9. pants

Apstrīdētā norma noteic, ka soda izpildes iestādei

ir pienākums izveidot ārstu komisiju un norīkot to veikt

ekspertīzi notiesātajai personai, ja tā soda izciešanas laikā

saslimusi ar tādu slimību, kuras dēļ vairs nav spējīga turpināt

piespriestā soda izciešanu.

Apstrīdētā norma paredz nosacījumus, kurus nepieciešams

konstatēt, lai notiesāto personu atbrīvotu no turpmākās soda

izciešanas slimības dēļ. No apstrīdētās normas izriet, ka

nepieciešams konstatēt šādus apstākļus:

1) notiesātā persona saslimusi soda izciešanas laikā;

2) tai ir psihiska vai cita smaga, neārstējama slimība;

3) slimība ir tāda, kuras dēļ notiesātā persona vairs nav

spējīga turpināt piespriestā soda izciešanu.

Apstrīdētās normas vārdi "soda izciešanas laikā saslimis"

norāda, ka persona saslimusi pēc tam, kad tiesa tai piespriedusi

sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Apstrīdētās normas

gramatiskais formulējums norāda arī uz to, ar kāda veida slimību

- psihisku vai citu smagu, neārstējamu slimību - notiesātā

persona saslimusi. Saskaņā ar apstrīdēto normu nepieciešams

konstatēt ne vien to, ka notiesātā persona saslimusi ar psihisku

vai citu smagu, neārstējamu slimību, bet arī to, ka konkrētā

slimība pēc sava rakstura ir tāda, kuras dēļ nav iespējams

turpināt piespriestā soda izciešanu.

Pieaicinātās personas pamatoti norādījušas, ka apstrīdētajā

normā ietvertie vārdi "soda izciešanas laikā saslimis" jāvērtē

kopsakarā ar slimības diagnosticēšanas iespējām, jo vairāku

slimību gadījumos nav iespējams precīzi noteikt saslimšanas

brīdi, proti, to vai persona patiešām saslimusi, atrodoties

brīvības atņemšanas vietā, vai arī pirms tam, kad tiesa taisījusi

spriedumu. Slimības veids un raksturs ir kumulatīvi kritēriji:

tikai tad, ja notiesātajai personai tiek konstatēta tāda smaga un

neārstējama slimība, kuras dēļ tā vairs nevar turpināt

piespriestā soda izciešanu, ir pamats lemt par šīs personas

atbrīvošanu no turpmākās soda izciešanas.

Ja notiesātā persona brīvības atņemšanas vietā saslimst ar

tādu slimību, kuras dēļ vairs nav spējīga turpināt piespriestā

soda izciešanu, tad soda izpildes iestādei ir pienākums rīkoties

saskaņā ar apstrīdēto normu.

Apstrīdētās normas gramatiskais formulējums liecina, ka tajā

minētie nosacījumi saista notiesātās personas saslimšanu -

respektīvi, slimības cēloni - gan ar soda izciešanas laiku, gan

arī to, ka slimība noteiktā veidā izpaužas soda izciešanas

laikā.

9.1. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka

tiesību normas iztulkošanu tikai pēc gramatiskās metodes vien

nevar uzskatīt par pietiekamu un tāpēc ir izmantojamas arī citas

iztulkošanas metodes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003.

gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas

3. punktu).

Apstrīdētās normas sākotnējā redakcija paredzēja, ka soda

izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot notiesāto personu

no turpmākās soda izciešanas saskaņā ar Krimināllikumu. Taču

vārdi "saskaņā ar Krimināllikumu" vēlāk tika izslēgti no

apstrīdētās normas teksta. Šie vārdi norādīja, ka apstrīdētajā

normā minētie nosacījumi piemērojami kopsakarā ar citām tiesību

normām. Tomēr apstrīdētās normas tekstā izdarītie grozījumi

neliecina, ka likumdevējs būtu liedzis vai ierobežojis iespēju

izmantot citās tiesību normās ietverto regulējumu. Tiesību

piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku

konkretizēšana. Šajā posmā tiesību piemērotājam, izmantojot

tiesību normas iztulkošanas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un

jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi, neatkarīgi

no šīs tiesību normas gramatiskā formulējuma.

Līdz ar to apstrīdētajā normā minētos nosacījumus nepieciešams

interpretēt, izmantojot ne vien gramatisko iztulkošanas metodi,

bet arī citas tiesību normas iztulkošanas metodes.

9.2. Jautājumu par notiesāto personu atbrīvošanu no

piespriestā soda slimības dēļ reglamentē ne vien Kodekss, bet arī

KL un KPL.

