35. pantsnoteica, ka "uzturēšanās atļauju neizsniedz", ja

noteica, ka "uzturēšanās atļauju neizsniedz", ja

1ir konstatēts kāds no normā minētajiem nosacījumiem. Šis likums

2savu juridisko spēku zaudēja 2003. gada 1. maijā, proti,

3dienā, kad stājās spēkā Imigrācijas likums.

4Imigrācijas likuma 34. panta

5pirmā daļa paredz, ka "uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai

6reģistrāciju atsaka", ja iestājies kāds no šajā normā minētajiem

7nosacījumiem.

83. Senāts pieteikumā

9Satversmes tiesai norāda, ka pastāvot šaubas, vai apstrīdēto

10normu redakcija atbilst Satversmes 96. un 110. pantam.

11Apstrīdētajās normās esot noteikts iestādes pienākums izdot

12obligāto administratīvo aktu, ja tiek konstatēti normā

13uzskaitītie pārkāpumi, neatkarīgi no uzturēšanās atļaujas

14pieprasīšanas tiesiskā pamata. Tādējādi apstrīdēto normu

15piemērošanas gadījumā esot izslēgtas iestādes un tiesas iespējas

16analizēt personas ģimenes un privātās dzīves ierobežojumu

17samērīgumu.

18Atbilstoši Administratīvā procesa

19likuma (turpmāk - APL) 65. panta pirmajai daļai gadījumā,

20kad piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams konkrēta

21satura administratīvais akts (obligātais administratīvais akts),

22iestāde izdod šādu administratīvo aktu.

23Senāts norāda, ka no Satversmes

241. panta izrietot arī varas dalīšanas princips, atbilstoši

25kuram likumdevēja izdotie normatīvie akti tiesai ir saistoši. Ne

26iestāde, ne tiesa nevarot ignorēt likumdevēja noteiktās

27imperatīvās tiesību normas, kas paredz konkrēta satura lēmuma

28pieņemšanu, ja ir iestājušies tiesību normā paredzētie

29priekšnoteikumi. Ja reiz likumdevējs expressis verbis

30izteicis savu gribu, iestādei un tiesai tā esot jārespektē un tās

31nevarot rīkoties pretēji likumā noteiktajam.

32Tomēr likumam vajagot būt

33taisnīgam. Tas nozīmē arī to, ka likumam jāatbilst samērīguma

34principam un tikai konstitucionālā tiesa var pārbaudīt, vai

35likuma norma konkrētajā gadījumā atbilst samērīguma principam un

36vai tā nav pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām personas

37pamattiesībām.

38Senāts vērš uzmanību uz to, ka ar

392006. gada 26. oktobra grozījumiem Administratīvā

40procesa likumā nav grozīts administratīvo aktu iedalījums

41obligātajos, izdošanas izvēles, satura izvēles un brīvajos

42administratīvajos aktos. Ja atzītu, ka atbilstoši spēkā esošajai

43APL 13. panta redakcijai un Satversmes 1. pantam arī

44obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā iestādei jāņem

45vērā samērīguma princips, tad zustu jebkāda jēga tādam

46administratīvo aktu veidam kā "obligātais administratīvais

47akts".

484. Institūcija, kas

49izdevusi apstrīdēto normu, - Latvijas Republikas Saeima

50(turpmāk - Saeima) - atbildes rakstā nepiekrīt Senāta viedoklim,

51ka apstrīdētās normas liedzot iestādei un tiesai vērtēt

52samērīguma principa ievērošanu un tādējādi nonākot pretrunā ar

53augstāka juridiskā spēka normām.

54Saeima atzīst, ka apstrīdētās

55normas paredz izdot obligāto administratīvo aktu (APL

5665. panta pirmā daļa). Tomēr esot jāņem vērā fakts, ka

57pieteikums iesniegts 2006. gada 9. novembrī un tajā

58ietverti argumenti, kas atbilda tālaika normatīvajam

59regulējumam.

60Kā redzams no APL 13. panta

61redakcijas, kas bija spēkā līdz 2006. gada

621. decembrim, tajā bija ietverta atsauce uz APL

6366. pantu, kas paredz apsvērumus, kādi jāņem vērā, lemjot

64par administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību,

65proti, par brīvā vai daļēji brīvā administratīvā akta izdošanu.

