19. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

proti, nosakot, ka apdrošinātājam ir tiesības pieņemt lēmumu par

apdrošināšanas atlīdzību uz viena saskaņotā paziņojuma eksemplāra

pamata, bet gadījumā, ja apdrošinātājam rodas šaubas par

informācijas patiesumu, tam jāvēršas pie otras ceļu satiksmes

negadījumā iesaistītās personas (sk. lietas materiālu

8. lp.). Pieaicinātā persona Tieslietu ministrija ir līdzīgās

domās un norāda, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, likumā nosakot,

ka apdrošinātājam gadījumā, kad viņam rodas šaubas par ceļu

satiksmes negadījuma apstākļiem, jāvēršas pie ceļu satiksmes

dalībnieka (sk. lietas materiālu 143. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām

pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu

viedokli par racionālāko risinājumu. Tomēr Satversmes tiesa ir

kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas

pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu

esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi

alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie

saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par saudzējošāku līdzekli

nevar atzīt tādu līdzekli, kas paredz noteikt pamattiesību

ierobežojumu citām personām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 14.2. punktu).

Vienlaikus, vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā personu

tiesiskās attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp katra

tiesisko attiecību subjekta tiesības un intereses. Apdrošināšanas

mērķis ir aizsargāt arī apdrošinātās personas īpašuma tiesības,

dodot iespēju nodrošināties pret neparedzamiem zaudējumiem.

Savukārt apdrošinātājs šajās tiesiskajās attiecībās ir

pakalpojuma sniedzējs. Apdrošinātājs izvērtē un atlīdzina

zaudējumus, kas radušies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā.

Apdrošinātājam pēc ceļu satiksmes negadījuma var būt nepieciešami

abi saskaņotā paziņojuma eksemplāri, lai salīdzinātu tajos

atspoguļoto informāciju un pārliecinātos par tās patiesumu, kā

arī nepieļautu ar apdrošināšanu saistītu krāpšanu. Turklāt

apdrošinātājam ir pienākums pieprasīt tam nepieciešamo

informāciju, lai noskaidrotu ceļu satiksmes negadījuma apstākļus.

Proti, likuma "Par apdrošināšanas līgumu" 24. panta

otrās daļas 1. punktā noteikts apdrošinātāja pienākums pirms

apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas pārliecināties par

apdrošināšanas riska iestāšanos. Savukārt no OCTA likuma 36.

panta izriet apdrošinātāja tiesības pieprasīt informāciju par

ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem.

Tiesiskajās attiecībās starp apdrošinātāju un apdrošināto ir

jāaizsargā arī apdrošinātāja tiesības uz īpašumu, savukārt

apdrošinātais šajās tiesiskajās attiecībās iesaistās, lai

aizsargātu savas tiesības uz īpašumu. Likumdevējam, radot

tiesisko regulējumu, gadījumā, kad saduras divu vai vairāku

privātpersonu tiesības, tās jālīdzsvaro tā, lai ikvienas personas

pamattiesību ierobežojums būtu pēc iespējas mazāks.

Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku

līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām

interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 23. punktu).

Privāttiesiskajās attiecībās starp apdrošinātāju un apdrošināto

apdrošinātāja rīcībā parasti ir daudz lielāki resursi, piemēram,

materiālie resursi un cilvēkresursi, nekā var būt

transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja rīcībā. Lai

taisnīgi līdzsvarotu apdrošinātāja un apdrošinātā intereses,

likumdevējam ir jāņem vērā šo tiesību subjektu nelīdzvērtīgā

situācija (sal.: Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.3. punkts). Tas nozīmē, ka

likumdevējam ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas iespējami mazāk

ierobežotu apdrošinātā tiesības un intereses, turklāt neuzliekot

nesamērīgi lielu slogu apdrošinātājam.

No apstrīdētās normas pieņemšanas materiāliem neizriet, ka

likumdevējs būtu izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri

apdrošinātāja un apdrošinātā pamattiesības ierobežotu mazāk. Par

to neliecina ne likumprojekta anotācija, ne Saeimas Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoli, nedz arī citi likuma

pieņemšanas materiāli (sk. lietas materiālu 68.-98. lp.).

Līdz ar to likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu

līdzekļu esību, kuri apdrošinātā pamattiesības aizskartu mazāk,

bet arī apdrošinātājam neuzliktu nesamērīgi lielu slogu.

Pēc tam, kad izskatāmā lieta tika ierosināta Satversmes tiesā,

likumdevējs atkārtoti vērtēja apstrīdētās normas ietekmi uz

minēto personu grupu pamattiesībām. Likumdevējam uzskatot, ka

praksē apstrīdētā norma tiek piemērota formāli, tika atzīts, ka

tajā noteiktais nesamērīgi ierobežo apdrošinātās personas

pamattiesības. Tāpēc likumdevējs nolēma, ka apstrīdētā norma ir

grozāma, uzliekot apdrošinātājam papildu pienākumu - pieprasīt

aizpildītu saskaņotā paziņojuma eksemplāru [sk. Saeimas

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2017. gada 21.

novembra un 13. decembra sēžu audioierakstus lietas

materiālos].

Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzeklis. Apdrošinātājam noteiktais papildu

pienākums, proti, pienākums pieprasīt aizpildītu saskaņotā

paziņojuma eksemplāru, mazāk aizskar apdrošinātā pamattiesības un

vienlaikus neuzliek nesamērīgi lielu slogu apdrošinātājam, ņemot

vērā apdrošinātāja un apdrošinātā nelīdzvērtīgo situāciju. Tas ir

uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 105. pantam.