7. pantsparedz, ka bērnam kopš piedzimšanas brīža ir

paredz, ka bērnam kopš piedzimšanas brīža ir

1tiesības uz vārdu un pilsonības iegūšanu.

2Starptautisko tiesību mērķis bērna

3pilsonības regulējuma jomā ir nodrošināt to, lai bērns nekādos

4apstākļos nepaliktu par bezvalstnieku (sk.: Bojārs J.

5Starptautiskās publiskās tiesības I. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004,

6375.lpp.; Ziemele I. Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības

7Latvijā: abstrakcija vai realitāte. Rakstu krājums - Rīga: Tiesu

8namu aģentūra, 2005, 151.lpp.). Tomēr starptautiskās tiesības

9negarantē bērnam dubultpilsonību.

109. Pilsonības

11likuma 3. pants paredz bērna pilsonības iegūšanas

12nosacījumus, ja viens no bērna vecākiem viņa dzimšanas brīdī ir

13Latvijas pilsonis. Kā noteic Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētais

14Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkts, ja

15bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas

16pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks, bērns ir Latvijas pilsonis, ja

17viņš dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem vai tam no viņiem, ar

18kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas

19brīdī bijusi Latvijā. Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

202. punktā paredzētajā gadījumā ārpus Latvijas dzimuša bērna

21pilsonība tiek noteikta pēc jus sanguinis, proti,

22asinsradniecības jeb vecāku pilsonības principa.

23Tādējādi

24Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajā

25gadījumā bērns uzskatāms par Latvijas pilsoni tikai tad, ja abiem

26vecākiem vai tam no viņiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā

27dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvijā.

2810. Kā var secināt no

29lietas materiāliem, nepastāv strīds par to, ka Alīnas Locovas

30dzimšanas brīdī 2002. gada 4. augustā Pieteikuma iesniedzēju

31pastāvīgā dzīvesvieta bija Izraēlā, nevis Latvijā.

32Tā, piemēram, Marks Locovs savā

332003. gada 22. septembra iesniegumā Pilsonības un migrācijas

34lietu pārvaldei norāda, ka 7 gadu vecumā viņš kopā ar saviem

35vecākiem izceļojis uz Izraēlu un 2003. gadā ar sievu un

36meitu atgriezies Latvijā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

372004. gada 11. augusta lēmumā konstatē, ka abu bērna vecāku

38pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī nebija Latvijā, jo

39izziņā par pierakstīšanu dzīvesvietā, ko 2003. gada 10. aprīlī

40izdevusi Zemgales priekšpilsētas izpilddirekcija, Alīnas Locovas

41tēvs Marks Locovs reģistrēts savā dzīvesvietā Rīgā tikai

422002. gada 19. augustā. Arī Administratīvās rajona tiesas

432004. gada 20. decembra spriedumā, Administratīvās

44apgabaltiesas 2006. gada 2. marta spriedumā un Augstākās tiesas

45Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 12. septembra

46spriedumā nav konstatēts, ka Alīnas Locovas vecāku dzīvesvieta

47viņas dzimšanas brīdī būtu bijusi Latvijā.

48Lai gan Pilsonības un migrācijas

49lietu pārvalde 2004. gada 11. augusta lēmumā

50atsaukusies arī uz Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

512. punktu, tas nebūt nenozīmē, ka apstrīdētā norma attiecībā uz

52viņu ir tikusi piemērota. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

53ir atsaukusies uz apstrīdēto normu tikai tāpēc, lai uzsvērtu, ka

54attiecībā uz Alīnu Locovu jāpiemēro nevis Pilsonības likuma

553. panta pirmās daļas 2. punkts, bet gan Pilsonības

56likuma 3. panta trešā daļa.

5711. No lietas

58materiāliem var secināt, ka Pilsonības un migrācijas lietu

59pārvalde un tiesa attiecībā uz Alīnu Locovu ir piemērojusi nevis

60Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktu, bet gan 3.

61panta trešo daļu.

62Kā norādīts minētajā tiesību

63normā, ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir

64Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks un abu vecāku

65pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību

66(pavalstniecību) nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Gan

67Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2004. gada

6811. augusta lēmumā, gan tiesas spriedumos vērtēts, kā

69izpaužas Pilsonības likuma 3. panta trešajā daļā minētā vecāku

70vienošanās par bērna pilsonību.

