18. pants

Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu

tiesisko paļāvību uz reiz jau iegūtām tiesībām ar sabiedrības

interesēm. Arī šajā jautājumā izšķiroša nozīme ir tam, vai

ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu un 2010.

gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 15.

punktu).

18.1. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesa pārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 12.

punktu).

18.2. Izskatāmās lietas ietvaros tiek vērtēta no

nodokļa maksāšanas pienākuma izrietoša īpašuma tiesību

ierobežojuma atbilstība Satversmei. Satversmes tiesa konsekventi

ievēro praksi vērtēt īpašuma tiesību ierobežojuma samērīgumu

atbilstoši iepriekš norādītajiem kritērijiem.

Tomēr, vērtējot nodokļu tiesību jomā noteikta pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, ir jāņem vērā, ka šajā jomā likumdevējam

nevar izvirzīt tādus pašus nosacījumus kā, piemēram, pilsonisko

vai politisko tiesību aizsardzības un nodrošināšanas jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. punktu). Valstij, nosakot

un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tajā ietilpst

tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu

kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā

regulējuma detaļas. Vērtējot likumdevēja rīcības brīvības robežas

attiecībā uz kāda nodokļa noteikšanu konkrētam objektam, jāņem

vērā, ka Satversme expressis verbis pilnvaro likumdevēju

pieņemt valsts budžetu, tātad noteikt valsts ieņēmumus un

izdevumus. Satversme pilnvaro likumdevēju īstenot tādu fiskālo

politiku, kas nodrošina valstij nepieciešamos ienākumus (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-25-01 10. punktu). Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds

nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un

lietderības jautājums. Līdz ar to attiecībā uz nodokļu politikas

realizāciju konstitucionālās kontroles tvērums ir šaurāks

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).

Tomēr, arī pieņemot lēmumus nodokļu tiesību jomā, likumdevēja

rīcības brīvība ir realizējama atbilstoši Satversmes

prasībām.

Līdz ar to, vērtējot īpašuma tiesību

ierobežojumu, kas izriet no nodokļa maksāšanas pienākuma, jāņem

vērā likumdevēja rīcības brīvība.