6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91. un

91. pantam.

6.1. Apstrīdētajā normā ietvertais personas

tiesību ierobežojums, kura dēļ tā nevar tikt ievēlēta Saeimā,

esot noteikts ar likumu un attaisnots ar leģitīmu mērķi.

Likumdevējs jau 2000. un 2005. gadā esot norādījis, ka

attiecīgais ierobežojums kalpo tādiem leģitīmiem mērķiem kā

demokrātiskās valsts iekārtas, nacionālās drošības un

teritoriālās vienotības aizsardzība. Arī šobrīd ierobežojumam

esot leģitīms mērķis - demokrātiskās valsts iekārtas

aizsardzība.

Demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība kā viena no vērtībām

esot ietverta arī Satversmes ievadā. Demokrātiskā valsts iekārta

drīkstot un tai esot pienākums pašai sevi ar visiem tās rīcībā

esošiem tiesiskiem līdzekļiem aizsargāt no agresīva mazākuma, kas

cenšas to iznīcināt, kā arī no antikonstitucionālām idejām.

Demokrātiskā valstī, kura tiek apdraudēta, esot pieļaujams tas,

ka pretvalstiskas organizācijas tiek aizliegtas un to biedru

vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas, ievērojot tiesiskuma un

samērīguma principus. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka

personas, kuras ar savu aktīvo rīcību centušās iestāties pret

demokrātisku valsts iekārtu, nevar kandidēt Saeimas vēlēšanās un

tikt ievēlētas Saeimā.

Esot jāņem vērā arī tas, ka valstij ir plaša rīcības brīvība,

nosakot kritērijus attiecībā uz personas tiesībām kandidēt

vēlēšanās. Turklāt dažādās valstīs atkarībā no katras valsts

politiskās un vēsturiskās situācijas šie kritēriji varot būt

atšķirīgi. Latvijas vēsturiskā pieredze esot unikāla, tādēļ,

izvērtējot konkrētā ierobežojuma samērīgumu, būtiska nozīme esot

arī tam, kā pagātnes notikumi ilgtermiņā ietekmējuši

sabiedrību.

Likumdevējs līdz 2010. gadam vairākkārt esot pārskatījis

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nepieciešamību. Lai arī

kritiski esot vērtējams tas, ka pēc 2010. gada ierobežojums

vairs nav pārskatīts, šis fakts pats par sevi neliecinot, ka būtu

zudis ierobežojuma sabiedriskais nozīmīgums un nepieciešamība to

saglabāt. Ja valsts spēj pierādīt, ka apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums vēl joprojām ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, tad tas esot samērīgs.

6.2. Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

grupas neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritējiem

salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētā norma nevis paredzot atšķirīgu

attieksmi pret noteiktām personu grupām atkarībā no to politiskās

pārliecības, bet gan nosakot pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu

visām personām, kuras pēc 1991. gada 31. janvāra ir

aktīvi darbojušās PSKP (LKP). Tādēļ apstrīdētā norma atbilstot

arī Satversmes 91. pantam.