66Tādējādi līdz 2006. gada 1. decembrim, kad stājās spēkā

67likums "Grozījumi Administratīvā procesa likumā", ar likumu

68nebija noteikts, ka iestādei, izdodot obligāto administratīvo

69aktu, ir pienākums izvērtēt pamattiesību ierobežojuma

70samērīgumu.

71No Satversmes 1. panta

72izrietot arī samērīguma princips, kas prasa, lai visos gadījumos

73(ne tikai izdodot brīvo vai daļēji brīvo administratīvo aktu),

74kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

75intereses, tā ievēro saprātīgu līdzsvaru starp personas un valsts

76vai sabiedrības interesēm. Pienākums obligātā administratīvā akta

77izdošanas gadījumā vērtēt samērīguma principa ievērošanu izrietot

78arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) prakses.

79Tādējādi pat apstākļos, kad likums expressis verbis

80neparedzēja iespēju obligātā administratīvā akta izdošanas

81gadījumā vērtēt pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, iestādei un

82tiesai saskaņā ar Satversmes 1. pantu tas bija jādara. Šādu

83secinājumu apstiprinot arī Saeimas Juridiskās komisijas

84diskusijām par likumprojektu "Grozījumi Administratīvā procesa

85likumā" veltītās sēdes materiāli.

86Saskaņā ar Satversmes

871. pantu gan pirms, gan pēc 2006. gada 1. decembra

88samērīguma princips bija jāievēro arī obligātā administratīvā

89akta izdošanas gadījumā. Tomēr līdz 2006. gada

901. decembrim spēkā bijušo un neprecīzi izteikto APL

9113. pantu interpretējot kopsakarā ar apstrīdētajām normām,

92iestāde un tiesa esot varējusi nonākt pie citādiem

93secinājumiem.

94Atbildes rakstā uzsvērts, ka šajā

95lietā jautājums ir nevis par apstrīdēto normu satversmību, bet

96gan par tiesību normu pareizu interpretāciju.

97Saeima norāda, ka pastāvot būtiska

98atšķirība starp APL 13. pantā ietverto samērīguma principu

99un APL 66. pantā regulētajiem lietderības apsvērumiem.

100Samērīguma princips esot virsprincips, kas izriet no Satversmes

1011. panta kā tieši piemērojama konstitucionāla ranga tiesību

102norma, un šis princips esot piemērojams gadījumos, kad personas

103attiecībās ar valsti tiek ierobežotas personas cilvēktiesības.

104Savukārt lietderības apsvērumi, kas minēti APL 66. pantā, ne

105vienmēr esot saistīti ar personas cilvēktiesību ierobežošanu. Ja,

106izdarot lietderības apsvērumus, var tikt ierobežotas

107cilvēktiesības, vajagot ievērot arī samērīguma principu. Tāpēc

108arī varētu būt apgrūtināta lietderības apsvērumu un samērīguma

109principa norobežošana, jo dažkārt to piemērošana

110pārklājoties.

111Saeima īpaši norāda, ka

112likumdevējs neesot vēlējies paredzēt, ka apstrīdētajās normās

113minētie lēmumi visos gadījumos pieņemami automātiski un bez

114jebkādas izvērtēšanas, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesību

115ierobežošanu.

116Tāpat Saeima vērš uzmanību uz to,

117ka šobrīd spēkā esošajos likumos nav iedibināta konsekventa

118prakse attiecībā uz tādas tiesību normas formulējumu, kura paredz

119obligātā administratīvā akta izdošanu.

1205. Sagatavojot lietu

121izskatīšanai, no Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās

122apgabaltiesas tika pieprasīta informācija par apstrīdēto normu

123piemērošanas praksi.

1245.1. Administratīvā

125rajona tiesa norāda, ka, piemērojot apstrīdētās normas,

126jautājums par samērīguma principa ievērošanu ir vērtēts

127atšķirīgi. Dažās lietās tiesa samērīguma principam esot

128piešķīrusi lielāku nozīmi un analizējusi personas tiesību uz

129privātās un ģimenes dzīvi ierobežojumus, savukārt citās lietās,

130atsaucoties uz apstrīdēto normu imperatīvo raksturu, samērīguma

131principam piešķirta mazāka nozīme.

