7. pants
paredz, ka bērnam kopš piedzimšanas brīža ir

tiesības uz vārdu un pilsonības iegūšanu.

Starptautisko tiesību mērķis bērna

pilsonības regulējuma jomā ir nodrošināt to, lai bērns nekādos

apstākļos nepaliktu par bezvalstnieku (sk.: Bojārs J.

Starptautiskās publiskās tiesības I. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004,

375.lpp.; Ziemele I. Starptautiskās tiesības un cilvēktiesības

Latvijā: abstrakcija vai realitāte. Rakstu krājums - Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2005, 151.lpp.). Tomēr starptautiskās tiesības

negarantē bērnam dubultpilsonību.

9. Pilsonības

likuma 3. pants paredz bērna pilsonības iegūšanas

nosacījumus, ja viens no bērna vecākiem viņa dzimšanas brīdī ir

Latvijas pilsonis. Kā noteic Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētais

Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkts, ja

bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas

pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks, bērns ir Latvijas pilsonis, ja

viņš dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem vai tam no viņiem, ar

kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas

brīdī bijusi Latvijā. Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

2. punktā paredzētajā gadījumā ārpus Latvijas dzimuša bērna

pilsonība tiek noteikta pēc jus sanguinis, proti,

asinsradniecības jeb vecāku pilsonības principa.

Tādējādi

Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajā

gadījumā bērns uzskatāms par Latvijas pilsoni tikai tad, ja abiem

vecākiem vai tam no viņiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā

dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvijā.

10. Kā var secināt no

lietas materiāliem, nepastāv strīds par to, ka Alīnas Locovas

dzimšanas brīdī 2002. gada 4. augustā Pieteikuma iesniedzēju

pastāvīgā dzīvesvieta bija Izraēlā, nevis Latvijā.

Tā, piemēram, Marks Locovs savā

2003. gada 22. septembra iesniegumā Pilsonības un migrācijas

lietu pārvaldei norāda, ka 7 gadu vecumā viņš kopā ar saviem

vecākiem izceļojis uz Izraēlu un 2003. gadā ar sievu un

meitu atgriezies Latvijā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

2004. gada 11. augusta lēmumā konstatē, ka abu bērna vecāku

pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī nebija Latvijā, jo

izziņā par pierakstīšanu dzīvesvietā, ko 2003. gada 10. aprīlī

izdevusi Zemgales priekšpilsētas izpilddirekcija, Alīnas Locovas

tēvs Marks Locovs reģistrēts savā dzīvesvietā Rīgā tikai

2002. gada 19. augustā. Arī Administratīvās rajona tiesas

2004. gada 20. decembra spriedumā, Administratīvās

apgabaltiesas 2006. gada 2. marta spriedumā un Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 12. septembra

spriedumā nav konstatēts, ka Alīnas Locovas vecāku dzīvesvieta

viņas dzimšanas brīdī būtu bijusi Latvijā.

Lai gan Pilsonības un migrācijas

lietu pārvalde 2004. gada 11. augusta lēmumā

atsaukusies arī uz Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

2. punktu, tas nebūt nenozīmē, ka apstrīdētā norma attiecībā uz

viņu ir tikusi piemērota. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

ir atsaukusies uz apstrīdēto normu tikai tāpēc, lai uzsvērtu, ka

attiecībā uz Alīnu Locovu jāpiemēro nevis Pilsonības likuma

3. panta pirmās daļas 2. punkts, bet gan Pilsonības

likuma 3. panta trešā daļa.

11. No lietas

materiāliem var secināt, ka Pilsonības un migrācijas lietu

pārvalde un tiesa attiecībā uz Alīnu Locovu ir piemērojusi nevis

Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktu, bet gan 3.

panta trešo daļu.

Kā norādīts minētajā tiesību

normā, ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir

Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks un abu vecāku

pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību

(pavalstniecību) nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Gan

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2004. gada

11. augusta lēmumā, gan tiesas spriedumos vērtēts, kā

izpaužas Pilsonības likuma 3. panta trešajā daļā minētā vecāku

vienošanās par bērna pilsonību.

