16. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.

punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesību uz vārda brīvību

ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas

atbilst ne vien Satversmes 116. pantā, bet arī Konvencijas 10.

pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-45-01 9. punktu). Personas tiesības iegūt

informāciju ir viens no vārda brīvības aspektiem (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr.

2015-01-01 11.1. punktu). Tāpēc gan tiesību uz vārda brīvību

ierobežojuma, gan tiesību iegūt informāciju ierobežojuma

leģitīmajam mērķim jāatbilst ne vien Satversmes 116. pantā, bet

arī Konvencijas 10. panta otrajā daļā norādītajiem leģitīmajiem

mērķiem.

16.1. Lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Tāpēc,

lai šo mērķi noskaidrotu, visupirms jāizpēta apstrīdētās normas

redakcijas apspriešana Saeimas komisijās.

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija

ir pārņemta no Saeimā iesniegtā Tiesu iekārtas likuma projekta un

pirmo reizi apspriesta Saeimas Juridiskās komisijas

Apakškomisijas darbam ar Tiesu iekārtas likumu (turpmāk -

Apakškomisija) 2008. gada 16. decembra sēdē. Minētajā sēdē

sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece I.

Kažoka izteica viedokli, ka informācijai par ierosinātajām

disciplinārlietām varētu noteikt ierobežotas pieejamības

informācijas statusu, jo praksē var būt arī tādi gadījumi, kad

disciplinārlietas tiek ierosinātas nepamatoti (sk.

sēdes protokolu lietas materiālu 1. sēj. 169. lp. un

audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.). Apakškomisijas 2009.

gada 7. aprīļa sēdē komisijas locekle S. Āboltiņa minēja, ka

Tieslietu ministrijai ir uzdots izstrādāt tādu regulējumu, lai

informācija par ierosinātajām disciplinārlietām publiski

parādītos tikai tad, ja tiesnesis ir sodīts. Šāds regulējums esot

nepieciešams saistībā ar nepamatotām un mazsvarīgām lietām, kā

arī lai novērstu tiesu sistēmas prestiža graušanu un tiesneša

psiholoģisku iespaidošanu (sk. sēdes protokolu lietas

materiālu 1. sēj. 173. lp. un audioierakstu lietas materiālu 1.

sēj.). Apakškomisijas 2009. gada 26. maija sēdē S. Āboltiņa

norādīja, ka regulējums izstrādāts, lai novērstu to, ka

informācija par tiesneša iespējamo sodīšanu tiek publiskota jau

pirms disciplinārlietas izskatīšanas (sk. sēdes

audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.).

Izsekojot tam, kā apstrīdētās normas redakcija tika izskatīta

Saeimas komisijās, var secināt, ka apstrīdētā norma radīta ar

nolūku aizsargāt tiesnesi un tiesu varu no nepamatotām

apsūdzībām, īpaši pirms visu disciplinārlietas apstākļu

izvērtēšanas un galīgā lēmuma pieņemšanas, tādējādi gādājot par

tiesneša neatkarības aizsardzību un tiesu varas autoritātes

saglabāšanu.

16.2. Satversmes tiesas un ECT praksē, kā arī

starptautiskajos dokumentos un juridiskajā literatūrā ir norādīts

uz tiesnešu īpašo lomu sabiedrībā, kā arī uz nepieciešamību

aizsargāt tiesu varas neatkarību un saglabāt tiesu varas

autoritāti.

Satversmes tiesa prasību pasargāt tiesnešus no jebkādas

nepamatotas iejaukšanās tiesas spriešanā un viņu pienākumu

pildīšanā ir atzinusi par būtisku tiesiskuma nosargāšanai

sabiedrības un valsts interesēs. Tiesnešu neatkarības

nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek

spriesta tiesa. Prasība pēc tiesnešu neatkarības ir cieši

saistīta ar tiesu varas neatkarību un tātad arī ar varas

dalīšanas principa īstenošanu (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. un

7.3. punktu). ECT uzsvērusi, ka demokrātiskā un tiesiskā

valstī ir svarīgi aizsargāt tiesu varas autoritāti (sk.