132Administratīvā rajona tiesa

133uzsver, ka no Satversmes 1. panta izrietošais samērīguma

134princips uzliek iestādēm un tiesām par pienākumu pārbaudīt

135personas pamattiesību ierobežojumu samērīgumu. Tā kā valsts

136pārvaldes rīcības samērīguma pārbaudi paredzot augstāka juridiskā

137spēka normas, šis pienākums iestādēm un tiesām esot jāpilda

138neatkarīgi no apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma, tātad

139neatkarīgi no apstrīdēto normu spēkā esamības.

1405.2. Administratīvā

141apgabaltiesa norāda, ka, izskatot lietas, tā piemērojusi

142apstrīdētās normas. Administratīvā apgabaltiesa ievēro Senāta

143sniegto tiesību normu interpretāciju, proti, ka apstrīdētās

144normas paredzot obligātā administratīvā akta izdošanu un šajā

145lietu kategorijā likumdevējs iestādēm un tiesām esot liedzis

146izvērtēt samērīgumu.

147Administratīvā apgabaltiesa arī

148atzīst, ka ir nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

149Satversmei.

1506. Latvijas

151Republikas tiesībsarga pienākumu izpildītāja Diāna Šmite pauž

152viedokli, ka lietā Nr. 2006-41-01 ir vērtējams jautājums par

153apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 96. un

154110. pantam.

155Apstrīdētās normas paredzot

156obligātā administratīvā akta izdošanu. Šādu secinājumu varot

157izdarīt ne vien no apstrīdēto normu gramatiskā formulējuma, bet

158arī analizējot šīs normas sistēmiski.

159Saeima atbildes rakstā, pamatojot

160viedokli, ka arī obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā

161esot jāvērtē samērīgums, ir citējusi ECT spriedumu lietā

162Litwa v. Poland. D. Šmite norāda, ka Saeimas atsauce

163uz šo spriedumu esot nekorekta, jo šajā spriedumā ietvertais ECT

164secinājums esot aplūkojams saistībā ar lietas faktiskajiem

165apstākļiem. Polijas likums, lietu par kura piemērošanas

166atbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

167konvencijas normām izskatīja ECT, esot piešķīris iestādei rīcības

168brīvību. Savukārt ar apstrīdētajām normām rīcības brīvība neesot

169piešķirta.

170Samērīguma principa ievērošana

171esot ne tikai valsts pārvaldes uzdevums. Primāri likumdevējam

172pašam vajagot nodrošināt samērīguma principa ievērošanu. Ja

173likumdevējs to ir apsvēris un paredzējis iestādei pienākumu izdot

174obligāto administratīvo aktu, tad likumdevēja lēmuma atbilstība

175augstāka juridiskā spēka normām esot jāpārbauda Satversmes

176tiesā.

1777. Latvijas Universitātes

178Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras

179docents Dr.iur. Jānis Neimanis norāda, ka apstrīdētās normas

180neesot pretrunā ar Satversmes 96. un 110. pantu, ja

181vien tiek nodrošināta to adekvāta piemērošana.

182J. Neimanis uzsver, ka

183tiesību piemērošanas vispārējā norise neaprobežojas vienīgi ar

184formālloģiska juridiskā siloģisma formu. Tiesību piemērošanas

185neatņemama sastāvdaļa esot arī tiesisko seku konkretizēšana. Šajā

186posmā tiesību piemērotājam vajagot apsvērt tiesiskās sekas un

187izvēlēties tās, kuras sasniedz tiesību mērķi - taisnīgumu.

188Tiesisko seku samērība

189(saprātīgums) tiesību piemērotājam, izdodot administratīvo aktu,

190esot jāapsver vienmēr.

191Atzinumā norādīts, ka APL

19265. panta pirmās daļas tekstā, kas paredz obligātā

193administratīvā akta izdošanu, nekas nav teikts par iestādes

194pienākumu apsvērt tiesisko seku samērību, taču normas teksts arī

195neaizliedzot to darīt. Šajā gadījumā vajagot ņemt vērā Saeimas

196iesniegtos materiālus, kas apliecina, ka likumdevēja nolūks nav

197bijis aizliegt samērīguma izvērtēšanu obligātā administratīvā

198akta izdošanas gadījumā.