71Lai gan Pieteikuma iesniedzēji

72lūdza Satversmes tiesu izvērtēt arī Pilsonības likuma 3. panta

73trešās daļas atbilstību Satversmei un starptautisko tiesību

74normām, Satversmes tiesa, pamatojoties uz Satversmes tiesas

75likuma 20. pantu, neierosināja lietu par šo prasījumu, jo

76Pieteikuma iesniedzēji nebija pieteikumā norādījuši, kādā veidā

77minētā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās viņu pašu vai

78viņu meitas pamattiesības.

7912. Satversmes tiesas

80likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka

81tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar

82Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums

83par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma 20. panta piektās

84daļas prasībām.

85Satversmes tiesas likuma 20. panta

86piektās daļas 3. punkts paredz, ka, izskatot pieteikumus,

87kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja pieteikums

88neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.2 panta prasībām.

89Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo

90daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

91ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās

92pamattiesības aizskar konkrēta tiesību norma, kas neatbilst

93augstāka juridiska spēka tiesību normai. No Satversmes tiesas

94likuma 19.2 panta pirmās daļas izriet, ka ir jābūt

95personas pamattiesību aizskārumam, kas radies, piemērojot

96apstrīdēto normu.

97Ņemot vērā

98minēto, Satversmes tiesa secina, ka Pilsonības likuma 3. panta

99pirmās daļas 2. punkts attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju

100meitu Alīnu Locovu nav ticis piemērots un šī norma nav radījusi

101viņai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu.

10213. Atšķirībā no

103Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkta, kas

104attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju meitu vispār netika

105piemērots, Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa ir viena no

106tiesību normām, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

107pamatojusi savu 2004. gada 11. augusta lēmumu, bet Augstākās

108tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments - 2006. gada

10912. septembra spriedumu.

110Pilsonības un migrācijas lietu

111pārvalde savā lēmumā norādīja, ka Alīnu Locovu nevarot atzīt

112par Latvijas pilsoni, kamēr viņai ir Izraēlas pilsonība (sk.

113Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2004. gada

11411. augusta lēmumu Nr. 812, lietas materiālu 29.

115lpp.).

116Arī Augstākās tiesas Senāta

117Administratīvo lietu departaments atzina, ka Pilsonības un

118migrācijas pārvalde esot pamatoti piemērojusi Pilsonības likuma

1199. panta pirmo daļu, atsakot aktualizēt ziņas Iedzīvotāju

120reģistrā par Pieteikuma iesniedzēju meitu kā Latvijas pilsoni.

121Lūdzot aktualizēt ziņas par Alīnu Locovu kā Latvijas

122pilsoni, Pieteikuma iesniedzēji faktiski esot lūguši piešķirt

123Latvijas pilsonību personai, kura jau ir citas valsts pilsone un

124kuras tiesiskās attiecības ar Latvijas valsti ir nodibinātas kā

125ārzemniecei - Izraēlas pilsonei (sk. Augstākās tiesas

126Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 12. septembra

127sprieduma lietā Nr. SKA - 314/2006 16. punktu, lietas

128materiālu 93.lpp.).

129Tādējādi gan

130Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, gan tiesa attiecībā uz

131Pieteikuma iesniedzēju meitu, lemjot par ziņu aktualizēšanu

132Iedzīvotāju reģistrā, ir piemērojusi Pilsonības likuma

1339. panta pirmo daļu.

13414. Lietas ietvaros ir

135izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai Pilsonības likuma 9.

136panta pirmā daļa attiecas uz visiem pilsonības iegūšanas veidiem,

137tostarp pilsonības iegūšanu ar dzimšanas brīdi, vai arī tā

138attiecas tikai uz naturalizāciju. Pilsonības likumā ietvertajos

139terminu skaidrojumos ir norādīts, ka naturalizācija ir uzņemšana

140pilsonībā.

141Tādējādi ir jānoskaidro, vai

142Pilsonības likuma 9. panta otrajā daļā ietvertais

143dubultpilsonības ierobežojums attiecas uz visiem Latvijas

144pilsonības iegūšanas gadījumiem, tostarp uz pilsonības iegūšanu

145ar dzimšanas brīdi, vai tikai uz Latvijas pilsonības iegūšanu

146naturalizācijas ceļā.

