18. pants

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums liedz personai no

lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu vai disciplinārlietas

materiāliem iegūt līdz galam nepārbaudītu informāciju par

konkrēto tiesnesi un iespējamo viņa pārkāpumu. Ja informācija par

tiesnesi līdz galīgā lēmuma pieņemšanai disciplinārlietā nav

pieejama, tad šo līdz galam nepārbaudīto informāciju citastarp

nav iespējams izmantot arī tādēļ, lai konkrētā tiesvedībā

pieteiktu tiesnesim noraidījumu. Tādējādi tiek novērsta

varbūtība, ka līdz galam nepārbaudītas ar iespējamu tiesneša

disciplinārpārkāpumu saistītas informācijas iegūšana negatīvi

ietekmēs tiesnesi kādā tiesvedības procesā un mazinās tiesu varas

autoritāti. Turklāt apstrīdētā norma kopsakarā ar citām Tiesnešu

disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta daļām

aizsargā konkrētā tiesneša izskatīšanā esošas lietas dalībnieku

datus. Tādējādi tiek novērsti arī iespējamie tiesvedības

dalībnieku tiesību uz privāto dzīvi aizskārumi.

Tomēr Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ierobežojuma

leģitīmais mērķis netiek sasniegts, jo, kā liecina prakse,

informācija par iespējamu konkrēta tiesneša disciplinārpārkāpumu

var nonākt plašsaziņas līdzekļu rīcībā (sk. pieteikuma 31.

punktu lietas materiālu 1. sēj. 54. lp.).

Gadījumi, kad informācija par iespējamu tiesneša

disciplinārpārkāpumu ir nonākusi plašsaziņas līdzekļu rīcībā,

nerada tiesisku pamatu atcelt apstrīdētajā normā noteiktās

tiesnešu neatkarības aizsardzības un tiesu varas autoritātes

saglabāšanas garantijas. Proti, tas apstāklis, ka persona, kurai

ir pienākums nodrošināt lēmumam par disciplinārlietas

ierosināšanu vai disciplinārlietas materiāliem likumā noteikto

aizsardzību, nav pienācīgā kārtā šo pienākumu izpildījusi, nedod

pamatu uzskatīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norādītie prakses piemēri ir

tikai atsevišķi gadījumi, kādus iespējams novērst ar pienācīga

informācijas aizsardzības līmeņa nodrošināšanu katras iestādes

iekšienē, bet paši par sevi tie nenozīmē, ka apstrīdētā norma

neatbilstu Satversmei.

Līdz ar to likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.