ka pirmo četru saeimu pārmērīgā

388sadrumstalotība apgrūtināja vai pat padarīja neiespējamu

389parlamenta normālu, efektīvu funkcionēšanu un bija viens no

390Latvijas parlamentārās sistēmas likvidēšanas iemesliem.

3911933. gadā un 1934. gada sākumā

392Latvijā iezīmējās parlamentārisma krīze. Valdības bieži mainījās,

393un, ņemot vērā Saeimas sadrumstalotību, valdību bija grūti

394izveidot. "Tautā nepatiku radīja parasti ieilgstošās valdības

395krīzes, jo jaunas valdības sastādīšana allaž uzdūrās uz grūtībām

396un spieda jaunās valdības atbalstītājiem solīt kādus labumus, kas

397ne ik reizes atbilda valsts interesēm" (Ādolfs Šilde,

398581.lpp.).

399Tā kā radās priekšlikumi grozīt

400Satversmi, tika izstrādāti vairāki tās grozījumu projekti. "Tie,

401kas pretojās satversmes grozījumiem, piekrita vismaz vēlēšanu

402likuma grozīšanai. Bija dažādi priekšlikumi. [..] Kristīgo

403zemnieku un katoļu frakcija vēlējās panākt ar vēlēšanu likuma

404grozīšanu to, lai Saeimā būtu pārstāvētas tikai tās grupas un

405partijas, kuras dabūtu ne mazāk par trim deputātiem.

406Sociāldemokrāti ieteica 5 deputātu minimumu" (Ādolfs Šilde,

407571.lpp.).

408Redzams, ka jau 1934. gadā tika

409meklēti ceļi, kā samazināt Saeimā pārstāvēto politisko spēku

410skaitu, izveidojot saskaņotāku un darbotiesspējīgāku parlamentu.

411Viens no priekšlikumiem bija vēlēšanu procentu barjeras

412noteikšana. Tomēr šie plāni netika īstenoti, jo Saeimas darbību

413pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums.

4141992. gadā, lemjot par 1922. gada

415"Likuma par Saeimas vēlēšanām" piemērošanu 5. Saeimas vēlēšanām,

416Augstākā padome ņēma vērā šo vēsturisko pieredzi - tika noteikts,

417ka deputātu vietu sadalē nepiedalās tie kandidātu saraksti, kas

418kopumā pa Latviju saņēmuši mazāk par 4 procentiem no nodoto balsu

419kopskaita.

4201992. gada 20. maija Augstākās

421padomes plenārsēdē, kad likumprojekts tika izskatīts pirmajā

422lasījumā, deputāts Dzintars Ābiķis teicis: "Pirmkārt, mums visiem

423derētu iepazīties ar bēdīgo vēsturisko pieredzi. Pie kā noveda

424vecais vēlēšanu likums trīsdesmitajos gados? Pie valsts

425apvērsuma. Tāpēc katram zālē sēdošam ir jādomā, pirmkārt, par

426valsti un tikai pēc tam par burtu, kas rakstīts likumā. Jo

427praktiski visi redzamākie politiķi, kuri palika dzīvi pēc 1940.

428gada un kuri ir analizējuši politiskos procesus Latvijā, savos

429memuāros kritizē Saeimas vēlēšanu likumu, jo tas bija viens no

430priekšnoteikumiem, kāpēc pie varas 1934. gadā nāca Ulmanis un

431nodibinājās autoritatīvs režīms"(Latvijas Republikas Augstākās

432padomes 1992. gada 20. maija sēdes stenogramma.).

433Pamatots ir atbildes rakstos

434izteiktais viedoklis, ka procentu barjera nepieciešama, lai

435novērstu Saeimas pārmērīgu politisko sadrumstalotību un

436nodrošinātu to, ka Saeima ne tikai pienācīgi atspoguļotu vēlētāju

437viedokļus, bet arī būtu spējīga efektīvi strādāt.

