4. pants

Pieaicinātās personas - Finanšu ministrija un

Valsts ieņēmumu dienests - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka

juridiskā spēka tiesību normām.

Pieaicinātās personas paskaidro, ka apstrīdētajā normā

paredzēta atbildība par tādu skaidrā naudā veikto darījumu

deklarēšanas kārtības neievērošanu, kuru vērtība pārsniedz 3000

latu. Uz minēto norādot apstrīdētās normas vārdi "ja šie

darījumi", kuri tieši attiecināmi uz Nodokļu likuma 30. panta

otrās daļas pirmo teikumu.

Pieaicinātās personas informē, ka nodokļu administrācija

Nodokļu likuma 30. pantu bija piemērojusi tādējādi, ka nodokļu

maksātājam soda nauda tika noteikta par deklarēšanas kārtības

neievērošanu: par darījuma nedeklarēšanu vispār, kā arī par

deklarācijas iesniegšanas termiņa nokavējumu. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts) 2009.

gada 4. jūnija spriedumā lietā Nr. SKA-192 šādu interpretāciju

esot atzinis par nepamatotu, jo, pēc Senāta ieskata, jēdziens

"nav deklarēti" nozīmējot to, ka persona vispār nav izpildījusi

deklarēšanas pienākumu.

Pēc Pieaicināto personu domām, Nodokļu likuma 30. panta otrajā

daļā paredzētās soda sankcijas piemērojamas kopsakarā ar minētā

panta pirmās daļas pirmajā teikumā norādīto pienākumu deklarēt

darījumus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Pieaicinātās

personas uzskata, ka Nodokļu likuma 30. pantā likumdevējs ir

skaidri un nepārprotami noteicis pienākumu skaidrā naudā veiktos

darījumus deklarēt normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, kas

ietver arī pienākumu deklarāciju iesniegt noteiktā termiņā.

Paredzētā atbildība esot formulēta tieši un nepārprotami.

Tādējādi nodokļu maksātājam, izvēloties veikt darījumu skaidrā

naudā, vajadzējis apzināties, kādi pienākumi būs jāpilda un kāda

atbildība paredzēta par normatīvo aktu neievērošanu.