10. pants

Teritorijas plānojums ir viens no svarīgākajiem

instrumentiem, ar kura palīdzību konkrēto teritoriju var ne tikai

izmantot, bet arī aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

24. marta sprieduma lietā Nr. 2008-39-05 7. punktu).

Ievērojot Teritorijas plānošanas likumā nostiprināto

ilgtspējības principu, teritorijas plānojuma izstrādāšanas

procedūra ir reglamentēta ar mērķi nodrošināt pienācīgi pamatota

lēmuma pieņemšanu. Viens no priekšnoteikumiem šāda lēmuma

pieņemšanai ir pašvaldības rīcībā esoša precīza, pilnīga un

aktuāla informācija. Līdz ar to pašvaldībai ir tiesības un

vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā visas līdzsvarojamās

intereses, ar savu rīcību sasniegt ilgtspējīgu, kā arī

teritorijas plānošanas principiem un faktiskajai situācijai

atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2004.

gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas

5.1. punktu un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-09-03 15. punktu).

Aizsargjoslu likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka aizsargjosla

ir noteikta platība, kuras uzdevums ir aizsargāt dažāda veida

(gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās

iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt

vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Saskaņā ar

Aizsargjoslu likuma 33. panta pirmo daļu aizsargjoslu nosaka ar

likumu un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā attēlo

teritorijas plānojumā. Savukārt Aizsargjoslu likuma 4. pantā

izsmeļoši uzskaitīti aizsargjoslu veidi.

Līdz ar to Aizsargjoslu likumā ietvertie saimnieciskās

darbības ierobežojumi ir spēkā neatkarīgi no to ietveršanas

teritorijas plānojumā, aizsargjoslas faktiskās attēlošanas

teritorijas plānojuma grafiskajā daļā, kā arī teritorijai

noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas.

Aizsargjoslu likuma 28. panta otrā daļa noteic, ka

aizsargjoslas platums ap atkritumu apglabāšanas poligoniem un

atkritumu izgāztuvēm ir 100 metru.

Atkritumu apsaimniekošanas likums noteic, ka atkritumu

poligons ir tāda speciāli ierīkota un aprīkota vieta atkritumu

apglabāšanai uz zemes vai zemē, kur nodrošināti normatīvajos

aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi. Savukārt atkritumu

izgāztuve ir atkritumu apglabāšanas vieta, kas neatbilst poligona

prasībām. Tātad Aizsargjoslu likuma 28. panta otrā daļa attiecas

vienīgi uz atkritumu apglabāšanas vietām.

Vides ministrijas Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālā

vides pārvalde 2007. gada 2. maijā izdeva atļauju B kategorijas

piesārņojošai darbībai Nr. RIT-20-B-0584 SIA

"Getliņi-2" darbības uzsākšanai. Minētā atļauja paredz

netoksisku organisko vielu saturošu kravu pieņemšanu un

kompostēšanu, kā arī speciālo iznīcināšanu uz betonēta laukuma.

Vides ministrija norāda: "SIA "Getliņi-2"

kompostēšanas laukumā nenotiek atkritumu apglabāšana, jo

bioloģisko atkritumu kompostēšanas rezultātā veidojas trūdvielas,

kas tālāk tiek izmantotas lauksaimniecībā, apzaļumošanā,

teritorijas sakopšanā u.c." (sk. lietas materiālu 169.

lpp.).

Līdz ar to konkrētajā gadījumā nav pamata piemērot

Aizsargjoslu likumā noteiktos īpašuma lietošanas tiesību

aprobežojumus, jo kompostēšanas laukums nav uzskatāms par

atkritumu poligonu vai izgāztuvi.

Aizsargjoslu likums neparedz ap kompostēšanas laukumu

noteikt aizsargjoslu.