9. pants

Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada

20. janvāra sēdes protokolu un audioierakstu lietas

materiālu 1. sēj. 123.-129. lp.). Kā norāda

Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs, līdz ar

Krievijas agresiju Ukrainā politiskā situācija reģionā ir

pasliktinājusies un šis faktors tieši ietekmē valsts drošību

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 82.-85. lp.).

Satversmes aizsardzības biroja 2016. gada pārskatā norādīts:

"Būtiskākos drošības draudus reģionā rada Krievija - tās

agresija Ukrainā, militārā spēka demonstrēšana un provokācijas

NATO ārējo robežu tiešā tuvumā, pret kaimiņvalstīm vērstie

informatīva kara un hibrīdkara elementi" (sk.: Satversmes

aizsardzības biroja 2016. gada darbības

pārskats). Tas, ka būtiskāko apdraudējumu Latvijas

valsts drošībai rada Krievijas agresīvā ārpolitika, secināts arī

Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada pārskatā (sk.:

Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada darbības

pārskats). Savukārt attiecībā uz iekšējiem apdraudējumiem

Drošības policija uzsver, ka tā vairākkārt savos ikgadējos

darbības pārskatos norādījusi uz to, ka nacionālajai drošībai un

interesēm pretējus uzskatus pauž un pretēju darbību izvērš

personas, kuras agrāk darbojušās apstrīdētajā normā minētajās

organizācijās (sk. lietas materiālu 2. sēj.

84. lp.).

Satversmes tiesa norāda, ka Latvijas valsts demokrātiskās

attīstības kontekstā šie ārējie un iekšējie apdraudējumi ir

būtisks faktors, kas pamato ierobežojuma saglabāšanu.

24.3. Apstrīdētā norma ir vērsta nevis pret ideju

plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem,

bet gan pret tādu personu, kura ar savu rīcību apdraudēja un vēl

joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas

tiesiskas valsts principus (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 1. jūnija sprieduma

lietā "Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums

Nr. 44230/06, 69.-70. punktu). Jāņem vērā arī tas,

ka apstrīdētā norma neliedz personai, uz kuru attiecas tajā

ietvertais ierobežojums, aktīvi darboties politiskajās partijās

un sabiedriskajās organizācijās.

Turklāt apstrīdētajā normā ietvertais personas tiesību

ierobežojums nav patvaļīgs un ir pietiekami individualizēts.

Proti, kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma liedz

kandidēt Saeimas vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada

13. janvāra, darbojoties PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas

komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ar savu rīcību

apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un

demokrātiskas tiesiskas valsts principus.

Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta otrās daļas

6. punktu un trešās daļas 6. punktu personu, uz kuru

attiecas apstrīdētā norma, Centrālā vēlēšanu komisija izsvītro no

pieteikto kandidātu saraksta. Atbilstoši šā likuma

13.1 panta pirmajai daļai Centrālās vēlēšanu

komisijas lēmumu par pieteiktā kandidāta svītrošanu no reģistrētā

kandidātu saraksta var pārsūdzēt tiesā triju darbdienu laikā no

minētā lēmuma pieņemšanas. Saeimas vēlēšanu likuma 54. pants

noteic, ka pieteikumu iesniedz Administratīvajai apgabaltiesai,

kura lietu izskata kā pirmās instances tiesa un septiņu dienu

laikā pēc tā saņemšanas pieņem nolēmumu.

Tādējādi Saeimas vēlēšanu likumā ir ietverts mehānisms, kas

ļauj katru gadījumu izvērtēt individuāli un pārliecināties par

to, vai uz personu ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums kandidēt Saeimas vēlēšanās. Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir nevis tehniska darba

birojs vai starpniecības iestāde, bet gan augstākā vadošā

iestāde, kurai stingri jāraugās uz to, lai visi uz Saeimas

vēlēšanām attiecināmie likumi tiktu pareizi piemēroti un pildīti

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

19.3. punktu). Pārbaudot pieteikto kandidātu,

Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai

ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība

apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai

persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts

neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Lai par

to pārliecinātos, Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar likuma

"Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 11. pantu ir

tiesīga pieprasīt informāciju no valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonām vai uzaicināt tās uz savām sēdēm.

24.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma valstī,

kurā, ievērojot gan tās demokrātisko attīstību, gan vispārējo

situāciju Eiropā, pastāv nepieciešamība aizsargāt demokrātisko

iekārtu, proti, valsts konstitucionālo orgānu integritāti, ir

lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas personai, kura ar savu

rīcību apdraud valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas

valsts principus, rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā.

Jāņem vērā, ka arī likumdevējam jebkurā brīdī, konstatējot to, ka

politiskā situācija valstī mainās un ārpolitiskie apdraudējumi

mazinās, ir pienākums pārskatīt apstrīdētajā normā ietverto

ierobežojumu un lemt par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā.

Tādējādi ierobežojums atbilst

samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ja vien tiek

atbilstoši interpretēta, atbilst Satversmes 1. un

9. pantam.