8. pants

Nodokļu likuma 30. panta pirmās daļas pirmajā

teikumā noteikti ierobežojumi skaidras naudas lietošanai

darījumos. Proti, likumdevējs uzlicis par pienākumu nodokļu

maksātājiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā iesniegt

deklarāciju par skaidras naudas lietošanu darījumos, kuru summa

pārsniedz 1000 latu.

Laikā, kad apstrīdētā norma bija spēkā, skaidrā naudā veikto

darījumu deklarēšanas kārtību noteica Ministru kabineta 1997.

gada 11. februāra noteikumi Nr. 66 "Skaidrā naudā veikto darījumu

deklarēšanas noteikumi'', bet 2001. gada 1. septembrī tos

aizstāja Ministru kabineta 2001. gada 24. jūlija noteikumi Nr.

329 "Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas noteikumi", kas

bija spēkā līdz 2007. gada 14. aprīlim. Šie noteikumi paredzēja,

ka deklarāciju par skaidrā naudā veiktajiem darījumiem nodokļu

maksātājs iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā ne vēlāk kā līdz

pārskata mēnesim sekojošā mēneša piecpadsmitajam datumam. Arī

šobrīd spēkā esošo Ministru kabineta 2007. gada 4. aprīļa

noteikumu Nr. 237 "Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas

noteikumi" 3. punkts paredz, ka deklarācija jāiesniedz minētajā

termiņā.

Savukārt Nodokļu likuma 30. panta pirmās daļas otrais teikums

nosaka tiesiskās sekas gadījumā, ja skaidrā naudā veiktie

darījumi, kuru summa pārsniedz 1000 latu, nav deklarēti Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka jēdziens "nav deklarēti"

nozīmē, ka privātpersona vispār nav izpildījusi deklarēšanas

pienākumu (sk. Senāta 2009. gada 4. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKA-192 7. punktu lietas materiālu 68.

lpp.).

Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim.

Vārdi "nav deklarēti" ir jāattiecina uz Nodokļu likuma 30. panta

pirmās daļas pirmajā teikumā paredzēto pienākumu skaidrā naudā

veiktos darījumus deklarēt Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Jēdziens "kārtība" tā vispārpieņemtajā nozīmē saprotams kā

norises īstenošanas veids, darbības organizācija (sk.:

Latviešu valodas vārdnīca: 30 000 pamatvārdu un to skaidrojumu. -

Rīga: Avots, 2006, 491.lpp.). Kā jau atzinusi Satversmes

tiesa, šis jēdziens nepārprotami norāda uz Ministru kabineta

noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras

izstrādāšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu).

Līdz ar to jāpiekrīt Saeimas, Tiesībsarga, Finanšu ministrijas

un Valsts ieņēmumu dienesta viedoklim, ka pienākums iesniegt

skaidrā naudā veikto darījumu deklarāciju Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā ietver arī pienākumu iesniegt šo deklarāciju

normatīvajos aktos paredzētajā termiņā.

8.1. Likumā "Par nodokļiem un nodevām Latvijas

Republikā", kas tika pieņemts 1990. gada 28 .decembrī un zaudēja

spēku 1995. gada 1. aprīlī, konkrēti, tā 12. pantā, bija

noteikts: nodokļu maksātājam ir pienākums ziņot nodokļu

administrācijai par darījumiem skaidrā naudā, tai skaitā par

katru pirkumu, kas pārsniedz 500 minimālās mēnešalgas. Ja nodokļu

maksātājs nebija izpildījis šo pienākumu, tam saskaņā ar šā

likuma 17. panta piekto daļu (1993. gada 18. maija likuma

redakcijā) bija jāmaksā soda nauda 5 procentu apmērā no

darījuma summas.

Arī Nodokļu likuma 30. panta otrā daļa un trešās daļas 1.

punkts (1995. gada 2. februāra likuma redakcijā) norāda,

ka likumdevējs par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas

kārtības neievērošanu bija paredzējis atbildību, nosakot soda

naudu atkarībā no darījuma summas.

Turklāt no pašreiz spēkā esošā normatīvā regulējuma - LAPK

159.7 panta ceturtās daļas - izriet, ka likumdevējs ir

paredzējis atbildību par skaidrā naudā veikto darījumu

deklarācijas iesniegšanas termiņa nokavējumu.

Skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšana ir nodokļu maksātāja

pienākums, nevis tiesības. Iestājoties normatīvajā aktā

noteiktajam termiņam, uzskatāms, ka skaidrā naudā veiktie

darījumi attiecīgajā taksācijas periodā nav deklarēti, tādēļ

maksājama soda nauda.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka likumdevēja uzdevums ir

panākt pēc iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju

attiecībā uz soda piemērošanu. Tomēr arī tiesiskā regulējuma

individualizācijai var būt savas robežas, ko nosaka, piemēram,

tiesību nozares prasības. Proti, likumdevējs, izvērtējot visus

konkrētās nozares apstākļus, ir tiesīgs noteikt regulējumu, kas

nenodrošina absolūtu tiesiskā regulējuma individualizāciju un

vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī

atšķirīgiem gadījumiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 16.3. punktu).

