3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam.

Saeima norāda, ka jau kopš 1991. gada ar likumu noteikti

ierobežojumi skaidras naudas lietošanai darījumos. Ja darījuma

vērtība pārsniedza 1000 latu, nodokļu maksātājam bijis noteikts

pienākums ziņot par to nodokļu administrācijai normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā. Savukārt tad, ja darījuma vērtība pārsniedza

3000 latu, par šāda darījuma veikšanu skaidrā naudā bijusi

maksājama soda nauda. Šāda regulējuma mērķis bijis pēc iespējas

ierobežot un padarīt mazāk izdevīgus skaidrā naudā veiktus

darījumus ar lielām summām.

Ierobežojot skaidras naudas lietošanu, tiekot ierobežota arī

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un izmantošana terorisma

finansēšanai. Nodokļu administrācijai esot jānodrošina iespējas

iegūt informāciju par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem un

pārbaudīt nodokļu maksātāja rīcībā esošo naudas līdzekļu

izcelsmi, kā arī noskaidrot, vai nodokļu maksātājs ir nomaksājis

valsts budžetā visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļus. Līdz

ar to apstrīdētā norma esot atzīstama par būtisku nodokļu

kontroles jautājumos, jo nodrošinot leģitīmā mērķa - sabiedrības

labklājības - sasniegšanu.

Saeima uzskata, ka nodokļu maksātāja pienākums ir ievērot

skaidras naudas lietošanas ierobežojumus, un pauž pārliecību, ka

tie atbilst samērīguma principam. Visupirms esot jāņem vērā, ka

konkrētais ierobežojums faktiski attiecas uz tiesību subjektiem,

kuri veic saimniecisko darbību, un gadu gaitā šo subjektu

uzskaitījums likumā ticis vairākkārt precizēts. Nodokļu

maksātājam bijušas tiesības izvēlēties - veikt darījumus

bezskaidras naudas norēķinu veidā un nesniegt par tiem

deklarācijas vai veikt darījumus skaidrā naudā un iesniegt

attiecīgās deklarācijas. Deklarācijas iesniegšana neprasot no

nodokļu maksātāja nesamērīgus līdzekļus un cita veida resursus,

jo deklarācijā jānorāda tikai informācija, kas ir nodokļu

maksātāja rīcībā, proti, darījuma dalībnieka nosaukums un

reģistrācijas numurs, darījuma veids un summa.

Pēc Saeimas ieskata, Nodokļu likuma 30. panta otrās daļas

pirmais teikums, pretēji Pieteikuma iesniedzēja viedoklim,

neparedz sodu gadījumā, kad darījums vispār netiek deklarēts.

Minētā norma paredzot piemērot 10 procentu soda naudu gadījumā,

kad darījums, kas pārsniedz 3000 latu, tiek deklarēts, savukārt

tad, ja darījums, kas pārsniedz 3000 latu, nav deklarēts vispār

vai arī nav deklarēts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, soda

nauda tiekot noteikta 15 procentu apmērā. Nodokļu likuma 30.

panta otrā daļa paredzot loģisku un pakāpeniski sakārtotu soda

apmēra sadalījumu - 10 procentu soda nauda, ja noteikta apjoma

darījumu deklarē, bet 15 procentu soda nauda, ja nedeklarē vai

pārkāpj šāda darījuma deklarēšanas kārtību.

Saeima pauž viedokli, ka šajā lietā jautājums ir nevis par

apstrīdētās normas konstitucionalitāti, bet gan par

interpretāciju un piemērošanu atbilstoši normas tekstam un

likumdevēja gribai. Turklāt esot jāņem vērā arī tas apstāklis, ka

pēc normatīvo aktu grozījumiem par izdarīto pārkāpumu paredzētā

soda bardzība ir samazināta.