438Arī Vācijas konstitucionālajā

439jurisprudencē ir atzīts, ka tad, ja proporcionālās pārstāvības

440princips kā visu tautas politisko viedokļu atspoguļojums tiek

441strikti realizēts kā tā loģiskā galējība, parlaments var

442sašķelties daudzās sīkās grupās. Tā rezultātā vairākuma

443koalīcijas veidošana ir apgrūtināta vai pat neiespējama (sk.

444Donald P.Kommers. The Constitutional Jurisprudence of the Federal

445Republic of Germany. Durham and London. Duke University Press,

4461997, p.187).

447Satversmes tiesa uzskata, ka

448vēlēšanu barjeras noteikšanu attaisno nepieciešamība izveidot

449parlamentu, kas būtu spējīgs saskaņoti darboties, pildot tam

450Satversmē noteiktās funkcijas. Saeimā pārstāvēto politisko

451partiju skaitam jābūt tādam, lai valstī varētu izveidot

452strādātspējīgu un stabilu Ministru kabinetu, kurš baudītu Saeimas

453vairākuma uzticību.

454Mažoritārās vēlēšanās ievēlēts

455parlaments atspoguļo valsts politisko spēku spektru daudz mazākā

456mērā nekā parlaments, kurš ievēlēts proporcionālās vēlēšanās, -

457pat tad, ja ir noteikta vēlēšanu barjera. Tāpēc atkāpes no

458proporcionālās vēlēšanu sistēmas, arī procentuālās vēlēšanu

459barjeras noteikšana, nav vēlēšanu vienlīdzības principa

460pārkāpums.

461Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

462secinājusi, ka "vēlēšanu sistēmas mērķi reizēm ir gandrīz

463nesavienojami: no vienas puses, patiešām patiesi atspoguļot

464tautas viedokli un, no otras puses, ievirzīt uzskatu tendences

465tā, lai veicinātu pietiekami skaidras un saskaņotas politiskās

466gribas veidošanos. Ņemot vērā minēto, frāze "apstākļos, kas

467veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju

468varu" būtībā paredz - papildus izteikšanās brīvībai (ko jau

469aizsargā Konvencijas 10. pants) - visu pilsoņu vienlīdzību

470tiesību vēlēt un tikt ievēlētiem īstenošanā. Tomēr tas nenozīmē,

471ka visām balsīm obligāti jābūt vienādai ietekmei uz vēlēšanu

472rezultātiem vai ka visiem kandidātiem jābūt vienādām izredzēm

473uzvarēt. Tātad neviena vēlēšanu sistēma nevar novērst "balsu

474zaudēšanu"" [Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 2. marta

475spriedums Metjū-Mohinas un Klerfo lietā (Mathieu-Mohin and

476Clerfayt case)].

477Saeimas atbildes rakstos pamatoti

478atspēkots Linarda Strelēvica apgalvojums, ka mazākumā palikušo

479vēlētāju balsis tiek pieskaitītas tiem sarakstiem, kuri

480pārvarējuši 5 procentu barjeru. Šis apgalvojums nebalstās uz

481Saeimas vēlēšanu likuma normām. Apstrīdētā norma noteic, ka

482"deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu

483saraksti, kuri kopā pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem

484procentiem no nodoto balsu kopskaita", tātad vēlētāju balsis,

485kuras ir nodotas par šādiem sarakstiem, netiek ņemtas vērā, nevis

486tiek pieskaitītas citiem sarakstiem.

487Vēlēšanu barjeras noteikšana ir

488politisks jautājums, un tas ir likumdevēja kompetencē. No

489Satversmes 1. pantā paredzētā demokrātiskas valsts koncepta

490izriet vairāki tiesiskas valsts principi, arī varas dalīšanas

491princips. Likumdevēja vara Latvijā pieder tautai un Saeimai.