Likumdevējs, nosakot, ka skaidrā naudā veiktie darījumi

jādeklarē normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, uzsvēris, ka

vienlīdz būtisks pārkāpums ir gan deklarācijas neiesniegšana

vispār, gan tās iesniegšana ar nokavējumu, jo abos minētajos

gadījumos nodokļu administrācijai nav iespējams kontrolēt

skaidras naudas lietošanu darījumos un savlaicīgi konstatēt

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas mēģinājumus.

8.2. Šajā lietā jāņem vērā tas, ka LAPK

159.7 panta ceturtajā daļā likumdevējs paredzējis, ka

par normatīvajos aktos noteikto skaidrā naudā veikto darījumu

deklarācijas iesniegšanas termiņa pārkāpšanu soda sankcija ir

mazāka nekā soda sankcija par šīs deklarācijas neiesniegšanu

vispār vai skaidras naudas lietošanas ierobežojumu

pārkāpšanu.

Skaidras naudas lietošanas ierobežojumu regulējums jāvērtē

atbilstoši sociālajai realitātei. Likumdevējs bija

noteicis ekonomiskajai situācijai atbilstošu sodu, lai motivētu

deklarēt skaidrā naudā veiktus darījumus un noteiktos gadījumos

arī izvēlēties tādu darījuma apmaksas veidu, kas mazāk apdraudētu

sabiedrības labklājību. Savukārt, mainoties sociālajai

realitātei, uzlabojoties tehniskajām iespējām izsekot noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizēšanai un pilnveidojoties nodokļu

administrācijas pārvaldes spējai, likumdevējam radās iespēja

precizēt sankcijas par skaidras naudas lietošanas ierobežojumu

neievērošanu.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka ar normām, kas

paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, tiek veicināta

atbilstoša un savlaicīga nodokļu maksāšana (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.2007-23-01 15.

punktu). Arī Senāts savos spriedumos vairākkārt norādījis, ka

soda naudas mērķis ir panākt, lai nodokļu maksātājs pildītu savus

pienākumus nodokļu jomā, kā arī sodīt pārkāpējus (sk. Senāta

2005. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-4 10. un 12.

punktu un 2006. gada 7. novembra sprieduma lietā SKA-410 9.

punktu).

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs, nosakot

vienādu sodu par darījumu nedeklarēšanu vispār un normatīvajos

aktos noteiktās darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu, būtu

pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas.

8.3. Nodokļu likuma 30. panta pirmajā daļā (1995.

gada 2. februāra likuma redakcijā) likumdevējs bija

nepārprotami formulējis aizliegumu veikt skaidras naudas

darījumu, kas pārsniedz 3000 latu. Šā panta trešās daļas 2.

punktā likumdevējs bija paredzējis soda naudu 10 procentu apmērā

no darījuma summas par skaidrā naudā veiktu darījumu, kura

vērtība pārsniedz 3000 latu. Arī Nodokļu likuma 30. panta otrās

daļas pirmajā teikumā (1997. gada 4. decembra likuma

redakcijā) likumdevējs noteicis sodu par skaidrā naudā

veiktiem darījumiem, kuri pārsniedz 3000 latu. Apstrīdētā norma

paredz: ja darījums, kas pārsniedz 3000 latu, nav deklarēts

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, maksājama soda nauda 15

procentu apmērā no darījuma kopsummas.

No minētā izriet, ka likumdevējs bija ne tikai noteicis

skaidras naudas lietošanas ierobežojumu attiecībā uz darījumiem,

kuru summa pārsniedz 3000 latu, bet arī diferencējis un noteicis

atšķirīgu par šā ierobežojuma neievērošanu pēc būtības un par

šāda apjoma darījumu deklarēšanas procesuālās kārtības pārkāpšanu

maksājamās soda naudas apmēru. Uz šādu likumdevēja gribu norāda

arī LAPK 159.7 panta struktūra. Minētajā pantā

paredzēta administratīvā atbildība gan par skaidras naudas

lietošanas ierobežojumu pārkāpšanu, gan par skaidras naudas

lietošanas ierobežojumu neievērošanu, neiesniedzot deklarāciju

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Līdz ar to soda nauda 10 procentu apmērā tiek piemērota

gadījumā, kad darījumi, kas pārsniedz 3000 latu, tiek deklarēti.

Savukārt apstrīdētā norma paredz piemērot soda naudu par tāda

paša apjoma darījumu nedeklarēšanu normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā.

Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas viedokli, ka

Nodokļu likuma 30. panta otrā daļa paredz loģisku un pakāpeniski

sakārtotu soda apmēra sadalījumu, lai pēc iespējas ierobežotu un

padarītu neizdevīgākus skaidrā naudā veiktus darījumus ar lielām

summām, kā arī panāktu noteiktās darījumu deklarēšanas kārtības

ievērošanu.