10. pants

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c.,

Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka

viedokli par apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma samērīgumu

jau ir izteicis Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada

29. jūnija spriedumam lietā "Ždanoka pret Latviju"

pievienotajās tiesneša atsevišķajās domās.

10.1. Izvērojot apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes normām, nozīme esot pašaizsargājošās demokrātijas

koncepcijas piemērošanai. Tās mērķis esot aizsargāt demokrātiju

no tās ienaidniekiem, t. i., no politiskajiem spēkiem un

personām, kuru mērķis ir likvidēt demokrātiju.

Pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija kā konkrēts Latvijas

tautas uzdevums esot ietverta Satversmes ievadā, kas noteic, ka

Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts

neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts

iekārtu. Demokrātisku valsts iekārtu raksturojot četri

virsprincipi, proti: demokrātija, tiesiska valsts, sociāli

atbildīga valsts un nacionāla valsts. Tādējādi pašaizsargājošās

demokrātijas koncepcija aizsargājot valsts pamatus. Ņemot vērā

Latvijas vēsturisko un arī aktuālo politisko un ģeopolitisko

kontekstu, esot jāatzīst, ka Latvijā pašaizsargājošās

demokrātijas koncepcija aptver ne tikai demokrātisko valsts

iekārtu, bet arī pašu valsti, tās esību.

Pašaizsargājošās demokrātijas koncepcija esot leģitīms tādu

pasākumu mērķis, kurus valsts veic, lai aizsargātu savu

demokrātisko iekārtu. Šī koncepcija leģitimējot valsti veikt arī

pasākumus, kuri vērsti pret tādu mazākumu vai atsevišķām grupām

un personām, kas vēlas, piedaloties demokrātiskā procesā, graut

valsts pamatus - tās demokrātisko iekārtu vai pašu valsti. Veicot

šos pasākumus, personas pamattiesības varot tikt ierobežotas,

taču attiecīgajiem ierobežojumiem vajagot kalpot leģitīmam mērķim

un būt samērīgiem ar šo leģitīmo mērķi.

10.2. Apstrīdētā norma ierobežojot to personu

tiesības tikt ievēlētām, kuras ar aktīvu darbību pēc

1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātbūtnes

apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu. Šīs personas esot

vērsušās vienlaikus gan pret Latvijas valsti, gan arī pret tās

demokrātisko iekārtu. Tādējādi šīs personas esot pierādījušas

savu naidīgo nostāju pret demokrātisko Latviju.

Apstrīdētajā normā ietvertā pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojuma mērķi veidojot vairāki cieši saistīti elementi.

Proti, apstrīdētā norma nepieļaujot to, ka minētās personas

varētu izmantot demokrātijas doto iespēju piedalīties vēlēšanās

un tikt ievēlētām, lai pēc tam mēģinātu graut valsti un

demokrātiju. Tāpat apstrīdētā norma nepieļaujot to, ka šo personu

līdzdalība vēlēšanās un varbūtība, ka tās tiks ievēlētas, morāli

diskreditētu Latvijas demokrātiju. Šīs personas ar savu rīcību

esot pierādījušas, ka tās neatbilst demokrātijas morālā minimuma

standartiem. Turklāt, tā kā šīs personas jau esot apliecinājušas

savu nelojalitāti Latvijas valstij un demokrātijai, sabiedrībā

nerodoties pārliecība, ka uz tām kā vēlētām valsts amatpersonām

var paļauties un ka nākotnē iespējamā kritiskā jeb krīzes

situācijā tās nešaubīgi iestāsies par Latvijas valsts pamatiem.

Papildus iepriekš minētajam apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums esot arī politiska sankcija par vēršanos pret

Latvijas valsti un demokrātiju. Proti, tas esot likuma formā

ietverts sabiedrisks nosodījums, kas nepieciešams arī tādēļ, lai

uzskatāmi apliecinātu to, ka Latvijas sabiedrība kā politiska

kopiena nav neitrāla, bet gan iestājas par savu valsti un

demokrātiju, un lai tādā veidā stiprinātu sabiedrības valstisko

un demokrātisko apziņu. Visi šie elementi kopumā un katrs

atsevišķi esot pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis

pašaizsargājošās demokrātijas koncepcijas izpratnē.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nepastāvot citi līdzekļi,

kas personas pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi

ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Neesot pamata uzskatīt, ka

objektīvie apstākļi, sabiedrības vērtības un uztvere būtu tiktāl

mainījušies, ka apstrīdētā norma būtu zaudējusi savu jēgu. Tāpat

neesot pareizi uzskatīt, ka ierobežojuma nepieciešamība laikā

gaitā zaudē savu aktualitāti. Valstiskajam un demokrātiskajam

pasaules uzskatam sabiedrībā nostiprinoties, aktīva vēršanās pret

Latvijas valsti un demokrātiju kļūstot vēl vairāk nepieņemama un

nosodāma nekā agrāk. Tieši stabila un nobriedusi demokrātija vēl

vairāk nekā nenobriedusi, savos vērtējumos vēl nedroša

demokrātija esot gatava nosodīt šāda veida nelojalitāti pret

valsti un demokrātisko valsts iekārtu. Esot jāņem vērā arī tas,

ka valstiskā un demokrātiskā apziņa Latvijas sabiedrībā vēl nav

pietiekami nostiprinājusies. Apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma atcelšana nevis stiprinātu, bet gan vājinātu valsti

un demokrātiju.

Turklāt likumdevējs apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

nepieciešamību esot vairākkārt pārskatījis, bet pārskatīšana

neuzliekot valstij pienākumu pēc zināma laika nonākt pie noteikta

rezultāta.

10.3. Ar apstrīdēto normu noteiktais pasīvo

vēlēšanu tiesību ierobežojums personām, kuras vērsušās pret

Latvijas valsti un tās demokrātisko iekārtu, esot noteikts uz

mūžu. Turklāt neesot paredzēts mehānisms, kas ļautu katru

gadījumu izvērtēt individuāli. Piemērojot Satversmes tiesas

2006. gada 15. jūnija spriedumā lietā

Nr. 2005-13-0106 izteiktās atziņas, esot iespējams izvērtēt

apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgumu attiecībā uz

konkrēto personu.