16. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Lai gan lieta ierosināta par apstrīdētā detālplānojuma

atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr Pieteikuma

iesniedzēji neapstrīd tā atbilstību minētā panta ceturtajam

teikumam.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs tās

ierobežot. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir

attaisnojami, tas ir, ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir

leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu

daļu).

16.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar teritorijas

plānošanas dokumentiem vietējā pašvaldība normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā var paredzēt teritorijas izmantošanas un līdz

ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-10-03 8. punktu). Citiem vārdiem, teritorijas plānošanas

dokumentus var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību

aprobežojumu, jo ar tiem tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva

un netraucēta izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

Satversmes tiesa jēdzienu "tiesības uz īpašumu"

teritorijas plānošanas kontekstā interpretējusi visai plaši.

Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2008-03-03 norādīts:

"No tiesībām uz īpašumu izrietošās intereses teritorijas

plānošanas jomā apskatāmas plašā tvērumā. Pie tām var piederēt,

arī, piemēram, noteikts skats pa logu, dzīvokļa insolācija. Līdz

ar to, pieņemot apstrīdēto detālplānojumu, bija jāņem vērā gan

tās teritorijas īpašnieku intereses, uz kuru attiecas

detālplānojums, gan arī šai teritorijai piegulošo īpašumu

īpašnieku intereses [..] Vienlaikus izvērtējamas arī attiecīgā

mikrorajona iedzīvotāju un pilsētas intereses kopumā"

(Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā

Nr. 2008-03-03 20. punkts).

Satversmes tiesa arī secinājusi: "Satversmes 105. panta

pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka

tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc

iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tāpat minētais Satversmes

pants šo pamattiesību izmantošanai noteic robežas, proti, īpašuma

tiesības nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības

interesēm" (Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 11.2. punkts).

Savukārt Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2010-54-03

norādīts: nosakot, vai ar detālplānojumu mainīts līdz tam

pastāvējušais zemes īpašuma lietošanas tiesību apjoms un vai šī

maiņa atzīstama par īpašuma tiesību ierobežojumu, "jāņem

vērā, cik lielā mērā ar plānojumu ir ierobežota līdzšinējā

atļautā īpašuma izmantošana, kā arī tas, vai līdzšinējā atļautā

(vai attiecīgi plānotā) izmantošana īpašniekam ir radījusi tādu

tiesisko paļāvību, ka nākotnē viņš savu zemi varēs izmantot kādā

noteiktā veidā". Satversmes tiesa spriedumā šajā lietā

norādīja, ka pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojumu

var radīt vēja elektrostaciju tiešā ietekme - troksnis, ēnas,

vibrācija un mirgošana, bet īpašuma tiesību aizskārums varētu

rasties tad, ja vietējā pašvaldība atļautu būvēt vēja

elektrostaciju, kurai saskaņā ar likumu nosakāmā aizsargjosla

skartu pieteikuma iesniedzējiem piederošos zemes gabalus (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 3. maija sprieduma lietā Nr.

2010-54-03 16., 16.1. un 16.2. punktu).

Arī spriedumā lietā Nr. 2010-62-03 Satversmes tiesa secināja,

ka aizskartas pieteikuma iesniedzēja tiesības uz īpašumu, jo

teritorijas plānojumā bija noteikta aizsargjosla, kas skāra

pieteikuma iesniedzēja nekustamo īpašumu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-62-03 7.

punktu).

16.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: lai

konstatētu Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek

lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) interpretāciju, un šī prakse ir

izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Satversmes

tiesa arī secinājusi, ka Satversmes 105. panta un Konvencijas

Pirmā protokola 1. panta saturs ir līdzīgs (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

secinājumu daļu).

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas

notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu

un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts

tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par

nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar

vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu

maksājumu vai sodu samaksu."

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, pirmkārt,

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē noteiktu vides

kvalitāti jeb personas tiesības baudīt īpašumu patīkamā vidē.

Otrkārt, ja arī kāds objekts, piemēram, lidosta vai rūpnīca, var

nopietni ietekmēt netālu esoša nekustamā īpašuma vērtību un pat

padarīt īpašumu nepārdodamu, personai ir jāpierāda šā objekta

negatīvā ietekme uz tās nekustamā īpašuma vērtību (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1986. gada 16. jūlija

lēmumu lietā "Rayner v. the United Kingdom", pieteikums

Nr. 9310/81; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 29. janvāra

lēmumu lietā "Taşkin et autres c. la Turquie",

pieteikums Nr. 46117/99; 2009. gada 29. septembra lēmumu lietā

"Galev and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr.

18324/04; 2010. gada 2. decembra sprieduma lietā "Atanasov

v. Bulgaria", pieteikums Nr. 12853/03, 83. punktu u.

c.).

Tā kā Konvencijā nav normas, kas tieši aizsargātu personas

tiesības uz tīru un klusu vidi, tad gadījumos, kad persona cieš

no tieša un nopietna kaitējuma, piemēram, trokšņa vai

piesārņojuma, var tikt konstatēts Konvencijas 8. pantā garantēto

tiesību uz privātās un ģimenes dzīves un mājokļa neaizskaramību

aizskārums. Šādā gadījumā jākonstatē tas, ka kaitējums tieši

ietekmē pieteicēju un sasniedz noteiktu bīstamības līmeni.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka par Konvencijā

paredzēto tiesību aizskārumu nav uzskatāma tāda ietekme, kas ir

niecīga salīdzinājumā ar katrā mūsdienu pilsētā esošiem vides

apdraudējumiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2008. gada 26. februāra lēmumu lietā "Fägerskiöld v.

Sweden", pieteikums Nr. 37664/04).