KL 59. panta piektā un sestā daļa noteic, ka notiesāto personu

no soda var atbrīvot, ja tā saslimusi ar smagu, neārstējamu

slimību vai tādu slimību, kas tai atņēmusi iespēju saprast savu

rīcību vai to vadīt. Ja šāda slimība tiek konstatēta pēc

sprieduma pasludināšanas vai pēc tam, kad prokurors izdevis

priekšrakstu par sodu, tiesa var lemt par notiesātās personas

atbrīvošanu no soda izciešanas.

Saskaņā ar minētajām normām pamats izvērtēt nepieciešamību

atbrīvot notiesāto personu no soda izciešanas slimības dēļ ir

tikai tad, ja persona saslimusi ar smagu, neārstējamu slimību pēc

sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, jo tiesa un prokurors soda

noteikšanas procesā jau izvērtēja personas veselības stāvokli un

iespēju izciest sodu.

Tātad KL regulējums norāda uz to, ka notiesātā persona,

atrodoties brīvības atņemšanas vietā, saslimusi ar smagu,

neārstējamu slimību, proti, saslimusi pēc tam, kad tiesa

piespriedusi brīvības atņemšanas sodu par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Taču arī KL 59. panta piektā un sestā daļa paredz, ka

nepieciešams konstatēt tādu personas veselības stāvokli, kura dēļ

piespriestā soda izciešana nav iespējama.

Notiesāto personu atbrīvošana no soda sakarā ar smagu

saslimšanu sprieduma izpildes laikā ir regulēta arī KPL 640.

pantā. Šī norma paredz, ka soda izpilde var būt neiespējama

notiesātās personas veselības stāvokļa dēļ.

Spēkā esošā KPL 640. panta ceturtā daļa noteic, ka tiesnesis,

ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, notiesātā

personību un citus apstākļus, var pieņemt lēmumu par notiesātās

personas atbrīvošanu no turpmākās soda izciešanas, ja tā

saslimusi ar smagu slimību, kas nav psihiski traucējumi. Savukārt

tad, ja notiesātajai personai brīvības atņemšanas soda izciešanas

laikā radušies psihiski traucējumi, tiesa saskaņā ar KPL 640.

panta pirmo daļu var atbrīvot šo personu no soda izciešanas,

nosakot tai ārstēšanu.

No KPL 640. panta izriet, ka pamats notiesātās personas

atbrīvošanai no piespriestā soda izciešanas ir tās smagais

veselības stāvoklis. Proti, no turpmākās soda izciešanas var tikt

atbrīvota notiesātā persona, kura saslimusi ar smagu, neārstējamu

slimību, kas nav psihiski traucējumi, neatkarīgi no tā, vai šī

slimība iegūta brīvības atņemšanas vietā vai arī ārpus tās. KPL

640. panta ceturtās daļas nosacījumi netiek saistīti ne ar kādiem

citiem apstākļiem kā vien objektīvi novērtējamu personas

veselības stāvokli.

Līdz ar to no KL un KPL normām secināms, ka pamats notiesātās

personas atbrīvošanai no turpmākās soda izciešanas ir tāds

notiesātās personas veselības stāvoklis, kas padara piespriestā

soda izciešanu par neiespējamu.

9.3. Saeima 2009. gada 12. martā, pieņemot likumu

"Grozījumi Kriminālprocesa likumā", grozīja KPL 640. panta

ceturto daļu, izslēdzot no tās vārdus "brīvības atņemšanas soda

izciešanas laikā".

Saeima atbildes rakstā pauž viedokli, ka likumdevējs, izdarot

grozījumus KPL 640. panta ceturtajā daļā, norādījis: lemjot par

to, vai notiesātā persona var izciest tai piespriesto sodu, ir

jāvērtē personas veselības stāvoklis neatkarīgi no slimības

iegūšanas vietas un laika.

Viens no krimināltiesību principiem ir humānisma princips, kas

paredz, ka sodam jābūt humānam, jo nevienu nedrīkst pakļaut

nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam (sk.: Krastiņš

U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2008, 24.lpp.). Gan soda noteikšanas, gan arī tā

izpildes laikā ir jāievēro šis un arī citi krimināltiesību

principi. Likumdevējam ir jāparedz tāds tiesiskais regulējums,

kas nepieļauj novirzes no kriminālsodu politikas mērķiem un

vienlaikus nodrošina plašas iespējas izvēlēties katram

konkrētajam gadījumam atbilstošu krimināltiesiskās represijas

veidu un mēru (sk. lietas materiālu 1. sējuma 106.

lpp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot līdzīgu lietu,

norādījusi: ja persona sirgst ar smagu slimību, tad valstij

jānodrošina iespēja tai piemērot tāda veida sodu un tā izpildes

pasākumus, kas nepakļautu attiecīgo personu tik lielām grūtībām

un ciešanām, kuras pārsniedz pieļaujamo ciešanu līmeni

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā

Paladi v. Moldova, judgment of 10 March

2009, application No. 39806/05, para.