Lai gan Pieteikuma iesniedzēji

lūdza Satversmes tiesu izvērtēt arī Pilsonības likuma 3. panta

trešās daļas atbilstību Satversmei un starptautisko tiesību

normām, Satversmes tiesa, pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 20. pantu, neierosināja lietu par šo prasījumu, jo

Pieteikuma iesniedzēji nebija pieteikumā norādījuši, kādā veidā

minētā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās viņu pašu vai

viņu meitas pamattiesības.

12. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka

tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar

Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums

par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma 20. panta piektās

daļas prasībām.

Satversmes tiesas likuma 20. panta

piektās daļas 3. punkts paredz, ka, izskatot pieteikumus,

kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja pieteikums

neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.2 panta prasībām.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo

daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt

ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskar konkrēta tiesību norma, kas neatbilst

augstāka juridiska spēka tiesību normai. No Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta pirmās daļas izriet, ka ir jābūt

personas pamattiesību aizskārumam, kas radies, piemērojot

apstrīdēto normu.

Ņemot vērā

minēto, Satversmes tiesa secina, ka Pilsonības likuma 3. panta

pirmās daļas 2. punkts attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju

meitu Alīnu Locovu nav ticis piemērots un šī norma nav radījusi

viņai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu.

13. Atšķirībā no

Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkta, kas

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju meitu vispār netika

piemērots, Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa ir viena no

tiesību normām, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde

pamatojusi savu 2004. gada 11. augusta lēmumu, bet Augstākās

tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments - 2006. gada

12. septembra spriedumu.

Pilsonības un migrācijas lietu

pārvalde savā lēmumā norādīja, ka Alīnu Locovu nevarot atzīt

par Latvijas pilsoni, kamēr viņai ir Izraēlas pilsonība (sk.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2004. gada

11. augusta lēmumu Nr. 812, lietas materiālu 29.

lpp.).

Arī Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments atzina, ka Pilsonības un

migrācijas pārvalde esot pamatoti piemērojusi Pilsonības likuma

9. panta pirmo daļu, atsakot aktualizēt ziņas Iedzīvotāju

reģistrā par Pieteikuma iesniedzēju meitu kā Latvijas pilsoni.

Lūdzot aktualizēt ziņas par Alīnu Locovu kā Latvijas

pilsoni, Pieteikuma iesniedzēji faktiski esot lūguši piešķirt

Latvijas pilsonību personai, kura jau ir citas valsts pilsone un

kuras tiesiskās attiecības ar Latvijas valsti ir nodibinātas kā

ārzemniecei - Izraēlas pilsonei (sk. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 12. septembra

sprieduma lietā Nr. SKA - 314/2006 16. punktu, lietas

materiālu 93.lpp.).

Tādējādi gan

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, gan tiesa attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju meitu, lemjot par ziņu aktualizēšanu

Iedzīvotāju reģistrā, ir piemērojusi Pilsonības likuma

9. panta pirmo daļu.

14. Lietas ietvaros ir

izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai Pilsonības likuma 9.

panta pirmā daļa attiecas uz visiem pilsonības iegūšanas veidiem,

tostarp pilsonības iegūšanu ar dzimšanas brīdi, vai arī tā

attiecas tikai uz naturalizāciju. Pilsonības likumā ietvertajos

terminu skaidrojumos ir norādīts, ka naturalizācija ir uzņemšana

pilsonībā.

Tādējādi ir jānoskaidro, vai

Pilsonības likuma 9. panta otrajā daļā ietvertais

dubultpilsonības ierobežojums attiecas uz visiem Latvijas

pilsonības iegūšanas gadījumiem, tostarp uz pilsonības iegūšanu

ar dzimšanas brīdi, vai tikai uz Latvijas pilsonības iegūšanu

naturalizācijas ceļā.

15. Latvijas Republika ir

parakstījusi Eiropas Padomes 1997. gada Eiropas konvenciju par

pilsonību, kas noteic pilsonības jautājumu risināšanas virzienus

Eiropā, bet nav to ratificējusi. Tomēr Latvijai minētā konvencija

ir jārespektē. 1969. gada Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām 18. pants uzliek valstij par

pienākumu atturēties no rīcības, kas vērsta pret starptautiskā

līguma objektu un mērķi, ja valsts šo līgumu ir parakstījusi, bet

tas nav stājies spēkā.

Eiropas Padomes Eiropas konvencija

par pilsonību neaizliedz dubultpilsonību un ļauj valstīm izlemt

jautājumu par dubultpilsonības pieļaujamību. Tās 14. panta pirmās

daļas "a" apakšpunkts noteic, ka līgumslēdzējām valstīm ir

jāatļauj bērniem, kuriem ir vairāku valstu pilsonības, kas

iegūtas automātiski dzimšanas brīdī, saglabāt šīs pilsonības

(sk.: European Convention on Nationality, Strasbourg,

6. XI. 1997,

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Treaties/Html/166.htm).

Zinātniskajā literatūrā norādīts,

ka dubultpilsonība ir tāds personas statuss, kad tai vienlaikus

ir divu vai vairāku valstu pilsonība saskaņā ar šo valstu

likumiem. Dubultpilsonības rašanās pamatā var būt gan ļoti

līdzīgi, gan arī ļoti atšķirīgi valstu pilsonības likumi (sk.:

Verzijl J.H.W. International Law in Historical Perspective. Part

V. Leyden: Sijthoff, 1972, p. 1). Praksē dubultpilsonība

rodas jus sanguinis un jus soli principu

vienlaicīgas pielietošanas rezultātā tajos gadījumos, kad bērns

piedzimst vecākiem ar dažādu pilsonību vai arī naturalizācijas,

laulības, adopcijas vai citā ceļā iegūst citu pilsonību papildus

tai, kas iegūta ar dzimšanas brīdi (sk.: O`Leary S.,

Tiilikainen S. Citizenship and Nationality Status in the new

Europe. London: The Institute for Public Policy Research Sweet

& Maxwell, 1998, p. 15).

16. Pilsonības likuma

9. panta pirmajā daļā ietvertais dubultpilsonības aizliegums

nav absolūts. No Pilsonības likuma 9. panta otrās daļas

nepārprotami izriet, ka dubultpilsonība ir iespējama, jo var būt

situācijas, kad Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var

vienlaikus uzskatīt arī par ārvalsts pilsoni (pavalstnieku).

Lietas sagatavošanas gaitā

saņemtie viedokļi no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, kā

arī Naturalizācijas pārvaldes apstiprina Saeimas atbildes rakstā

pausto viedokli, ka Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa

attiecas tikai uz Latvijas pilsonības iegūšanu naturalizācijas

ceļā un ka dubultpilsonības aizliegums neattiecas uz pilsonības

iegūšanu ar dzimšanas brīdi.

Satversmes tiesa piekrīt

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes norādītajam, ka ārvalstī

dzimis un ārvalsts pilsonību ieguvis bērns var tikt atzīts par

Latvijas pilsoni, tādējādi izveidojoties dubultpilsonībai. Kā

uzsver Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Pilsonības likuma

9. panta pirmā daļa ir attiecināma vienīgi uz

naturalizāciju. Savukārt bērna atzīšana par Latvijas pilsoni

saskaņā ar Pilsonības likuma 3. panta trešo daļu ir pilsonības

iegūšana ar bērna dzimšanas brīdi un uz to neattiecas 9. panta

pirmās daļas noteikumi (sk. lietas materiālu 113.

lpp.). Arī Naturalizācijas pārvalde Satversmes tiesai

sniegtajā atbildē secina, ka likumdevējs Pilsonības likuma 9.

panta pirmās daļas izpratnē uzņemšanu pilsonībā attiecinājis

tikai uz naturalizācijas procesu, neliedzot ārvalstī dzimušam

bērnam kļūt vienlaicīgi par ārvalsts un Latvijas pilsoni (sk.

lietas materiālu 125. lpp.).