ECT Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

"Morice v. France", pieteikums Nr. 29369/10, 170.

punktu). Tiesu varai jābauda sabiedrības uzticēšanās, lai tā

varētu sekmīgi pildīt savus pienākumus. Tādēļ ir nepieciešams

aizsargāt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai pret būtībā

nepamatotiem apvainojumiem, sevišķi ņemot vērā to faktu, ka

kritizētajiem tiesnešiem un vispār tiesnešiem ir saistošs

konfidencialitātes pienākums, kas liedz tiem atbildēt uz šādiem

apvainojumiem (sk., piemēram, ECT 1995. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā "Prager and Oberschlick v. Austria",

pieteikums Nr. 15974/90, 34. punktu un 1997. gada 24.

februāra sprieduma lietā "De Haes and Gijsels v.

Belgium", pieteikums Nr. 19983/92, 37. punktu).

ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Tiesnešu uzvedības

Bangaloras principu preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu

savu konstitucionālās valsts iekārtas un tiesiskuma aizsardzības

uzdevumu, ir svarīga kompetenta, neatkarīga un taisnīga tiesu

vara (sk.: Bangalore Principles of Judicial Conduct, 29 April,

2003, United Nations Commission on Human Rights resolution

2003/43). Starptautiskās tiesnešu asociācijas 1999. gadā

apstiprinātās Vispārējās tiesnešu hartas 11. pantā norādīts, ka

disciplinārlietām pret tiesnešiem jābūt organizētām tādā veidā,

kas nekaitē tiesnešu patiesai neatkarībai (sk.: The Universal

Charter of the Judge. Adopted by the Central Council of the

International Association of Judges, 1999). Lai gan minētie

dokumenti nav apstiprināti starptautisko līgumu apstiprināšanai

noteiktajā kārtībā, Satversmes tiesa atzīst, ka tie atklāj

būtiskus vispārējos tiesu varas darbības principus.

Neatkarīga tiesu vara un īpašs tiesneša statuss ir absolūti

nepieciešama demokrātiskas tiesiskas valsts sastāvdaļa (sk.:

Endziņš A. Tiesu sistēmas un politikas saskarsme un dinamika.

Jurista Vārds, 2002. gada 7. maijs, Nr. 9, 4. lpp.). Ja

sabiedrība neuzticas tiesām, tā nemeklēs tiesās risinājumu savām

problēmām, līdz ar to viens no valsts varas atzariem nedarbosies

(sk.: Mits M. Tiesas kritikas robežas - Eiropas Cilvēktiesību

un pamatbrīvību konvencijas standarti un Latvijas prakse.

Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, 2014. gada

oktobris, Nr. 9/2014, 32. lpp.).

Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

nepieļaut tiesu varas autoritātes mazināšanos un tiesneša

ietekmēšanu disciplinārlietas izskatīšanas laikā, kamēr tiek

izvērtēts, vai tiesnesis ir izdarījis disciplinārpārkāpumu. Šāds

mērķis ir izvirzīts, lai saglabātu tiesu varas autoritāti un

aizsargātu tiesnešu neatkarību, un tas atbilst arī Konvencijas

10. panta otrajā daļā norādītajai nepieciešamībai saglabāt tiesas

autoritāti. Turklāt, paredzot apstrīdētajā normā aizsardzību gan

lēmumam par disciplinārlietas ierosināšanu, gan disciplinārlietas

materiāliem, tiek gādāts arī par citu personu tiesību

aizsardzību, jo disciplinārlietas materiāli var ietvert

informāciju par konkrētām tiesneša tiesvedībā esošajām lietām, to

dalībnieku privāto dzīvi, komercnoslēpumu un citus aizsargājamus

datus.

No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums kalpo tādiem Satversmes 116. pantā norādītajiem

leģitīmajiem mērķiem kā demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība

un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.