13. pants

Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas

atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām Satversmes

tiesā tiek vērtēta jau trešo reizi. Spriedumā lietā

Nr. 2000-03-01 Satversmes tiesa ir vērtējusi apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 89. un 101. pantam,

Konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantam, savukārt

spriedumā lietā Nr. 2005-13-0106 - tās atbilstību Satversmes

1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un

26. pantam.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmo daļu

tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja

tiek konstatēts, ka pieteikums iesniegts par jau izspriestu

prasījumu.

Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla rakstura

jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes

izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-71-01 11. punktu un 2013. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103

10. punktu). Lai izlemtu procesuāla rakstura jautājumus,

Satversmes tiesa visupirms noskaidros apstrīdētās normas

saturu.

13.1. Apstrīdētā norma noteic, ka par kandidātiem

nevar pieteikt un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras pēc

1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās.

Apstrīdētās norma kopš tās pieņemšanas 1995. gada

25. maijā pēc būtības joprojām ir spēkā tās sākotnējā

redakcijā, lai gan tājā ir veikti nenozīmīgi redakcionāli

grozījumi. No apstrīdētās normas teksta izriet, ka tajā

noteiktais aizliegums personai tikt pieteiktai par deputāta

kandidātu un ievēlētai Saeimā ir saistīts ar attiecīgās personas

darbību kādā no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām pēc

1991. gada 13. janvāra.

Ar Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta lēmumu

"Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo

darbību" LKP darbība atzīta par antikonstitucionālu.

Minētajā lēmumā norādīts, ka LKP Centrālā komiteja ir kļuvusi par

antidemokrātiskos spēkus konsolidējošo, koordinējošo un vadošo

centru, kura mērķis ir destabilizēt situāciju, izjaukt

neatkarības un demokrātijas procesu, gāzt Latvijā likumīgo varu

un atjaunot totalitārismu. Savukārt ar Augstākās padomes

1991. gada 24. augusta lēmumu "Par dažu

sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības

apturēšanu" tika apturēta LKP, Latvijas PSR Darbaļaužu

internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara

un darba veterānu organizācijas un Latvijas Ļeņina komunistiskās

jaunatnes savienības darbība. Ar Augstākās padomes

1991. gada 10. septembra lēmumu "Par dažu

sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības

izbeigšanu" kā antikonstitucionāla tika izbeigta LKP,

Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības, Latvijas PSR

Darbaļaužu internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās

padomes, Kara un darba veterānu organizācijas, kā arī šo

organizāciju koalīcijas - Sabiedrības glābšanas Vislatvijas

komitejas - darbība.

Pēc Augstākās padomes 1990. gada 4. maija

deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanu" pieņemšanas tika atjaunota to Satversmes pantu

darbība, kuri nosaka valsts konstitucionāli tiesisko pamatu.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdētajā normā minēto

organizāciju darbības mērķi pēc 1991. gada 13. janvāra

bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu. Darbošanās

šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas

neatkarību un demokrātiju. Noskaidrojot apstrīdētajā normā

ietvertā vārda "darboties" saturu, Satversmes tiesa

atzinusi, ka tas nozīmē ilgāku laiku aktīvi piedalīties noteiktu

darbību veikšanā. Satversmes tiesa secinājusi arī to, ka formāla

piederība pie apstrīdētajā normā minētajām organizācijām nevar

būt par iemeslu tam, lai personu nedrīkstētu pieteikt par

deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā. Līdz ar to 2000. gadā

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir vērsta pret tām

personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada

13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos

mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 4. un

6. punktu).

13.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts

iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību.

Apstrīdētā norma ir vērsta pret personām, kuras ar aktīvu rīcību

mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un līdz ar to

vērsušās pret Satversmes 1. pantu (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka apstrīdētās normas

mērķis ir aizsargāt demokrātiskā procesa integritāti, nevis sodīt

tos, kuri bija aktīvi darbojušies tajā minētajās organizācijās.

Likumdevēju nepārprotami motivējusi drīzāk prevencija, nevis sods

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret

Latviju", pieteikums Nr. 58278/00,

122. punktu). Tādējādi likumdevēja nolūks, pieņemot

apstrīdēto normu, bija liegt personai tiesības kandidēt vēlēšanās

un tikt ievēlētai Saeimā ne tikai tādēļ, ka attiecīgā persona pēc

1991. gada 13. janvāra darbojusies apstrīdētajā normā

minētajās organizācijās, bet arī tādēļ, ka persona, darbojoties

minētajās organizācijās, apdraudējusi atjaunoto Latvijas valsts

neatkarību un demokrātisko iekārtu.

Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas saturs

patlaban, 2018. gadā, proti, tas jāvērtē laikā. Tādējādi

tiesai jāvērtē, vai joprojām spēkā ir tāds apstrīdētās normas

saturs, kāds šajā normā tika ielikts tās pieņemšanas brīdī, vai

arī apstrīdētās normas saturs ir atklājams, analizējot to, kā

laika gaitā mainījušies apstākļi, kas būtu jāņem vērā šīs tiesību

normas interpretācijā. Tiesību zinātnē ir norādīts, ka laika

gaitā tiesību norma sāk dzīvot arvien patstāvīgāku dzīvi un

attālinās no sava radītāja priekšstatiem. Tāpēc tiesību normas

mērķis un jēga jātulko kontekstā ar pastāvīgi mainīgo reālo dzīvi

un sabiedrības attīstību (sk.: Meļķisis E. Latvijas tiesiskās

sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. Rakstu krājums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 191.-192., 244. lpp.).

Interpretējot tiesību normu, ir jāvērtē ne tikai tās teksts, kāds

tas bija šīs normas pieņemšanas brīdī, bet arī tiesību normas

dzīve pēc tās pieņemšanas (sk.: Dvorkin R. Law's Empire.

London: Fontana, 1991, p. 348). Proti, tiesību normas

saturs nav sastindzis, jo ikviena sabiedrība turpina attīstīties

un līdz ar to atbilstoši evolucionē arī tās tiesību sistēma.

Tādējādi tiesību normas saturu nosaka arī tie procesi, kas

notikuši pēc normas pieņemšanas. Tāpēc Satversmes tiesa

apstrīdēto normu interpretēs, ievērojot tās objektīvo mērķi

patlaban, 2018. gadā, un ņemot vērā Latvijas kā

demokrātiskas tiesiskas valsts pašreizējo attīstību.

13.3. Vērtējot to, kā attīstījusies Latvijas

tiesību sistēma, Satversmes tiesa ņem vērā, ka dažādi

ierobežojumi attiecībā uz piedalīšanos valsts darbā personām,

kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās

apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ir ietverti arī citos

likumos. Piemēram, Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma

3. panta 6. punktā ir noteikts, ka šādu personu nevar

ievēlēt Valsts prezidenta amatā. Atbilstoši Ministru kabineta

iekārtas likuma 12. pantam par Ministru kabineta locekli

(Ministru prezidentu vai ministru) nevar izvirzīt un apstiprināt

personu, kuru saskaņā ar apstrīdēto normu nevar pieteikt par

Saeimas deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā. Tāpat persona, kura

pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies apstrīdētajā

normā minētajās organizācijās, saskaņā ar Valsts drošības iestāžu

likuma 18. panta otrās daļas 10. punktu nevar būt

valsts drošības iestāžu amatpersona vai darbinieks. Valsts ir

noteikusi arī to, ka personas, kuras pēc 1991. gada

13. janvāra darbojušās apstrīdētajā normā minētajās

organizācijās, netiek uzņemtas Latvijas pilsonībā (sk.

Pilsonības likuma 11. panta pirmās daļas

6. punktu).

Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts principu

aizsardzībai tiesību sistēmā ir paredzēti arī citi līdzekļi.

Piemēram, Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma

4.1 pantā ir noteikts aizliegums publiska

pasākuma norises laikā izmantot, arī stilizētā veidā, bijušās

PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas karogus,

ģerboņus un himnas, nacistisko svastiku, SS zīmes un padomju

simbolus - sirpi un āmuru līdz ar piecstaru zvaigzni, izņemot

gadījumus, kad to izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro

režīmu slavināšanu vai izdarīto noziedzīgo nodarījumu

attaisnošanu.