17. Tieslietu

ministrija uzskata, ka Pilsonības likumā vienīgais izņēmums no

dubultpilsonības nepieļaujamības principa ir paredzēts šā likuma

pārejas noteikumu 1. punktā. Pamatojot savu viedokli, Tieslietu

ministrija norāda, ka Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa esot

jāiztulko ne tikai gramatiski, bet arī sistēmiski, ņemot vērā, ka

arī citas Pilsonības likuma normas esot vērstas uz to, lai

nepieļautu dubultpilsonības rašanos (sk. lietas materiālu 140.

lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt Tieslietu

ministrijai, ka likuma normu iztulkošanā ir jāņem vērā abas

minētās iztulkošanas metodes, taču tās ir jālieto vienlaikus un

neviena no tām nevar būt prioritāra pār otru.

Lai termini tiktu saprasti un

lietoti praksē vienveidīgi, Pilsonības likuma Pirmās nodaļas

sākumā ir doti likumā lietoto terminu skaidrojumi. Termins

"naturalizācija" ir skaidrots kā "uzņemšana pilsonībā". Tātad

likumdevējs skaidri ir norādījis, ka "uzņemšana pilsonībā" ir

saprotama tikai un vienīgi kā "naturalizācija". Arī skatot

Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu kopsakarā ar citām

Pilsonības likuma normām, vārdu salikums "uzņemšana pilsonībā" ir

attiecināms vienīgi uz naturalizācijas gadījumiem.

Tādējādi

Pilsonības likuma 9. panta pirmā daļa attiecas vienīgi uz

pilsonības iegūšanu naturalizācijas ceļā.

18. Kā norāda Pilsonības un

migrācijas lietu pārvalde, lai ārvalstī dzimušu bērnu atzītu par

Latvijas pilsoni un ziņas par viņu iekļautu Iedzīvotāju reģistrā,

bērna vecākiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vai

tuvākajā Latvijas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā

ārvalstī jāiesniedz iesniegums ar lūgumu atzīt bērnu par Latvijas

pilsoni, bērna dzimšanas apliecības kopija, kā arī vecāku pasu

datu lapu kopijas. No bērna vecākiem netiek pieprasīts dokuments

par citas valsts pilsonības esamību vai neesamību, līdz ar to

bērnam faktiski var izveidoties dubultpilsonība (sk. lietas

materiālu 113. lpp.).

Pieteikuma iesniedzējiem bija

iespēja un tiesības vērsties ar lūgumu reģistrēt jaundzimušo

meitu Alīnu Locovu kā Latvijas pilsoni jau Latvijas

vēstniecībā Izraēlā un saņemt attiecīgus pilsonību apliecinošus

dokumentus (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2006. gada

2. marta sprieduma lietā Nr. AA 157-06/4 12.

punktu, lietas materiālu 70. lpp.).

Kā noteic Iedzīvotāju reģistra

likuma 15. panta trešā daļa, ziņas par jaundzimušajiem ir

jāsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei divu mēnešu

laikā pēc bērna piedzimšanas. Ziņas par tāda Latvijas pilsoņa vai

nepilsoņa jaundzimušo bērnu, kas uzturas ārvalstīs ilgāk par

diviem mēnešiem, saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 7. panta

ceturto daļu var sniegt arī Latvijas diplomātiskajai vai

konsulārajai pārstāvniecībai.

Arī aizpildot pirmuzskaites

veidlapu un iesniedzot to Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldei vairāk nekā astoņus mēnešus pēc Alīnas Locovas

piedzimšanas, Pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja norādīt, ka

meitai ir Latvijas, nevis Izraēlas pilsonība. Kā norāda

Administratīvā apgabaltiesa, ja vecāki pirms ziņu iekļaušanas

Iedzīvotāju reģistrā būtu vienojušies, ka bērns būs Latvijas

pilsonis, tad atbilstoši Pilsonības likuma 9. panta otrajai

daļai tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku bērns būtu uzskatāms

par Latvijas pilsoni. Līdz ar to pirmuzskaites veidlapā būtu

norādāma tikai Latvijas pilsonība (sk. Administratīvās

apgabaltiesas 2006. gada 2. marta sprieduma lietā

Nr. AA 157-06/4 16. punktu, lietas materiālu 71.-72.

lpp.).