14715. Latvijas Republika ir

148parakstījusi Eiropas Padomes 1997. gada Eiropas konvenciju par

149pilsonību, kas noteic pilsonības jautājumu risināšanas virzienus

150Eiropā, bet nav to ratificējusi. Tomēr Latvijai minētā konvencija

151ir jārespektē. 1969. gada Vīnes konvencijas par

152starptautisko līgumu tiesībām 18. pants uzliek valstij par

153pienākumu atturēties no rīcības, kas vērsta pret starptautiskā

154līguma objektu un mērķi, ja valsts šo līgumu ir parakstījusi, bet

155tas nav stājies spēkā.

156Eiropas Padomes Eiropas konvencija

157par pilsonību neaizliedz dubultpilsonību un ļauj valstīm izlemt

158jautājumu par dubultpilsonības pieļaujamību. Tās 14. panta pirmās

159daļas "a" apakšpunkts noteic, ka līgumslēdzējām valstīm ir

160jāatļauj bērniem, kuriem ir vairāku valstu pilsonības, kas

161iegūtas automātiski dzimšanas brīdī, saglabāt šīs pilsonības

162(sk.: European Convention on Nationality, Strasbourg,

1636. XI. 1997,

164http://conventions.coe.int/Treaty/en/Treaties/Html/166.htm).

165Zinātniskajā literatūrā norādīts,

166ka dubultpilsonība ir tāds personas statuss, kad tai vienlaikus

167ir divu vai vairāku valstu pilsonība saskaņā ar šo valstu

168likumiem. Dubultpilsonības rašanās pamatā var būt gan ļoti

169līdzīgi, gan arī ļoti atšķirīgi valstu pilsonības likumi (sk.:

170Verzijl J.H.W. International Law in Historical Perspective. Part

171V. Leyden: Sijthoff, 1972, p. 1). Praksē dubultpilsonība

172rodas jus sanguinis un jus soli principu

173vienlaicīgas pielietošanas rezultātā tajos gadījumos, kad bērns

174piedzimst vecākiem ar dažādu pilsonību vai arī naturalizācijas,

175laulības, adopcijas vai citā ceļā iegūst citu pilsonību papildus

176tai, kas iegūta ar dzimšanas brīdi (sk.: O`Leary S.,

177Tiilikainen S. Citizenship and Nationality Status in the new

178Europe. London: The Institute for Public Policy Research Sweet

179& Maxwell, 1998, p. 15).

18016. Pilsonības likuma

1819. panta pirmajā daļā ietvertais dubultpilsonības aizliegums

182nav absolūts. No Pilsonības likuma 9. panta otrās daļas

183nepārprotami izriet, ka dubultpilsonība ir iespējama, jo var būt

184situācijas, kad Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var

185vienlaikus uzskatīt arī par ārvalsts pilsoni (pavalstnieku).

186Lietas sagatavošanas gaitā

187saņemtie viedokļi no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, kā

188arī Naturalizācijas pārvaldes apstiprina Saeimas atbildes rakstā

189pausto viedokli, ka Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa

190attiecas tikai uz Latvijas pilsonības iegūšanu naturalizācijas

191ceļā un ka dubultpilsonības aizliegums neattiecas uz pilsonības

192iegūšanu ar dzimšanas brīdi.

193Satversmes tiesa piekrīt

194Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes norādītajam, ka ārvalstī

195dzimis un ārvalsts pilsonību ieguvis bērns var tikt atzīts par

196Latvijas pilsoni, tādējādi izveidojoties dubultpilsonībai. Kā

197uzsver Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Pilsonības likuma

1989. panta pirmā daļa ir attiecināma vienīgi uz

199naturalizāciju. Savukārt bērna atzīšana par Latvijas pilsoni

200saskaņā ar Pilsonības likuma 3. panta trešo daļu ir pilsonības

201iegūšana ar bērna dzimšanas brīdi un uz to neattiecas 9. panta

202pirmās daļas noteikumi (sk. lietas materiālu 113.

203lpp.). Arī Naturalizācijas pārvalde Satversmes tiesai

204sniegtajā atbildē secina, ka likumdevējs Pilsonības likuma 9.

205panta pirmās daļas izpratnē uzņemšanu pilsonībā attiecinājis

206tikai uz naturalizācijas procesu, neliedzot ārvalstī dzimušam

207bērnam kļūt vienlaicīgi par ārvalsts un Latvijas pilsoni (sk.