492Tātad Saeima ir tiesīga izlemt jautājumu par vēlēšanu barjeras

493noteikšanu. Vēlēšanu barjera un tās procentuālais apmērs netiek

494paredzēts konstitūcijās, bet gan tiek noteikts ar likumu. Arī

495Latvijā tas noteikts ar Saeimas vēlēšanu likumu.

496Iesniedzēji nav pamatojuši to, ka

497tieši 5 procentu barjeras noteikšana ir pretrunā ar Satversmes

4986., 8., 91. un 116. pantu, un nav norādījuši, vai arī tad, ja

499būtu noteikta procentuāli citāda vēlēšanu barjera, tā būtu

500pretrunā ar minētajiem Satversmes pantiem. Tomēr Satversmes tiesa

501uzskata, ka nepieciešams izvērtēt arī šo jautājumu, jo procentu

502barjera nedrīkst būt nesamērīgi augsta.

503Tiktāl, ciktāl vēlēšanu barjera

504nenonāk pretrunā ar proporcionālu vēlēšanu principu, Saeimas

505kompetencē ir noteikt tās procentuālo apmēru. Tomēr, nosakot

506vēlēšanu barjeru, likumdevējam jāņem vērā, ka tā nedrīkst būt

507pārāk augsta. Procentu barjeras piemērošanas rezultātā nedrīkst

508izveidoties tāda situācija, ka vēlēšanas vairs nav demokrātiskas.

509Pieļaujama tikai tāda vēlēšanu barjera, kas nepieciešama, lai

510sasniegtu tās mērķi.

511Satversmes tiesa uzskata, ka 5

512procentu barjeras noteikšana ir attaisnojama ar tās mērķi:

513novērst Saeimas sadrumstalotību, nodrošināt tās darbotiesspēju,

514vienlaikus veicinot arī stabilas izpildvaras pastāvēšanu,

515demokrātiju un labklājību.

516Šo secinājumu apliecina arī fakts,

517ka vēlēšanu barjera pastāv daudzās demokrātiskās valstīs, kur ir

518proporcionālā vai jauktā vēlēšanu sistēma, un daudzās valstīs šī

519barjera noteikta tāda pati kā Latvijā - 5 procenti no vēlētāju

520nodoto balsu kopskaita. Vēlēšanu barjera pastāv Dānijā, Francijā,

521Grieķijā, Izraēlā, Lihtenšteinā, Nīderlandē, Spānijā, Turcijā,

522Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs. Dažās valstīs vēlēšanu

523barjera ir vai ir bijusi noteikta daudz augstāka nekā Latvijā,

524piemēram, 17 procentu vēlēšanu barjera Grieķijā (sk. Rein

525Taagepera, Matthew Soberg Shugart. Seats and Votes. The Effects

526and Determinants of Electoral Systems. New Haven&London. Yale

527University Press, 1998, p. 134). Arī daudzās bijušajās

528sociālistiskajās valstīs - Albānijā, Bulgārijā, Čehijā, Igaunijā,

529Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Ungārijā - ir noteikta

530vēlēšanu barjera (sk. Christian Lucky. Table of Twelve

531Electoral Laws. Electoral Law in Eastern Europe. East European

532Constitutional Review. 1994, Vol.3, Nr. 2, pp. 65-77).

533Piemēram, Vācijas vēlēšanu sistēma

534ir strikti proporcionāla, ja ņem vērā vēlētāju sadalījumu pa

535apgabaliem. Partijas iegūto vietu skaits parlamentā ir tāds pats,

536kāds tas būtu gadījumā, ja Vācijā būtu tikai viens vēlēšanu

537apgabals. Tomēr, lai nepieļautu "mazo" partiju pārmērīgu

538pārstāvību parlamentā, partijām ir jāpārvar 5 procentu vēlēšanu

539barjera proporcionālajās vēlēšanās un jāiegūst vismaz trīs

540deputātu vietas vienmandātu apgabalos (sk. Rein Taagepera,

541Matthew Soberg Shugart, p. 37).

542Vairāku valstu konstitucionālās

543tiesas ir atzinušas, ka vēlēšanu barjeras noteikšana nav pretrunā

544ar to konstitūcijām.

545Čehijas Republikas Konstitucionālā

546tiesa noraidīja pieteikumu ar lūgumu atzīt par spēkā neesošu

547vēlēšanu likuma normu, kas noteic, ka tikai vismaz 5 procentus no

548vēlētāju balsu kopskaita saņēmušās politiskās partijas var iegūt

549vietas Pārstāvju palātā. 1997. gada 2. aprīļa spriedumā Nr. Pl.

550ņS 25/96 Čehijas Konstitucionālā tiesa norāda: "Ņemot vērā

551pārstāvības demokrātijas principu, ir pieļaujams iekļaut vēlēšanu

552sistēmā noteiktu integrējošu stimulu, ja tam ir nopietns

553pamatojums, piemēram, pieņēmumi, ka neierobežotas proporcionālās

554sistēmas piemērošanas rezultātā balsis tiks sadalītas liela

555skaita politisko partiju starpā, politisko partiju skaits būs

556pārmērīgi liels un tādējādi tiks apdraudēta gan parlamentārās

557sistēmas spēja darboties un pieņemt lēmumus, gan tās

558kontinuitāte. [..] Piecu procentu noteikumu nedrīkst a

559limine noraidīt kā nekonstitucionālu vienlīdzīgu vēlēšanu

560tiesību ierobežojumu. [..] Ja noteiktās atkāpes no politiskās

561pārstāvības proporcionalitātes, kas rodas dēļ 5 procentu

562noteikuma, kopumā nerada disproporcionalitāti, kas attaisnotu

563šaubas par politiskās pārstāvības demokrātiskumu, Čehijas

564Konstitucionālajai tiesai nav citas izvēles kā noraidīt DU

565[pieteikuma iesniedzēja] pieteikumu."

566Arī Slovēnijas Konstitucionālā

567tiesa 1996. gada spriedumā Nr. U-I-44/96 ir atzinusi, ka prasība

568iegūt vismaz trīs deputātu mandātus, lai kandidātu saraksts

569varētu piedalīties "pārpalikušo" mandātu sadalē (vietu sadale

570notiek divās kārtās), nav pretrunā ar Slovēnijas Konstitūcijā

571noteiktajiem vispārīgu un vienlīdzīgu vēlēšanu principiem.

572Slovēnijas Konstitucionālā tiesa

573uzskata, ka vēlēšanu barjera "novērš Nacionālās asamblejas

574pārmērīgu politisko sadrumstalotību, kas savukārt var padarīt

575neiespējamu tās konstitucionālo pienākumu veikšanu, arī stabilas

576valdības izveidošanu un tātad politiskās sistēmas normālu

577funkcionēšanu. Vēlēšanu barjera tādējādi nodrošina politiskās

578sistēmas normālu funkcionēšanu, un tā ir pārstāvības demokrātijas

579īstenošanas priekšnoteikums".

580Vēlēšanu sistēmai jābūt stabilai,

581un būtiskus vēlēšanu noteikumus nedrīkst bieži mainīt, jo tas var

582apdraudēt pilsoņu brīvas gribas izpaudumu vēlēšanās. Noteiktā

583procentu barjera ir svarīgs vēlēšanu sistēmas noteikums, kas

584jāņem vērā politiskajiem spēkiem, kuri grib piedalīties

585vēlēšanās.

586Tātad Latvijā 4 procentu vēlēšanu

587barjera tika noteikta 1992. gadā, bet 1995. gadā tā tika

588paaugstināta līdz 5 procentiem. 1998. gada 19. februārī Saeima

589pieņēma likumu "Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā", kas paredzēja

590attiecināt 5 procentu barjeru tikai uz politisko partiju

591iesniegtajiem kandidātu sarakstiem, bet politisko partiju

592apvienību sarakstiem noteikt augstāku - 7 procentu barjeru.