199J. Neimanis arī piebilst, ka

200"lietderība" APL 65. pantā neesot tas pats, kas "samērība",

201jo lietderība esot tikai viens no samērīguma elementiem. Atzinumā

202īpaši uzsvērts, ka obligātais administratīvais akts gan samazinot

203iestādes rīcības brīvību līdz minimumam, taču netipiskos

204gadījumos iestādei esot iespēja atkāpties no tiesisko seku

205īstenošanas, pamatojoties uz īpašiem, uzrādāmiem un

206pārliecinošiem argumentiem.

207Satversmes tiesa

208secināja:

2098. Apstrīdētajās normās

210paredzēts iestādes pienākums izdot obligāto administratīvo aktu,

211ja tiek konstatēti šajās normās uzskaitītie nosacījumi. Senāts

212uzskata, ka apstrīdētās normas neļauj iestādei un tiesai veikt

213pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumu, ja, piemērojot

214apstrīdētās normas, tiek aizskartas Satversmes 96. un

215110. pantā personai noteiktās pamattiesības uz privāto un

216ģimenes dzīvi (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

217lietu departamenta 2006. gada 27. oktobra lēmuma lietā

218Nr. SKA-362/2006 17. punktu, lietas materiālu

2191. sēj. 6. lpp.).

220Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās

221normas, jau esot izvērtējis sabiedrības un atsevišķas personas

222tiesiskās intereses. Līdz ar to iestādei - administratīvā akta

223izdevējai nav īpaši jāizvērtē tā izdošanas vai satura lietderība.

224Senāta praksē apstrīdētās normas ir atzītas par imperatīvām

225normām. Savukārt tas nozīmējot, ka iestādei, piemērojot šīs

226normas, nav jāizvērtē valsts pārvaldes rīcības ar valsts varu

227samērīgums (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

228departamenta 2004. gada 9. marta sprieduma lietā

229Nr. SKA-10 14. punktu un 2004. gada

23019. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-176 11. un

23113. punktu, lietas materiālu 1. sēj. 33., 34. un

23239. lpp.).

2339. Tiesiskuma princips

234uzliek valsts pārvaldes iestādēm pienākumu īstenot

235administratīvās tiesības. Tas nozīmē, ka pārvaldes iestādes ir

236tiesību iedzīvināšanas un attiecīgi arī tiesību piemērošanas

237institūcijas (sk.: Paine F. J. Vācijas vispārīgās

238administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums.

239Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2002, 58. lpp.).

240Atkarībā no apsvērumiem, kas

241iestādei jāizdara, pieņemot lēmumu par administratīvā akta

242izdošanu un nosakot tā saturu, APL izšķir obligāto administratīvo

243aktu (APL 65. panta pirmā daļa), izdošanas izvēles

244administratīvo aktu (APL 65. panta otrā daļa), satura

245izvēles administratīvo aktu (APL 65. panta trešā daļa) un

246brīvo administratīvo aktu (APL 65. panta ceturtā daļa).

247Iestāde obligāto administratīvo

248aktu izdod, ja piemērojamā tiesību norma noteic, ka izdodams

249konkrēta satura administratīvais akts. Šādā gadījumā pārvaldes

250darbība ir strikti noteikta ar tiesību normu un pārvaldes

251iestādes pašas nevar izlemt, vai vispār un kādā veidā tām

252jāīsteno tiesību normas.

253Līdz ar to likumdevējs, paredzot

254obligāta administratīvā akta izdošanu, liedz valsts pārvaldei

255brīvību lemt par administratīvā akta izdošanas lietderību un

256noteikt konkrētu tā saturu.

257Var piekrist

258Senātam, ka obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā

259valsts pārvaldes iestādei nav atļauts apsvērt tā izdošanas un

260satura lietderību.

26110. Lietā ir strīds par to,

262vai liegums izdarīt lietderības apsvērumus nozīmē liegumu valsts

263pārvaldei izvērtēt, vai rīcība ar valsts varu ir samērīga

264gadījumos, kad, izdodot obligāto administratīvo aktu, tiek

265ierobežotas Satversmē personai noteiktās pamattiesības.

266Kā izriet no Senāta pieteikuma un

267sniegtās informācijas, Senāts uzskata, ka samērīguma principa

268piemērošanas vienīgā forma ir lietderības apsvērumu izdarīšana

269(sk. lietas materiālu 1. sēj. 5., 6. un 200. -

270203. lpp.).

