12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes

nodaļas asociētais profesors Dr. sc. pol. Ivars Ījabs

- norāda, ka apstrīdētā norma esot "pašaizsargājošās

demokrātijas" instruments, ar kuru demokrātiskais režīms

vēršas pret sev naidīgu, antidemokrātisku spēku ietekmes

pieaugumu politiskajā procesā.

12.1. Pēc iespējas plašāka pilsoņu iesaiste

demokrātiskajā procesā esot svarīgs demokrātijas kritērijs. Tādēļ

jebkuram aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam vajagot

būt pamatotam un izsvērtam un priekšroka dodama plašākai, nevis

šaurākai vēlētāju un ievēlamo loka noteikšanai. Tomēr ne visi

principi, kas raksturo pilnvērtīgu demokrātiju, esot attiecināmi

uz šāda režīma tapšanu. Nolūkā nodrošināt demokrātijas ilgtspēju

tikmēr, kamēr notiek pāreja no autoritāra režīma uz demokrātisku

režīmu, šo principu darbību varot ierobežot. Viens no

instrumentiem "pārejas taisnīguma" nodrošināšanai esot

personas politisko tiesību ierobežojumi, proti, aizliegums ieņemt

noteiktus amatus - gan vēlētus politiskos amatus, gan nevēlētus

administratīvos amatus. Šādus vai līdzīgus ierobežojumus

komunistiskā režīma amatpersonām esot noteikušas visas

Centrāleiropas postkomunistiskās valstis, tostarp arī Baltijas

valstis.

12.2. Mūsdienu politikas zinātnē esot akceptēts

uzskats, ka laiks nebūt nav nedz vienīgais, nedz nozīmīgākais

demokrātisko režīmu stabilizējošais faktors. Arī valsts dalība

demokrātisko valstu organizācijās pati par sevi negarantējot šīs

valsts demokrātiskā režīma stabilitāti. Tādēļ Latvijas

integrācija Eiropas Savienībā varot tikt uzskatīta par svarīgu

netiešu apliecinājumu Latvijas demokrātijas stabilitātei, bet

tiešā veidā nebūt to neapliecinot.

Vairāki autoritatīvākie demokrātijas pētniecības indeksi pēc

dažādu indikatoru analīzes rezultātiem esot atzinuši Latviju par

funkcionējošu demokrātiju. Pētnieciskā organizācija "Freedom

House", kas veicot ikgadēju demokrātijas un cilvēktiesību

monitoringu pasaules mērogā, atzīstot Latviju par brīvu valsti un

brīvības, kā arī pilsonisko un politisko tiesību ziņā Latvijai

piešķīrusi 87 no iespējamiem 100 punktiem. Savukārt Bertelsmana

fonda Transformācijas indekss, kas vērtējot pārejas sabiedrības,

ar 8,75 punktiem no iespējamiem 10 punktiem Latviju raksturojot

kā "demokrātiju konsolidācijas procesā". Līdzīgi arī

Economist Intelligence Unit veidotais demokrātijas

indekss Latviju raksturojot kā "demokrātiju ar

trūkumiem".

Lai arī demokrātijas pētnieki caurmērā esot vienisprātis, ka

Latvija ir pilnvērtīga demokrātiska valsts, nozīme esot arī pašas

Latvijas sabiedrības demokratizācijas pakāpei un politiskajai

kultūrai - attieksmei pret demokrātiju un demokrātisko vērtību

izplatībai. Šajā aspektā Latvijas demokrātija neesot uzskatāma

par pilnīgi stabilu. Proti, ievērojamā Latvijas sabiedrības daļā

joprojām esot manāma nostalģija pēc autoritārā padomju režīma.

Piemēram, saskaņā ar Sociālās atmiņas pētniecības centra

2017. gada datiem gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju

nedemokrātisko padomju laiku Latvijas vēsturē vērtējot kā

"ļoti labu" vai "drīzāk labu". Tādēļ neesot

pamata uzskatīt, ka Latvijas demokrātija pēdējo piecpadsmit gadu

laikā būtu pietiekami nostabilizējusies, lai varētu atteikties no

apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma. Turklāt visdrošākais

kritērijs demokrātijas "pietiekamas stabilitātes"

noteikšanai esot paša demokrātiskā likumdevēja griba. Likumdevējs

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību esot

vairākkārt pārskatījis un katrreiz secinājis, ka tas ir

saglabājams.

Secinājumu

daļa