3. pants
nodrošina pilsoņa absolūtu un bezierunu brīvību netikt

izraidītam. Taču Tiesa uzskata, ka 4.protokola 3.panta mērķiem

iesniedzēja "pilsonība" jānosaka, pamatā atsaucoties uz

nacionālajiem likumiem. Konvencija vai tās Protokoli neparedz

tiesības, kas būtu līdzīgas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas

15.panta "tiesībām uz pilsonību", taču patvaļīga pilsonības

liegšana varētu zināmos apstākļos būt iejaukšanās Konvencijas

8.pantā paredzētajās tiesībās (skat. mutatis mutandis,

Karassev un ģimene v. Somija, nr.31414/96, 12.1.1999, tiks

publicēts ECHR 1999-II).

78. Latvijas likumi neparedz

atšķirību starp citizenship ("pilsonība") un

nationality ("pavalstniecība"), un netiek apstrīdēts tas,

ka pirmā un trešā iesniedzēja pēc 1997.gada 27.jūnija, t.i.,

datuma, kad Konvencija stājās spēkā Latvijā, nekad nav bijušas

Latvijas pilsones. Tāpat nav nekādu norādījumu uz to, ka pirmajai

un trešajai iesniedzējai būtu patvaļīgi liegta Latvijas

pilsonība.

79. No tā izriet, ka pirmā un

trešā iesniedzēja nevar tikt uzskatītas par Latvijas "pilsonēm"

Konvencijas 4.protokola 3.panta izpratnē un ka šī iesnieguma daļa

ir neatbilstoša šim noteikumam ratione materiae.

Atbilstoši šīs lietas aspekts ir jānoraida saskaņā ar Konvencijas

35.panta 3. un 4.paragrāfu.

80. Savā 2000.gada 10.septembra

vēstulē pirmā un trešā iesniedzēja tāpat apgalvo, ka viņu

izraidīšana no Latvijas bija "kolektīva izraidīšana" pretrunā ar

Konvencijas 4.protokola 4.pantu, jo viņām Latvija bija jāpamet,

pamatojoties uz 1994.gada 30.aprīļa Līgumu.

81. Atbildētāja Valdība argumentē,

ka pirmā un trešā iesniedzēja nekad netika izraidītas piespiedu

kārtā. Pat pieņemot, ka notika izraidīšana, tā nebija

"kolektīva", jo nacionālās tiesas katras iesniedzējas lietu

izskatīja atsevišķi.

82. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar

Konvencijas 35.panta 1.paragrāfa noteikumiem tā var izskatīt

tikai tās sūdzības, attiecībā uz kurām ir izmantotas visas

nacionālās tiesību aizsardzības iespējas un kas ir iesniegta sešu

mēnešu laikā no "pēdējā" nacionālā lēmuma (skat.

68.paragrāfu).

83. Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība

Tiesai ir iesniegta 2000.gada 10.septembrī, pēdējo nacionālo

lēmumu šajā lietā pieņēma Augstākā tiesa 1998.gada 29.jūlijā, kas

ir vairāk nekā sešus mēnešus iepriekš. Saskaņā ar Konvencijas

35.panta 1. un 4.paragrāfu Tiesa nav pilnvarota uzņemties šīs

iesnieguma daļas izskatīšanu, jo tā iesniegta par vēlu.

84. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 8.pants, kas paredz:

"1. Ikvienam ir tiesības uz

savas privātās dzīves un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes

neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas

nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot

gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami

demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko

drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai

nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību

vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības."

85. Atbildētāja Valdība izsakās,

ka pirmās un trešās iesniedzējas tiesības uz "privātās" un

"ģimenes" dzīves neaizskaramību nav tikušas traucētas. Jebkurā

gadījumā, pat pieņemot, ka izraidīšana bija 8.pantā paredzēto

tiesību izmantošanas traucēšana, tā atbilda Līgumam un Latvijas

likumam, kā to vairākkārt pierāda Latvijas tiesu spriedumi šajā

lietā. Atbilstoši Līguma 2.panta 3.paragrāfam visiem, kas uz

1992.gada 28.janvāri bija aktīvajā dienestā Krievijas armijā,

ieskaitot tos, kas vēlāk tika atvaļināti, bija pienākums pamest

Latviju. Turklāt, pieprasot militārpersonām un viņu ģimenes

locekļiem izbraukt no Latvijas, institūcijas centās aizsargāt

nacionālo drošību un novērst nekārtības un noziegumus. Tādējādi

traucējums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā leģitīmu

mērķu sasniegšanai saskaņā ar Konvencijas 8.pantu.

86. Pirmā un trešā iesniedzēja

apgalvo, ka, pamatojoties uz Latvijas tiesu Latvijas un Krievijas

līguma par Krievijas armijas izvešanu nepareizo interpretāciju,

viņas zaudēja savu tiesisko statusu Latvijā un politisko izmaiņu,

nevis viņu pašu darbību rezultātā viņas bija spiestas pamest

savas mājas un valsti, neskatoties uz viņu ilglaicīgo dzīvi

Latvijā.

87. Saskaņā ar Krievijas Valdības

teikto izraidīšana neatbilda Līgumam un Latvijas likumiem, jo

otrais iesniedzējs bija atvaļināts no Krievijas armijas jau kopš

1994.gada 2.marta. Līgums neattiecās uz personām, kuras bija

atvaļinātas no bruņotajiem spēkiem pirms tā parakstīšanas un

stāšanās spēkā. Krievijas institūcijas nenorādīja Latvijas pusei

to, ka otrajam iesniedzējam un viņa ģimenei būtu jāizbrauc no

Latvijas saskaņā ar Līguma 5.panta 3.paragrāfu. Tādēļ

atbildētājas Valdības interpetācija, ka viņiem būtu jāpamet

Latvija sakarā ar Līgumā paredzēto armijas izvešanu, ir

nepareiza. Jebkurā gadījumā iejaukšanās iesniedzēju tiesībās,

viņus izraidot, nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un

necentās sasniegt likumīgu mērķi 8.panta 2.paragrāfa

izpratnē.

88. Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā

pušu viedokļus, šīs iesnieguma daļa rada nopietnus faktu un

likumu jautājumus, kuru noteikšanai vajadzētu būt atkarīgai no

izskatīšanas pēc būtības. Tādēļ šī iesnieguma daļa nevar tikt

atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta

3.paragrāfa izpratnē. Neviens cits iemesls tās atzīšanai par

nepieņemamu izskatīšanai nav konstatēts.

89. Pirmā un trešā iesniedzējas

tāpat apgalvo, ka ir pārkāpts Konvencijas 14.pants, saistībā ar

8.pantu, ar likumu noteiktās atšķirīgās attieksmes pret Krievijas

militārpersonu, kurām jāpamet Latvija, ģimenes locekļiem un

citiem krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri kā

bijušie PSRS pilsoņi varēja iegūt dzīvesvietu šajā valstī,

dēļ.