271Līdz ar to

272jānoskaidro samērīguma principa nozīme demokrātiskā tiesiskā

273valstī un saistība ar lietderības apsvērumiem.

27411. Samērīguma princips ir

275uzskatāms par vienu no svarīgākajiem demokrātiskas tiesiskas

276valsts pamatprincipiem. Tas vispārīgā veidā noteic, ka starp

277valsts varas darbību, kas ierobežo personas tiesības un leģitīmās

278intereses, un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas

279sasniegt, ir jābūt saprātīgām attiecībām (sk.: Levits E.

280Samērīguma princips publiskajās tiesībās - jus commune europaeum

281un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips // Likums

282un Tiesības, 2000, Nr. 9, 262. - 263. lpp.).

283Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

284no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas

285jēdziena izriet visu valsts institūciju pienākums savā darbībā

286ievērot samērīguma principu [sk. Satversmes tiesas

2872000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99)

288secinājumu daļas 3. punktu].

289Līdz ar to pienākums ievērot

290samērīguma principu saista ne vien likumdevēju, bet arī valsts

291pārvaldi un tiesu varu. Ne tikai likumdevējam, pieņemot tiesību

292normas, ir jāizvērtē šo normu atbilstība samērīguma principam,

293bet arī valsts pārvaldei, īstenojot valsts varu, katrā konkrētā

294gadījumā ir jāņem vērā samērīguma princips, it sevišķi gadījumos,

295kad ar valsts pārvaldes rīcību tiek ierobežotas personas

296pamattiesības.

297Tiesu varai samērīguma principa

298ievērošanā ir duāla loma: no vienas puses, tās rīcībai un

299pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst samērīguma principam, bet, no

300otras puses, tiesu varas uzdevums ir pārbaudīt, vai likumdevējs

301un valsts pārvalde nav pārkāpusi samērīguma principu.

30212. Viens no APL

303pamatmērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas

304tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kas attiecas uz

305valsts un privātpersonas konkrētām publiski tiesiskajām

306attiecībām, un tādējādi nodrošināt demokrātiskas tiesiskas

307valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību ievērošanu šajās

308tiesiskajās attiecībās (APL 2. panta 1. un

3092. punkts).

310Administratīvā procesa tiesību

311mērķis ir panākt, lai lēmumu pieņemšanas procesā notiktu

312gatavojamā lēmuma samērošana ar cilvēktiesībām un lēmuma

313pieņemšanas procesa galarezultāts - attiecīgais lēmums materiālo

314administratīvo tiesību jomā - atbilstu cilvēktiesībām

315(sk.: Levits E. Administratīvā procesa likuma

3162. panta komentārs // Levits E. Rakstu krājums

317administratīvajiem tiesnešiem. Rīga: Publisko tiesību institūts,

3182003, 155. lpp.). Tātad visi APL noteikumi jāinterpretē

319tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar

320cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu

321cilvēktiesībām.

322Līdz ar to no APL 2. panta

3231. punkta izriet valsts pārvaldes pienākums konkrētajās

324publiski tiesiskajās attiecībās ar privātpersonu pieņemamo lēmumu

325samērot ar cilvēktiesībām, proti, izvērtēt valsts pārvaldes

326rīcības samērīgumu. Savukārt tiesu varai saskaņā ar APL

3272. panta 2. punktu jāpārbauda, vai valsts pārvalde

328konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts

329varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.

33013. Latvijai pēc

331neatkarības atgūšanas tiesību sistēmas transformācijas gaitā

332samērīguma princips bija jāapgūst no jauna un jānodrošina tā

333efektīva iedzīvināšana ne vien normatīvajos aktos, bet arī valsts

334pārvaldē.

335Kā vienu no pasākumiem šā mērķa

336drīzākai sasniegšanai likumdevējs izraudzījās samērīguma principa

337ietveršanu pozitīvajās tiesībās, likumdošanas ceļā definējot

338samērīguma principa saturu un nosakot valsts pārvaldei pienākumu

339ievērot šo principu.