72). Bez tam valstij, nosakot prasības attiecībā uz sadzīves

apstākļiem brīvības atņemšanas vietās, ir jāgādā par to, lai

sadzīves apstākļi brīvības atņemšanas vietās ļautu notiesātajām

personām saglabāt veselību un konkrētiem apstākļiem atbilstošu

labklājību, tostarp jānodrošina pienācīga medicīniskā palīdzība

un aprūpe (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu

lietā Kudła v. Poland, judgment of 26

October 2000, application No. 30210/96,

para. 94).

Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas uzrauga Eiropas

Konvencijas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas

rīcības vai soda novēršanu izpildi, ir norādījusi, ka

notiesātajām personām, kuras saslimušas ar smagu, neārstējamu

slimību un kurām brīvības atņemšanas vietā nav iespējams

nodrošināt pienācīgus sadzīves apstākļus un veselības aprūpi,

nepieļaujamu ciešanu līmeni var radīt jau pati atrašanās brīvības

atņemšanas vietā. Šādos gadījumos brīvības atņemšanas vietas

ārstam būtu jāsagatavo ziņojumi atbildīgajām iestādēm, lai tās

varētu lemt par to, kādi citi, alternatīvi pasākumi varētu tikt

piemēroti, lai neapdraudētu notiesātās personas veselības

stāvokli (sk. The European Committee for the Prevention

of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or

Punishmentstandarts. "Substantive" sections of the

CPT's General Reports [CPT/Inf/E (2002) 1, Rev. 2009] p. 27 -

37).

"Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem"

24. punkts noteic, ka, lemjot par slimu notiesāto personu

medicīnisko aprūpi, ir jāvērtē katrs gadījums atsevišķi, ņemot

vērā gan slimības indikācijas un atveseļošanās iespējas,

gan brīvības atņemšanas vietas iespēju nodrošināt pienācīgu

ārstēšanu ["Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar

ieslodzītajiem" pieņemti Ženēvā 1955. gadā ANO pirmajā kongresā

par noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem;

atbalstīti ar ANO Ekonomiskās un sociālās padomes 1957. gada 31.

jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. gada 13. maija rezolūciju

2076 (LXII)].

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas mērķis ir

nepieļaut neārstējami slimas notiesātās personas atrašanos

brīvības atņemšanas vietā, ja tās veselības stāvoklis ir tik

smags, ka brīvības atņemšanas vietā nav iespējams nodrošināt tam

atbilstošu medicīnisko aprūpi.

9.4. Ārlietu ministrijas 2009. gada 11. maijā

sagatavotajā ziņojumā norādīts, ka saskaņā ar Kodeksa 116. pantu

brīvības atņemšanas vietas gādā par to, lai notiesātās personas,

kuras saslimušas vai slimo ar smagu slimību, ar tiesas lēmumu

tiktu atbrīvotas no turpmākās soda izciešanas (sk.:

Latvijas Republikas kārtējais ziņojums par Apvienoto Nāciju

Organizācijas 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā no 2004. gada

līdz 2008 .gadam).

Minētajā ziņojumā arī ir norādīti divi gadījumi, kuros būtu

jālemj par notiesātās personas atbrīvošanu no piespriestā soda

izciešanas. Pirmajā gadījumā notiesātā persona saslimusi brīvības

atņemšanas vietā, savukārt otrajā gadījumā personai jau pirms

soda izpildes uzsākšanas bijusi slimība, kura progresējusi,

personai atrodoties brīvības atņemšanas vietā. Abos minētajos

gadījumos notiesātās personas veselības stāvoklis var būt tāds,

ka brīvības atņemšanas vietā nav iespējams nodrošināt tam

atbilstošus sadzīves apstākļus un medicīnisko aprūpi, un tādēļ

notiesātā persona nav spējīga izciest tai piespriesto brīvības

atņemšanas sodu.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas un pieaicināto personu

viedoklim, ka apstrīdētā norma norāda uz konkrētu slimības

stāvokli, kas konstatējams soda izciešanas laikā.

Līdz ar to, piemērojot apstrīdēto normu, ir jāvērtē notiesātās

personas veselības stāvoklis un iespēja turpināt piespriestā soda

izciešanu, nevis slimības iegūšanas vieta un laiks.