2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Svetlana Blohina -

uzskata, ka OCTA likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta

"d" apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017.

gada 15. decembrim, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 105. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja, vadot transportlīdzekli, esot bijusi

iesaistīta ceļu satiksmes negadījumā un pēc tam negadījuma vietā

aizpildījusi saskaņoto paziņojumu. Apdrošinātājs, ņemot vērā ceļu

satiksmes negadījuma apstākļus, atzinis, ka Pieteikuma

iesniedzēja ir atbildīga par ceļu satiksmes negadījuma

izraisīšanu. Tā kā Pieteikuma iesniedzēja nebija iesniegusi

apdrošinātājam savu saskaņotā paziņojuma eksemplāru,

apdrošinātājs, pamatojoties uz apstrīdēto normu, iesniedzis

regresa prasību. Šī prasība esot apmierināta, un Pieteikuma

iesniedzējai esot jāatlīdzina apdrošinātājam radušies

zaudējumi.

OCTA likumā esot noteikts ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto

personu pienākums paziņot apdrošinātājam par apdrošināšanas

gadījuma iestāšanos. Tādējādi apdrošinātājs tiekot laikus

informēts par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem un varot

izskatīt prasības par materiālo zaudējumu kompensēšanu.

Saskaņotajā paziņojumā tiekot atspoguļoti visi būtiskie notikušā

ceļu satiksmes negadījuma apstākļi. Turklāt saskaņotā paziņojuma

saturam piekrītot abi transportlīdzekļu vadītāji un to apliecinot

ar savu parakstu uz abiem saskaņotā paziņojuma eksemplāriem.

Atšķirība starp šiem eksemplāriem neesot iespējama.

OCTA likumā esot noteiktas arī apdrošinātāja tiesības iesniegt

regresa prasību. Pieteikuma iesniedzēja uzskata par pamatotu

regresa prasības celšanu pret personu, kura ir atbildīga par

nodarītajiem zaudējumiem. Proti, tā esot pamatota tad, ja ceļu

satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa vadītājs tieši

ar savu darbību ir radījis zaudējumus. Savukārt tādā gadījumā, ja

apstrīdētā norma ir piemērota formāli, pienākums atlīdzināt

apdrošinātājam visus tam sakarā ar apdrošināšanas atlīdzības

izmaksām radušos zaudējumus esot arī personai, kura nav

iesniegusi otru saskaņotā paziņojuma eksemplāru.

Pieteikuma iesniedzēja piekrīt tam, ka likumdevējs apstrīdēto

normu pieņēmis, lai nodrošinātu OCTA likuma 36. panta otrās daļas

2. punktā noteiktā pienākuma - 10 dienu laikā no ceļu satiksmes

negadījuma dienas iesniegt apdrošinātājam saskaņotā paziņojuma

eksemplāru - izpildi. Tādējādi apdrošinātājam esot iespējams

pārliecināties par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

drošība. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai, proti, apdrošinātājam esot tiesības celt

regresa prasību pret otru ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto

personu. Vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse norādot, ka

apdrošinātāju regresa prasības vienmēr arī tiek apmierinātas.

Tomēr apstrīdētās normas mērķis neesot transportlīdzekļa vadītāja

sodīšana par saskaņotā paziņojuma neiesniegšanu. Piemērojot

apstrīdēto normu, radusies tāda situācija, ka apdrošinātājs var

iesniegt regresa prasību un tā tiek apmierināta tikai tāpēc vien,

ka otra ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā persona nav

apdrošinātājam iesniegusi pēc būtības identisku tā dokumenta

kopiju, kura oriģināls jau ir apdrošinātāja rīcībā. Šādā veidā

apdrošinātāji varot nepamatoti iedzīvoties uz ceļu satiksmes

negadījumā iesaistīto personu rēķina.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv citi, alternatīvi

līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, varētu paredzēt, ka

tādā gadījumā, ja apdrošinātājam ir šaubas par ceļu satiksmes

negadījuma apstākļiem, tam jāvēršas pie otras ceļu satiksmes

negadījumā iesaistītās personas ar pieprasījumu iesniegt otru

saskaņotā paziņojuma eksemplāru. Savukārt tad, ja šādu šaubu nav,

neesot samērīgi uzlikt pienākumu otrai ceļu satiksmes negadījumā

iesaistītajai personai segt visus zaudējumus, jo apdrošinātāja

rīcībā jau esot pietiekama informācija, lai varētu pieņemt

pamatotu un tiesisku lēmumu par ceļu satiksmes negadījuma

apstākļiem. Tādējādi apdrošinātājam būtu tiesības celt regresa

prasību tikai tad, ja pastāv pamatoti iemesli, līdzīgi kā tas ir

citos OCTA likuma 41. pantā minētajos regresa prasības celšanas

gadījumos, proti, celt regresa prasību tad, ja persona ar

pretlikumīgām darbībām, piemēram, transportlīdzekļa vadīšanu

apreibinošo vielu ietekmē, radījusi pamatu regresa prasības

celšanai.