34013.1. Samērīguma principa

341satura izklāsts likumdošanas ceļā pirmo reizi tika realizēts

342Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu

343Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi"

34462. punktā (Latvijas Vēstnesis, 1995. gada

3454. jūlijs, Nr. 100).

346Šī norma uzlika par pienākumu

347valsts pārvaldes iestādei ievērot samērīguma principu, apsverot

348administratīvā akta izdošanas un satura lietderību. Līdz ar to

349minētajos noteikumos samērīguma principa ievērošana tika saistīta

350ar valsts pārvaldei piešķirtās rīcības brīvības pareizu

351izmantošanu, proti, ar lietderības apsvērumu izdarīšanu.

35213.2. Izstrādājot APL,

353likumdevējs ne vien saglabāja regulējumu attiecībā uz lietderības

354apsvērumu izdarīšanu (APL 66. pants), bet arī atsevišķi -

355APL 13. pantā - definēja samērīguma principu.

356Samērīguma princips APL

3574. panta pirmajā daļā atzīts par vienu no administratīvā

358procesa principiem. Savukārt saskaņā ar APL 4. panta trešo

359daļu administratīvajam aktam un iestādes faktiskajai rīcībai

360jāatbilst administratīvā procesa principiem, tostarp arī

361samērīguma principam.

362APL projektā samērīguma princips

363tika izvirzīts kā viens no "administratīvā procesa galvenajiem

364principiem", lai panāktu šā principa plašāku lietojumu, kas

365neaprobežotos tikai ar lietderības apsvērumiem. APL 4. pants

366paredz, ka samērīguma princips ir jālieto visās tiesiskajās

367attiecībās starp pārvaldi (un tiesu administratīvajā procesā), no

368vienas puses, un privātpersonu, no otras puses, - gan izdodot

369administratīvos aktus, gan apzinīgi veicot faktisko rīcību, gan

370izdarot procesuālas darbības (sk.: Levits E. Samērīguma

371princips publiskajās tiesībās, 267. lpp.).

372Līdz ar APL

373pieņemšanu likumdevējs paplašināja samērīguma principa lietošanu

374administratīvajā procesā, nesaistot to tikai ar lietderības

375apsvērumu izdarīšanu.

37613.3. Kā atzinis

377likumdevējs, definējot samērīguma principu APL 13. pantā,

378tika pieļauta kļūda, jo definīcija tika sasaistīta ar APL

37966. pantu. Tādējādi tika radīts maldīgs iespaids, ka

380samērīguma princips joprojām ir vērtējams tikai lietderības

381apsvērumu ietvaros (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas

382materiālu 1. sēj. 23. - 25. lpp.).

383Tomēr šajā gadījumā nepieciešams

384ņemt vērā to apstākli, ka samērīguma princips ir saistošs

385nepastarpināti un nav nepieciešams to ietvert pozitīvajās

386tiesībās. Vispārēja tiesību principa satura nepareiza definēšana

387pozitīvajās tiesībās nevar grozīt šā principa saturu vai izslēgt

388tā piemērošanas jomas. Vispārējam tiesību principam ir augstāks

389juridiskais spēks nekā rakstītajām tiesību normām, līdz ar to

390likumdevējs nevar grozīt samērīguma principa saturu vai arī

391ierobežot tā piemērošanu administratīvajā procesā

392(sk. J. Neimaņa atzinumu, lietas materiālu

3932. sēj. 128. lpp.).

394Ņemot vērā samērīguma principa kā

395vispārēja tiesību principa būtību, tiesību normu piemērotājam

396bija jānorobežo pienākums ievērot samērīguma principu un

397pienākums izdarīt lietderības apsvērumus.

39813.4. Lai izlabotu kļūdu

399APL 13. pantā, ar 2006. gada 26. oktobra likumu no

400šīs normas tika izslēgta norāde uz APL 66. pantu, tādējādi

401novēršot šaubas par iespējām samērīguma principu piemērot arī

402ārpus lietderības apsvērumu izdarīšanas.

403Attiecīgais grozījums

404Administratīvā procesa likumā tika izdarīts pēc Tieslietu

405ministrijas priekšlikuma. Tas tika apspriests Saeimas Juridiskās

406komisijas sēdē, piedaloties Saeimas Juridiskā biroja juridiskajam

407padomniekam Edgaram Pastaram, Tieslietu ministrijas pārstāvei

408Ievai Miezei un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

409departamenta priekšsēdētājam Valerijanam Jonikānam

410(sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2006. gada

41110. oktobra sēdes ieraksta atšifrējumu, lietas materiālu

4121. sēj., 169. un 170. lpp.).