208lietas materiālu 125. lpp.).

20917. Tieslietu

210ministrija uzskata, ka Pilsonības likumā vienīgais izņēmums no

211dubultpilsonības nepieļaujamības principa ir paredzēts šā likuma

212pārejas noteikumu 1. punktā. Pamatojot savu viedokli, Tieslietu

213ministrija norāda, ka Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa esot

214jāiztulko ne tikai gramatiski, bet arī sistēmiski, ņemot vērā, ka

215arī citas Pilsonības likuma normas esot vērstas uz to, lai

216nepieļautu dubultpilsonības rašanos (sk. lietas materiālu 140.

217lpp.).

218Satversmes tiesa piekrīt Tieslietu

219ministrijai, ka likuma normu iztulkošanā ir jāņem vērā abas

220minētās iztulkošanas metodes, taču tās ir jālieto vienlaikus un

221neviena no tām nevar būt prioritāra pār otru.

222Lai termini tiktu saprasti un

223lietoti praksē vienveidīgi, Pilsonības likuma Pirmās nodaļas

224sākumā ir doti likumā lietoto terminu skaidrojumi. Termins

225"naturalizācija" ir skaidrots kā "uzņemšana pilsonībā". Tātad

226likumdevējs skaidri ir norādījis, ka "uzņemšana pilsonībā" ir

227saprotama tikai un vienīgi kā "naturalizācija". Arī skatot

228Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu kopsakarā ar citām

229Pilsonības likuma normām, vārdu salikums "uzņemšana pilsonībā" ir

230attiecināms vienīgi uz naturalizācijas gadījumiem.

231Tādējādi

232Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa attiecas vienīgi uz

233pilsonības iegūšanu naturalizācijas ceļā.

23418. Kā norāda Pilsonības un

235migrācijas lietu pārvalde, lai ārvalstī dzimušu bērnu atzītu par

236Latvijas pilsoni un ziņas par viņu iekļautu Iedzīvotāju reģistrā,

237bērna vecākiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vai

238tuvākajā Latvijas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā

239ārvalstī jāiesniedz iesniegums ar lūgumu atzīt bērnu par Latvijas

240pilsoni, bērna dzimšanas apliecības kopija, kā arī vecāku pasu

241datu lapu kopijas. No bērna vecākiem netiek pieprasīts dokuments

242par citas valsts pilsonības esamību vai neesamību, līdz ar to

243bērnam faktiski var izveidoties dubultpilsonība (sk. lietas

244materiālu 113. lpp.).

245Pieteikuma iesniedzējiem bija

246iespēja un tiesības vērsties ar lūgumu reģistrēt jaundzimušo

247meitu Alīnu Locovu kā Latvijas pilsoni jau Latvijas

248vēstniecībā Izraēlā un saņemt attiecīgus pilsonību apliecinošus

249dokumentus (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2006. gada

2502. marta sprieduma lietā Nr. AA 157-06/4 12.

251punktu, lietas materiālu 70. lpp.).

252Kā noteic Iedzīvotāju reģistra

253likuma 15. panta trešā daļa, ziņas par jaundzimušajiem ir

254jāsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei divu mēnešu

255laikā pēc bērna piedzimšanas. Ziņas par tāda Latvijas pilsoņa vai

256nepilsoņa jaundzimušo bērnu, kas uzturas ārvalstīs ilgāk par

257diviem mēnešiem, saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 7. panta

258ceturto daļu var sniegt arī Latvijas diplomātiskajai vai

259konsulārajai pārstāvniecībai.

260Arī aizpildot pirmuzskaites

261veidlapu un iesniedzot to Pilsonības un migrācijas lietu

262pārvaldei vairāk nekā astoņus mēnešus pēc Alīnas Locovas

263piedzimšanas, Pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja norādīt, ka

264meitai ir Latvijas, nevis Izraēlas pilsonība. Kā norāda

265Administratīvā apgabaltiesa, ja vecāki pirms ziņu iekļaušanas

266Iedzīvotāju reģistrā būtu vienojušies, ka bērns būs Latvijas

267pilsonis, tad atbilstoši Pilsonības likuma 9. panta otrajai

268daļai tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku bērns būtu uzskatāms

269par Latvijas pilsoni. Līdz ar to pirmuzskaites veidlapā būtu

270norādāma tikai Latvijas pilsonība (sk. Administratīvās

271apgabaltiesas 2006. gada 2. marta sprieduma lietā

272Nr. AA 157-06/4 16. punktu, lietas materiālu 71.-72.