Tātad likuma normas atļāva iekļaut

Iedzīvotāju reģistrā ziņas par Alīnu Locovu kā par Latvijas

pilsoni. Alīna Locova piedzimstot ieguva Izraēlas pilsonību pēc

jus soli principa, bet par Latvijas pilsoni, saglabājot

Izraēlas pilsonību, viņa varēja kļūt pēc jus sanguinis

principa, ja viņas vecāki - Pieteikuma iesniedzēji - būtu

vienojušies par Latvijas pilsonību savai meitai un šo vienošanos

būtu nepārprotami darījuši zināmu iestādēm, kuru kompetencē ir

iekļaut Iedzīvotāju reģistrā ziņas par jaundzimušo bērnu.

Tādējādi

Pieteikuma iesniedzēju meita Alīna Locova varēja tikt atzīta par

Latvijas pilsoni, saglabājot Izraēlas pilsonību.

19. Pilsonības likuma 3.

panta trešās daļas piemērošanas aspektu detalizēts juridisks

izvērtējums nav Satversmes tiesas uzdevums, lemjot par

tiesvedības izbeigšanu lietā "Par Pilsonības likuma 3. panta

pirmās daļas 2. punkta un 9. panta pirmās daļas atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam". Tomēr Satversmes

tiesa atzīst, ka normatīvajos aktos nav precīzi noteikta

Pilsonības likuma 3. panta trešajā daļā minētās vecāku

savstarpējās vienošanās forma. Ņemot vērā bērna pilsonības īpašo

nozīmi bērna tiesību aizsardzības kontekstā, lēmumi bērna

pilsonības jautājumā, piemērojot Pilsonības likuma 3. panta trešo

daļu, valsts institūcijām ir jāpieņem tikai uz skaidri un

nepārprotami paustas vecāku vienošanās pamata. Iedzīvotāju

reģistra pirmuzskaites veidlapā ietveramā norāde uz bērna

pilsonību nevar tikt uzskatīta par nepārprotamu šādas vienošanās

izpausmi. Nedrīkst rasties situācijas, kurās Latvijas pilsonība,

kas vienlaikus ir arī Eiropas Savienības pilsonība, bērnam tiek

liegta formālu iemeslu un pilnībā nenoskaidrotu faktu dēļ.

20. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts paredz, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama.

Pieteikuma iesniedzēji ir

apstrīdējuši Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu, jo ir maldīgi

uzskatījuši, ka apstrīdētā norma aizliedz dubultpilsonības

izveidošanos ārvalstī dzimušam un ārvalsts pilsonību ieguvušam

bērnam, kuram viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis.

Pilsonības likuma 9. panta pirmā

daļa attiecas tikai uz pilsonības iegūšanu ar naturalizāciju. Tā

neliedz atzīt ārvalstī dzimušu un ārvalsts pilsonību ieguvušu

Latvijas pilsoņa bērnu par Latvijas pilsoni, ja vecāki

vienojušies par Latvijas pilsonību savam bērnam un vienošanos

darījuši zināmu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei vai

Latvijas diplomātiskajai vai konsulārajai pārstāvniecībai. Tā kā

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju meitu nebija pamata piemērot

Pilsonības likuma 9. panta pirmo daļu, nav pamata izvērtēt

minētās normas atbilstību Satversmei.

Tādējādi tiesvedības turpināšana

lietā par Pilsonības likuma 9. panta pirmās daļas atbilstību

Satversmei 91. pantam nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

3. un 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2007-07-01 "Par Pilsonības likuma 3. panta pirmās daļas

2. punkta un 9. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 91. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G. Kūtris