413Pamatojot priekšlikumu izdarīt

414grozījumu APL 13. pantā, I. Mieze norādīja:

415"66. pants ir tas, kas nosaka lietderības apsvērumus brīvo

416administratīvo aktu izdošanas gadījumā, un tas mazliet maldina,

417jo rodas priekšstats, ka samērīguma princips piemērojams tikai

418tad, ja ir izdodams brīvais administratīvais akts, proti, ja ir

419rīcības brīvība administratīvā akta izdošanā. Bet samērīguma

420princips patiesībā ir jāizvērtē - var būt gadījumi - kad

421jāizvērtē arī, ja ir obligātais administratīvais akts. [..] lai

422samērīguma principa skaidrojumu nesašaurinātu [..] ir vienkārši

423to 66. panta atsauci izņemt" (turpat,

424170. lpp.).

425Pret šādu Tieslietu ministrijas

426priekšlikumu un tā pamatojumu Juridiskās komisijas sēdē iebildumu

427nebija.

428Tādējādi APL

42913. pantā minētā samērīguma principa piemērošanas joma

430neaprobežojas tikai ar lietderības apsvērumu izdarīšanu.

43114. Tā kā samērīguma

432principa ievērošana nenozīmē vienīgi pienākumu izdarīt

433lietderības apsvērumus, nepieciešams izvērtēt, vai likumdevējs,

434pieņemot apstrīdētās normas, ir tikai liedzis iestādei izdarīt

435lietderības apsvērumus vai arī pilnībā izslēdzis iespējas vērtēt

436samērīgumu.

437Senāta praksē izveidotā

438konstrukcija balstās uz pieņēmumu, ka likumdevējs ir pilnībā

439aizliedzis vērtēt, vai rīcība ar valsts varu ir samērīga, jo pats

440jau ir izdarījis visus nepieciešamos ar rīcības samērīgumu

441saistītos apsvērumus, pieņemot tiesību normu (sk. šā lēmuma

4428. punktu).

44314.1. Lai varētu pieņemt,

444ka likumdevējs liedzis valsts pārvaldei vērtēt savas rīcības

445samērīgumu un līdz ar to tiesu varai aizstāvēt personas tiesības

446pret iespējamu valsts pārvaldes patvaļu, šāds secinājums ir

447jāpamato, veicot apstrīdēto normu iztulkošanu.

448Senāta prakse apstrīdēto normu

449piemērošanā liecina, ka Senāts apsvērumu par likumdevēja apzinātu

450rīcību pamatā ir balstījis uz apstrīdēto normu gramatisku

451iztulkojumu. Senāta lēmumos nav atsauču uz apstrīdēto normu

452pieņemšanas materiāliem un apstrīdēto normu saturs nav

453noskaidrots ar sistēmiskās un teleoloģiskās iztulkošanas metodes

454palīdzību.

455Atbildes rakstā Saeima norādījusi,

456ka likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdētās normas, nav bijis

457aizliegt izvērtēt samērīgumu obligātā administratīvā akta

458izdošanas gadījumā. Šādu viedokli Saeima ir pārliecinoši

459pamatojusi, un lietas sagatavošanas gaitā nav rasti materiāli,

460kas liecinātu par pretējo.

46114.2. Saeimas

462argumentācijai būtībā pievienojas arī J. Neimanis, norādot, ka

463tiesisko seku samērība (saprātīgums) jāapsver vienmēr, proti,

464katra administratīvā akta izdošanas gadījumā. Tiesību

465piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir tiesisko seku

466konkretizēšana, un šajā posmā tiesību piemērotāja pienākums ir

467apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās sekas, kuras sasniedz

468tiesību mērķi - taisnīgumu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

469127. lpp.).

470Arī E. Levits ir uzsvēris:

471"Samērīguma princips ir jāpiemēro jebkurā gadījumā, kad valsts

472ierobežo indivīda cilvēktiesības, neatkarīgi no tā, vai nacionālā

473likumdošana piešķir vai nepiešķir iestādei rīcības brīvību [..]