273lpp.).

274Tātad likuma normas atļāva iekļaut

275Iedzīvotāju reģistrā ziņas par Alīnu Locovu kā par Latvijas

276pilsoni. Alīna Locova piedzimstot ieguva Izraēlas pilsonību pēc

277jus soli principa, bet par Latvijas pilsoni, saglabājot

278Izraēlas pilsonību, viņa varēja kļūt pēc jus sanguinis

279principa, ja viņas vecāki - Pieteikuma iesniedzēji - būtu

280vienojušies par Latvijas pilsonību savai meitai un šo vienošanos

281būtu nepārprotami darījuši zināmu iestādēm, kuru kompetencē ir

282iekļaut Iedzīvotāju reģistrā ziņas par jaundzimušo bērnu.

283Tādējādi

284Pieteikuma iesniedzēju meita Alīna Locova varēja tikt atzīta par

285Latvijas pilsoni, saglabājot Izraēlas pilsonību.

28619. Pilsonības likuma 3.

287panta trešās daļas piemērošanas aspektu detalizēts juridisks

288izvērtējums nav Satversmes tiesas uzdevums, lemjot par

289tiesvedības izbeigšanu lietā "Par Pilsonības likuma 3. panta

290pirmās daļas 2. punkta un 9. panta pirmās daļas atbilstību

291Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam". Tomēr Satversmes

292tiesa atzīst, ka normatīvajos aktos nav precīzi noteikta

293Pilsonības likuma 3. panta trešajā daļā minētās vecāku

294savstarpējās vienošanās forma. Ņemot vērā bērna pilsonības īpašo

295nozīmi bērna tiesību aizsardzības kontekstā, lēmumi bērna

296pilsonības jautājumā, piemērojot Pilsonības likuma 3. panta trešo

297daļu, valsts institūcijām ir jāpieņem tikai uz skaidri un

298nepārprotami paustas vecāku vienošanās pamata. Iedzīvotāju

299reģistra pirmuzskaites veidlapā ietveramā norāde uz bērna

300pilsonību nevar tikt uzskatīta par nepārprotamu šādas vienošanās

301izpausmi. Nedrīkst rasties situācijas, kurās Latvijas pilsonība,

302kas vienlaikus ir arī Eiropas Savienības pilsonība, bērnam tiek

303liegta formālu iemeslu un pilnībā nenoskaidrotu faktu dēļ.

30420. Satversmes tiesas

305likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts paredz, ka tiesvedību

306lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

307tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

308iespējama.

309Pieteikuma iesniedzēji ir

310apstrīdējuši Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu, jo ir maldīgi

311uzskatījuši, ka apstrīdētā norma aizliedz dubultpilsonības

312izveidošanos ārvalstī dzimušam un ārvalsts pilsonību ieguvušam

313bērnam, kuram viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis.

314Pilsonības likuma 9. panta pirmā

315daļa attiecas tikai uz pilsonības iegūšanu ar naturalizāciju. Tā

316neliedz atzīt ārvalstī dzimušu un ārvalsts pilsonību ieguvušu

317Latvijas pilsoņa bērnu par Latvijas pilsoni, ja vecāki

318vienojušies par Latvijas pilsonību savam bērnam un vienošanos

319darījuši zināmu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei vai

320Latvijas diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai. Tā kā

321attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju meitu nebija pamata piemērot

322Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu, nav pamata izvērtēt

323minētās normas atbilstību Satversmei.

324Tādējādi tiesvedības turpināšana

325lietā par Pilsonības likuma 9. panta pirmās daļas atbilstību

326Satversmei 91. pantam nav iespējama.

327Ņemot vērā minēto un pamatojoties

328uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

3293. un 6. punktu, Satversmes tiesa

330nolēma:

331izbeigt tiesvedību lietā

332Nr. 2007-07-01 "Par Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

3332. punkta un 9. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas

334Republikas Satversmes 91. pantam".

335Lēmums nav pārsūdzams.

336Rīcības sēdes priekšsēdētājs

337G. Kūtris