Viens no instrumentiem, ar kura palīdzību valsts aizsargā savu

demokrātisko iekārtu, ir arī Krimināllikuma normās paredzētā

kriminālatbildība par noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret

valsti. Piemēram, Krimināllikuma 80. pantā ir paredzēta

kriminālatbildība par darbību, kas vērsta pret Latvijas

Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo

vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā

veidā. Tāpat Krimināllikuma 80.1 pantā ir

paredzēta kriminālatbildība par apvienošanos organizētā grupā ar

mērķi veikt pret Latvijas Republiku vērstu darbību. Savukārt

Krimināllikuma 81. pantā ir noteikts, ka persona saucama pie

kriminālatbildības par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas

Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo

vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā

veidā vai par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu.

Satversmes tiesa norāda, ka "Latvijas situācijā jāņem

vērā gan demokrātiskās iekārtas atjaunošana pēc nedemokrātiska

(totalitāra) režīma, gan valsts, kura bija okupēta, atjaunošanas

aspekts" (sk.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša E.

Levita atsevišķās domas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2004. gada 7. jūnija spriedums lietā "Ždanoka pret

Latviju", pieteikums Nr. 58278/00). Piecdesmit

gadus ilgā okupācija ir atstājusi tādas tālejošas sekas Latvijas

sabiedrībā, kuras ietekmē demokrātijas ilgtspēju arī šobrīd.

Būtiska daļa sabiedrības joprojām ir atvērta totalitārām idejām

un pozitīvi vērtē PSRS okupācijas periodu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 91. lp.). Latvijas sabiedrībā

joprojām nav noslēdzies totalitārā režīma politikas un okupācijas

seku izvērtēšanas process. Šis process, kā apliecina līdzīga citu

valstu pieredze, ir ilgstošs (sk.: Boven T. C. van.

Study Concerning the Right to Restitution, Compensation and

Rehabilitation for Victims of Gross Violations of Human Rights

and Fundamental Freedoms: Final report. UN Sub-Commission on the

Promotion and Protection of Human Rights, 2 July 1993).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir viens no

pašaizsargājošās demokrātijas instrumentiem, ar kura palīdzību

demokrātiska tiesiska valsts aizsargā tās konstitucionālos

orgānus un valsts drošības iestādes no personām, kuras ar savu

rīcību apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas

tiesiskas valsts principus. Kā norāda pieaicinātā persona I.

Ījabs, tas it īpaši attiecas uz pārejas posmu, kad nolūkā

nodrošināt demokrātijas ilgtspēju valstij var būt nepieciešams

veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 89. lp.). Tādēļ jo īpaši valstī,

kurā demokrātijas tradīcijas vēl nav pilnīgi nostiprinājušās, var

būt nepieciešams novērst tādas personas, kura pēc 1991. gada

13. janvāra darbojusies apstrīdētajā normā minētajās

organizācijās, rīcību pret Latvijas valsts neatkarību un

demokrātiskas tiesiskas valsts principiem, pat ja tā nesasniedz

tādu apdraudējuma pakāpi, lai būtu kvalificējama atbilstoši

Krimināllikumā ietverto pret valsti vērsto noziedzīgo nodarījumu

sastāviem. Demokrātiska tiesiska valsts ir tiesīga prasīt, lai

personas, kuras ieņem valsts amatus, būtu lojālas valstij un jo

īpaši konstitucionālajiem principiem, uz kuriem tā balstīta

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada

18. novembra lēmuma "Spūlis un Vaškevičs pret

Latviju", pieteikumi Nr. 2631/10 un Nr. 12253/10,

42. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas mērķis

ir aplūkojams plašāk - tā objektīvajā nozīmē, kas sevī ietver

Latvijas valsts neatkarības, kā arī no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatnormas izrietošo un Satversmē ietverto Latvijas kā

demokrātiskas tiesiskas valsts principu aizsardzību no personām,

kuras, darbojoties konstitucionālos orgānos un drošības iestādēs,

tos apdraud. Apstrīdētajā normā ietvertais jēdziens

"darboties" nozīmē rīcību, kas ir pretēja šim normas

mērķim.

13.4. Ievērojot iepriekšminēto, apstrīdētā norma

interpretējama tādējādi, ka tā liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās

personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra, darbojoties

PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē,

Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu

organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās

reģionālajās komitejās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām

apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas

valsts principus. Kā pret Latvijas valsts neatkarību un

demokrātiskas tiesiskas valsts principiem vērsta rīcība var tikt

vērtēta citstarp, bet ne tikai Latvijas kā neatkarīgas valsts

noliegšana, vēršanās pret tās demokrātisko iekārtu, starptautisku

noziegumu atbalstīšana.