474un vai likumdošanas aktos ir vai nav norādes uz samērīguma

475principu" (sk.: Levits E. Samērīguma princips publiskajās

476tiesībās, 268. - 269. lpp.).

477Jāpiekrīt Saeimas paustajam

478viedoklim, ka nav pamatots Senāta viedoklis, ka samērīguma

479princips ir jāievēro tikai tad, ja likumā tas tieši ir pateikts

480(sk. lietas materiālu 2. sēj. 1. -

4813. lpp.). Apstrīdētās normas gan neparedz

482tiesības izdarīt lietderības apsvērumus, tomēr neatbrīvo valsts

483pārvaldi no pienākuma ievērot samērīguma principu.

48414.3. Kā liecina tiesu

485prakse, samērīguma principa piemērošana neaprobežojas tikai ar

486lietderības apsvērumu izdarīšanu. Kā norādīts Administratīvās

487rajona tiesas sniegtajā informācijā, arī atsaucoties uz

488apstrīdēto normu imperatīvo raksturu, tiesa ir vērtējusi valsts

489pārvaldes rīcības samērīgumu (sk. šā lēmuma

4905.1. punktu).

491Līdz ar to

492jāsecina, ka apstrīdētajās normās nav ietverts aizliegums

493iestādēm ievērot samērīguma principu.

49415. Vērā ņemams ir gan

495Senāta, gan D. Šmites paustais iebildums, ka tad, ja

496samērīguma princips tiek ņemts vērā arī obligāto administratīvo

497aktu izdošanas gadījumā, zūdot atšķirība starp obligātajiem

498administratīvajiem aktiem un brīvajiem administratīvajiem aktiem

499(sk. lietas materiālu 2. sēj. 123. -

500125. lpp.).

501Obligātā administratīvā akta

502mērķis ir noteikt precīzu iestādes izturēšanos visos normā

503paredzētajos tipiskajos gadījumos. Tādējādi likumdevējs ir

504garantējis tiesisko drošību un paredzamību gan privātpersonām,

505gan valstij. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis, ka, iestājoties

506konkrētiem faktiskiem apstākļiem, valsts pārvaldei ir pienākums

507izdot noteikta satura administratīvo aktu, valsts pārvaldes

508iestādes rīcības brīvība šajā gadījumā ir samazināta līdz

509minimumam (sk. J. Neimaņa atzinumu, lietas materiālu

5102. sēj. 128. lpp.).

511Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī

512valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu. Nav

513pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot

514faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no

515citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu

516valsts varas izmantošanas veidu.

517Netipiskajos gadījumos, kā norāda

518J. Neimanis, iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku

519īstenošanas. Tomēr šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem,

520uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem (lietas materiālu

5212. sēj. 128. lpp.). Viens no šādiem gadījumiem

522varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo

523aktu tiek ierobežotas personas pamattiesības (sk. Saeimas

524papildu paskaidrojumus lietā Nr. 2006-41-01, lietas

525materiālu 2. sēj. 2. lpp.).

52616. Satversmes tiesas

527likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts paredz, ka tiesvedību

528lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

529tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav

530iespējama.

531Šajā lietā Senāts lūdz izvērtēt

532tiesību normas, kuras it kā liedzot izmantot samērīguma principu

533obligāto administratīvo aktu izdošanas gadījumā.

534Tā kā Satversmes tiesa, veicot

535apstrīdēto normu interpretāciju, ir secinājusi, ka apstrīdētās

536normas neliedz iestādei un tiesai ņemt vērā samērīguma principu,

537nav pamata izvērtēt šo normu atbilstību Satversmes normām.

538Līdz ar to šādā

539situācijā tiesvedības turpināšana lietā ir neiespējama.

540Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz

541Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

5426. punktu, Satversmes tiesa

543nolēma:

544izbeigt tiesvedību lietā

545Nr. 2006-41-01 "Par likuma "Par ārvalstnieku un

546bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā"

54735. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās atļaujas neizsniedz"

548un Imigrācijas likuma 34. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās

549atļaujas izsniegšanu atsaka" atbilstību Latvijas Republikas

550Satversmes 96. un 110. pantam".

551Lēmums nav pārsūdzams.

552Rīcības sēdes priekšsēdētājs

553G.Kūtris