5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

1., 91. un 91. pantam.

5.1. Personai, kura iepriekš ar savu rīcību ir

vērsusies pret demokrātiskas valsts pamatprincipiem, pamatoti

esot liegtas tiesības tikt ievēlētai Saeimā. Lai gan šobrīd

valsts drošība vairs neesot apdraudēta, tomēr esot jāņem vērā

morālais un ētiskais aspekts.

Valstī ilglaicīgi esot veiktas reformas, lai nodrošinātu

pāreju no padomju iekārtas uz demokrātisku valsts pārvaldes formu

un modeli, proti, veikta īpašuma reforma, atdodot nacionalizēto

īpašumu tā bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, risināti

jautājumi par personu tiesisko statusu, kā arī valsts valodas un

citi nacionāla aspekta jautājumi. Tomēr šīs reformas vēl neesot

pilnībā pabeigtas. Piemēram, tikai 2018. gada

1. februārī stājies spēkā likums "Par Otrā pasaules

kara dalībnieka statusu". Turklāt pēdējā laikā aktuāls esot

jautājums par Valsts drošības komitejā darbojušos personu

publisku atklāšanu. Tāpat vēl neesot pabeigts ar Ministru

kabineta 2013. gada 7. novembra rīkojumu Nr. 537

"Par komisijas izveidi PSRS totalitārā komunistiskā

okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai,

informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai

un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu

aprēķināšanai" izveidotās komisijas darbs.

Valsts, izstrādājot tiesisko regulējumu, kā arī ar aktīvu

rīcību cenšoties izlīdzināt vēsturisko netaisnību un sniegt

atbalstu represijās cietušajiem. Esot būtiski tas, lai Saeimas

deputāti turpinātu aizsāktos procesus. Pēc Tieslietu ministrijas

ieskata, lielai daļai sabiedrības būtu nepieņemami tas, ka par

parlamenta locekli varētu kļūt persona, kura, aktīvi darbojoties

PSKP (LKP), ir iestājusies par okupācijas režīma daļēju vai

pilnīgu atjaunošanu. Arī ārpolitiskā situācija reģionā neesot

atzīstama par stabilu. Tas, ka Latvija ir iestājusies

starptautiskās organizācijās, kuras var palīdzēt tai saglabāt

militāru drošību, vēl nenozīmējot, ka valstij pašai nav jādara

viss, kas iespējams, lai aizsargātu savu demokrātiju.

5.2. Likumdevējs vairākkārt esot pārskatījis

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību un

secinājis, ka tam vēl arvien ir leģitīms mērķis. Nepastāvot citi

līdzekļi, kas personas pamattiesības aizskartu mazāk, bet

leģitīmo mērķi ļautu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Tas, ka ar

informatīvu piezīmi vēlētāji tiktu informēti par personas

sadarbību ar kādu no apstrīdētajā normā minētajām organizācijām,

nenodrošinātu demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību. Tāpat

neesot iespējams noteikt konkrētu laiku, līdz kuram ierobežojums

saglabājams, jo situācija reģionā esot ļoti mainīga.

Apstrīdētajā normā ietvertais pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojums esot vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzību, nevis uz politisko ideju daudzveidības ierobežošanu.

Ierobežojumam vēl joprojām esot leģitīms mērķis, ierobežojums

esot samērīgs ar tā leģitīmo mērķi, un neesot pārkāpts arī

vienlīdzības princips. Tātad apstrīdētā norma atbilstot

Satversmes 1., 9. un 91. pantam.