4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 1., 9. un 91. pantam.

4.1. No pieteikuma izrietot, ka pēc būtības

Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei tiktāl, ciktāl tā liedz personām, kuras pēc

1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), kandidēt

Saeimas vēlēšanās. Apstrīdētajā normā ietvertais pasīvo vēlēšanu

tiesību ierobežojums esot samērīgs arī attiecībā uz personām,

kuras darbojušās citās tajā minētajās organizācijās - Latvijas

PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās, jo arī šīs organizācijas līdzīgi kā LKP ir mērķtiecīgi

darbojušās, lai Latvijas Republikā izjauktu neatkarības un

demokrātijas procesu un atjaunotu totalitāro okupācijas varu.

Personas tiesības tikt ievēlētai esot ietvertas gan Satversmes

9. pantā, gan 101. pantā, un tās esot nesaraujami

saistītas ar Satversmes 1. pantā ietverto demokrātijas

principu. Vēlēšanu tiesību ierobežojumi vienlaikus skarot gan

Satversmes 9., 91. un 101. pantā noteiktās personu

subjektīvās tiesības, gan arī no Satversmes 1. panta

izrietošo demokrātiskas valsts principu. Tāpēc esot vērtējama

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atbilstība Satversmes

1., 9. un 91. pantam to kopsakarā.

4.2. Apstrīdētā norma ierobežojot tiesības

kandidēt parlamenta vēlēšanās. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam

visupirms esot personas politiskās tiesības. Politisko tiesību

mērķis esot nodrošināt personas iespējas piedalīties

demokrātiskas valsts pārvaldīšanā un ar savu balsi vai aktīvu

dalību ietekmēt valsts politiskos procesus.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai gan

tiesības balsot parlamenta vēlēšanās, gan tiesības tajās kandidēt

varot tikt ierobežotas. Valstīm esot plaša rīcības brīvība savā

konstitucionālajā sistēmā paredzēt noteikumus attiecībā uz

parlamenta locekļa statusu, tostarp noteikt arī kritērijus,

kuriem neatbilstošas personas nevar tikt ievēlētas. Šie kritēriji

dažādās valstīs varot būt atšķirīgi atkarībā no katras valsts

vēsturiskajiem un politiskajiem apstākļiem. Turklāt pasīvo

vēlēšanu tiesību izmantošanai varot tikt noteiktas stingrākas

prasības nekā aktīvo vēlēšanu tiesību, t. i., tiesību vēlēt,

izmantošanai. Valstij piešķirto rīcības brīvību ierobežojot

pienākums ievērot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā

protokola 3. panta pamatprincipu - "tautas viedokļa

brīva izpausme, izvēloties likumdevēju varu".

4.3. Apstrīdētā norma liedzot personām, kuru

aktīvā dalība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās pēc

1991. gada 13. janvāra ir konstatēta ar tiesas

spriedumu, kandidēt Saeimas vēlēšanās. Savukārt tiem Latvijas

pilsoņiem, uz kuriem neattiecas šis un citi Satversmē un Saeimas

vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi, šādas

tiesības neesot liegtas. Tātad apstrīdētā norma paredzot

atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām.

Tomēr šāda atšķirīga attieksme un pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojums kopumā esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

un izsludinātu likumu.

Pamatojot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei

2000. un 2005. gadā, Saeima norādījusi, ka

ierobežojumam ir vairāki leģitīmi mērķi - valsts demokrātiskās

iekārtas, nacionālās drošības un teritoriālās vienotības

aizsardzība. Arī šobrīd pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumam

esot leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība.

Tomēr šobrīd īpaši būtiska esot šā mērķa ētiskā dimensija.

Demokrātiska valsts iekārta esot jāaizsargā no cilvēkiem, kuri

ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts

pārstāvjiem un kuri ar savu rīcību pierādījuši, ka nav bijuši

lojāli pret demokrātisko valsts iekārtu.

Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nodrošinot to, ka personas, kuras

ir aktīvi darbojušās ne tikai pret Latvijas valsts neatkarību,

bet arī pret pašu demokrātijas ideju, nevar tikt ievēlētas

Saeimā. Tādējādi tiekot veicināta sabiedrības uzticēšanās

parlamentam un tajā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, kā arī

sabiedrības pārliecība par to, ka parlamenta deputāti pārstāv,

aizstāv un stiprina vīziju par Latviju kā demokrātisku, tiesisku

un nacionālu valsti, kura balstās uz cilvēka cieņu un

brīvību.

Nepastāvot citi līdzekļi, kas personas pamattiesības aizskartu

mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Arī tas, ka ziņas par kandidātu oficiālajā izdevumā

"Latvijas Vēstnesis" tiktu publicētas līdz ar

informatīvu piezīmi par attiecīgās personas darbību kādā no

apstrīdētajā normā minētajām organizācijām, pašreizējos

politiskajos apstākļos neesot uzskatāms par alternatīvu līdzekli.

Satversmes tiesa šo līdzekli kā iespējamu alternatīvu esot

minējusi, vērtējot konkrēta konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

situāciju. Turklāt minētā norāde esot attiecināta uz tādiem

gadījumiem, kad persona ar savu darbību ir apliecinājusi pozitīvu

attieksmi pret Latvijas valsti. Lai gan demokrātiskā sabiedrībā

pastāvot pieņēmums, ka vēlētājs, kuram ir pieejama pilnīga un

atklāta informācija par vēlēšanām pieteikto kandidātu, pats var

izdarīt attiecīgu izvēli, šis pieņēmums neizslēdzot valsts

tiesības noteikt zināmus ierobežojumus kandidēšanai Saeimas

vēlēšanās.

Latvija kā demokrātiska valsts ir pilnībā integrējusies

Eiropas Savienībā, kā arī NATO un ir Eiropas Padomes un

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas locekle. Tomēr

tikpat būtisks esot arī tas apstāklis, ka Latvijā sabiedrības

izlīgšanas process attiecībā uz okupācijas režīma uzturēšanā

iesaistītajām personām vēl joprojām nav noslēdzies.

4.4. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

esot ilgstošs. Tomēr tas pats par sevi neesot pretrunā ar

Satversmi un Konvenciju. Ņemot vērā politisko tiesību īpašo dabu,

ilglaicīgi vēlēšanu tiesību ierobežojumi personām, kuras nopietni

apdraudējušas tiesiskumu un demokrātiskas sabiedrības pamatus,

esot pieļaujami.

Tomēr likumdevējs jau vairākkārt esot pārskatījis apstrīdētās

normas nepieciešamību, taču neesot konstatējis, ka ar apstrīdēto

normu noteiktajam ierobežojumam vairs nebūtu leģitīma mērķa, ka

ar to aizsargāto sabiedrības interešu apdraudējums laika gaitā

būtu mazinājies un tādēļ šis ierobežojums būtu jāatceļ.

Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, būtisks esot arī tas

apstāklis, ka personas aktīva darbība apstrīdētajā normā

minētajās organizācijās tiek konstatēta ar tiesas spriedumu, kuru

iespējams pārsūdzēt trijās tiesu instancēs. Tādējādi apstrīdētajā

normā noteikto apstākļu konstatācija neesot patvaļīga. Turklāt

apstrīdētā norma neierobežojot to personu politisko darbību,

kuras pēc 1991. gada 13. janvāra ir aktīvi darbojušās

apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, jo neliedzot šīm

personām iespēju aktīvi darboties politiskajās partijās,

sabiedriskajās organizācijās un pat ieņemt amatus dažādās valsts

institūcijās. Tātad šo personu tiesības piedalīties valsts

pārvaldīšanā neesot atņemtas pēc būtības.