10. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka brīvības

atņemšanas vietas administrācija nepamatoti atteikusies ierosināt

tiesai jautājumu par viņa atbrīvošanu no piespriestā soda.

Vispārējās jurisdikcijas tiesa, nosakot sodu Pieteikuma

iesniedzējam, bija ņēmusi vērā to, ka viņš ir pirmās grupas

invalīds, kā arī to, ka lietas materiālos nebija nekādu faktu,

kas liecinātu par to, ka viņš sava veselības stāvokļa dēļ

nevarētu izciest sodu cietumā (sk. lietas materiālu 2. sējuma

28. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs, atrodoties brīvības

atņemšanas vietā, ir bieži slimojis un viņam bijusi nepieciešama

regulāra ārstēšana (sk. lietas materiālu 1. sējuma 21. - 90.

lpp.).

Taču nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

brīvības atņemšanas iestāde nepamatoti atteikusies piemērot

apstrīdēto normu.

No lietas materiāliem izriet, ka 2009. gada 8. jūnijā

Pieteikuma iesniedzēju izmeklējusi ārstu konsultatīvā komisija.

Ārstu konsultatīvās komisijas atzinumā norādīts, ka Pieteikuma

iesniedzēja veselības stāvoklis ir "relatīvi apmierinošs," ka tas

nav pasliktinājies kopš ievietošanas brīvības atņemšanas vietā un

ka tas ļauj izciest piespriesto sodu (sk. lietas materiālu 1.

sējuma 23. lpp.).

Satversmes tiesa, izskatot lietu, konstatē, ka ārējos

normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā tiek veikta

notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze. Pirms Noteikumu

Nr. 199 pieņemšanas bija spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.

358 "Noteikumi par medicīnisko palīdzību notiesātajiem un

apcietinātajiem brīvības atņemšanas iestādēs". Šo noteikumu 14.

punkts noteica: "Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka

rīkojumu izveido ārstu konsultatīvo komisiju, kura sniedz

konsultatīvo un metodisko palīdzību iestāžu ārstiem, identificē

slimniekus un noformē dokumentus to iespējamai pirmstermiņa

atbrīvošanai slimības dēļ." Noteikumos Nr. 199, kuri citastarp

reglamentē notiesāto personu veselības aprūpi brīvības atņemšanas

vietā, nav paredzēta kārtība, kādā tiek organizēta un veikta

notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze smagu,

neārstējamu slimību gadījumos.

No lietas materiāliem izriet, ka brīvības atņemšanas iestādes,

piemērojot apstrīdēto normu, izmanto iekšējā normatīvajā aktā -

Iekšlietu ministrijas 1996. gada 12. jūnija pavēle Nr. 160

"Instrukcija par kārtību, kādā notiek smagi slimojošo notiesāto

ar brīvības atņemšanu medicīniskā pārbaude un ieteikšana

atbrīvošanai no tālākas soda izciešanas" - ietverto regulējumu

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 51. un 62. - 65.

lpp.).

Apstrīdētā norma ietver norādi, ka veselības stāvokļa

ekspertīze jāveic "saskaņā ar likumu". Arī KL 59. pirmā daļa

noteic, ka notiesātās personas atbrīvošana no soda izciešanas var

notikt tikai likumā norādītajos gadījumos un kārtībā. Tā kā

ārējos normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā tiek veikta

notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze, Pieteikuma

iesniedzējam varēja rasties maldīgs priekšstats par apstrīdētās

normas piemērošanas nosacījumiem. Par labu praksi neliecina arī

tas apstāklis, ka jautājums par notiesāto personu atbrīvošanu no

soda izciešanas slimības dēļ tiek reglamentēts dažādos

normatīvajos aktos un tiesību normu teksts netiek savstarpēji

saskaņots, izdarot grozījumus vienā no attiecīgajiem

normatīvajiem aktiem. Tomēr ikvienā gadījumā tiesību normas

piemērotājam, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes,

jānoskaidro attiecīgās normas patiesā jēga.