19. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tā nevar pārbaudīt, vai

likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir ekonomiski pamatoti. Tomēr

nodokļu regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem. Tādēļ, lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas

pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā

leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

nodokļa maksātāji, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa

aprēķina princips nav noteikti patvaļīgi un vai nodokļa

aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot

nodokļa maksājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu un 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 24.1. punktu).

19.1. Gan Saeima, gan Pieteikumu iesniedzēji SEN

piemērošanu analizē kopsakarā ar elektroenerģijas cenas pieauguma

ierobežošanai paredzēto valsts budžeta dotāciju un citiem

elektroenerģijas galalietotāju atbalsta pasākumiem. Tādējādi

lietas dalībnieki SEN nodrošinātos ienākumus valsts budžetā

saista ar šo līdzekļu izlietojumu konkrētu mērķu sasniegšanai.

Līdzīgus apsvērumus paudušas arī lietā pieaicinātās personas.

Piemēram, Ekonomikas ministrijas un Regulatora pārstāvji tiesas

sēdē raksturoja valsts budžetā paredzētās dotācijas ietekmi uz

elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanu (sk., piemēram,

lietas materiālu 24. sēj. 93. lpp. un 25. sēj. 31. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības,

ciktāl Satversme un valsts starptautiskās saistības neparedz

citādi, lemt par valstij un sabiedrībai prioritāru izdevumu

noteikšanu un ar nodokļu maksājumiem iegūtos līdzekļus novirzīt

šiem izdevumiem. No Satversmes neizriet likumdevēja pienākums ar

konkrēta nodokļa ieņēmumiem segt izdevumus tikai noteiktās jomās

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā

Nr. 2011-11-01 13. punktu). Tādējādi likumdevējam nav

pienākuma atsevišķu nodokļu ieņēmumus novirzīt konkrētu mērķu

sasniegšanai. Arī pieaicinātā persona Kārlis Ketners tiesas sēdē

norādīja, ka SEN piemērošanas mērķis esot saistāms galvenokārt

tieši ar šā nodokļa fiskālo funkciju. Visi nodokļu ieņēmumi tiek

ieskaitīti valsts budžetā, un speciāli budžeta fondi netiek

veidoti (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 25.

sēj. 61. lpp.). Vienīgais izņēmums no minētā ir sociālās

apdrošināšanas budžets, jo atbilstoši likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 3. panta otrās daļas 2. punktam

sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir sociālās apdrošināšanas

līdzekļu izmantošana tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem

saskaņā ar likumu. Šis ir Latvijas nodokļu sistēmā vienīgais

gadījums, kad pastāv juridiska saikne starp konkrēta nodokļa

ieņēmumiem un to izlietošanas mērķi.

Tādējādi secināms, ka visu nodokļu ieņēmumi, ciktāl

normatīvajos aktos nav paredzēts citādi, ietilpst valsts budžetā

kā vienots kopums. Nedz apstrīdētās normas, nedz SEN likums

neietver likumdevēja pienākumu iekasētos līdzekļus novirzīt tieši

elektroenerģijas cenu samazināšanai vai citiem elektroenerģijas

lietotāju atbalsta pasākumiem. Tāpēc izskatāmajā lietā netiks

atsevišķi vērtēts tas, kādiem sabiedrības labklājības

aizsardzības pasākumiem likumdevējs nolemj izlietot ar SEN

iekasētos līdzekļus. Šā paša iemesla dēļ netiks vērtēti arī

Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par budžetā paredzētās dotācijas

izlietojumu.

19.2. No lietas materiālos ietvertajiem Saeimas Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu protokoliem izriet, ka Saeimā

ir vērtēta SEN ietekme uz subsidētās elektroenerģijas ražotāju

maksātspēju, iespējamās nodokļa likmes un iespēja piemērot

atšķirīgas likmes atkarībā no elektroenerģijas ražošanas veida

(sk., piemēram, lietas materiālu 20. sēj. 175. - 180.

lpp.). Atbilstoši apstrīdētajām normām nodokli maksā visi

subsidētās elektroenerģijas ražotāji. Savukārt nodokļa objekts ir

visi maksājumi, kas ietver valsts subsīdiju, t.i., ienākumi no

obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas un

garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu. Tāpat

apstrīdētās normas diferencē nodokļa likmi atkarībā no

elektroenerģijas ražošanas veida un citiem apstākļiem, kas varētu

ietekmēt ražošanas izmaksas un cenu galapatērētājiem (sk.

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 24. sēj. 77. lpp.).

Saskaņā ar SEN likumā paredzēto nodokļa likmes aprēķināšanas

metodiku šī likme ir procentuāla un tiek aprēķināta no subsidētās

elektroenerģijas ražotājam izmaksājamās naudas summas. Nav šaubu,

ka šāda aprēķināšanas kārtība ļauj precīzi noteikt nodokļa

maksājuma apmēru. Arī vairākas lietā pieaicinātās personas,

tostarp K. Ketners, J. Grasis un Ekonomikas ministrijas pārstāvis

J. Spiridonovs, tiesas sēdē norādīja, ka likumdevēja izraudzītā

nodokļa aprēķināšanas metodika ir vienkāršākais risinājums no

nodokļa administrēšanas viedokļa (sk. tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 24. sēj. 106. lpp. un 25. sēj. 66. -

67. un 126. lpp.). Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka nodokļa

maksātājs, objekts vai aprēķina princips būtu izraudzīts

patvaļīgi.

Atbilstoši SEN likuma 9. pantam nodoklis tiek iemaksāts valsts

budžetā. Valsts budžetā iekasētie līdzekļi pēc likumdevēja

ieskata var tikt novirzīti dažādiem izdevumiem budžeta

apakšprogrammās, citastarp arī elektroenerģijas cenas pieauguma

ierobežošanai un citiem elektroenerģijas galalietotāju atbalsta

pasākumiem. Ekonomikas ministrija norāda, ka 2014. gadā ar SEN

valsts budžetā iekasēti 30 429 768,35 eiro (sk. lietas

materiālu 23. sēj. 1. - 21. lpp.). Tāpēc nav šaubu, ka SEN

piemērošana subsidētās elektroenerģijas ražotājiem nodrošina

ieņēmumus valsts budžetā, kuri var tikt izlietoti sabiedrības

labklājības aizsardzībai.

Tātad konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir pamatoti ar

objektīviem un racionāliem apsvērumiem.

Līdz ar to izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.