25. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda arī uz to, ka

likumdevējs, nosakot kārtību, kādā īstenojamas personas tiesības

kandidēt Saeimas vēlēšanās, neesot ievērojis vienlīdzības

principu.

Lai gan Pieteikuma iesniedzēja lūgusi izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam, tomēr no

konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās

normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā.

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās

kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 4. punktu).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. punktu). Atšķirīgai attieksmei

nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai

ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2014-08-03 12. punktu un 2017. gada

6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-10-01 13. punktu).

25.1. Vērtējot iespējamo Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpumu,

Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai un kuras personu

grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

apstākļos.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pilsoņi, kuri ir

darbojušies LKP, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

citiem Latvijas pilsoņiem. Tādējādi arī attieksmei pret šīm

personām vajagot būt vienādai (sk. lietas materiālu

1. sēj. 7. lp.).

Turpretim Saeima norāda, ka citiem Latvijas pilsoņiem arī ir

noteikti dažādi tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumi. Turklāt

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums attiecoties nevis uz

visiem bijušajiem LKP biedriem, bet tikai uz tām personām, kuras

aktīvi darbojušās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra. Līdz

ar to Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neesot

salīdzināmas Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē.

Pēc Saeimas ieskata, vienādos un salīdzināmos apstākļus atrodas

personas, kuru aktīvā dalība LKP pēc 1991. gada

13. janvāra ir konstatēta ar tiesas spriedumu, un tie

Latvijas pilsoņi, uz kuriem neattiecas šis, kā arī citi Satversmē

un Saeimas vēlēšanu likumā noteiktie vēlēšanu tiesību

ierobežojumi (sk. lietas materiālu 1. sēj.

31.-32. lp.).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka divas situācijas nekad nav

pilnīgi identiskas. Salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija,

kurai ir viena vai vairākas ar pārbaudāmo situāciju kopīgas

pazīmes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103

7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes

princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personas

vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu,

vai un kuras personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

ir nepieciešams noteikt galveno šīs personas vienojošo pazīmi

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01

17. punktu).

Saeimas vēlēšanu likuma 4. pants noteic, ka Saeimā var

ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par

21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma

5. pantā minētajiem ierobežojumiem. Apstrīdētajā normā ir

ietverts viens no Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajiem

ierobežojumiem, kas liedz Latvijas pilsonim, kurš vēlēšanu dienā

ir vecāks par 21 gadu, kandidēt Saeimas vēlēšanās. No minētā

secināms, ka būtiskākā personu grupas vienojošā pazīme ir

pilsonība.

25.2. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne

vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu tam, lai konstatētu,

ka personas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv

kādi būtiski apsvērumi, kas liecinātu, ka personas neatrodas

vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01

16. punktu).

Tāpēc Satversmes tiesai, vērtējot tiesību normas atbilstību

Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, ir

jākonstatē ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī tas, vai

apstākļi, kādos atrodas personas, patiešām ir vienādi un

savstarpēji salīdzināmi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā norma paredz nevis

atšķirīgu attieksmi atkarībā no personas politiskās pārliecības

(uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu sakarā ar

aktīvu darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu (sal.:

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 4. punkts).

Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir ierobežojis to pilsoņu

tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās, kuri pēc 1991. gada

13. janvāra, aktīvi darbojoties apstrīdētajā normā minētajās

organizācijās, ar savu rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud

Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts

principus. Tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētajā

normā ietvertais ierobežojums, un tie Latvijas pilsoņi, uz kuriem

neattiecas šis, kā arī citi Satversmē un Saeimas vēlēšanu likumā

noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi, atrodas atšķirīgos un

savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos. No Satversmes

91. panta pirmā teikuma neizriet likumdevēja pienākums

paredzēt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

Tā kā personas neatrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos, apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1., 9. un 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele