35. pants
noteica, ka "uzturēšanās atļauju neizsniedz", ja

ir konstatēts kāds no normā minētajiem nosacījumiem. Šis likums

savu juridisko spēku zaudēja 2003. gada 1. maijā, proti,

dienā, kad stājās spēkā Imigrācijas likums.

Imigrācijas likuma 34. panta

pirmā daļa paredz, ka "uzturēšanās atļaujas izsniegšanu vai

reģistrāciju atsaka", ja iestājies kāds no šajā normā minētajiem

nosacījumiem.

3. Senāts pieteikumā

Satversmes tiesai norāda, ka pastāvot šaubas, vai apstrīdēto

normu redakcija atbilst Satversmes 96. un 110. pantam.

Apstrīdētajās normās esot noteikts iestādes pienākums izdot

obligāto administratīvo aktu, ja tiek konstatēti normā

uzskaitītie pārkāpumi, neatkarīgi no uzturēšanās atļaujas

pieprasīšanas tiesiskā pamata. Tādējādi apstrīdēto normu

piemērošanas gadījumā esot izslēgtas iestādes un tiesas iespējas

analizēt personas ģimenes un privātās dzīves ierobežojumu

samērīgumu.

Atbilstoši Administratīvā procesa

likuma (turpmāk - APL) 65. panta pirmajai daļai gadījumā,

kad piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams konkrēta

satura administratīvais akts (obligātais administratīvais akts),

iestāde izdod šādu administratīvo aktu.

Senāts norāda, ka no Satversmes

1. panta izrietot arī varas dalīšanas princips, atbilstoši

kuram likumdevēja izdotie normatīvie akti tiesai ir saistoši. Ne

iestāde, ne tiesa nevarot ignorēt likumdevēja noteiktās

imperatīvās tiesību normas, kas paredz konkrēta satura lēmuma

pieņemšanu, ja ir iestājušies tiesību normā paredzētie

priekšnoteikumi. Ja reiz likumdevējs expressis verbis

izteicis savu gribu, iestādei un tiesai tā esot jārespektē un tās

nevarot rīkoties pretēji likumā noteiktajam.

Tomēr likumam vajagot būt

taisnīgam. Tas nozīmē arī to, ka likumam jāatbilst samērīguma

principam un tikai konstitucionālā tiesa var pārbaudīt, vai

likuma norma konkrētajā gadījumā atbilst samērīguma principam un

vai tā nav pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām personas

pamattiesībām.

Senāts vērš uzmanību uz to, ka ar

2006. gada 26. oktobra grozījumiem Administratīvā

procesa likumā nav grozīts administratīvo aktu iedalījums

obligātajos, izdošanas izvēles, satura izvēles un brīvajos

administratīvajos aktos. Ja atzītu, ka atbilstoši spēkā esošajai

APL 13. panta redakcijai un Satversmes 1. pantam arī

obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā iestādei jāņem

vērā samērīguma princips, tad zustu jebkāda jēga tādam

administratīvo aktu veidam kā "obligātais administratīvais

akts".

4. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto normu, - Latvijas Republikas Saeima

(turpmāk - Saeima) - atbildes rakstā nepiekrīt Senāta viedoklim,

ka apstrīdētās normas liedzot iestādei un tiesai vērtēt

samērīguma principa ievērošanu un tādējādi nonākot pretrunā ar

augstāka juridiskā spēka normām.

Saeima atzīst, ka apstrīdētās

normas paredz izdot obligāto administratīvo aktu (APL

65. panta pirmā daļa). Tomēr esot jāņem vērā fakts, ka

pieteikums iesniegts 2006. gada 9. novembrī un tajā

ietverti argumenti, kas atbilda tālaika normatīvajam

regulējumam.

Kā redzams no APL 13. panta

redakcijas, kas bija spēkā līdz 2006. gada

1. decembrim, tajā bija ietverta atsauce uz APL

66. pantu, kas paredz apsvērumus, kādi jāņem vērā, lemjot

par administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību,

proti, par brīvā vai daļēji brīvā administratīvā akta izdošanu.

Tādējādi līdz 2006. gada 1. decembrim, kad stājās spēkā

likums "Grozījumi Administratīvā procesa likumā", ar likumu

nebija noteikts, ka iestādei, izdodot obligāto administratīvo

aktu, ir pienākums izvērtēt pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu.

No Satversmes 1. panta

izrietot arī samērīguma princips, kas prasa, lai visos gadījumos

(ne tikai izdodot brīvo vai daļēji brīvo administratīvo aktu),

kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

intereses, tā ievēro saprātīgu līdzsvaru starp personas un valsts

vai sabiedrības interesēm. Pienākums obligātā administratīvā akta

izdošanas gadījumā vērtēt samērīguma principa ievērošanu izrietot

arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) prakses.

Tādējādi pat apstākļos, kad likums expressis verbis

neparedzēja iespēju obligātā administratīvā akta izdošanas

gadījumā vērtēt pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, iestādei un

tiesai saskaņā ar Satversmes 1. pantu tas bija jādara. Šādu

secinājumu apstiprinot arī Saeimas Juridiskās komisijas

diskusijām par likumprojektu "Grozījumi Administratīvā procesa

likumā" veltītās sēdes materiāli.

Saskaņā ar Satversmes

1. pantu gan pirms, gan pēc 2006. gada 1. decembra

samērīguma princips bija jāievēro arī obligātā administratīvā

akta izdošanas gadījumā. Tomēr līdz 2006. gada

1. decembrim spēkā bijušo un neprecīzi izteikto APL

13. pantu interpretējot kopsakarā ar apstrīdētajām normām,

iestāde un tiesa esot varējusi nonākt pie citādiem

secinājumiem.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka šajā

lietā jautājums ir nevis par apstrīdēto normu satversmību, bet

gan par tiesību normu pareizu interpretāciju.

Saeima norāda, ka pastāvot būtiska

atšķirība starp APL 13. pantā ietverto samērīguma principu

un APL 66. pantā regulētajiem lietderības apsvērumiem.

Samērīguma princips esot virsprincips, kas izriet no Satversmes

1. panta kā tieši piemērojama konstitucionāla ranga tiesību

norma, un šis princips esot piemērojams gadījumos, kad personas

attiecībās ar valsti tiek ierobežotas personas cilvēktiesības.

Savukārt lietderības apsvērumi, kas minēti APL 66. pantā, ne

vienmēr esot saistīti ar personas cilvēktiesību ierobežošanu. Ja,

izdarot lietderības apsvērumus, var tikt ierobežotas

cilvēktiesības, vajagot ievērot arī samērīguma principu. Tāpēc

arī varētu būt apgrūtināta lietderības apsvērumu un samērīguma

principa norobežošana, jo dažkārt to piemērošana

pārklājoties.

Saeima īpaši norāda, ka

likumdevējs neesot vēlējies paredzēt, ka apstrīdētajās normās

minētie lēmumi visos gadījumos pieņemami automātiski un bez

jebkādas izvērtēšanas, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesību

ierobežošanu.

Tāpat Saeima vērš uzmanību uz to,

ka šobrīd spēkā esošajos likumos nav iedibināta konsekventa

prakse attiecībā uz tādas tiesību normas formulējumu, kura paredz

obligātā administratīvā akta izdošanu.

5. Sagatavojot lietu

izskatīšanai, no Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās

apgabaltiesas tika pieprasīta informācija par apstrīdēto normu

piemērošanas praksi.

5.1. Administratīvā

rajona tiesa norāda, ka, piemērojot apstrīdētās normas,

jautājums par samērīguma principa ievērošanu ir vērtēts

atšķirīgi. Dažās lietās tiesa samērīguma principam esot

piešķīrusi lielāku nozīmi un analizējusi personas tiesību uz

privātās un ģimenes dzīvi ierobežojumus, savukārt citās lietās,

atsaucoties uz apstrīdēto normu imperatīvo raksturu, samērīguma

principam piešķirta mazāka nozīme.

Administratīvā rajona tiesa

uzsver, ka no Satversmes 1. panta izrietošais samērīguma

princips uzliek iestādēm un tiesām par pienākumu pārbaudīt

personas pamattiesību ierobežojumu samērīgumu. Tā kā valsts

pārvaldes rīcības samērīguma pārbaudi paredzot augstāka juridiskā

spēka normas, šis pienākums iestādēm un tiesām esot jāpilda

neatkarīgi no apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma, tātad

neatkarīgi no apstrīdēto normu spēkā esamības.

5.2. Administratīvā

apgabaltiesa norāda, ka, izskatot lietas, tā piemērojusi

apstrīdētās normas. Administratīvā apgabaltiesa ievēro Senāta

sniegto tiesību normu interpretāciju, proti, ka apstrīdētās

normas paredzot obligātā administratīvā akta izdošanu un šajā

lietu kategorijā likumdevējs iestādēm un tiesām esot liedzis

izvērtēt samērīgumu.

Administratīvā apgabaltiesa arī

atzīst, ka ir nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

Satversmei.

6. Latvijas

Republikas tiesībsarga pienākumu izpildītāja Diāna Šmite pauž

viedokli, ka lietā Nr. 2006-41-01 ir vērtējams jautājums par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 96. un

110. pantam.

Apstrīdētās normas paredzot

obligātā administratīvā akta izdošanu. Šādu secinājumu varot

izdarīt ne vien no apstrīdēto normu gramatiskā formulējuma, bet

arī analizējot šīs normas sistēmiski.

Saeima atbildes rakstā, pamatojot

viedokli, ka arī obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā

esot jāvērtē samērīgums, ir citējusi ECT spriedumu lietā

Litwa v. Poland. D. Šmite norāda, ka Saeimas atsauce

uz šo spriedumu esot nekorekta, jo šajā spriedumā ietvertais ECT

secinājums esot aplūkojams saistībā ar lietas faktiskajiem

apstākļiem. Polijas likums, lietu par kura piemērošanas

atbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas normām izskatīja ECT, esot piešķīris iestādei rīcības

brīvību. Savukārt ar apstrīdētajām normām rīcības brīvība neesot

piešķirta.

Samērīguma principa ievērošana

esot ne tikai valsts pārvaldes uzdevums. Primāri likumdevējam

pašam vajagot nodrošināt samērīguma principa ievērošanu. Ja

likumdevējs to ir apsvēris un paredzējis iestādei pienākumu izdot

obligāto administratīvo aktu, tad likumdevēja lēmuma atbilstība

augstāka juridiskā spēka normām esot jāpārbauda Satversmes

tiesā.

7. Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras

docents Dr.iur. Jānis Neimanis norāda, ka apstrīdētās normas

neesot pretrunā ar Satversmes 96. un 110. pantu, ja

vien tiek nodrošināta to adekvāta piemērošana.

J. Neimanis uzsver, ka

tiesību piemērošanas vispārējā norise neaprobežojas vienīgi ar

formālloģiska juridiskā siloģisma formu. Tiesību piemērošanas

neatņemama sastāvdaļa esot arī tiesisko seku konkretizēšana. Šajā

posmā tiesību piemērotājam vajagot apsvērt tiesiskās sekas un

izvēlēties tās, kuras sasniedz tiesību mērķi - taisnīgumu.

Tiesisko seku samērība

(saprātīgums) tiesību piemērotājam, izdodot administratīvo aktu,

esot jāapsver vienmēr.

Atzinumā norādīts, ka APL

65. panta pirmās daļas tekstā, kas paredz obligātā

administratīvā akta izdošanu, nekas nav teikts par iestādes

pienākumu apsvērt tiesisko seku samērību, taču normas teksts arī

neaizliedzot to darīt. Šajā gadījumā vajagot ņemt vērā Saeimas

iesniegtos materiālus, kas apliecina, ka likumdevēja nolūks nav

bijis aizliegt samērīguma izvērtēšanu obligātā administratīvā

akta izdošanas gadījumā.

J. Neimanis arī piebilst, ka

"lietderība" APL 65. pantā neesot tas pats, kas "samērība",

jo lietderība esot tikai viens no samērīguma elementiem. Atzinumā

īpaši uzsvērts, ka obligātais administratīvais akts gan samazinot

iestādes rīcības brīvību līdz minimumam, taču netipiskos

gadījumos iestādei esot iespēja atkāpties no tiesisko seku

īstenošanas, pamatojoties uz īpašiem, uzrādāmiem un

pārliecinošiem argumentiem.

Satversmes tiesa

secināja:

8. Apstrīdētajās normās

paredzēts iestādes pienākums izdot obligāto administratīvo aktu,

ja tiek konstatēti šajās normās uzskaitītie nosacījumi. Senāts

uzskata, ka apstrīdētās normas neļauj iestādei un tiesai veikt

pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumu, ja, piemērojot

apstrīdētās normas, tiek aizskartas Satversmes 96. un

110. pantā personai noteiktās pamattiesības uz privāto un

ģimenes dzīvi (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2006. gada 27. oktobra lēmuma lietā

Nr. SKA-362/2006 17. punktu, lietas materiālu

1. sēj. 6. lpp.).

Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās

normas, jau esot izvērtējis sabiedrības un atsevišķas personas

tiesiskās intereses. Līdz ar to iestādei - administratīvā akta

izdevējai nav īpaši jāizvērtē tā izdošanas vai satura lietderība.

Senāta praksē apstrīdētās normas ir atzītas par imperatīvām

normām. Savukārt tas nozīmējot, ka iestādei, piemērojot šīs

normas, nav jāizvērtē valsts pārvaldes rīcības ar valsts varu

samērīgums (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2004. gada 9. marta sprieduma lietā

Nr. SKA-10 14. punktu un 2004. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-176 11. un

13. punktu, lietas materiālu 1. sēj. 33., 34. un

39. lpp.).

9. Tiesiskuma princips

uzliek valsts pārvaldes iestādēm pienākumu īstenot

administratīvās tiesības. Tas nozīmē, ka pārvaldes iestādes ir

tiesību iedzīvināšanas un attiecīgi arī tiesību piemērošanas

institūcijas (sk.: Paine F. J. Vācijas vispārīgās

administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums.

Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2002, 58. lpp.).

Atkarībā no apsvērumiem, kas

iestādei jāizdara, pieņemot lēmumu par administratīvā akta

izdošanu un nosakot tā saturu, APL izšķir obligāto administratīvo

aktu (APL 65. panta pirmā daļa), izdošanas izvēles

administratīvo aktu (APL 65. panta otrā daļa), satura

izvēles administratīvo aktu (APL 65. panta trešā daļa) un

brīvo administratīvo aktu (APL 65. panta ceturtā daļa).

Iestāde obligāto administratīvo

aktu izdod, ja piemērojamā tiesību norma noteic, ka izdodams

konkrēta satura administratīvais akts. Šādā gadījumā pārvaldes

darbība ir strikti noteikta ar tiesību normu un pārvaldes

iestādes pašas nevar izlemt, vai vispār un kādā veidā tām

jāīsteno tiesību normas.

Līdz ar to likumdevējs, paredzot

obligāta administratīvā akta izdošanu, liedz valsts pārvaldei

brīvību lemt par administratīvā akta izdošanas lietderību un

noteikt konkrētu tā saturu.

Var piekrist

Senātam, ka obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā

valsts pārvaldes iestādei nav atļauts apsvērt tā izdošanas un

satura lietderību.

10. Lietā ir strīds par to,

vai liegums izdarīt lietderības apsvērumus nozīmē liegumu valsts

pārvaldei izvērtēt, vai rīcība ar valsts varu ir samērīga

gadījumos, kad, izdodot obligāto administratīvo aktu, tiek

ierobežotas Satversmē personai noteiktās pamattiesības.

Kā izriet no Senāta pieteikuma un

sniegtās informācijas, Senāts uzskata, ka samērīguma principa

piemērošanas vienīgā forma ir lietderības apsvērumu izdarīšana

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 5., 6. un 200. -

203. lpp.).

Līdz ar to

jānoskaidro samērīguma principa nozīme demokrātiskā tiesiskā

valstī un saistība ar lietderības apsvērumiem.

11. Samērīguma princips ir

uzskatāms par vienu no svarīgākajiem demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatprincipiem. Tas vispārīgā veidā noteic, ka starp

valsts varas darbību, kas ierobežo personas tiesības un leģitīmās

intereses, un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas

sasniegt, ir jābūt saprātīgām attiecībām (sk.: Levits E.

Samērīguma princips publiskajās tiesībās - jus commune europaeum

un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips // Likums

un Tiesības, 2000, Nr. 9, 262. - 263. lpp.).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas

jēdziena izriet visu valsts institūciju pienākums savā darbībā

ievērot samērīguma principu [sk. Satversmes tiesas

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99)

secinājumu daļas 3. punktu].

Līdz ar to pienākums ievērot

samērīguma principu saista ne vien likumdevēju, bet arī valsts

pārvaldi un tiesu varu. Ne tikai likumdevējam, pieņemot tiesību

normas, ir jāizvērtē šo normu atbilstība samērīguma principam,

bet arī valsts pārvaldei, īstenojot valsts varu, katrā konkrētā

gadījumā ir jāņem vērā samērīguma princips, it sevišķi gadījumos,

kad ar valsts pārvaldes rīcību tiek ierobežotas personas

pamattiesības.

Tiesu varai samērīguma principa

ievērošanā ir duāla loma: no vienas puses, tās rīcībai un

pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst samērīguma principam, bet, no

otras puses, tiesu varas uzdevums ir pārbaudīt, vai likumdevējs

un valsts pārvalde nav pārkāpusi samērīguma principu.

12. Viens no APL

pamatmērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas

tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kas attiecas uz

valsts un privātpersonas konkrētām publiski tiesiskajām

attiecībām, un tādējādi nodrošināt demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību ievērošanu šajās

tiesiskajās attiecībās (APL 2. panta 1. un

2. punkts).

Administratīvā procesa tiesību

mērķis ir panākt, lai lēmumu pieņemšanas procesā notiktu

gatavojamā lēmuma samērošana ar cilvēktiesībām un lēmuma

pieņemšanas procesa galarezultāts - attiecīgais lēmums materiālo

administratīvo tiesību jomā - atbilstu cilvēktiesībām

(sk.: Levits E. Administratīvā procesa likuma

2. panta komentārs // Levits E. Rakstu krājums

administratīvajiem tiesnešiem. Rīga: Publisko tiesību institūts,

2003, 155. lpp.). Tātad visi APL noteikumi jāinterpretē

tā, lai gatavojamais valsts pārvaldes lēmums tiktu samērots ar

cilvēktiesībām un pieņemtais rezultāts atbilstu

cilvēktiesībām.

Līdz ar to no APL 2. panta

1. punkta izriet valsts pārvaldes pienākums konkrētajās

publiski tiesiskajās attiecībās ar privātpersonu pieņemamo lēmumu

samērot ar cilvēktiesībām, proti, izvērtēt valsts pārvaldes

rīcības samērīgumu. Savukārt tiesu varai saskaņā ar APL

2. panta 2. punktu jāpārbauda, vai valsts pārvalde

konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās, īstenojot valsts

varu, ir ievērojusi samērīguma principa prasības.

13. Latvijai pēc

neatkarības atgūšanas tiesību sistēmas transformācijas gaitā

samērīguma princips bija jāapgūst no jauna un jānodrošina tā

efektīva iedzīvināšana ne vien normatīvajos aktos, bet arī valsts

pārvaldē.

Kā vienu no pasākumiem šā mērķa

drīzākai sasniegšanai likumdevējs izraudzījās samērīguma principa

ietveršanu pozitīvajās tiesībās, likumdošanas ceļā definējot

samērīguma principa saturu un nosakot valsts pārvaldei pienākumu

ievērot šo principu.

13.1. Samērīguma principa

satura izklāsts likumdošanas ceļā pirmo reizi tika realizēts

Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu

Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi"

62. punktā (Latvijas Vēstnesis, 1995. gada

4. jūlijs, Nr. 100).

Šī norma uzlika par pienākumu

valsts pārvaldes iestādei ievērot samērīguma principu, apsverot

administratīvā akta izdošanas un satura lietderību. Līdz ar to

minētajos noteikumos samērīguma principa ievērošana tika saistīta

ar valsts pārvaldei piešķirtās rīcības brīvības pareizu

izmantošanu, proti, ar lietderības apsvērumu izdarīšanu.

13.2. Izstrādājot APL,

likumdevējs ne vien saglabāja regulējumu attiecībā uz lietderības

apsvērumu izdarīšanu (APL 66. pants), bet arī atsevišķi -

APL 13. pantā - definēja samērīguma principu.

Samērīguma princips APL

4. panta pirmajā daļā atzīts par vienu no administratīvā

procesa principiem. Savukārt saskaņā ar APL 4. panta trešo

daļu administratīvajam aktam un iestādes faktiskajai rīcībai

jāatbilst administratīvā procesa principiem, tostarp arī

samērīguma principam.

APL projektā samērīguma princips

tika izvirzīts kā viens no "administratīvā procesa galvenajiem

principiem", lai panāktu šā principa plašāku lietojumu, kas

neaprobežotos tikai ar lietderības apsvērumiem. APL 4. pants

paredz, ka samērīguma princips ir jālieto visās tiesiskajās

attiecībās starp pārvaldi (un tiesu administratīvajā procesā), no

vienas puses, un privātpersonu, no otras puses, - gan izdodot

administratīvos aktus, gan apzinīgi veicot faktisko rīcību, gan

izdarot procesuālas darbības (sk.: Levits E. Samērīguma

princips publiskajās tiesībās, 267. lpp.).

Līdz ar APL

pieņemšanu likumdevējs paplašināja samērīguma principa lietošanu

administratīvajā procesā, nesaistot to tikai ar lietderības

apsvērumu izdarīšanu.

13.3. Kā atzinis

likumdevējs, definējot samērīguma principu APL 13. pantā,

tika pieļauta kļūda, jo definīcija tika sasaistīta ar APL

66. pantu. Tādējādi tika radīts maldīgs iespaids, ka

samērīguma princips joprojām ir vērtējams tikai lietderības

apsvērumu ietvaros (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas

materiālu 1. sēj. 23. - 25. lpp.).

Tomēr šajā gadījumā nepieciešams

ņemt vērā to apstākli, ka samērīguma princips ir saistošs

nepastarpināti un nav nepieciešams to ietvert pozitīvajās

tiesībās. Vispārēja tiesību principa satura nepareiza definēšana

pozitīvajās tiesībās nevar grozīt šā principa saturu vai izslēgt

tā piemērošanas jomas. Vispārējam tiesību principam ir augstāks

juridiskais spēks nekā rakstītajām tiesību normām, līdz ar to

likumdevējs nevar grozīt samērīguma principa saturu vai arī

ierobežot tā piemērošanu administratīvajā procesā

(sk. J. Neimaņa atzinumu, lietas materiālu

2. sēj. 128. lpp.).

Ņemot vērā samērīguma principa kā

vispārēja tiesību principa būtību, tiesību normu piemērotājam

bija jānorobežo pienākums ievērot samērīguma principu un

pienākums izdarīt lietderības apsvērumus.

13.4. Lai izlabotu kļūdu

APL 13. pantā, ar 2006. gada 26. oktobra likumu no

šīs normas tika izslēgta norāde uz APL 66. pantu, tādējādi

novēršot šaubas par iespējām samērīguma principu piemērot arī

ārpus lietderības apsvērumu izdarīšanas.

Attiecīgais grozījums

Administratīvā procesa likumā tika izdarīts pēc Tieslietu

ministrijas priekšlikuma. Tas tika apspriests Saeimas Juridiskās

komisijas sēdē, piedaloties Saeimas Juridiskā biroja juridiskajam

padomniekam Edgaram Pastaram, Tieslietu ministrijas pārstāvei

Ievai Miezei un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta priekšsēdētājam Valerijanam Jonikānam

(sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2006. gada

10. oktobra sēdes ieraksta atšifrējumu, lietas materiālu

1. sēj., 169. un 170. lpp.).

Pamatojot priekšlikumu izdarīt

grozījumu APL 13. pantā, I. Mieze norādīja:

"66. pants ir tas, kas nosaka lietderības apsvērumus brīvo

administratīvo aktu izdošanas gadījumā, un tas mazliet maldina,

jo rodas priekšstats, ka samērīguma princips piemērojams tikai

tad, ja ir izdodams brīvais administratīvais akts, proti, ja ir

rīcības brīvība administratīvā akta izdošanā. Bet samērīguma

princips patiesībā ir jāizvērtē - var būt gadījumi - kad

jāizvērtē arī, ja ir obligātais administratīvais akts. [..] lai

samērīguma principa skaidrojumu nesašaurinātu [..] ir vienkārši

to 66. panta atsauci izņemt" (turpat,

170. lpp.).

Pret šādu Tieslietu ministrijas

priekšlikumu un tā pamatojumu Juridiskās komisijas sēdē iebildumu

nebija.

Tādējādi APL

13. pantā minētā samērīguma principa piemērošanas joma

neaprobežojas tikai ar lietderības apsvērumu izdarīšanu.

14. Tā kā samērīguma

principa ievērošana nenozīmē vienīgi pienākumu izdarīt

lietderības apsvērumus, nepieciešams izvērtēt, vai likumdevējs,

pieņemot apstrīdētās normas, ir tikai liedzis iestādei izdarīt

lietderības apsvērumus vai arī pilnībā izslēdzis iespējas vērtēt

samērīgumu.

Senāta praksē izveidotā

konstrukcija balstās uz pieņēmumu, ka likumdevējs ir pilnībā

aizliedzis vērtēt, vai rīcība ar valsts varu ir samērīga, jo pats

jau ir izdarījis visus nepieciešamos ar rīcības samērīgumu

saistītos apsvērumus, pieņemot tiesību normu (sk. šā lēmuma

8. punktu).

14.1. Lai varētu pieņemt,

ka likumdevējs liedzis valsts pārvaldei vērtēt savas rīcības

samērīgumu un līdz ar to tiesu varai aizstāvēt personas tiesības

pret iespējamu valsts pārvaldes patvaļu, šāds secinājums ir

jāpamato, veicot apstrīdēto normu iztulkošanu.

Senāta prakse apstrīdēto normu

piemērošanā liecina, ka Senāts apsvērumu par likumdevēja apzinātu

rīcību pamatā ir balstījis uz apstrīdēto normu gramatisku

iztulkojumu. Senāta lēmumos nav atsauču uz apstrīdēto normu

pieņemšanas materiāliem un apstrīdēto normu saturs nav

noskaidrots ar sistēmiskās un teleoloģiskās iztulkošanas metodes

palīdzību.

Atbildes rakstā Saeima norādījusi,

ka likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdētās normas, nav bijis

aizliegt izvērtēt samērīgumu obligātā administratīvā akta

izdošanas gadījumā. Šādu viedokli Saeima ir pārliecinoši

pamatojusi, un lietas sagatavošanas gaitā nav rasti materiāli,

kas liecinātu par pretējo.

14.2. Saeimas

argumentācijai būtībā pievienojas arī J. Neimanis, norādot, ka

tiesisko seku samērība (saprātīgums) jāapsver vienmēr, proti,

katra administratīvā akta izdošanas gadījumā. Tiesību

piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir tiesisko seku

konkretizēšana, un šajā posmā tiesību piemērotāja pienākums ir

apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās sekas, kuras sasniedz

tiesību mērķi - taisnīgumu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

127. lpp.).

Arī E. Levits ir uzsvēris:

"Samērīguma princips ir jāpiemēro jebkurā gadījumā, kad valsts

ierobežo indivīda cilvēktiesības, neatkarīgi no tā, vai nacionālā

likumdošana piešķir vai nepiešķir iestādei rīcības brīvību [..]

un vai likumdošanas aktos ir vai nav norādes uz samērīguma

principu" (sk.: Levits E. Samērīguma princips publiskajās

tiesībās, 268. - 269. lpp.).

Jāpiekrīt Saeimas paustajam

viedoklim, ka nav pamatots Senāta viedoklis, ka samērīguma

princips ir jāievēro tikai tad, ja likumā tas tieši ir pateikts

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 1. -

3. lpp.). Apstrīdētās normas gan neparedz

tiesības izdarīt lietderības apsvērumus, tomēr neatbrīvo valsts

pārvaldi no pienākuma ievērot samērīguma principu.

14.3. Kā liecina tiesu

prakse, samērīguma principa piemērošana neaprobežojas tikai ar

lietderības apsvērumu izdarīšanu. Kā norādīts Administratīvās

rajona tiesas sniegtajā informācijā, arī atsaucoties uz

apstrīdēto normu imperatīvo raksturu, tiesa ir vērtējusi valsts

pārvaldes rīcības samērīgumu (sk. šā lēmuma

5.1. punktu).

Līdz ar to

jāsecina, ka apstrīdētajās normās nav ietverts aizliegums

iestādēm ievērot samērīguma principu.

15. Vērā ņemams ir gan

Senāta, gan D. Šmites paustais iebildums, ka tad, ja

samērīguma princips tiek ņemts vērā arī obligāto administratīvo

aktu izdošanas gadījumā, zūdot atšķirība starp obligātajiem

administratīvajiem aktiem un brīvajiem administratīvajiem aktiem

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 123. -

125. lpp.).

Obligātā administratīvā akta

mērķis ir noteikt precīzu iestādes izturēšanos visos normā

paredzētajos tipiskajos gadījumos. Tādējādi likumdevējs ir

garantējis tiesisko drošību un paredzamību gan privātpersonām,

gan valstij. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis, ka, iestājoties

konkrētiem faktiskiem apstākļiem, valsts pārvaldei ir pienākums

izdot noteikta satura administratīvo aktu, valsts pārvaldes

iestādes rīcības brīvība šajā gadījumā ir samazināta līdz

minimumam (sk. J. Neimaņa atzinumu, lietas materiālu

2. sēj. 128. lpp.).

Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī

valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu. Nav

pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot

faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no

citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu

valsts varas izmantošanas veidu.

Netipiskajos gadījumos, kā norāda

J. Neimanis, iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku

īstenošanas. Tomēr šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem,

uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem (lietas materiālu

2. sēj. 128. lpp.). Viens no šādiem gadījumiem

varētu būt samērīguma pārbaude tad, ja ar obligāto administratīvo

aktu tiek ierobežotas personas pamattiesības (sk. Saeimas

papildu paskaidrojumus lietā Nr. 2006-41-01, lietas

materiālu 2. sēj. 2. lpp.).

16. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts paredz, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav

iespējama.

Šajā lietā Senāts lūdz izvērtēt

tiesību normas, kuras it kā liedzot izmantot samērīguma principu

obligāto administratīvo aktu izdošanas gadījumā.

Tā kā Satversmes tiesa, veicot

apstrīdēto normu interpretāciju, ir secinājusi, ka apstrīdētās

normas neliedz iestādei un tiesai ņemt vērā samērīguma principu,

nav pamata izvērtēt šo normu atbilstību Satversmes normām.

Līdz ar to šādā

situācijā tiesvedības turpināšana lietā ir neiespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2006-41-01 "Par likuma "Par ārvalstnieku un

bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā"

35. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās atļaujas neizsniedz"

un Imigrācijas likuma 34. pantā ietverto vārdu "uzturēšanās

atļaujas izsniegšanu atsaka" atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 96. un 110. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris